Pārdomas: Kāpēc cilvēki ir neapmierināti ar dzīvi? 3
Reti gadās dzirdēt – šodien jauks laiciņš! Lielākoties gaisa temperatūra ir vai nu par zemu, vai par augstu. Ja karsta vasara – slikti, ja auksta – arī slikti, ja remdena – vēl sliktāk! Grūti izdabāt dabas kronim – cilvēkam. Viņš gandrīz vienmēr ir neapmierināts. Vai patiešām neapmierinātība dzen uz priekšu, attīsta? Nesen skatījos pasaku filmu par zelta zivtiņu un aizdomājos par spēju būt apmierinātam ar savu dzīvi. Kaut kā tieši sievām pārmet neapmierinātību ar vīru, tieši viņām šķiet, ka vīrs par maz pelna, par daudz strādā un nepievērš uzmanību sievai un bērniem. Veidojas burvju aplis – sieva pārmet, ka vīrs nenāk laikus mājās, bet vīrs nenāk mājās, lai nebūtu jāklausās pārmetumos. Un tā tās dienas aizrit kā vāveres ritenī. Atvaļinājums nu reiz ir tas laiks, kad abiem vajadzētu beigt riņķot pa apli un pievērsties otram. Bet bieži vien tas nesanāk, jo pietrūkst labās gribas kaut ko mainīt. Kā radīt otrā cilvēkā šo labo gribu? Bieži ar paša gribēšanu vien nepietiek.
Dažreiz šķiet, ka cilvēks ir īgns aiz māņticības, sak, ka tik kāds manu laimi nenoskauž, priecāties ir grēks, labāk staigāt pa pasauli kā skābam gurķim. Bet citreiz šķiet, ka cilvēks uzskata: normāli ir būt īgnam, neapmierinātam, jo tikai muļķi ir priecīgi.
Vēl esmu dzirdējusi teoriju, ka mums kā patērētājsabiedrībai ir lemts būt neapmierinātiem ar esošo, lai pastāvīgi tiektos pēc visa jauna – mašīnas, mājas, sievas. Ja cilvēks ir apmierināts un priecīgs,viņam neko nevajag un naudas dzirnas nemaļ savu maļamo. Kā panākt, lai mēs spētu priecāties par dzīvi? Laikam vispirms pašam nebūt tam skābajam gurķim.
