×
Mobilā versija
Brīdinājums +16.7°C
Janīna, Linda
Otrdiena, 21. augusts, 2018
24. aprīlis, 2018
Drukāt

Luterāņu baznīcā joprojām svarīga vieta ir autoritātēm. Saruna ar teoloģi Daci Balodi (21)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne, filozofijas doktore, profesore Dace Balode studējusi teoloģiju Rīgā, Bāzelē un Bernē. Pieder Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai.

Kā jums šķiet – vai latviešu reliģiozitāte laika gaitā mainās?

D. Balode: Tā kļūst aizvien daudzveidīgāka, krāsaināka, parādās jaunas reliģiozitātes izpausmes. Nav taisnība tiem, kuri apgalvo – modernajā laikmetā valda neticība, cilvēku garīgie meklējumi izsīkst. Drīzāk otrādi! Bet arī Latvijā varam vērot to pašu tendenci ko citviet Eiropā un Rietumu pasaulē vispār – reliģiozitāte pamazām attālinās no oficiāli atzītām institūcijām, no hierarhiski organizētām konfesiju struktūrām, cilvēkiem aizvien grūtāk sevi identificēt ar kādu no tām.

Jūsu kolēģis Teoloģijas fakultātes profesors Ralfs Kokins kādā intervijā izteicies, citēju: “Ar šausmām redzu, ka atrodamies tādā kā identitātes krīzē. Evaņģēliskie kristieši tagad celebrē garas, nesaprotamas misas, kūpina un klanās, liek uzsvaru uz tērpiem, rituāliem, ārišķībām, piedalās svētceļojumos, apmeklē svētvietas, lūdzas pie svēto kapavietām.”

Vēl viens apliecinājums tam, ka konfesijas meklē jaunas izpausmes formas. Pa daļai to varētu uzskatīt par instinktīvu atbildi uz cilvēku interesēm un vajadzībām. Jautājums ir par ko citu – ja luteriskā baznīca ārējās formās dažkārt sāk mazliet līdzināties katoļiem vai pareizticīgajiem vai tajā joprojām saglabājas protestantiskais, luteriskais garīgais kodols. Ja tas paliek un ir pietiekami stiprs, tad mums nevajadzētu baidīties no dažiem eksperimentiem ar ārējām formām. Manuprāt, viens no būtiskākajiem luterisma kodola elementiem ir tā saucamā vispārīgā priesterība. Princips, ko atrodam Bībelē, uz ko luteriskā baznīca visos laikos norādījusi, proti – katrs no mums ir kā priesteris. Ka tieši individuālais cilvēks ir atbildīgs Dieva priekšā, ka nav vajadzīgs kāds īpašs starpnieks starp cilvēku un Dievu. Protams, ir labi piederēt baznīcai un draudzei, apmeklēt dievkalpojumus, klausīties mācītāja sprediķus. Tomēr par visu svarīgākas ir mūsu personīgās, individuālās attiecības ar Dievu. Vienlaikus tas ir dziļi demokrātisks princips, no kura izaugusi modernās Eiropas sabiedrība. Latvijas reliģiskā un kultūras vide kļūtu nabagāka, ja tajā vairs nebūtu vietas demokrātiskajam protestantismam.

Tagad runāšu kā luterāne, piederīga Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai: manuprāt, tas, ka mūsu baznīcā joprojām svarīga vieta ierādīta autoritātēm, pa daļai sakņojas visas sabiedrības vēsturiskajā mantojumā. Mēs respektējam, cienām autoritātes un labprāt pakļaujamies tām. Dažkārt varbūt par daudz. Joprojām mazliet līdzināmies bērniem, kuri nepietiekami apzinās sevi kā pieaugušus, nobriedušus cilvēkus, kuri paši nespēj uzņemties iniciatīvu un atbildēt par savu rīcību. Joprojām vērojamas spēcīgas ilgas pēc kāda aizbildņa, bezierunu gatavība paklausīt priekšnieka vai saimnieka norādījumiem. Viens piemērs – nupat Latvijas luterāņu baznīcas interneta mājaslapā publicēta laju, tātad ierindas baznīcēnu vēstule, kas saucas “Laju aicinājums LELB garīdzniekiem”. Tajā teikts – “garīdznieku un laju attiecības var pielīdzināt vecāku un bērnu attiecībām”. Lai gan arī esmu lajs, vienkāršs baznīcēns, tas nebūt nenozīmē, ka uztveru mācītājus kā savus vecākus. Luteriskajā baznīcā, atšķirībā no pareizticīgajiem un katoļiem, mācītājs ir tāds pats priesteris kā pārējie draudzes locekļi.

Ziņa, kas pirms neilga laika saviļņoja vismaz daļu Latvijas sabiedrības – Juris Rubenis nolika mācītāja amata krustu. Šim notikumam sekoja piecpadsmit luterāņu mācītāju atklāta vēstule, brīdinājums par, kā viņi paši rakstīja, “potenciāli destruktīviem procesiem mūsu baznīcā”. Kas tad tie varētu būt par procesiem?

Tas, kas izskanējis atklātībā, ir mīlestības trūkums baznīcā – vismaz tā apgalvo paši vēstules autori. Arī neiecietība pret dažādiem viedokļiem. Lai gan neviens nesaka, ka baznīcas vadība kaut kādā ziņā būtu vērsusies pret Rubeni, tomēr netiek slēpts, ka diskusijas amata brāļu starpā bijušas visai asas. Diemžēl vērojama tendence – cilvēkiem pielīmē visādas birkas par “nepareiziem” uzskatiem, kas gandrīz vai automātiski nozīmē “ķecerību” un “neticību”. Un ir tikai saprotams, ka šāda attieksme šķiet sāpīga un grūti panesama.

Viens no pārmetumiem nu jau bijušajam mācītājam Rubenim – viņa sarakstītā grāmata “Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss”. Interesanti – esmu sastapis cilvēkus, kuri nosodīja šo grāmatu, kaut paši to nekad nebija redzējuši, kur nu vēl lasījuši. Tas gan mazliet atgādina padomju laikus. Neesmu lasījis Solžeņicinu, bet zinu, ka viņš ir sliktais!

Patiesībā diskusija ap Rubeņa grāmatu tai pievērsa milzu uzmanību. Bet pats diskusiju raksturs liecina, ka pēdējos gados dažādu uzskatu poli mūsu baznīcā viens no otra attālinās.

Kādā intervijā jūs apgalvojat: “Šobrīd tiek mēģināts uzturēt ticības tīrību, bet šāda rīcība ir raksturīga autoritāriem režīmiem.” Bet kas tad cits mēģinās uzturēt ticības tīrību, ja ne pati baznīca?

Baznīcas uzdevums ir jautāt pēc patiesības. Tas ir arī mūsu, akadēmiķu, pienākums. Tomēr vienmēr jājautā, cik šauri vai plaši patiesība tiek saprasta. Manuprāt, iespējami daudzi uzskati, daudzas patiesības, kas tomēr neiziet no lielā baznīcas patiesības rāmja. No tā nevajadzētu baidīties. Tas ir padomju laiku mantojums, šī gluži vai dzelžainā pārliecība, ka patiesība var būt vien melna vai balta, bez pustoņiem. Kristīgajā teoloģijā viens no patiesības kritērijiem ir mīlestība. Iedomāsimies situāciju, kurā skolotājs klases priekšā pasaka kādam skolēnam – tavs tēvs ir dzērājs. Iespējams, viņam ir taisnība, taču šajos vārdos nav iecietības un mīlestības.

Mēs esam kā aklie, kuri taustās ap ziloni, un katram no mums šis zilonis šķiet citāds. Tieši tā ir ar Dieva meklējumiem, jo katram viņš var atklāties mazliet citādi. Vai esat kādreiz dzirdējuši, cik skaisti skan bišu strops? Tas izklausās pēc brīnišķīgas mūzikas! Līdzīgi ir ar patiesību – tā nav vienas atsevišķas bites dūciens, bet gan vesela stropa radīta sanoņa.

Bet šī patiesības meklēšana radījusi pamatīgu viļņošanos, tajā skaitā arī politiķu vidū. Kā lai citādi iztulko Saeimā virzītos grozījumus likumā par Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu? Vai rosinātie grozījumi nav uzskatāmi par nodrošināšanos pret iespējamu šķelšanos nākotnē?

Šis likums valstiskā līmenī turpina to, kas jau daļēji noteikts luteriskās baznīcas satversmē. Jauns pavērsiens ir tas, ka šajā likumprojektā tiek apgalvots, ka baznīca ir vienīgā tiesiskā mantiniece pirmskara luterāņu baznīcai Latvijā un nekad nav pārtraukusi savu darbību. Pirmais apgalvojums ir vēsturiski, bet otrais – juridiski neprecīzs. Pirmskara baznīca turpināja savu darbu emigrācijā, jo tās arhibīskaps, virsvaldes locekļi un liela daļa mācītāju bija spiesti emigrēt. Bet Latvijā 1946. gadā padomju vara iecēla savu baznīcas vadību un 1948. gadā izmainīja tās Satversmi. Netaisni, bet juridiski tā jau bija cita organizācija. Sāpīgais šajā stāstā ir tas, ka divu māsu, divu baznīcu attiecības ir nonākušas punktā, kur viena mēģina pateikt – tu neesi manu vecāku meita. Savukārt politiķu un baznīcu attiecībās šis ir viens no piemēriem, kur, kā man šķiet, lielas cerības tiek liktas uz to, ka “lielais ticīgo skaits” nākamajās vēlēšanās varētu balsot par noteiktām partijām. Te nu jāsaka – lai kā man pašai gribētos, ka skaitlis “700 000 luterāņu” Latvijā kaut nedaudz būtu saistīts ar realitāti, laikam tomēr jāatzīst, ka citur aprēķinātie ap 40 000 luterāņu būs precīzāks.

Pievienot komentāru

Komentāri (21)

  1. Svarīga loma autoritātēm ir visās dzīves jomās,ne tikai luterāņu baznīcā!

  2. Vislielāko pazemojumu un cīņu par pastāvēšanu izjuta luterāņi Latvijā. Teoloģijas fakultāte domā, kā atbalstīt tos, kas Latviju pameta un tagad uzstāda materiālas prasības LLB, kā arī ārzemēs kultivētas, kristiešiem nesaprotamas, evaņģēliju noliedzošas, sorosa mācībā balstītas idejas.
    Ja to dara teoloģijas fak. dekāns, tad kāda jēga no tādas fakultātes?

  3. Šķiet, ka Dacei Balodei pašai ir problēma ar autoritāšu pārspīlēšanu un hierarhijas pārdievošanu. Viņa apgalvo, ka LELB turpināja savu darbu trimdā, tādēļ ka uz turieni devās archibīskaps un virsvalde, nevis Latvijā, kur palika draudzes, mācītāji un luterticīgās tautas absolūtais vairākums. Šķiet, ka viņai vispār nepiemīt teologa domāšanas veids, jo baznīcas identitāti viņa atvasona no juridiskiem dokumentiem, nevis evaņģēlija sludināšanas, sakramentu pasniegšanas un ticīgajiem, kas dzird Labā Gana balsi.

  4. “Mēs esam kā aklie, kuri taustās ap ziloni, un katram no mums šis zilonis šķiet citāds. Tieši tā ir ar Dieva meklējumiem, jo katram viņš var atklāties mazliet citādi.” Šis arī ir galvenais pārpratums. Šāda ziloņa aptaustīšana nav Dieva meklējumi, tie ir elka meklējumi…
    Jo Dievs nav objekts, kuru mēs varam izpētīt – Dievs ir persona, kurš komunicē: precīzāk Svētais Gars mūs ved pie Jēzus, kurš atklāj mums Tēvu un tā mēs iepazīstam Trīsvienību – vienīgo patieso un dzīvo Dievu.

  5. Balodes kundzei “pasaule atvērusies visā tās krāšņumā un raibumā”, kur vieta bišu stropiem, un katrs “no mums ir kā priesteris” ar personīgajām tūkstoš pārliecībām.
    Kam tad mums vairs Dievnami? Vienotā Eiropa jau laikus atteikusies no savām senajām katedrālēm, atdodot vietu mošejām.
    Un kādēļ tad par nodokļu maksātāju līdzekļiem uzturēt veselu LVU fakultāti, ja daudz sekmīgāk kristietības sludinātājus var sagatavot Lutera akadēmija?

  6. Žēl, ka LELB mācītāji savā vairumā ir neizglītoti un ar mazvērtības kompleksiem mocīti, ko kompensē ar patiesības praviešu izrādīšanos draudzē un sabiedrībā. Darbojas sistēma: sovhoztehnikums+Lutera akadēmija =dvēseļu gans. Pasargi, Dievs, no šādiem ganiem! Tā neizglītotība izpaužas primāri kā analfabētisms pasaules kultūras vēsturē, ieskaitot literatūru, mākslu, filozsofiju, psiholoģiju. utt. Lutera akadēmijas mācībspēki, iespējams, dara ko var – bet producē visai viduvēji sagatavotus produktus. Teoloģijas fakultāte ir galvas tiesu pārāka par konfesionālajām mācību iestādēm, pie tam vēl ar starptautiskiem sakariem, kas ļauj studēt arī citās pasaules universitātes – bet šādus cilvēkus LELB nevajag, jo tie neskatās vaļā muti visā, kas nāk no LELB arhiganiem.

  7. Tas ir diezgan raksturīgi Balodes kundzei un viņas kompānijai – izvirzīt kādu aplamu tēzi un tad uz tā balstīt savus spriedumus.
    Jau pašā virsrakstā doktoriene bīda no neoliberālisma patapinātu kaut drusku modificētu tēzi, ka patiesība līdzinās bišu stropam. Kā tekstā: “Manuprāt, iespējami daudzi uzskati, daudzas patiesības, kas tomēr neiziet no lielā baznīcas patiesības rāmja.”
    Tā mūsdienu “modernie” arī sludina, ka ir daudzas patiesības, citi pat runā par postpatiesību. Īstenībā patiesību neviens nav atcēlis. Tā vai nu ir, vai nav. (Putina ideologi iet vēl tālāk un mēģina iegalvot, ka patiesības vispār nav.) Ar uzskatiem varētu būt citādi, tā ir lietas cilvēciskā puse.
    Arī autoritātes noliegšana ir slidena lieta. Baznīca ir tā Kunga nams, kurā valda Viņa autoritāte.

  8. Pravietisnejaukais Atbildēt

    Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu…

  9. Par Balodi un viņas vadīto “fakultāti” viss ir skaidrs, nedaudz brīnos par LA, kura sevi postulē kā konservatīvu vērtību aizstāvi, bet nu jau ilgstoši brūk virsū LELB.

  10. Luteranju baznica nav Dievam tikama tāpēc tā sašķeļas un kašķēšanās turpinās ies un atceļot tās baznicas tradicijas .ko saglabā pareizticigie paši cieš gan finansali gan garigi

  11. Var labi saprast, “no kurienes vējš pūš”- tāds “baložvējelis”… Žēl, ka šādi cilvēki, kas stāv patālu no Kristus, kaut ko māca par ticības jautājumiem un nekaunās manipulatīvi spriedelēt i par konvenciju, i par LELB, i par teoloģiju. Nožēlojami, ka viņas spriedelējumus tik centīgi tiražē…

  12. Jo vairāk lasu kundzes stāstījumus, jo vairāk pārliecinos, ka ar Kristu un ticību tomēr tajos tekstos maz sakara. Cilvēki, kuri tic Dievam, Kristus mācībai, sapratīs, par ko runa. Tas ir tik vienkārši – ja Dievs radīja Ādamu un Ievu, tad 21. gadsimta gudrie pasludina, ka nekā tāda nav? Jo, redz, nevar ieraudzīt vai pierādīt. To, ka cilvēkam ir Gars, arī nevar pierādīt. Bet visi runā – gars, garīgums… vēl ir vārds – žēlsirdība un paļaušanās. Kas tas ir? kaut kāda datorprogramma varbūt? Vai kaut kas augstāks, gudrāks, pārāks par cilvēku. Tad kāpēc šī mācība kļūst tik duāla šodien? Mode? Tad nav vajadzīga tāda mācība, manuprāt. Muļķīgi lietot mīlestības vārdu un nesaprast nozīmi. Žēl, ka iejaukts Rubenis un, galu galā, šis kristietis tā arī nepateica, ka pelnīs, bet nekalpos, turēsies pie Kristus, bet tas arī viss. Pareizi. Nav ko cūkām pērles kaisīt jeb nepateicība pasaules alga. Gļēvi tā klusēt. Jo sen jau nekalpoja. Var jau vienkārši lasītājiem karināt visādus makaronus, bet nevajag aiztikt baznīcu un ārdīt pamatus. Tie, kuri apmeklē dievkalpojumus, un katram sava draudze, tiem varbūt nevajag Rubeņa meditācijas, jo tic un paši lūdzas. Pavisam vienkārši. Protams, sieviete jau var būt mācītāja, ja spēj tikt ar savu darbu galā, bet, kā uz mācītāju sievieti skatās cietumnieki vai cilvēki, kuriem sieviete ir un paliek sieviete māte… Ir kaut kādas tradīcijas. Kaut kas, ar ko baznīcas rituāls svarīgs. Ne jau tikai, lai salaulātu vai kristītu krutās peizāžas dēļ. Kāpēc jājauc konvencija ar baznīcas noteikto kārtību pasaulē – 10 baušļiem. Tāpēc, ka tāds gadsimts? Glupi. Sabiedrībai jāizslimo visatļautības masalas un jāatjēdzas, nevis jākalpo tam, kurš kārdina un to vien gaida, kā visu Miera kārtību ar manipulēšanu izjaukt. Ko darīs, kad vajadzēs baznīcu, kur ies, kur meklēs? Tad visi būs nostambulizēti. Nepatīkama intervija, bez seguma.

  13. Par Konvenciju doktore manipulè

  14. Dace nesaprot Kristus teikto

  15. Dace nesaprot Kristus teikto

  16. Nesmuki Dace!

Draugiem Facebook Twitter Google+