Jānis Sirmais, Madonas novada Liezeres pagasta z/s Egļukalns īpašnieks: 8
– Pārdodu pienu AS Cesvaines piens, kas maksā apmēram tikpat, cik citi kombināti. Bet veikalos piena cenas nekrītas. Varbūt pat ne tik daudz tirgotāji te ir pie vainas kā piena pārstrādes uzņēmumi, kas pelna visvairāk. No valsts puses ir panākts stāvoklis, ka piena kombinātu darbā valda visatļautība. Ja valsts turpinās izturēties tāpat kā līdz šim, kombināti diktēs savas prasības un nozares attīstībā valsts mērogā mēs nekur uz priekšu netiksim. Rodas iespaids, ka valstī valda vienīgi privātais bizness, bet par tautsaimniecības attīstību valdība nerūpējas.
Vissliktākais ir tas, ka lauku novados vispār trūkst patiesas, argumentētas informācijas par to, kā pareizāk rīkoties. Kā bija ar piena kvotām? Lauksaimniekus mudināja – pērciet, pērciet kvotas! Bet tie, kas to izdarīja, palika muļķos. Kāpēc mums kvotas bija jāskaita, ja valdības iestādes nevīžoja to izdarīt? Kad kvotas beidzās, varbūt vajadzēja apturēt Eiropas projektus, lai saimnieki neiekrīt ar jaunu fermu būvniecību?
Līdz pavasarim ar tagadējo piena cenu var nostrādāt, bet kā būs tālāk? Man ir 130 slaucamās govis, vismaz tikpat ataudzējamo telīšu, ganāmpulku paplašināt vajadzētu, bet tad jāceļ jauna kūts. Tagad saimniekoju kādreizējā kolhoza kūtī, kas pielāgota un iekārtota pēc visām prasībām. Tomēr riskēt ķerties pie jaunas kūts projekta, ņemt kredītu, lai to uzbūvētu, negribu. Tad labāk mēģināt noturēties virs ūdens, kā ir…
Sandra Muskare, Limbažu novada Skultes pagasta z/s Mazvēveri pārvaldniece:
– Mums ganāmpulkā ir 78 slaucamās govis. Pirms gadiem desmit sākām atjaunot veco kolhoza kūti, kad turējām ap 16–20 govīm, nu esam tikuši tiktāl, ka iegādātas jaunas iekārtas un kūts iekārtota pēc visām prasībām. Esam KS Piena ceļš biedri un kopš 2006. gada pienu pārdodam šim kooperatīvam. Piena cena ir līdzīga kā citur, gribētos jau, lai maksā mazliet vairāk, bet mētāties no viena pie otra nepatīk, un kur tad būs labāk.
Saimniekojam visa ģimene un pastāvīgi ļoti pamatīgi un uzmanīgi rēķinām, ko varam atļauties. Tāpēc uz kredītiem skatāmies ļoti piesardzīgi, un tie mums ir minimāli. Jā, piena cena gluži nesedz ražošanas izmaksas, tāpēc par jaunas kūts būvi gudrojuši gan esam, bet pagaidām atturamies. Viens no iemesliem, kas atturēja, bija dzelzceļa Rail Baltic būvniecība, kas sākotnējā variantā gāja pāri mūsu kūtij. Tagad, par laimi, tas atvirzīts 7 km tālu.Patiesībā mūs glābj mājražošana. Laikam pirms gadiem astoņiem deviņiem, kad tika atļauta tiešā tirdzniecība, mēs vienu dzīvojamās mājas istabu pārtaisījām par piena pārstrādes ražotni – taisījām biezpienu, krējumu, sējām sierus un vedām uz vairākām tirdzniecības vietām Rīgā un citur. Tagad šo rūpalu turpinām, tikai piena pārstrādes vieta iekārtota tajā pašā kūtī. Tam izmantojām LEADER projektu. Protams, esam saņēmuši attiecīgo sertifikātu. Darba visai ģimenei ir daudz, algojam arī divus darbiniekus, taču sūdzēties nav pamata.
