Latvijā
Politika

Māris Zanders: Nerunāt citu vārdā2


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto: LETA

Nobela prēmijas ieguvējs, fiziķis Pols Diraks bija pazīstams kā cilvēks, kurš ciena izteikšanās precizitāti. Pēc kāda no priekšlasījumiem viņš vērsās pie auditorijas – vai esot kādi jautājumi? Un kāds no klausītājiem pauda: “Es nesaprotu, kā jūs tikāt pie šīs formulas?” Savukārt Diraks atcirta: “Tas jau ir apgalvojums, nevis jautājums. Vai ir kādi jautājumi?”

Diraka prasīgums, iespējams, ir pārspīlēts, tomēr neprecīza izteikšanās, piemēram, vispārinājumu nevajadzīga lietošana, rada problēmas. Jo īpaši daudz vispārinājumu pamanāmi politikā, un vēl jo vairāk priekšvēlēšanu periodā.

Tiek piesauktas “sabiedrības intereses”, “vēlētāji”, “iedzīvotāji”, “mūsu cilvēki” utt.

Tas nav pārmetums, bet nav arī piekasīšanās, jo vispārinājumu sekas ir tādas, ka ir cilvēki, kuri pilnīgi pamatoti iebilst pret viņu un viņu vēlmju iekļaušanu vispārinājumā. “Ar kādām tiesībām viņš runā manā vārdā?!” Un šīs pretenzijas var būt gan pret pieredzējušo politiķi Urbanoviču, kurš šonedēļ intervijā deklarē, ka “Latvijai vajadzīgs prezidents, kurš dzīvo ar Dievu sirdī”, gan pret taksometra šoferi, kurš šonedēļ piketē pie Saeimas ar plakātu “Pasažieri pieprasa…”.

Vispārinājuma lietotāju var saprast – šādi viņš cenšas pastiprināt savu izteikumu. Problēma ir tā, ka šo retorisko vingrinājumu dēļ ir cilvēki, kuri ar skepsi un nepatiku izturas pret informatīvajā telpā pamanītiem paziņojumiem. Aizkaitinājums par runāšanu “manā vārdā” viegli attīstās par atsvešinātību. Es vairs neklausos citos runātājos.

Pilnīgu precizitāti publiskos izteikumos sasniegt droši vien nav iespējams, tomēr kompromiss nav nemaz tik grūts. Piemēram, apgalvojuma “x procenti no Latvijas vēlētājiem” vietā teikt “x procenti no aptaujātajiem”. Nevis teikt “Latvijai ir nepieciešama tāda Eiropa, kas…”, bet “mūsu partija uzskata, ka ir nepieciešama tāda Eiropa, kas…”.

Nav problēma, ja ārlietu ministrs nolemj veikt ierakstu sociālajos tīklos kontekstā ar 15. maija apvērsumu, bet formulējums “tālākā vēstures gaita apliecināja, ka “vadonis” nespēj atrisināt visas problēmas” arī cilvēkā, kurš nav Kārļa Ulmaņa, kā saka, fans, rada jautājumu, kurš vai kas vispār spēj atrisināt “visas problēmas”, un, ja šāda cilvēka vai spēka nav, kādēļ “uzbraukt” Ulmanim?

Labāk būtu bijis uzrakstīt konkrētās pretenzijas. Ja premjers paziņo, ka reģionālās reformas dēļ nedrīkst ciest “cilvēki”, tad tik varens vispārinājums neizbēgami rada situāciju, kad kāds, kurš ir cilvēks un kuram reformas dēļ radušās neērtības, pamatoti vainos Kariņu melošanā. Precīzāki formulējumi – kaut nedaudz mazāk iemeslu pārpratumiem un konfliktiem.

Es varu nepiekrist teiktajam, bet vismaz iet secen īgnums par to, ka kāds piesavinās tiesības runāt manā vārdā vai ignorē dzīves sarežģītību.

Šī situācija, protams, skar ne tikai politiķus. Daži paziņas ir pasmīnējuši par to, ka labprāt lietoju pieļāvuma izteiksmi, jo tā tiek interpretēta kā izvairīgums. Tāpat kā es neņemtos nākt klajā ar apgalvojumu “18. gadsimtam ir raksturīgs…”, jo tad apskaistos vēsturnieki, tāpat apgalvojuma “Latvijas sabiedrība vēlas…” vietā man komfortablāks ir izteikums “daži cilvēki, iespējams, vēlas”, “tas var radīt vēlmi” un līdzīgi.

Saistītie raksti

Politiķa izteikums “mani vēlētāji” var likties lecīgs (ko nozīmē “mani”?!), tomēr tas vienalga ir korektāks par vispārināto “vēlētāji”. Var likties, ka runāšana savā vārdā ir iedomības apliecinājums, tomēr vai paslēpšanās aiz abstraktas “kolektīva” ir labāka?

Cik zinu, ir politiķi, kuri mācās komunikācijas prasmes, kuriem ir padomdevēji šajos jautājumos. Labprāt rekomendētu biežāk tikties un klausīties zinātniekos, jo te var pamācīties piesardzību spriedumu izdarīšanā, nepieciešamību izteikties precīzi. Jau minētajam Dirakam savulaik kāds jaunāks kolēģis atsūtīja rakstu ar virsrakstu “Vai kvanti pastāv?”. Diraks paziņoja, ka šāds virsraksts ir līdzvērtīgs jautājumam “Vai Dievs pastāv?”, kas, protams, ir svarīgs jautājums, bet uz to taču nevarot atbildēt publikācijas ietvaros.

LA.lv