Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
23. jūlijs, 2015
Drukāt

Pa dabas svētvietām Kurzemē

Foto-Artis GustovskisFoto-Artis Gustovskis

Tikko izdevniecība “Lauku Avīze” izdevusi dabas pētnieka Gunta Eniņa grāmatu “Nepazīstamā Latvija”, kurā atklātas vairāk nekā 70 unikālas mūsu dabas bagātības. Bet vienā grāmatā jau nevar ietilpināt visus brīnumus, ar kuriem bagāti Latvijas novadi. Šoreiz ielūkosimies Kurzemes dabas svētvietās, kuras glabā arī seno kuršu valdnieku ķoniņu pēdas. Starp citu, pats Guntis Eniņš gan nāk no Vidzemes, taču no Ķonānu dzimtas, un, kas zina, varbūt ir viens no ķoniņu pēctečiem.

Ķoniņciema Elka birzs

Kuršu ķoniņi bija septiņu Kurzemes brīvciemu – Ķoniņciema, Kalējciema, Pliķu ciema, Ziemeļciema Turlavas pagastā, Dragūnciema Rumbas pagastā, Viesalgciema Snēpeles pagastā un Sausgaļciema Padures pagastā – iemītnieki, kas no Livonijas ordeņa lēņu grāmatas par dienestu ordeņa karaspēkā kā vasaļi saņēma virkni privilēģiju un zemi.

Elka birzs ir laika un cilvēku pasaudzētā agrākā kuršu ķoniņu svētā meža atliekas. Tā atrodas abpus Kuldīgas–Aizputes šosejai starp Ķoniņciemu un Turlavu. Vēstures avotos un ķoniņu dzimtu nostāstos saglabājušās ziņas par birzs saistību ar senajiem kuršu valdniekiem, sauktiem par ķēniņiem jeb ķoniņiem. Tiešu pierādījumu gan nav, taču vēsturiskā situācija padara tos visai ticamus.

Izslavētas ķoniņu sadzīvē bija ilgās un bagātīgās dzīres, kas tika rīkotas gan gadskārtu svētkos, gan cilvēka mūža svinamdienās, pildot ne tikai rituāla lomu, bet arī vienojot cilvēkus. Senākā rakstītā liecība par ķoniņu sadzīvi atrasta 1585. gadā Kēnigsbergas ceļotāja Reinholda Lubenava rakstītajās piezīmēs: “Ziemassvētkos Ķoniņciemā viņi devās medīt savā svētajā mežā, kur citādi visu gadu ne ko medī, ne cērt. Samedītās stirnas, briežus un zaķus viņi nodīrāja, salika uz gara galda un apsprauda ar vaska svecītēm, lai mielotu savu vecāku, vecvecāku, bērnu un radinieku dvēseles, pie tam arī paši ēzdami, dzerdami un mūs aicinādami piedalīties. Tad atnesa tukšu alus mucu, pa ko bungoja ar divām nūjiņām, pie kam vīri, sievas un bērni dejoja visu nakti ap galdu.”

Teiktais apliecina, ka pagāniskā veļu mielasta tradīcija piekopta, nebaidoties no baznīcas represijām, jo, kā zināms, ordenis pret šādām paražām, kas nezaimoja Dievu, izturējās iecietīgi. Nostāsti vēsta, ka senatnē Elka birzī augušas milzīgas liepas un atradies akmens ziedoklis, uz kura sadedzināti Zemes mātei domātie upuri – jēri, kazlēni, labības kūļi. Šī vieta bijusi senču garu mājvieta un vārti uz viņsauli.

Velnakmeņi un bļodakmeņi

Latviešu tautas teikās lielos un neparastos akmeņus saista ar Velna darbošanos, bet bļodakmens Kuldīgas novada muzejā ir cilvēku roku darbs. Akmens virsmā izveidota perfekti apaļa līdzena iedobe un vienā sānā ievilktas piecas rievas. No kurienes tas cēlies un kādiem nolūkiem lietots, nav skaidri zināms. Iespējams, izmantots upurēšanai un ziedojumiem. Savukārt Ulmales Piņņu bļodakmens (ap 700 m uz austrumiem no Liepājas–Ventspils šosejas) var lepoties ar 46 sānmalu rievām. Tā bļodas dziļums 12 – 16 cm, diametrs 58 – 62 cm, dažkārt saukts arī par Dievekļa akmeni.

Vandzenes–Valdemārpils ceļa 3. kilometrā metrus 300 pa labi atrodas Krauju Vandzenes dižakmens, kas ir viens no interesantākajiem kulta akmeņiem Latvijā. Vietējie iedzīvotāji uzskata, ka te bijusi sena upurvieta, ap kuru augušas svētliepas (pēdējā nozāģēta pagājušā gadsimta 30. gados). Uguns gan neesot kurināta uz akmens, lai to nesabojātu. Nav paveicies Basu Vilkatu akmenim, kas sašķelts daudzos gabalos, jo 1954. gada ziemā no tā mēģināts izkalt pieminekli 
padomju laika varonim, bet patiesībā kreisi orientētajam teroristam Imantam Sudmalim. Leģenda vēsta, ka Basu akmenī dzīvojot vilkacis, kas pusnaktī un pusdienlaikā plkst. 12 iznākot ārā un ēdot cilvēkus. Droši vien tāpēc arī pieminekļa kalšana nav sekmējusies.

Tomēr, lai cik tas jocīgi izklausītos, arī velns pielicis savu roku dažu svētvietu tapšanā. Piemēram, Grīžu akmens Tārgales pagastā tā arī nosaukts par Velna beņķi, jo, pēc nostāstiem, pats Nelabais, te bieži sēdēdams, iesēdējis sava dibena formu. Bet Mērsraga Velnakmens, kura skausts apmēram pusotru metru izceļas virs ūdens kādus 50 metrus no krasta, te uzradies laikā, kad velns bēris jūrā akmeņus, mēģinādams taisīt tiltu pāri Rīgas līcim.

Interesants ir mitoloģiskais akmens Embūtes pagastā Vēres pilskalna pakājē, kas nu ieaudzis krūmainā jauktu koku mežā. Teika vēsta, ka zem tā apbedīts kuršu virsaitis un Embūtes valdnieks Indulis. Pilskalna dienvidu daļā redzamas divas pusotru un trīs metrus dziļas ieplakas, sauktas par upurbedrēm.

Mežītes pilskalns

Viens no skaistākajiem Kurzemes pilskalniem ir Mežītes pilskalns, kas atrodas Lībagu–Laucienes ceļa kreisajā malā seno kuršu Vanemas zemē un bijis apdzīvots vēlajā dzelzs laikmetā. Ap 13 metrus augstajam kalnam ir trijstūra forma, mākslīgi nostāvinātas nogāzes un šaurākajā dienvidu galā uzbērts apmēram trīs metrus augsts zemes valnis, kas aizsargājis uzeju pilskalnā ar gudru ziņu, lai uzbrucējiem, ieņemot pašu pili, nāktos vairoga neaizsargāto plecu pavērst pret pils aizstāvjiem. Uzejas pretējā pusē ir vēl mazāks uzkalns – pilskalniņš, kur acīmredzot atradušies vēl citi papildu nocietinājumi. Senvēstures pētnieki izvirzījuši hipotēzi, ka Mežītes pilskalnā atradusies kāda 1234. gadā dokumentā par 25 arklu zemes izlēņošanu Rīgas Sv. Pētera baznīcai minēta “Castellatura Lodgiae”.

Pilskalna austrumu nogāzes lejasdaļā guļ bedrīšakmens, kas nav kustināts tūkstošiem gadu, bet ceļam pretējā pusē, ar mežu apaudzis, slejas divreiz augstākais Elku kalns, kas kalpojis kā kulta vieta. Pēc nostāstiem no Elku kalna ejot apakšzemes eja uz pilskalnu. Netālu no pilskalna uzieti arī vairāki senkapi – Kapurkalnā atrastas kuršiem raksturīgās senlietas no vēlā dzelzs laikmeta, bet kādā Kalnenieku māju zemes grants paugurā – tā paša perioda Baltijas somu skeleti.

Veselības svētavoti

Avoti senajiem kuršiem bijuši īpaši svēti, jo to ūdens uzskatīts par dziedinošu, tādēļ Baltavots Kurmāles pagastā tiek dēvēts arī par Svētavotu. Tā iztekā ūdens izplūst no vairākiem izvirdumiem smilšainajā gruntī, radot vārīšanās iespaidu. Iztekas vieta atrodas mežā un ir pusotru metru dziļa. Uz to ved dzīvnieku un cilvēku iemīta taka, bet pie paša avota apkārtējos kokos iesietas dažādas mantas, dzīpari, kas domāti kā ziedojumi avota dvēselei – Ūdens garam, simboliski turpinot senču tradīcijas. Vietējie iedzīvotāji dzirdējuši par Melnavotu – vēl vienu ievērojamu šīs apkaimes avotu, bet pēdējā laikā neviens vairs neprot to atrast.

It kā baidīdamies par cilvēku ne visai labajiem nodomiem, daudzi agrākie svētavoti paslēpušies tālu no ļaužu acīm un atrodami vien pēc Kurzemes plānošanas reģiona tūrisma ceļvedī norādītajām GPS koordinātām. Piemēram, Elkuzemes Acs avots Vaiņodes pagastā un Elku birzs ar avotiem Lažas pagastā, kur briksnājā saglabājušies vien atsevišķi koku pudurīši ar dažiem lieliem ozoliem (resnākais 2,80 m apkārtmērā).

Elku liepas – svētākie koki

Starp pazīstamākajiem kulta kokiem minama Valdemārpils Elku liepa, kuras vecumu lēš ap 400 – 500 gadiem. Tā atrodas Sasmakas muižas pagalmā un ir resnākā Baltijā ar stumbra apkārtmēru astoņarpus metri. Senie kurši bija pārliecināti, ka kokos mīt dabas gari un auglības dievības, tāpēc tos pielūdza un nesa ziedojumus.

Pie Popraga dzirnavām ceļa Valdemārpils–Laidze labajā pusē klajā vietā aug unikāla daudzstumbru liepa, pie kuras senatnē noteikti bijusi upurvieta, jo tuvējā tīrumā atrastas monētas. Stāsta – kad vecā liepa nozāģēta, tās vietā izaugušas divas jaunas.

Usmas ezera ziemeļrietumos Elku rags savu nosaukumu guvis no Elku liepas, kas aug vecās muižas pagalmā. Tai bijuši daudzi žuburi. Cik īsti – deviņi vai divpa­dsmit, skaidri nav zināms, taču latviešu tautas dziesmās ir minēta “kupla liepa deviņiem žuburiem”, piešķirot šim kokam mitoloģisku nozīmi. Senči zem liepas nesuši upurus veļiem, un tie, kas izrādījuši necieņu svētajam kokam, saņēmuši sodu. Saglabājies nostāsts par kādu jaunavu, kas nolauzusi šai liepai zaru. Pēc tam viņai kājas sākušas čūlot un tā palikusi kliba.

Pievienot komentāru

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga -1.5
Alūksne -5.5
Daugavpils -2
Saldus -2
Liepāja -1.1
Jelgava -1
Ventspils -0.2
Limbaži -3
Madona -4
Rēzekne -4
Draugiem Facebook Twitter Google+