Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
3. februāris, 2012
Drukāt

Par miljoniem latu medicīnas budžeta deficītu nevar atbildēt viens cilvēks

gulta_leta

Pagājušajā un aizpagājušajā gadā slimnīcas bija savstarpēji sašķēlušās atkarībā no piešķirtā naudas daudzuma, bet šogad to vadītāji ir vienoti, jo vienlīdz neapmierināti.

 

Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētājs Modris Dzenītis, nepiesaucot tarifus, kvotas un gultas dienas, veselības nozares pašreizējo finansiālo situāciju raksturoja vienkāršajiem ļaudīm saprotamā valodā: politiķi cenšas 120 kilogramus smago slimnieku iekratīt 6. klases skolnieka biksēs, bet slimais vīrs ar katru gadu kļūst arvien dūšīgāks, kamēr bikses arvien mazākas. Tāpēc Nacionālā veselības dienesta vadītājam Mārim Taubem neizdevās vienoties ar ārstniecības iestāžu vadītājiem, ka viņi parakstīs izsniegtos līgumus. Viens pats Taube, kurš amatā iecelts trešajā gadā, kopš slimnīcām naudu piešķir, nerēķinoties ar reālo slimnieku skaitu, kas tur ārstēts, nevar panākt, ka slimnīcu vadītāji pēkšņi kļūs pielaidīgi un liks savu parakstu uz dokumenta, kas uzkraus arvien smagāku parādu nastu. Patlaban medicīnā ir 123 miljonu latu liels budžeta deficīts, ar izsniegtajiem līgumiem deficīta bedre kļūs vēl lielāka. Tāpēc slimnīcu vadītāji nolēmuši vairs nerakstīt gadskārtējās vēstules premjeram Valdim Dombrovskim un Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājai Aijai Barčai, jo laiks parādījis, ka šī saziņa bijusi bezjēdzīga. Iestāžu vadītāji pieņēmuši lēmumu iedarbināt juridiskās sviras, lai administratīvā procesa ceļā pierādītu, ka valsts nedrīkst uzspiest slimnīcām neizpildāmas prasības, jo tarifi, pēc kuriem maksā par paveikto, nav ne tuvu reālajām izmaksām. Arī plānoto pacientu skaits gadiem atpaliek no reālās dzīves.

 

Slimnīcas ir komercsabiedrības, un to vadītāji ar savu mantu atbild par zaudējumiem, kurus tīšuprāt radījuši. Tā kā neviens no varas ešelona nespēj pateikt, ka piedāvātie līgumi nav juridiski pamatoti, tad slimnīcu vadītāji vērsīsies tiesā, lai tā to izdara politisko pārvaldnieku vietā.

 

Satversme sola, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Taču nekur nav pateikts, kā to garantēt, ja neatliekamā medicīniskā palīdzība Latvijā ir ierobežotas pieejamības, jo tai uzliktas kvotas. Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur pastāv šāds noteikums, jo arī medicīnas budžets ir pats niecīgākais. Nevar ilgi pastāvēt tāda ēka, kuras pamati arvien grimst zemē, un ne jau Taubes kungs būs tas, kurš viens pats stutēs tos pamatus, un ne viņam vienam pašam jāiet skaidroties, ka izsniegtie līgumi ir bez ekonomiska un juridiska seguma.

Igaunijā ir izveidots tā sauktais sociālais parlaments, kas tur roku uz pulsa, lai cilvēkiem būtu pieejama veselības aprūpe un lai par to būtu atbildīgs ne tikai veselības, bet arī finanšu ministrs un parlamenta Sociālo lietu komisijas vadītājs. Tāpēc šīs personas kopā ar pieciem darba devēju un tikpat arodbiedrību pārstāvjiem veido tādu kā sociālo parlamentu, kas kopīgi ir atbildīgi par to, kas notiek veselības aprūpē. Tur grūti stādīties priekšā, ka uz ambrazūru pagrūž vienu personu, lai nu tā iet un skaidrojas. Ja gribam mācīties no kaimiņiem, tad būtu pēdējais laiks atvērt acis, lai sociālā parlamenta ideju pārceltu un īstenotu arī Latvijā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+