Uncategorized

Grūti piekrist Dūklava kungam! Piensaimnieki vērtē savas attīstības iespējas 8

Edgars Ivbulis, zemnieks. Z/s “Ceļtekas”. Līksna. Daugavpils novads. . Foto – Valdis Semjonovs

Latvijas piensaimniekiem 2015. gads bijis smags, sarežģīts un neparedzams – gan Krievijas tirgus sankciju un jaunu tirgu meklēšanas, gan pārstrādes uzņēmumu piena iepirkuma cenu dēļ. Kādas nozares attīstības iespējas saimnieki saskata 2016. gadā, un ko ražotāji sagaida no valsts, žurnāls AgroTops vaicāja Latvijas novadu piensaimniekiem.

Edgars Ivbulis, Daugavpils novada Līksnas pagasta z/s Ceļtekas pārvaldnieks:

– Grūti piekrist Dūklava kungam, kad viņš stāsta, ka krīze piensaimniecībā esot jau beigusies. Ja man maksā par pienu 21–22 eirocentus/kg, tad neredzu, ka mēs varam ko plānot uz priekšu. Attīstībai nepietiek. Bet es nepavisam negribu žēloties – gadiem ilgi pienu nododu Preiļu sieram, un līdz šim arvien tiek regulāri samaksāts. Tā ir drošība, ka neiedzīvošos zaudējumos.

Lai varētu attīstīties, par pienu būtu jāmaksā 28 eirocenti/kg. Manā saimniecībā vienīgais labums, ka mūs nespiež kredītu nasta, neesmu aizņēmies ne centa. Bet, ja būs tādas Eiropas prasības, ka obligāti jābūvē mēslu krātuve, ar to pašu es beidzu ar piensaimniecību nodarboties. Tagad man ir 25 slaucamās govis un vajadzētu palielināt ganāmpulku, bet pašlaik izskatās, ka nevar riskēt. Zinu, ka ne meita, ne znots te strādāt nenāks, tātad nebūs darbaspēka, kas ir viens no grūtākajiem jautājumiem piena nozarē. Otra grūtā lieta ir zemā piena cena. Nesaku, ka tikai piena kombinātiem var pārmest, domāju, lielākā daļa no cenas, ko pircējs maksā veikalā, aiziet tirgotājiem. Varbūt vajag pieņemt likumu par pienu – ka 40% no piena cenas tirdzniecībā tiek piena ražotājam? Mūsu lauksaimnieku apvienība – bijušā Daugavpils rajona piensaimnieki – rīkojām protesta akciju. Man bija plakāts – lai piesaista lielo priekšnieku, deputātu un valdības ierēdņu darba algas piena cenai. Tad būtu interesanti! Bet tā mēs varam piketēt, bļaustīties, kamēr apnīk, – mūsu protestus pat laikam nedzird vai neņem par pilnu.

Staņislavs Kroičs, Viļānu novada Viļānu pagasta z/s Akmentiņi īpašnieks:
– Apsaimniekojam vairāk nekā 500 ha zemes, no tiem 250 ha platībā 2015. gadā audzējām graudaugus. Cik vajag spēkbarībai, tik graudu atstājam saimniecībā, bet ienākumus no pārdotās labības ieliekam piensaimniecībā. Ja nebūtu graudkopības, ar ieņēmumiem par pienu lopkopību nevarētu noturēt. Tagad vismaz ar naudu, ko ieņemam no abām nozarēm, varam nomaksāt rēķinus un samaksāt algas strādniekiem. To mums ir septiņi, visvairāk nodarbināti augkopībā, bet kūtī – pie slaukšanas un barošanas.

Pirms gadiem septiņiem uzceltā jaunā kūts, kas iekārtota pēc progresīvās tehnoloģijas prasībām, darbojas patiešām ļoti labi. Tagad man ir 160 slaucamo govju, vidējais izslaukums ap 9,5 tonnām gadā. Paši ataudzējam telītes. Tomēr piena pašizmaksa nav zemāka par 26–27 eirocentiem/kg, un piena cena, ko maksā SIA Piena partneri, nesedz šīs izmaksas.

Visiem, kas izmantojuši projektus un attīstījuši piensaimniecību, taču ir kredīti. Domāju, retam piensaimniekam izdodas nostrādāt pa nullēm. Ja nebūtu Eiropas atbalsta naudas, ietu vēl grūtāk. No valsts puses būtu labi sagaidīt, ka noteiktu mazākus nodokļus, bet tā laikam velta cerība…

Jānis Sirmais, Madonas novada Liezeres pagasta z/s Egļukalns īpašnieks:

– Pārdodu pienu AS Cesvaines piens, kas maksā apmēram tikpat, cik citi kombināti. Bet veikalos piena cenas nekrītas. Varbūt pat ne tik daudz tirgotāji te ir pie vainas kā piena pārstrādes uzņēmumi, kas pelna visvairāk. No valsts puses ir panākts stāvoklis, ka piena kombinātu darbā valda visatļautība. Ja valsts turpinās izturēties tāpat kā līdz šim, kombināti diktēs savas prasības un nozares attīstībā valsts mērogā mēs nekur uz priekšu netiksim. Rodas iespaids, ka valstī valda vienīgi privātais bizness, bet par tautsaimniecības attīstību valdība nerūpējas.

Vissliktākais ir tas, ka lauku novados vispār trūkst patiesas, argumentētas informācijas par to, kā pareizāk rīkoties. Kā bija ar piena kvotām? Lauksaimniekus mudināja – pērciet, pērciet kvotas! Bet tie, kas to izdarīja, palika muļķos. Kāpēc mums kvotas bija jāskaita, ja valdības iestādes nevīžoja to izdarīt? Kad kvotas beidzās, varbūt vajadzēja apturēt Eiropas projektus, lai saimnieki neiekrīt ar jaunu fermu būvniecību?

Līdz pavasarim ar tagadējo piena cenu var nostrādāt, bet kā būs tālāk? Man ir 130 slaucamās govis, vismaz tikpat ataudzējamo telīšu, ganāmpulku paplašināt vajadzētu, bet tad jāceļ jauna kūts. Tagad saimniekoju kādreizējā kolhoza kūtī, kas pielāgota un iekārtota pēc visām prasībām. Tomēr riskēt ķerties pie jaunas kūts projekta, ņemt kredītu, lai to uzbūvētu, negribu. Tad labāk mēģināt noturēties virs ūdens, kā ir…

Sandra Muskare, Limbažu novada Skultes pagasta z/s Mazvēveri pārvaldniece:

– Mums ganāmpulkā ir 78 slaucamās govis. Pirms gadiem desmit sākām atjaunot veco kolhoza kūti, kad turējām ap 16–20 govīm, nu esam tikuši tiktāl, ka iegādātas jaunas iekārtas un kūts iekārtota pēc visām prasībām. Esam KS Piena ceļš biedri un kopš 2006. gada pienu pārdodam šim kooperatīvam. Piena cena ir līdzīga kā citur, gribētos jau, lai maksā mazliet vairāk, bet mētāties no viena pie otra nepatīk, un kur tad būs labāk.

Saimniekojam visa ģimene un pastāvīgi ļoti pamatīgi un uzmanīgi rēķinām, ko varam atļauties. Tāpēc uz kredītiem skatāmies ļoti piesardzīgi, un tie mums ir minimāli. Jā, piena cena gluži nesedz ražošanas izmaksas, tāpēc par jaunas kūts būvi gudrojuši gan esam, bet pagaidām atturamies. Viens no iemesliem, kas atturēja, bija dzelzceļa Rail Baltic būvniecība, kas sākotnējā variantā gāja pāri mūsu kūtij. Tagad, par laimi, tas atvirzīts 7 km tālu.
Patiesībā mūs glābj mājražošana. Laikam pirms gadiem astoņiem deviņiem, kad tika atļauta tiešā tirdzniecība, mēs vienu dzīvojamās mājas istabu pārtaisījām par piena pārstrādes ražotni – taisījām biezpienu, krējumu, sējām sierus un vedām uz vairākām tirdzniecības vietām Rīgā un citur. Tagad šo rūpalu turpinām, tikai piena pārstrādes vieta iekārtota tajā pašā kūtī. Tam izmantojām LEADER projektu. Protams, esam saņēmuši attiecīgo sertifikātu. Darba visai ģimenei ir daudz, algojam arī divus darbiniekus, taču sūdzēties nav pamata.

Gundega Jēkabsone, Tukuma novada Džūkstes pagasta z/s Geidas īpašniece:

– Tā kā esam bioloģiskā saimniecība, pienu pārdodam AS Tukuma piens, jo šim uzņēmumam ir bioloģiskā piena pārstrādes līnija. Cena mums ir pēc vienošanās. Rēķinot izmaksas un ienākumus, sanāk mazs plusiņš, mazliet varam arī nopelnīt. Uzskatu, ka mazajām saimniecībām bioloģiskais ir vienīgais izdzīvošanas ceļš. Ja salīdzina ar konvencionālā virziena piensaimniekiem, viņi piena tirgū pārsvarā vai nu nostrādā pa nullēm, vai iedzīvojas nelielos zaudējumos.
Valsts līmenī saskatu pretrunu starp kovencionālās piensaimniecības un bioloģiskā piena ražotāju attīstības iespējām. Piemēram, bioloģiskajām saimniecībām, lai saņemtu atbalstu no ES struktūrfondu līdzekļiem, atļauts celt kūtis arī tad, ja ganāmpulks ir mazāks par 50 slaucamajām govīm. Mums ir 16 govju. Ja gribētu jaunu kūti, varētu to būvēt, bet ar 100 ha zemes, ko apsaimniekojam, to nevaram atļauties. Piepirkt klāt nav no kurienes, turklāt zeme ir tik dārga, ka nevarētu riskēt ar tik lieliem izdevumiem.

Jānis Brantevics, Kuldīgas novada Turlavas pagasta z/s Kalna-Mikas īpašnieks:
– Kad 2014. gadā strauji kritās piena cena, cerējām, ka pagājušajā gadā tā atgriezīsies vismaz pašizmaksas līmenī, bet tas nav noticis. Gluži pretēji – pat vēl noslīdējusi uz leju. Piena nozares krīze nav beigusies. Domāju, piena produktu eksports, kas, protams, ir ļoti svarīgs, notiek uz piena ražotāju rēķina. Ja mums maksā mazāk, tad izejviela pārstrādei kļūst lētāka.

Saistītie raksti

Kopš 2004. gada pakāpeniski esam izmantojuši kādus astoņus Eiropas Savienības projektus, paplašinot, modernizējot un labiekārtojot fermu un visu piensaimniecībai vajadzīgo, tostarp uzbūvēta mēslu krātuve, lopbarības tvertnes, arī papildināts augkopības tehnikas parks. Esam rekonstruējuši kolhoza laiku fermu, kādas projektēja 424 govīm, un tagad tajā ar nepiesieto turēšanu un atbilstošu tehnoloģiju turam ap 350 lopu – 170 slaucamās govis un tikpat ataudzējamo telīšu. Ganāmpulku esam iekopuši tikai ar savām audzējamajām telēm. Tāpēc izslaukumi kāpuši palēnām, tomēr tagad jau esam tikuši līdz 8,5 tonnām piena no govs. Lopu ziņā būtu iespējams palielināt ganāmpulku, bet šī kūts lielākam slaucamo govju skaitam jau ir par mazu. Riskēt celt jaunu nevar. Pašlaik ļoti nopietni rēķinām un vērtējam, vai labāk un izdevīgāk būtu attīstīt graudkopību. 2015. gadā no apsaimniekotajiem 550 ha 300 ha audzējām graudaugus.
Jau no tā laika, kad likvidēja AS Kurzemes piens, pienu pārdodam SIA Elpa. Cena ir pēc vienošanās. Varētu jau gribēt izdevīgāku, bet man nepatīk lēkāšana no viena pie otra, un kur ir garantija, ka tas, kurš uz laiku pacels cenu, to maksās ilgstoši? Bez šaubām, attīstībai svarīgākā ir piena cena. Kādreiz tika runāts, ka Eiropas Savienības līmenī tiks noteikta minimālā piena iepirkuma cena – tas būtu vismaz vienots kritērijs visiem piena ražotājiem un tad varbūt valstij rastos iespēja palielināt savu ietekmi.

Uldis Innis, Priekules novada Priekules pagasta z/s Pauguri īpašnieks:
– Pārdodu pienu AS Rīgas piensaimnieks. Piena cena mēdz svārstīties: var teikt tā – vairāk par 20 un mazāk par 25 eirocentiem/kg. Pagaidām nav iemesla domāt par citu pircēju. Bet katrā ziņā ieņēmumi par pienu nesedz ražošanas pašizmaksu. Lai saimniecība līdzsvaroti attīstītos, par pienu jāmaksā 30 eirocenti/kg. Līdz šim attīstība bijusi iespējama ar kredītu palīdzību. Piemēram, savā saimniecībā esmu izbūvējis divas kūtsmēslu krātuves – šķidrajiem un cietajiem kūtsmēsliem, bet ieguldījums šajās būvēs tiešā veidā nenāk atpakaļ. It kā sakārtots viss piena nozares labā, Eiropas prasībām atbilstoši, bet tas ir manas saimniecības mērogā. Uzskatu, ka jādomā un jāgādā valstiskā līmenī, kā nozari attīstīt, tas ir, kādai jābūt ķēdei: piena cena – ienākumi – biznesa rentabilitāte – nodokļu ietekme uz ražošanu. No šī aspekta ir divas iespējas – izmantot vairāk darbaspēka vai arī modernizēt ražošanu, ieviešot robotus. Te savukārt divi varianti: no vienas puses, laukos it kā nav darba, no otras – saimnieks nevar samaksāt konkurētspējīgu algu, jo to neļauj nepietiekamie ienākumi.

LA.lv
LE
LETA/LA.lv
Uncategorized
Maizes un konditorejas ražotājs “Canelle Bakery” modernizēsies par 420 000 eiro
25. oktobris, 2018
LE
LETA
Uncategorized
Konkursā skolēniem “Šodien laukos” klašu grupā uzvarējusi Priekuļu vidusskola
24. oktobris, 2018
LE
LETA
Uncategorized
Atcelta karantīna ap cūku mēra skartajām saimniecībām Saldus pagastā
24. oktobris, 2018

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA/LA.lv
Latvijā
Ulme ticis pie kārotās 8247 eiro kompensācijas pēc divu mēnešu darba Saeimā 4
10 stundas
LE
LETA/LA.lv
Latvijā
FOTO, VIDEO. Iemirdzas tradicionālais gaismas festivāls “Staro Rīga”!
11 stundas
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Latvijas neatkarības garants esam tikai mēs paši 2
13 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Inčukalnā pieķer šoferi bez tiesībām: braukā riņķī ar cita auto numurzīmēm
9 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Par Stambulas lidostas teroraktu sešiem apsūdzētajiem piespriež mūža ieslodzījumu
9 stundas