Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
1. oktobris, 2015
Drukāt

Olga Lisovska: “Kā vasaras atmiņa mīļa”

Personīgā arhīva fotoPersonīgā arhīva foto

2013. gada 22. oktobrī “Latvijas Avīzes” pielikumā “Kultūrzīmes” bija publicēta īssaruna ar dzejnieci Olgu Lisovsku un viņas dzejas kopa.

– Kaut gan jau kopš vidusskolas laikiem dzīvojat Rīgā, dzimusi esat Piebalgā. Kā izjūtat piebaldzniecisko identitāti?
O. Lisovska: – Uz šo jautājumu jau atbildējuši mūsu lielie klasiķi, sākot ar brāļiem Kaudzītēm un beidzot ar Paulu Putniņu. Domāju, šī identitāte viņu darbos ir tik pilnīgi atspoguļota, ka man atliek tikai pievienoties.
– Esat bijusi dzejas konsultante Rakstnieku savienībā. Kā vērtējat mūsdienu jauno dzejnieku daiļradi?

– Jā, mūsdienu jaunie dzejnieki meklē jaunus izteiksmes veidus. Viņi negrib atkārtot iepriekšējās paaudzes ceļus. Vai man ir tiesības viņus nosodīt, ja arī šie meklējumi nesakrīt ar iepriekšējās paaudzes iemītu taciņu? Un starp viņiem ir ļoti talantīgi cilvēki.

– Jūsu dzejā ļoti klātesošs šķiet tāds jēdziens kā sievietes lepnums…
– Par sievietes lepnumu es varētu nocitēt savu dzejoli, kas veltīts manai vecmāmiņai. Viņas laikos tiešām pastāvēja nerakstīts tikumu kodekss. Mūsdienās tik kardināli mainījušies sievietes sadzīves apstākļi un dzīvesveids, ka nemaz nedrīkst piemērot vecos kritērijus. Nezinu.

– Ko jums nozīmē ceļojumi?
– Jā, ceļot! Esmu pārliecināta, ka tas ir viens no lielākajiem dzīves priekiem – savām acīm atklāt un apbrīnojot jaunas pasaules un saprast, ka vēl skaistāks ir atgriešanās prieks… Viens bez otra abi šie jēdzieni, manuprāt, nemaz nepastāv.

Bezdelīgas
Cik klusu nāk rīts.
Aust saule. Mostas vēji
tāpat kā katru dienu, tomēr
citādi kaut kas:
gar logu nenošvīkst
ašs spārnu pāris spēji.
Kāds savāds rīts –
kā kaut ko pazaudējis…
Vēl pusmiegā sūrst sirds:
ir noticis kaut kas –
ir manas bezdelīgas
aizlidojušas.
Pārmetums
manai astroloģiskai māsai Lauvai.
No teleekrāna izjoņo
tu tik drosmīga, skaista un aša…
Kāpēc iedevusi man neesi neko
no savas dailes un brašuma?
Noput smiltis un acis man aizmiglo,
un tu pazūdi tuksneša klaidā…
Kā gan tu drīkstēji aizmirst to,
ka es Tavu radu skaitā?
Berzēju plakstus.
Smiltis dūc un san…
Vai tiešām, vai tiešām var būt tā?
Negribas pieņemt,
ka nolemts man
būt vienai no tavām kļūdām?
***
Tāds negants vējš kā uz galu
triec putas pret spaiņa malu…
Palaikam tā trakot mēdz vēji
pār mazu tautu salām
un aprimst un norimst dzeguze
kādu laiku pēc lietus saukāt…
Es tikai baidos domāt par to –
cik piena būs palicis traukā?
Edītes Piafas motīvs
Nu nekā, itnekā, itnekā
man patiešām nav žēl itnekā,
kas man nodarīts – labs vai ļauns
viss ir vienaldzīgs jau…
Nu nekā, itnekā, itnekā.
Ne es tev, ne tu man parādā!
Un lai katrs nomaksāts gads
šķind uz letes kā sudraba lats.
Arī atmiņas,
cik nu to bij,
lai tiek atdotas ugunij!
***
Ņem šo sveci. Tā noderēs lieti.
Man teica, tā ilgi degot.
Lai, braucot caur Rendas mežiem,
Līdz mājām tā līdzi tev seko.
Un, kad tu sasniedzis būsi
Šo vietu visvientuļāko,
Tā klusi apgaismos taku,
Ārā ejot un iekšā nākot.
Kad gramstīsies lausks gar pakšiem
Un tumsa būs bieza un dziļa,
Tā uzmirdzēs tavā logā
Kā vasaras atmiņa mīļa.
Tā pratīs tev atraisīt domas.
Galvai pār lapām līkstot,
Un sirdī tev ieskatīsies –
Runā, ka sveces tā drīkstot!

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+