Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. decembris, 2014
Drukāt

Par ķirurgu jāpiedzimst. Saruna ar Kristapu Kegi (5)

7Kegi

“Operāciju zālē vienmēr jāatceras Vinstona Čērčila vārdi “Keep calm and carry on!” Saglabā mieru un turpini! Vismaz jācenšas izskatīties mierīgam,” vienu no ķirurgu zelta likumiem nosauc Kristaps Kegi. Saviem rezidentiem viņš allaž atgādina, ka ķirurģija atnāks tikai pēc garām stundām pie operāciju galda, kad esi noplūdis aukstiem sviedriem. Kegi šo sajūtu atceras labi, viņam aiz muguras vairāk nekā divdesmit divi tūkstoši operāciju. “Ķirurgi dzimst,” mēdzis atkārtot vecātēva Luda Bērziņa labs draugs profesors Pauls Stradiņš. To sakot, viņš vēl nezināja, ka mazais Čipa – tā Kristapu sauca ģimenē un tuvāko draugu lokā – ir apveltīts ar dabas dotu talantu un kļūs par izcilu ortopēdu Amerikā un sniegs stipru un palīdzīgu roku latviešiem Latvijā.

Šaubas pēc pirmā kursa Jeilā

Ķirurģija bija mana tēva dzīve – viņš stāvēja par to un krita. Skaidrs, ka viņam sekot bija loģiski. Kad uzsāku mācības Jeila koledžā, biju pilnīgi pārliecināts, ka tāpat kā viņš būšu ārsts, taču pēc pirmā kursa manī radās šaubas. Studijas sākās ar smagajiem priekšmetiem – organisko ķīmiju, fiziku, bioloģiju –, ar kuriem cīnījos un tiku galā, tomēr bez lielas sajūsmas. Radās doma, ka varētu būt arī citas iespējas. Man diezgan labi veicās literatūrā – runāju franču un vācu valodā –, un slaveni profesori man palīdzēja dabūt ļoti labu stipendiju. Prātoju, ka savu dzīvi varētu pavadīt akadēmiskā vidē, klāstīt garus stāstus par Rablē un tā tālāk. Tomēr nonācu pie slēdziena, ka tas nav mans dzīvesveids, jo ir par daudz contemplative – pārāk vērojošs. Vectēvs Ludis to būtu varējis darīt, bet man bija liela enerģija un sportista gars, studiju laikā nodarbojos ar paukošanu, spēlēju amerikāņu futbolu, turklāt man piemita īsa uzmanības spēja – nevarēju vienā vietā nosēdēt 45 minūtes. Sapratu, ka literatūra ir laba lieta, bet nav manā dabā.


Kad satikos ar amerikāņiem no dažādiem sabiedrības slāņiem un domām par nākotni – arī par darbu valdībā, ministrijās, bankās u. c. –, radās doma par starptautisko banku biznesu. Vienu vasaru strādāju par kompanjonu bērniem, kuru vecāki bija ļoti bagāti, daudz ko sasnieguši Volstrītā un citur. Taču šie cilvēki gāja uz darbu vairāk pienākuma pēc, lai tiktu pie naudas un varētu darīt kaut ko patīkamāku. Jo vairāk es ar viņiem tikos, jo vairāk sapratu, ka manam tētim bija daudz laimīgāka pieeja dzīvei – viņš patiešām bija pārliecināts, ka dara kaut ko labu, un ķirurga profesiju uzskatīja par svētu. Pēc tās vasaras guvu pārliecību, ka jāseko tēva pēdās. Kad par to runājām, viņš teica – ja vēlies studēt medicīnu, tad tikai ķirurģiju, jo tikai kā ķirurgs tu vari kļūt par pilnvērtīgu ārstu.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Fascinējoša un iedvesmojoša peronība. Cilvēks, kurš spējis dalīties ar savām zināšanām, prasmēm un pat naudu. Nesavtīgi. Mūsu kolēgiem LV ir uz ko tiekties.

  2. Ar lielu interesi izlasu rakstus par profesoru Kegi!Lielisks cilveks un ārsts!Paldies!

  3. Jānis J. Dimants, Jr., M.D. Atbildēt

    Apsveicu Profesoru un kolēģi! Tik bieži mēs viens par otru ko nezinām. Tas parāda cik mēs esam vispusīgi un spējīgi, pateicoties neatlaidībai un sīkstumam.

  4. Tas pats attiecas uz daudzām specialīzētām nozarēm. Galvenais — nebūt iedomīgam.

  5. ………….

Draugiem Facebook Twitter Google+