Latvijā
Vēsture

Naivie latviešu cilvēki. Dubultaģenta Imanta Lešinska 1984. gada intervija4


Uldis Ģērmanis (no kreisās) 1984. gadā Stokholmā intervē Imantu Lešinski.
Uldis Ģērmanis (no kreisās) 1984. gadā Stokholmā intervē Imantu Lešinski.
Ekrānuzņēmums intervijas video

Šodien, 5. septembrī, pirmizrāde režisora Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālajai filmai “Spiegs, kurš mans tēvs” – tas ir stāsts par PSRS VDK un rietumvalstu specdienestu dubultaģentu Imantu Lešin­ski (1931–1985), izstāstīts no viņa meitas, tulkotājas un atdzejotājas Ievas Lešinskas-Geiberes skatpunkta. No rītdienas filma būs skatāma kinoteātros daudzviet Latvijā – Rīgā, Talsos, Madonā, Cēsīs, Siguldā, Liepājā, Kuldīgā, Jēkabpilī un citur.

Filmas tapšanā izmantots ļoti plašs materiālu klāsts, tostarp arī nedaudz 1984. gada 22. janvārī Stokholmā tapusī vēsturnieka un publicista Ulda Ģērmaņa videointervija ar Lešinski. Pēdējais pēc pārbēgšanas uz Rietumiem 1978. gadā tobrīd jau bija ASV pilsonis ar Pītera Frīdriha Dorna identitāti.

Nepilnu stundu garā saruna ir pietiekami interesanta, lai tai pievērstos plašāk.

Ar VDK cieši saistītās “Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem” bijušais priekšsēdis dialogā ar Ģērmani dara to, ko uzsāka drīz pēc pārbēgšanas – grauj latviešu trimdas nereti naivos priekšstatus par tā saukto Kultkomu jeb Komiteju, VDK mērķiem un metodēm, atklāj, kā latviešu trimda, īpaši tās pārstāvji ASV un Kanādā, tiek izmantoti globālā spēlē, kuru ar Latvijas PSR VDK starpniecību spēlēja Maskava.

Viņa stāsts liek aizdomāties arī par mūsdienām, jo Latvijas austrumu kaimiņa specdienestu darbības stils pa šiem gadiem, pēc pasaules notikumiem spriežot, nav piedzīvojis lielas pārmaiņas.

Lešinskis intervijā uzsver, ka PSRS VDK bijusi ārkārtīgi ieinteresēta iegūt informatorus vai iefiltrēt savus ļaudis ASV Kalifornijā un Kanādas Ontario provincē, kur koncentrējās liels ar aizsardzības rūpniecību un jaunākajām tehnoloģijām saistīto uzņēmumu un pētniecības centru skaits.

Tieši ar to bija izskaidrojama Kultūras komitejas pastiprinātā interese par latviešu kopienām Sanfrancisko, Toronto, tāpat Sietlā un Vankūverā.

“Pie tā sistemātiski, mērķtiecīgi, uzlūdzot attiecīgos cilvēkus uz Rīgu, sūtot cilvēkus uz ASV, strādājām gadiem. Arī es 1969. gadā apceļoju Savienotās Valstis, uzdodamies par žurnālistu PSRS Žurnālistu savienības delegācijas sastāvā. Tas pats manā gadījumā notika 1967. gadā Kanādā, kad kā aizsegu izmantoja Vispasaules izstādi Monreālā. Arī pēc tam uz Kanādu un ASV tika sūtīti un brauca tādi lieli Latvijas PSR čekas dūži. (..) Bet galvenais mērķis ir dabūt iekšā ASV un Kanādā padomju aģentus, kas uzdodas par kultūras darbiniekiem un tādi arī ir, taču veic vēl noteiktus Maskavai nepieciešamus uzdevumus,” skaidro bijušais čekists.

“Sanfrancisko ir vesela grupa, manuprāt, naivu latviešu cilvēku, kuri nav nekādi komunisti, bet kuri negribot pakalpo KGB interesēm.

Tas šobrīd ir viens no KGB darbības pamatprincipiem – izmantot grupas, kuras nav ne komunistiskas, ne kreisas, bet kuras, neizprotot lietas būtību, tomēr kalpo šī drūmā iestādījuma mērķiem,” 1984. gadā apgalvo Lešinskis.

Viņš atkal un atkal atgādina, ka paša reiz vadītā Kultūras sakaru komiteja bijusi tikai un vienīgi PSRS specdienesta, šajā gadījumā – tā Latvijas PSR filiāles, radīta institūcija: “Visā pasaules vēsturē nebūs laikam gadījumu, kad kāds izlūkdienests būtu organizējis kultūras sakarus. Ciktāl iejaukta padomju puse, es drīzāk teiktu, ka runa varētu būt par tā saukto etnisko spiegošanu.”

Šī intervija neglaimojošā kontekstā pasniedz vienu otru tā laika Latvijas PSR kultūras un zinātnes dzīves personību.

Interesanti, ka Ģērmanis, lai sarunā atkarībā no konteksta apzīmētu Komiteju vai Latvijas PSR VDK, bieži lieto vārdus “Rīga”, “Latvija”, “Latvijas čeka”. Lešinskis pat kādā brīdī izdara nelielu atkāpi, lai uzsvērtu, ka, tā darot, jāpatur prātā, ka Latvijas PSR iestādēm praktiski nav nekādas ietekmes uz Latvijas PSR VDK: “Latviešu čeka ir vienkārši lielās čekas, PSRS KGB, filiāle. Tās darbība nav saistīta ne ar Latvijas komunistu, ne vispār Latvijas PSR interesēm. Tikai ar PSRS interesēm, kuras ir globālas un vērstas uz padomju dominēšanas iedibināšanu visā pasaulē.”

Ģērmanis intervijā tāpat lieto vārdu “patriotisks” tādā nozīmē, ka apzīmē ar to trimdas izdevumus un aprindas, kas atbalstīja kontaktu paplašināšanu ar latviešiem Padomju Latvijā. Tālāk publicētais 1984. gada sarunas fragments sagatavots, nedaudz to saīsinot.

 

Uldis Ģērmanis: Rīgas Kultkomam viena no sekcijām ir Zinātnes sekcija. Tajā darbojas arī labi speciālisti, kas kā kultūras un zinātnes sūtņi tiek sūtīti uz ārzemēm. Tautieši aiz koleģiālās sajūtas pret dzimtenes zinātnieku palīdz viņam iekļūt tur, kur citādi tikt iekšā būtu pagrūti.

Imants Lešinskis: Šīs sekcijas nozīme sistemātiski pieauga jau manā laikā. Sākumā sakaru ar ārzemju zinātniekiem bija maz un epizodiski, bet pamazām notika tas, ko jau atzīmēji attiecībā uz Stokholmas Baltijas Institūtu (trimdas institūcijas sāka ielūgt uz saviem pasākumiem Latvijas PSR zinātniekus, kas pēc būtības ieradās VDK misijā. – Red.).

Latviešu Inženieru biedrība sāka uzlūgt delegācijas no Padomju Latvijas uz saviem kongresiem Monreālā. Šīs delegācijas dabiski sastāvēja no Latvijas KGB izvēlētiem zinātniekiem, no zinātniekiem, kas bija ne tikai profesionāli savā nozarē, bet kuriem nav arī aizspriedumu izmantot tamlīdzīgus kontaktus, lai iegūtu PSRS noderīgu informāciju.

Es savā referātā pieminēju Ivaru Knētu, kurš ir spilgts piemērs. Džentlmenisks un apsviedīgs pēc uzvedības, brīnišķīgi pārvalda angļu valodu un jūtas Rietumos kā mājās, turklāt labs polimēru mehānikas speciālists. L

īdz ar to izdevās panākt, ka Knētu sāka ielūgt lielās amerikāņu universitātes, ne vairs tikai latvieši. Viņu sāka ielaist laboratorijās. Galamērķis bija sasniegts!

Es pats satikos ar Knētu tajā laikā, kad vēl strādāju ANO sekretariātā Ņujorkā. Knēts bija kā spārnots. Viņš bija bijis Bostonā, Prinstonā, Kolumbijas universitātes laboratorijās un tā tālāk. Un Knētu es pazīstu tiešām kā absolūti uzticamu padomju izlūku.

 

Rīga vienmēr uzskatījusi par svarīgu tā saukto patriotisko izdevumu izdošanu Rietumos. Liels [viņu] panākums, mūsuprāt, ir žurnāla “Jaunās Gaitas” pievēršana patriotiskai domāšanai.

Savā laikā mēs no Komitejas sākām sūtīt “Jaunajai Gaitai” rakstnieku un dzejnieku bildītes, sākām sūtīt Latvijas dabas skatus, kurus žurnāls ņēma pretī. Pēc tam centāmies panākt, lai “Jaunā Gaita” ievieto arī rak­stus. Manā laikā tas vēl netika panākts, bet es ar zināmu pārsteigumu izlasīju, ka tur ievietots Padomju Latvijas demogrāfa [Bruno] Mežgaiļa raksts, par kuru es būtībā zinu, kā tādi top.

Savulaik rediģēju tādus latviešu dzejnieku rakstus žurnālam “Tilts”, un “Tilts” tos iespieda. Visi šie raksti tika rediģēti Komitejā vai “Dzimtenes Balss” redakcijā, nosūtīti uz Latvijas PSR KGB Izlūkošanas daļu, izvētīti tur un tikai pēc tam nokļuva “Tiltā”. Nedomāju, ka raksti “Jaunajai Gaitai” varētu būt iesūtīti citā veidā. Tas ir normālais ceļš, tāpēc nav saprotams, ko brīvās pasaules latviešu izdevums var gaidīt no cilvēkiem, kas sēž okupētajā Rīgā un var vai nu kļūt par disidentiem, zaudēt darbu un sabiedrisko stāvokli, varbūt nokļūt spaidu darbu nometnēs, vai arī spiesti runāt sava kunga balsī.

 

Esi minējis interesantas lietas par to, kā Kultkoms piesaista savām sekcijām “kultūras aktīvistus”, vēlākos kultūras sūtņus uz ārzemēm. To vidū ir tiešām redzami kultūras darbinieki, dzejnieki. Piemēram, kā šajā darbā varēja piesaistīt Jāni Peteru un Māri Čaklo, kas savā sirdī, jādomā, tomēr ir latvieši, kas jūt nacionāli, un tas atspoguļojies arī viņu dzejās?

Kas attiecas uz Jāni Peteru, tad runa ir par tiešu čekas šantāžu. Kāds pazīstams trimdas sabiedriskais darbinieks, kuru, viņam Rīgā uzturoties, visu laiku izsekoja KGB, ļoti neuzmanīgi aizgāja pie Petera uz dzīvokli.

Nezinu, kas tur tika runāts, katrā ziņā Peteru drīz pēc tam izsauca uz Latvijas KGB Izmeklēšanas daļu, kur sēž ļoti “cieti” zēni.

Tur ar viņu bija saruna. Lai kas ir Jānis Peters, varonis viņš nav un uz to arī nepretendē. Katrā ziņā pēc šīm pamācošajām sarunām čekas trešā stāva telpās Peters Rakstnieku savienības kompartijas sapulcē atklāti pateicās VDK darbiniekiem, kas viņam atvēruši acis, kādās briesmās viņš bijis. No šī brīža Peters, kas nebija labi “pierakstīts” ne VDK, ne kompartijas centrālkomitejā, sāka braukāt pa visu pasauli. Katrā ziņā viņš kļuva par to, kuru sauc par “vijezdnoi”, tas ir, “braucošu”.

 

Arī Māris Čaklais kļuva “braucošs”.

Čaklais arī ilgu laiku netika aicināts uz oficiāliem Komitejas pasākumiem, bet acīmredzot pamazām nonāca tajā orbītā. Cik zinu, Čaklais centās uz savu roku dibināt sakarus ar Rīgā iebraukušajiem trimdas dzejniekiem. Par dažiem man ir ļoti nelabas nojautas, jo viņi, skaidri zinādami, ka esmu saistīts ar padomju izlūkdienestu, stāstīja dažādas apbrīnojamas lietas par trimdas sabiedrību.

Baidos, ka, draudzējoties ar šiem kultūras darbiniekiem, Čaklais varēja nokļūt šantažējamā stāvoklī.

Par Peteru es zinu, bet par Čaklo tās ir manas spekulācijas, taču parastais ceļš, kā iesaistīt patiešām prominentus kultūras darbiniekus, ir uzaicināt viņus darboties Komitejas sekcijās. Vispirms viņus, protams, izvēta Latvijas čeka, apstiprina Latvijas KGB Izlūkošanas daļa, caurskata kompartijas centrālkomitejas Kultūras un Starptautisko sakaru daļas. Tad šie cilvēki nokļūst Komitejas orbītā, tiek uzaicināti tikties ar tūristu grupām un iebraukušajiem brīvās pasaules kultūras darbiniekiem.

Te viņu darbību atkal novēro, izvērtē, caurskata saraksti.

Rietumniekam varētu būt grūti to vispār saprast, ka Imants Ziedonis raksta kādai dzejniecei brīvajā pasaulē, bet pirms tam paklausīgi nes savu vēstuli Lešinskim, tagad, esmu pārliecināts, Liepam (Alberts Liepa sāka vadīt Komiteju pēc Lešin­ska. – Red.). Lešinskis, Liepa vai kas nu tajā krēslā sēdētu, dod šim tautas dzejniekam pamācības, ko un kā rakstīt. Un, protams, šīs pamācības jau nav saistītas ar literārā stila uzlabošanu, bet lai šī vēstule kalpotu padomju izlūkdienesta interesēm.

 

Savulaik rakstīji, ka Zigmunds Skujiņš sarakstījās ar Gunāru Janovski Anglijā un tam bija sekas, jo Janovskis vienā no romāniem pēkšņi sāka attēlot patriotisku jaunieti, kas nostājas opozīcijā pret veco paaudzi, dodas uz Latviju, strādā pa vasaru kolhozā un atgriežas. Mēs lasījām un brīnījāmies, kur Janovskim tādas idejas!

Tas ir amizants gadījums, ja ņemam lietu no jautrās puses un nesaprotam, ka te ir mētāšanās ar cilvēku likteņiem. Romānu sauc “Pār Trentu kāpj migla”. Savā laikā “Svešuma Balsī” par to recenziju uzrakstīja kāds Mintauts Salenieks. “Svešuma Balss” redaktors tajā laikā bija Zigmunds Skujiņš. Man jāatklāj, ka Mintauts Salenieks atrodas šīs kameras priekšā. Tas bija Imants Lešinskis, alias Roberts Ievkalns un tā tālāk. Bet Janovskim Anglijā kaut kas bija ķēries pie sirds un viņš uzrakstīja pa­asu vēstuli Skujiņam.

Vēstule, protams, nonāca uz mana galda, tika analizēta, uzaicināts Skujiņš.

Un Skujiņš pēc tam gadiem manā personiskajā vadībā rakstīja Janovskim. Pirmais mērķis bija panākt, lai rakstnieks atbrauc uz Latviju, lai mēs viņu varētu pamatīgāk izpētīt. Galu galā tika panākts, ka rakstnieks ielūdz Skujiņu un viņa meitu uz Angliju, kur viņi arī bija. Cik saprotu, kaut kāds nosēdums no šīs sarakstes abu rakstnieku daiļradē palicis. Tomēr Janovskis bija spējīgs atvairīt ofensīvu un pārtraukt, lai rakstnieks man piedod par izteicienu, stulbos sakarus.

 

Mēs brīnījāmies, kā Imantam Ziedonim tik ilgi izdevās saglabāt zināmu patstāvību, nobalansēt uz tās šaurās virves, kāda nu Latvijā ir. Bet pēdējos gados viņš kultūras sūtņa pienākumos un uzdevumos ir iesaistīts. Ojāru Vācieti, kurš nesen nomira, piemēram, neizdevās iesaistīt kultūras sūtņa pienākumos.

Attiecībā uz Ojāru Vācieti patiešām bija diezgan intensīvi mēģinājumi viņu ievilkt. Vienreiz viņu tomēr aizsūtīja uz Angliju, lai lenktu latviešu rakstnieku Gunti Zariņu, kurš jau bija viesojies Rīgā un nokļuvis ļoti bīstamā čekas ielenkumā. Kopā ar Ojāru brauca ilggadējs Komitejas prezidija loceklis, operas direktors Jevgeņijs Vanags.

Varbūt tikai nedaudzi šejienes latvieši zina, ka patīkamais Vanaga kungs savā laikā čekas pagrabos spīdzinājis un pratinājis sagūstītos latviešu nacionālos partizānus.

No čekas viņu atvaļināja tikai ap 1959. gadu, kad viņš Jāņu svinēšanas laikā Piebalgā dzērumā piekāva kādu Amerikas latviešu komunistu. Katrā ziņā čekists viņš ir un paliks līdz zārka naglai. Kā zināms, Guntis Zariņš tajā pašā naktī pēc tikšanās ar Vanagu un Vācieti izdarīja pašnāvību. Nedomāju, ka Ojāram tajā bija kaut vismazākā ietekme, bet tādas drūmas figūras kā Vanags parādīšanās Londonā nebija diez kas labs.

Imants Ziedonis, kamēr vadīju Komiteju, ilgus gadus atradās aktīvistu lokā.

Katrā ziņā viņš kalpoja diezgan dedzīgi, sniedza vajadzīgo informāciju par dažādiem iebraukušiem kultūras darbiniekiem, galvenokārt dzejniekiem.

Galu galā viņš izauga tik tālu, ka kļuva iespējams viņu sūtīt atbildīgos uzdevumos uz Rietumiem. Pats savā laikā sirsnīgi sagaidīju Ziedoni Ņujorkā, kad viņš bija apmeklējis daudzas Amerikas latviešu kolonijas un gatavojās doties mājup ne jau tikai ar dzejoļiem piebāztu somu.

 

Savā laikā, kad Stokholmā PSRS vēstniecībā ar panākumiem darbojās tiešām simpātiskais, enerģiskais vēstniecības trešais sekretārs Ivars Ķezbers, viņš kādā sarunā, pieminot darbu ANO, kur biji pārgājis arī tu, teica: “Redzi, Uldi, tur ir tā – amerikāņi dod naudu, mēs dodam kadrus.” Vai šis īsais formulējums atbilst patiesībai?

Visi šie padomju cilvēki, kurus pieņem darbā individuālā kapacitātē ANO sekretariātā, dod starptautiska ierēdņa zvērestu, ka neatzīs nekādas pavēles un instrukcijas, pat ja tās nāk no viņu pašu zemes valdības, un pakļausies tikai ANO ģenerālsekretāram. Tādu zvērestu savā laikā pieņēmu arī es. Drīz pēc tam mani kontaktēja mans sakaru virsnieks Valdeks Engelss, lai es atsāktu spiegošanas gaitas, tagad jau kā ANO sekretariāta ierēdnis.

25% no ANO budžeta dod ASV. Mana alga bija ap 30 tūkstoši dolāru gadā.

Saistītie raksti
Vairāk nekā pusi es katru mēnesi izņēmu vietējā bankas nodaļā un skaidrā naudā nesu uz PSRS misijas kasi.

Tāpat dara visi ap 300 padomju pilsoņi, kas strādā ANO sekretariātā Ņujorkā, ANO nodaļā Ženēvā un neskaitāmās starptautiskajās organizācijās. Nekādi čeki, tikai skaidrā naudā, lai nebūtu iespējama nekāda uzskaite. Kur šī nauda varēja tikt izmantota? Man liekas, tas ir skaidrs – ārkārtīgi plašā spiegošanas aparāta finansēšanai.

LA.lv