Latvijā
Sabiedrība

Anda Līce: Par kaunu, klausoties daudzu politiķu publiskās runas 1


Anda Līce
Anda Līce
Anda Līce

Pēc Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa dokumentālās filmas “Laika tilti” noskatīšanās es pirmajā brīdī nesapratu, kāpēc šo filmu gribas skatīties atkārtoti. Mēs šodien dzīvojam ar pilnīgi citu ātrumu un līdz ar to nespējam iekļauties tajā dabiskajā plūsmā, kādā dzīvoja iepriekšējās paaudzes un visa dzīvā radība, kuru nav paverdzinājis tehniskais progress. Mēs visu laiku kaut kur skrienam, baidāmies kaut ko nokavēt, bet tik un tā nokavējam. Nav brīnums, ka laiks it kā zaudē garšu, cilvēks to nepagūst izbaudīt un netiek vaļā no vārdā nenosaucamas zaudējuma sajūtas. Filmā ir kadri, kas, var teikt, tīrā veidā rāda esības prieku. Īstenībā cilvēka mūžā lielāka prieka jau nemaz arī nav. Dzenoties pēc kaut kā vēl lielāka, mēs paskrienam garām viens otram un arī sev.

Ar šo filmu tās veidotāji apliecina cieņu pret Baltijas valstu tiem dokumentālistiem, kuri, pavadīdami mūža lielāko daļu padomju laika melīgajā sistēmā, ir radījuši dvēseliski tik dziļus kinodarbus, ka tie skatītājus jo­projām uzrunā, liek apstāties un domāt par mūžīgajām lietām. Aizejošā paaudze ir atstājusi tiltus, pa kuriem, ja vien gribam, mēs varam nokļūt iepriekšējā laikā un telpā, ar kuru tā vai citādi joprojām esam saistīti.

Tagad, kad katrs ir brīvs paust, ko domā, kino mākslā daudzi cenšas savu produktu pēc iespējas ātrāk nogatavināt un dārgāk pārdot. Šis merkantilais uzstādījums parasti iet roku rokā ar paviršību un pazeminātām prasībām pret sevi. Holivudas grāvēju iespaidā top vērienīgi it kā vēsturiski, it kā pasaku ekranizējumi, un šāds brīvais peldējums ļauj apdrošināties pret kritiku un neprasa notikumu secību, loģiku un pirmavotu skrupulozu pētīšanu. Ja Latvijas kinoteātros ir jāskatās angļu valodā ieskaņota latviešu mākslas filma ar latviešu valodas titriem, tā, manuprāt, ir necieņa pret skatītājiem. Par to, ka, cieši pieturoties pie pirmavota, mūslaikos ir iespējams uzņemt mākslas filmas, kas ar patiesības un emocionālās inteliģences spēku spēj iziet pasaulē, liecina Viestura Kairiša filma “Melānijas hronika”. Tas gan nozīmē – iet grūtāko pretestības ceļu.

Vieglāko ceļu iet tādu televīzijas seriālu kā “Divi vienā” veidotāji. Nav saprotams, kam un uz kurieni viņi būvē tiltus. Skatoties šādu izstrādājumu, nākas piedzīvot to, ko sauc par sociālo kaunu, kad tev jākaunas kāda cita vietā. Tas diemžēl notiek, arī klausoties daudzu politiķu un pat valsts pirmo personu publiskās uzstāšanās, kas taču arī vienmēr tiek dokumentētas. Kādi būvētāji, tādi tilti.

LA.lv