“Sapratu, ka esmu iekļuvis lamatās.” Alvis Hermanis nāk klajā ar skaidrojumu par to, kāpēc viņš nolēmis “noraut stopkrānu” 0
Nesen Alvis Hermanis paziņoja, ka ka vairs netic Latvijas sabiedrībai, nosaucot to par bezcerīgu un lika noprast, ka pamet paša dibināto kustību “Bez partijām”. Šodien viņš publicējis jaunu ierakstu sociālajā tīklā “Facebook”, kurā skaidro, kāpēc nolēmis to darīt.
“Palasīju visus tos daudzos medijus un soctīklus, kuri interpretē mūsu gadījumu. Tā kā ļoti daudzi no viņiem sliecas novienkāršot visu uz “muļķa mākslinieku, kurš izrādījās par švaku”, tad tomēr neklusēšu un izstāstīšu visu kā bija.” Šādi savu kārtējo ierakstu Facebook kontā iesāk slavenais un tautā cienītais režisors Hermanis.
“Viss pasākums sākās ar to, ka pirms pāris mēnešiem pie manis griezās Armands Broks ar priekšlikumu dibināt partiju (jo biju viņam agrāk stāstījis savu ideju par vēlēšanu kārtības maiņu un kuras projekts jau pusgadu tika gatavots). Tā kā es šai vēlēšanu kārtības maiņas idejai ticu no sirds, tad piekritu, jo tās realizēšanai vajag platformu un administratoru, kas dibina partiju. Es tas neesmu. Un Broks bija vienīgais, kurš pieteicās to menedžēt.
Sākumā viss bija labi. Kamēr nonācām līdz biroja un kampaņas vadīšanas cilvēku atlasei. Broks bija uzņēmies biroja vadības personāla izvēli un sāka parādīties dīvaini uzvārdi – Anda Čakša, Anita Muižniece, Artis Kampars, Eva Juhņēviča un tādā garā. Sapratu, ka esmu iekļuvis lamatās. Jo man nebija aizmugures, lai diktētu savus noteikumus. Parastie feisbuka atbalstītāji te neskaitās. Man vajadzēja publisku atbalstu no sabiedrībā ietekmīgiem cilvēkiem. Neviens to man nesniedza. Daudzi, lielie uzņēmēji tai skatā, privāti atbalstīja, bet publiski neviens. Bija redzams, ka visi nobaidīti, jo atkarīgi no sistēmas.
Tāpēc man aizvakar nebija citu variantu. Bija jārauj stopkrāns. Jo pieļaut vēl vienu JV rezerves partiju, kas iekļūst parlamentā zem “Bez partijām” idejas karoga, es, protams, nevarēju.
Vienotības astoņkājis, kurš pārņēmis visu šai valstī – prezidenta pili, valsts pārvaldi, tiesas un medijus, tas gribēja pārņemt arī kustību “Bez partijām”. Apzināti vai neapzināti, to nezinu. Bet nav arī tik svarīgi. Šoreiz viņiem tas neizdevās. Kas būs tālāk, atkarīgs no sabiedrības. Atvainojos par patosu. Bet tā nu tas ir.
Tāds ir stāsts.”
