Laukos
Piensaimniecība

Padoms zemniekam. Kā paglābt mājlopu dehridatācijas gadījumā 0

Foto – Dainis Bušmanis

Autors: Egils Juitinovičs, Vidzemes veterinārā servisa veterinārārsts

Dehidratācija ir tad, kad organisms zaudē šķidrumu tik lielā mērā, ka tiek traucēta tā normāla funkcionēšana. Runājot par organisma atūdeņošanos, jāņem vērā gan ūdens, gan elektrolīti, īpaši – minerālsāļi.

Ūdens loma dzīvnieka organismā

Ūdens ir dzīvnieku organisma vislielākā sastāvdaļa jeb komponents. Tīrā veidā organismā ūdens nav, bet tajā ir izšķīdušas vai suspendētas visas organismam nepieciešamās barības vielas: olbaltumvielas, vitamīni, ogļhidrāti, liels daudzums dažādu minerālsāļu u. c. Bez ūdens nav iedomājama audu apgāde ar barības vielām. Respektīvi, tas pilda šo barības vielu transporta funkciju. Ar ūdens starpniecību notiek vielmaiņas atkritumvielu izvadīšana no organisma. Ūdenim ir izšķiroša loma barības vielu uzsūkšanās procesos caur osmozes un difūzijas procesiem. Arī organisma termoregulācija bez ūdens klātbūtnes nav iedomājama.

Ir ļoti būtiski nodrošināt organismā ūdens līdzsvaru. Ūdens līdzsvars ir attiecība starp uzņemtā un izdalītā ūdens daudzumu. Ūdeni organisms uzņem dzerot, ar apēsto barību, neliels tā daudzums rodas organismā vielmaiņas procesos, un to sauc par endogēno jeb metabolo ūdeni. Savukārt no organisma ūdens izdalās ar urīnu, fekālijām, iztvaikojot no ķermeņa virsmas un elpošanas orgāniem. Ja kādu iemeslu dēļ rodas disbalanss starp uzņemto un izdalīto ūdens daudzumu, tad organisms atrodas vai nu dehidratācijas (zaudē ūdeni), vai hiperhidratācijas stāvoklī (ūdens par daudz). Praksē vairāk sastopamies ar pārmērīgu ūdens un/vai sāļu zudumu jeb dehidratāciju.

Atkarībā no dehidratācijas pakāpes dzīvnieks atbild ar dažādiem veselības traucējumiem, sākot ar nelielu nomāktību, samazinātu ēstgribu, atpalikšanu augšanā, līdz pilnīgai apātijai, muskulatūras un nervu darbības traucējumiem, ausu un kāju distālo daļu nekrozes un nieru neatgriezeniskiem bojājumiem, beidzot – ar nāvi.

Visvienkāršākais veids, kā dzīvnieki nonāk atūdeņošanās stāvoklī, ir ūdens trūkums, kad ūdens nav pieejams vai pieeja tam ir ierobežotu laiku. Arī tad, ja ūdens vai dzirdnes ir netīras, ūdens kļūst negaršīgs vai ar nepatīkamu smaržu un dzīvnieki to nedzer.

Dehidratāciju provocējoši faktori ir dažādas stresa situācijas, dzemdības, aukstuma un karstuma stress, barības maiņa, dažādas slimības, īpaši, ja tās komplicējas ar caureju vai vemšanu. Pamatoti var uzskatīt: ja dzīvniekam ir samazināta ēstgriba un vēlme dzert, tas nonāks elektrolītu un ūdens deficītā. Kā viens no piemēriem var būt ketoze, kad dzīvnieka samazinātā ēstgriba un propilēnglikola lietošana ārstēšanā var izraisīt kālija deficītu, kas savukārt ievērojami pasliktina atveseļošanās procesu.

Atūdeņošanās riski teļiem

Īpaši jutīgi pret dehidratāciju ir jaundzīvnieki. Šajā gadījumā uzmanību pievērsīšu teļiem. Ja laikus spējam saskatīt teļiem atūdeņošanās riskus un uzsākam iekšķīgi lietot elektrolītu šķīdumus, rezultāti ir pārsteidzoši labi. Ja teļam esat pamanījuši caureju tikai tad, kad tas atsakās dzert pienu, situācija ir jau novēlota un jāuzsāk ārstēšana, lai atjaunotu teļam apetīti. Turpretim, ja teļš jau ir gulošs un nespēj piecelties, tam ir aukstas ekstremitātes un tas neizrāda zīšanas un rīšanas refleksus, situācija ir kritiska. Šajā gadījumā jāuzsāk agresīva intravenoza šķīdumu terapija, lai koriģētu dehidratāciju un nodrošinātu teļu ar enerģiju, kas nepieciešama dzīvībai svarīgu funkciju uzturēšanai.

Svarīgi teļam pamanīt caureju tad, kad šķidrākas konsistences izkārnījumi ir vienīgā pazīme un teļš jūtas vesels. Šis ir īstais brīdis, kad jāsāk lietot elektrolītus iekšķīgi. Jāpievērš uzmanība arī tiem teļiem, kas ēd lēnāk. Tāpat noderēs, ja apgūsiet iemaņas, kā novērtēt teļa atūdeņošanās pakāpi atkarībā no ādas elastības un tā, cik iekritušās ir teļa acis. Respektīvi, vai acs ābols ir atvirzījies no plakstiņa. Ja teļš ir kājās un turpina dzert, iekšķīga elektrolītu lietošana pasargās teļu no tālākas atūdeņošanās un pH līmeņa samazināšanās un atjaunos teļam veselību.

Kā labāk izdzirdināt elektrolītus

Pirmo caurejas pazīmju vai aizdomu par saslimšanu ar caureju gadījumā elektrolītus vajadzētu izdzirdināt vismaz reizi dienā. Atkarībā no caurejas smaguma izdzirdināmais daudzums ir 10–15% no ķermeņa masas, vēlams, sadalot uz divām trim reizēm. Taču būtu arī labi, ja elektrolītus izdzirdītu kaut vai reizi dienā starp ēdināšanas reizēm. Elektrolītus vēlams izēdināt ne vēlāk kā stundu pirms ēšanas un ne agrāk kā stundu pēc ēšanas.

Labākā rekomendācija, manuprāt, ir elektrolītus sajaukt ar ūdeni un izdzirdināt tīrus šādā veidā. Jaucot elektrolītu šķīdumus kopā ar pienu, pastāv vairāki riski:
– teļiem caurejas gadījumā organisma reakcija parasti tiek novirzīta uz skābo pusi, tāpēc, lai to mazinātu, elektrolītu sastāvā var būt bikarbonāti vai acetāti. Šie elektrolīti veido sārmainu vidi un, izēdināti kopā ar pienu, var traucēt piena sagremošanas procesus glumeniekā, jo vājinās tur esošās sālsskābes darbību;
– koncentrēti šķīdumi jeb šķīdumi ar augstu osmolalitāti lēnāk virzās caur glumenieku un var provocēt uzpūšanos. Jo koncentrētāks šķīdums, jo lielāka tā osmolalitāte jeb osmotiskais spiediens.

Šķīduma osmolalitāti veido visas tur izšķīdušās vielas, ieskaitot olbaltumvielas, kas veido asins osmotisko spiedienu. Viens no veidiem, kā notiek šķīdumu kustība starp šūnu audiem, starpaudu telpu, ir osmoze. Respektīvi, mazāk koncentrēti šķīdumi jeb tā sauktie šķīdinātāji virzās koncentrētāku šķīdumu virzienā. Piemēram, ja organismā ir traucēta hidrācija jeb nav vajadzīgā ūdens un elektrolītu daudzuma, asinis iebiezē, to osmolalitāte palielinās un tiek piesaistīts vajadzīgais ūdens jeb šķīdums no audiem. Āda kļūst neelastīga, gļotādas un audi sausi. Vienlaikus parasti šāds stāvoklis izraisa slāpes, lai varētu iespējami ātri atjaunot ūdens balansu jeb notiktu hidrācija. Līdzīgi ir, ja izēdina koncentrētus šķīdumus ar augstu okuolitāti, jo to uzsūkšanās un sagremošana var tikt traucēta. Pastāv risks, ka no organisma tiks papildus piesaistīts ūdens un ar fekālijām izvadīts no organisma. Atgādināšu, ka piena osmolalitāte ir 275–300 mOsm/L un līdzīga tā ir arī piena aizvietotājiem, ja tauku daudzums ir 20%, olbaltumvielu daudzums 20% un pagatavošanas koncentrācija 12,5%. Lai veicinātu teļu augšanu, dažkārt proteīna līmenis piena aizvietotājos tiek palielināts līdz 25–28%, tādējādi pieaug arī tā osmolalitāte. Pievienojot šiem aizvietotājiem vēl klāt elektrolītus, tā osmolalitāte var pārsniegt 1000 mOsm/L. Tas noteikti situāciju neuzlabos. Ja izvēlamies piena aizvietotājus gatavot koncentrētākus, ūdens brīvai pieejamībai ir kritiski svarīga nozīme. Arī praksē nākas saskarties ar problēmu, ka piena aizvietotāju šķaida 15–18% koncentrācijā, bet teļi nonāk bada stāvoklī un ir atūdeņojušies, jo nav pieejams dzeramais ūdens.

Dehidratācijas veidi

Kopā ar veterinārārstu vēlams pārrunāt dehidratācijas problēmu ganāmpulkā. Dažādos organisma stāvokļos atūdeņošanās veidi var atšķirties.

Izšķir šādus dehidratācijas veidus:
– izotoniskā dehidratācija – zaudē gan sāļus, gan ūdeni. Tas notiek asiņošanas, vemšanas, caurejas, apdegumu gadījumā. Tad svarīgi nodrošināt organismu ar izotoniskiem elektrolītu šķīdumiem, kuru osmolalitāte ir līdzīga organismā esošajiem šķidrumiem;

– hipertoniskā dehidratācija – zaudēts tiek pārsvarā ūdens. Pieaug osmotiskais spiediens gan audos esošajos šķidrumos, gan asinīs, gan starpaudu telpā esošajos šķidrumos. Tas notiek karstā laikā, pastiprināti elpojot, drudža, cukura diabēta gadījumā, pazemināta antidiurētiskā hormona līmeņa, dažu nieru slimību gadījumā. Šeit labākās zāles ir tīrs ūdens;

– hipototoniskā dehidratācija – zaudē pārsvarā sāļus jeb elektrolītus. Tas ir novērojams, pastiprināti svīstot, dažādu vīrusu infekciju gadījumā un ja teļiem ilgstoši izdzirdina hipototoniskus šķīdumus (tējas, gļotvielu ūdens maisījumus, piena–ūdens maisījumus u. c.). Šīs dehidratācijas gadījumā šķidrums audos un starpaudu telpā kļūst mazāk osmotisks un pārvietojas uz šūnu iekšieni. Šūnas tiek pārsātinātas ar šķīdumu, veidojas to tūska. Strauji pavājinās nieru darbība, neizstrādājas urīns, un dzīvnieks iet bojā. Šajā gadījumā elektrolītu šķīdumu lietošana ir kritiski svarīga, īpaši – NaCl (nātrija hlorīds).

Elektrolītu, īpaši izotopisku, lietošana ir drošākais veids. Ja mainās izēdināmās šķidrās barības vai elektrolītu sastāvs uz koncentrētāko pusi, brīvi pieejams dzeramais ūdens ir kritiski svarīgs faktors.

Svarīgi atcerēties, ka teļa pamatbarība ir piens un to nevar aizstāt ar elektrolītiem. Arī caurejas gadījumā teļiem ir jāturpina izēdināt pienu. Elektrolīti pat ar ļoti augstu glikozes koncentrāciju nespēj nodrošināt teļu ar nepieciešamo enerģiju. Sekojiet veterinārārsta ieteikumiem, lietojot elektrolītus, lai nodrošinātu teļiem vajadzīgo hidrācijas līmeni un normalizētu skābju–sārmu līdzsvaru organismā. Ja vien teļam ir kaut nedaudz saglabāta zarnu un kuņģa peristaltika un kaut neliels zīšanas reflekss, elektrolītu iekšķīga lietošana ir droša. Ja teļš ir gulošs bez zīšanas refleksa, ir nepieciešama intravenoza šķīdumu lietošana, lai glābtu teļa dzīvību.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
AT-vaaks_02-2018

LA.lv