Mobilā versija
Brīdinājums +16.6°C
Māris, Mārica, Maigurs
Piektdiena, 22. septembris, 2017
2. janvāris, 2017
Drukāt

Dace Judina: “Mūs radina domāt kampaņveidīgi” (15)

Timura Subhankulova fotoTimura Subhankulova foto

Rakstniecei Dacei Judinai “Lauku Avīzes” apgādā nesen iznāca romāns “Septiņi vakari” – pirmā grāmata Ozolu dzimtai veltītā triloģijā.

– Kā radās doma par likteņstāstu – protams, arī tavos detektīvstāstos ir gana liela, ja tā var izteikties, “sakņu” klātbūtne, tomēr šis ir gluži cits žanrs?
– Man patīk klausīties. Vecmāmiņa, saukta par memmīti, bija lieliska stāstniece – zināja simtiem notikumu iz mūsu dzimtas vēstures. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu esmu žurnāliste – uzklausīts tūkstošiem stāstu. Tāpat, braucot pa Latviju pie lasītājiem, gadās, ka viņi paver tās savas dzīves lappuses, kuras līdz šim turētas aiz atslēgas.

Bet stāsta ne tikai cilvēki – arī mājas, akmeņi, koki, ūdeņi… Tas sakrājas, smeldz un prasās laukā. Pēdējos gados arvien asāk izjūtu Laika un Notikumu paātrinājumu, kad liekas – par katru cenu jāpaspēj sadzirdēt, pierakstīt, apkopot. Jo cilvēki aiziet. Bet tas nozīmē – aiziet likteņi, atmiņas, padoms un gudrība. Mēs paliekam. Un mums vajag pieredzes lādi, gudrības aku. Kur pavērties, pasmelties. Kad grūti, kad trūkst spēka. Jā, un arī tad, kad priecīgi un gaiši!

Tā atnāca “Septiņu vakaru” vēstījums par Ozoliem – mājām un dzimtu. Savā ziņā – vēlme uz mirkli pieturēt laika zirgu, uzlēkt tam mugurā un izskriet loku pagātnē.

Tīri tehniski – romāns “Septiņi vakari” piedzima kā luga. Pirms četriem gadiem Jūrmalā, Lielupes skolā, vadīju jauniešu teātra studiju “Pūces Māja” – tas bija mūsu pēdējais, ceturtais darbības gads, spēcīga trupa, kurai piebiedrojušies arī mazie bērni, skolotāji un pat audzēkņu vecāki. Tobrīd pastiprināti grauzos cauri pati savas dzimtas radu rakstiem, notikumiem un būvēju dzimtas koku. Raugoties uz atšķirīgo trupas sastāvu, kādu nakti sapnī atnāca doma par mazu ludziņu septiņās ainās, kas viegli ieskicētu kādu māju un tās iedzīvotāju likteņus pusotra, divu gadu simtu garumā.
Uzrakstīju, iestudējām. Vairākkārt izrādījām. Jau pats iestudēšanas process bija aizkustinošs – piedzīvojām katarses mirkļus, kad tīnis, mūsdienu jaunietis, pārmiesojies 19. gadsimta zemnieku puisī, pēkšņi novibrē un saprot, ko viņš runā un dara; kad audzēknes tēvs – strēlnieks, kurš atgriežas mājās pēc sešu gadu prombūtnes brīvības cīņās –, nespēj norunāt tekstu, jo kaklā kamols, bet skatītāji atklāti slauka asaras… Kad zāle sašutumā murd, jo mūsdienu epizodē notiek ģimenes strīds par dzimtas zemes pārdošanu, mājas iespējamo nolīdzināšanu līdz ar zemi un došanos prom uz Īriju… Sapratu, ka tas jāpaplašina, jāpadziļina, un tā – liekot kripatiņu pie kripatiņas, tapa “Septiņi vakari”.

– Latviešiem mēdz pārmest pārmērīgu skatīšanos pagātnē: kā tu vērtē šādu apgalvojumu?
Zinot teicējus, – viennozīmīgi nepiekrītu. Tā nav “skatīšanās pagātnē un vaidēšana par zudušo”, kā dažiem labpatīk izņirgāties. Nē, tā ir raudzīšanās pagātnē ar cieņu, pietāti, godinot to labo, kas mums bijis, ko esam sasnieguši, panākuši, izcīnījuši paši savām rokām, sirdīm un asinīm. Kā skan vārdi – “ja kokam nav sakņu, nebūs arī galotnes”? Tieši tāpat – “tauta, kas nezina savu pagātni, nespēj veidot savu nākotni”! Diemžēl mēs, lepnā tauta – ozols, kas, par spīti vēstures bargajiem vējiem, spējis gadsimtiem nostāvēt taisni, pēdējā laikā esam spiesti cīnīties gan ar trupi, gan ļauniem mizgraužiem un vabolēm, kas aprij jaunos dzinumus…

Raugoties plašāk, dziļāk, no ezotēriskā skatupunkta, – mēs, te dzimušie un augušie, esam tie paši, kas šeit dzimuši, auguši un aizgājuši veļos sendienās. Mēs esam tie, kas bijām vakar, un mēs esam tie, kas būsim rīt. Mēs pārdzimstam, pārmantojamies, pārtinamies kamolos… Tas, kādi mēs bijām vakar, nosaka to, kādi esam šodien. Un, ja šodien neesam tik labi, stipri vai stabili, kādiem vajadzētu būt, tad šodienas mums ir jāpaskatās atpkaļ un jāatrod pirmais klupiena punkts, lai to pašu kļūdu vēlreiz nepieļautu tie mēs, kas būsim rīt, parīt un aizparīt…

– Nesen dzimtas burziņā sākām runāt par izvēlēm – vai vispār ir iespējams sarežģītas izvēles brīdī prognozēt, kādas sekas tā radīs. Tavi varoņi arī nonāk gana nozīmīgu dilemmu priekšā, un sekas jūtamas vēl nākamajās paaudzēs…
Manuprāt, tā ir sāpīga lieta ikvienai dzimtai, ikvienai ģimenei. Jo vairāk tad, ja agrākos laikos šīs izvēles nav bijušas tik brīvas, kā mēs savus lēmumus pieņemam tagad, bet ārējo faktoru (revolūcija, karš, okupācija, represijas, varas maiņa) diktētas vai uzspiestas no malas, nereti zem automātu stobriem… Mēs varam izlemt – palikt kopā ar kādu cilvēku vai ne, turpināt strādāt konkrētajā darbā vai ne, braukt prom vai ne. Viņiem, mūsu senčiem, izvēle bija daudz skarbāka – dzīvība vai nāve, ģimenes / dzimtas izdzīvošana vai bojāeja, māju saglabāšana vai atsavināšana. Un pāri visiem – lielās, pašas galvenās lietas – būt vai nebūt cilvēkam, glābt vai nodot, saglabāt pašcieņu vai nopirkties. Tas ir bijis svarīgi visos laikos, un šī izvēle diemžēl arī šodien daudziem sagādā vislielākās grūtības, lai gan šodienas likme visbiežāk nav sava vai tuvinieku dzīvība, bet visnotaļ banāla – nauda, liela nauda, un vara.

– Cik stipras, tavuprāt, ir dzimtas saknes, un- vai var teikt, ka ikvienai dzimtai ir kāds noteikts liktenis piepildāms?
Asinis ir smagākas par ūdeni. Teorētiski tam vajadzētu nozīmēt – dzimtas saknēm būtu jāspēj noturēt kopā un atvilkt atpakaļ pat vistālākajos svešuma ceļos aizklīdušos. Vai šo apgalvojumu var attiecināt arī uz mūsdienu Latviju un latviešiem, ja godīgi, neesmu pārliecināta. Nez kāpēc mēs esam labilāki, vieglāk iespaidojami par citām mazajām tautām, par citām Baltijas valstīm – tik sāpīgu problēmu nav ne leišiem, ne igauņiem… Globalizācijas politikas ietekme uz kultūru, izglītību un ģimenes institūciju, robežu atvēršanās un vispasaules tīmeklis nodarījis neatgriezenisku ļaunumu, pamatīgi aizzāģējot visas četras kājas ķeblītim, uz kura mēs lepni stāvam. Vai mums pietiks prāta ķeblīti salabot un zāģētājus aizsūtīt citur, rādīs laiks. Vai atgūsim aizbraukušos? Viss atkarīgs no tā, vai viņu sirdīs vēl ir vieta dzimtas saknēm, vai arī viņi svešumā sev būvē visu jaunu, no nulles… Ļoti jau gribētos cerēt, ka saknes tik viegli neiznīkst.

Par piepildāmo likteni – es tomēr domāju un ticu, ka mēs to veidojam paši, un arī traģiskos dzimtu likteņos iespējami pagriezieni uz labo pusi. Diemžēl arī otrādi. Tas laikam ir svarīgākais – ar savu dzīvi un rīcību nenojaukt senču būvēto namu… Priecē fakts, ka arvien vairāk jaunu cilvēku izvēlas atgriezties pie senču uzvārdiem, jo tie nes līdzi dzimtas spēku un enerģiju; ka arvien vairāk ģimeņu meklē mājas ārpus Rīgas un pilsetām, jo dzimtas mājas – tas ir kodols un ceļa sākums.

– Tagad gaidām Latvijas simtgadi, un palaikam rodas bažas, ka tikai neaizmirstam – dzīve turpinās arī pēc svinībām. Ko tu gribētu vēlēt Latvijai un mums visiem valsts simts gadu jubilejā?
Mana vecmāmiņa un mamma vienmēr mācījušas – nedzīvo pāri rocībai, neaizņemies svešu, jo būs jāatdod savējais. Nekad neesam bijuši bagāti, toties mākam gan strādāt, gan priecāties, un godos galdā arvien bijis tas, kam jābūt. Un pēc svētkiem atkal nāk dienas kā dienas – ar darbiem, priekiem, ķibelēm un satraukumiem. Tas ir normālais dzīves ritms.

Diemžēl mūs arvien vairāk radina dzīvot kampaņveidīgi – no vieniem svētkiem līdz otriem, no vieniem lielveikalu dekoriem un ielu plakātiem līdz otriem. Skaļi un virspusēji. Bet bļaurībai un skaļajam spožumam pa vidu pazūd tā īstā, sirds svētku sajūta. Apmēram tā šobrīd ir ar skaļajiem saukļiem par Latvijas simtgadi laikā, kad valdībai vienalga, kas notiek ar viņas tautu kā ar cilvēkiem, un īsa interese uzvirmo vien pirms tām vai citām velēšanām, kad svarīga katra balss… Taču Latvija nav ne valdība, ne partijas, ne ministri vai prezidenti. Latvija esam mēs. Katrs un ikviens.

Un tāpēc mūsu senās zemes un salīdzinoši joprojām jaunās valsts apaļajā dzimšanas dienā gribētu novēlēt tikai vienu – skatīties un saredzēt, klausīties un sadzirdēt, domāt un just. Ar sirdi. Ja tā būs, ja mēs ļausim runāt savām sirdīm, tad viss notiks tā, kā tam ir jānotiek. Un mēs būsim.

Pievienot komentāru

Komentāri (15)

  1. Esmu izlasījusi visas Daces detektīvgrāmatas. Patika, jo detektīvs jau arī nav tikai sēnalu literatūra, kā pārgudri viens otrs spriež. Tas rosina uz loģisku domāšanu un prāts jau jātrenē jebkurā vecumā. Un ja vēl ir tik simpātiski varoņi kā Kaķītis un Līzbete.
    Bet, nesen izlasīju Daces Judinas ,,Septiņi vakari,, manuprāt , Dace kā rakstniece ir sasniegusi, ja tā var teikt, savu briedumu. Brīnišķīga grāmata, viegli lasāma, reāls laiku un varas tēlojums. Nebeidzams stāsts par dzimtas mājām, dzimtas ceļiem, spčīgām sievām un vīriem kā ozoliem…
    Dace, paldies, gaidu nākošo grāmatu…..un iesaku izlasīt ,,Septiņus vakarus ,, visiem.

  2. Grāmata ir lieliska! To izlasīju vienā rāvienā, bez lieliem iepauzējumiem. Tik ļoti ievilka sevī, tik ļoti gribējās līdz galam zināt Dzimtas stāstu. Ja patīk, ir jāslavē! Un teksts par vienas šnites komentāriem – haha 😀 Nu laikam jau tie, kas lasa Daces grāmatas un kam tās patīk – visi esam puslīdz uz viena viļņa. Daci pazīstu ļoti personīgi un zinot viņu – lai par sevi cildinošus komentārus rakstītu – tik zemu viņa nenolaidīsies gan 😀 Gan cildina, gan zemu nolaižas citi 😀 Katram savs. Viena lieta ir sakarīga kritika, pavisam cita lieta tukša vervelēšana par astes celšanu un jēli sitieni zem jostasvietas. Bet nu – ko zemiskam un skaudīgam cilvēkam padarīsi!? Un nav jau nozīmes tituliem un izglītībai. Izglītība negarantē inteliģenci. Tā nu viņš ir! Dace! Uz priekšu! Ar burvīgu smaidu un stingru krampi!

  3. Es teiktu, ka par labu grāmatu ir vērts pateikt dažus vārdus, kā arī ir vērts labu grāmatu lasīt. Un šī grāmata ir tā vērta, kaut arī ne visam atspoguļojumam es piekristu. Nevar apstrīdēt vēsturi, vēsturiskos faktus, kā arī kādas dzimtas likteni. Ir labi, ja ir dzimta, ir vēl labāk, ja ir dzimtas stāsts. Jā, autore šo grāmatu ir griezusi sieviešu skatījumā, caur sieviešu likteni, caur kādu Māju. Man kā vīrietim, protams ir nesimpātiski grāmatā rādītie vīrieši, un esot vīrietim – rodas iekšējs protests, ka viss nemaz nav tā, kā raksta autore. Jā, lasot grāmatu, parādās emocijas, aizvainojums, nepatika pāris brīžos – kad tiek pausts, ka sapņot ir slikti, ka taisnības un vienlīdzības ideja ir utopija. Jā, tas ir subjektīvi, bet ir jāspēj būt godīgam un atzīt – katrā laikmetā ir bijušas kļūdas, nesaprašana. Tomēr jāpiemin tas moments, kas vijas cauri visai grāmatai – stipras sievietes, dominējošas. Varbūt par daudz dominējošas. Jo dominējošāka sieviete ir ģimenē, jo mazāk vīrišķīgi ir viņas dēli, mazdēli. Te varbūt man gribētos oponēt autorei – sievietes pašas vīriešus izlaiž, un pēc tam sūdzas – nav īstu vīriešu. Bet kā būs, ja vīrietim viss tiek pasniegts uz paplātes, lēmumu pieņem sievietes, nosaka – sievietes. Tāds spilgts piemērs, kas īsti neattiecas uz šo romānu, bet raksturo vīrieša lomu šajā mūsdienu sabiedrībā – jaungada vardarbība pret sievietēm 2015./2016. gadu mijā Ķelnē. Visai nožēlojama bija mūsdienu feministu vaimanāšana par to, kur tad palikuši vīrieši, ja sievietes vienmēr bijušas pašpietiekamas, un vīrietis ticis mentāli kastrēts, padarīts par bikšu valkātāju. Ja savelk paralēles ar šiem notikumiem – un grāmatā stāstīto, rodas visai nepatīkamas asociācijas. Jā, sieviete ir radītāja, glabātāja, bet sieviete ir arī iznīcinātāja, grāvēja, aprēķinātāja, valdonīga, asa. Ozolu dzimtā ir visi šie sieviešu tipi. Paturpinot autores aprakstīto Katrīnu – viņas dēli nebūs vīrieši. Pārāk stipra, valdonīga būs šī sieviete, tas nekas, ka viņa arī būs savas dzimtas māju kopēja. Šis ir stāsts par mums, par mūsu sabiedrību, par vīriešu un sieviešu lomu sabiedrībā un ģimenē, par pārspīlēto vienlīdzību, par nespēju uzņemties atbildību un neļaušanu uzņemties atbildību. Ja visās dzimtās būtu tādas sievietes, 1905.-1907.gada revolūcijas nebūtu, nebūtu mūsu leģendāro strēlnieku, nebūtu arī neatkarīgas Latvijas, jo Ozolu dzimtā sapņošana un vienlīdzības idejas ir utopiskas, nereālas. Šis ir stāsts ne tikai par Ozolu dzimtu, bet arī par dažādām pretrunām sabiedrībā, dzimtā, ģimenē.
    Protams, man var nepiekrist, bet mani pārņem viedoklis, ka ir pārāk izteikta sievietes lomas idealizēšana, jo Ozolu dzimtas māju sākums nesākas ar sievieti, bet gan ar Veco saimnieku un viņa sarunu ar baronu – zemes īpašnieku. Pašā pirmsākumā sievietes nozīme ir līdzvērtīga, bet pēc tam – sākas nepieļaujams sievietes nozīmes pieaugums jomās, kas parasti attiecās uz vīriešiem.
    Šis ir stāsts par dzimtu gandrīz divu simtu gadu garumā – no laikiem, kad putna brīvību dabūjušie latviešu zemnieki sāk apsvērt domu par savu kaktiņu zemes līdz pat mūsdienu aktualitātēm, par māju pārdošanu, lai tikai varētu doties prom no Latvijas uz Īriju, par savu sakņu zaudēšanu. Par to, cik smagi un grūti bija jāstrādā, lai mājas varētu izpirkt dzimtā, un arī par muižkungu mazajām un formālajām riebeklībām, kādēļ radās piektā gada noskaņojums, kā arī par to, ka Latvijas zemniekiem bija sava trīsvienība – mājas, zeme un darbs. Par to, ka cilvēku netikumi vienmēr ir bijuši, vienmēr ir bijis aprēķins, vara, skaudība. Par to, ka sievietes ir iznesušas visu māju dzīves smagumu, nododot māju no vienas paaudzes nākamajai. Par to, ka visčaklākos un arī visspējīgākos vīriešus samaļ nežēlīgais divdesmitais gadsimts.
    Lasot šo grāmatu, jebkurš var apjaust un izprast to, ko sausi māca skolā, vēstures stundās. Autore ir aizķērusi ļoti sāpīgu jautājumu mūsdienu Latvijā. Jautājumu par to, kas notiks ar Latvijas laukiem, ar Latvijas zemi, ko mūsu senči par dārgu naudu, lejot sviedrus, izpirkuši no vācu baroniem, izcīnījuši Brīvības cīņās? Saglabāsim sev, vai par lētu naudu nopārdosim lielzemniekam vai arī ārzemniekam par pelavām, nododot savu priekšteču centienus būt saimniekam savā zemītē un savā valstī? Šāds jautājums, sākotnēji nemanāms, bet grāmatas noslēgumā ļoti izteikts, vijas cauri visam darbam, cauri Katrīnas un Mārtiņa tik dažādajām pasaules uztverēm, parādot mūsu sabiedrības tik pretējās vērtību sistēmas – saglabāt, kopt, nodot tālāk, vai lēti pirkt, restaurēt un dārgi pārdot. Es ceru, ka katrs šīs grāmatas lasītājs aizdomāsies, ko darīt. Dzimtas mājas ir vieta, kur atgriezties gan priekos, gan bēdās, gan neprognozējamos laikos, ja vien nav pārdotas.
    Autore mūs mudina domāt, līdz ar to – metu izaicinājumu diskusijai par sieviešu lomu ģimenē, dzimtā, sabiedrībā un valstī. Metu izaicinājumu diskusijai, ne personīgiem apvainojumiem un pazemojumiem.

  4. Jāatzīst, ka esmu aizrautīga D.Judinas detektīvu cienītāja, bet šoreiz gribu sirsnīgi pateikties par “Septiņiem vakariem”!!! Tā nu bija sanācis, ka šogad Ziemassvētkos biju viena, ja neskaita suni, kas gan arī ir ģimenes loceklis. 🙂 Jau kādu laiku man grāmatu plauktā bija “Septiņi vakari”, kuru darba un studiju noslodzes dēļ nesanāca izlasīt. Un Ziemassvētku brīvdienās to izbaudīju. Tieši tā – IZBAUDĪJU! Šo grāmatu vajadzētu izlasīt ne tikai katram latvietim, bet jo īpaši – tiem, kuri nosaka mūsu visu likteņus, lemdami likumus un spriezdami par prioritātēm. Šajā grāmatā patiesi un dziļi parādīta latviešu dzīvesziņa, dzīvesgudrība un darba tikums. Protams, arī tās ēnas puses – nepiepildītie sapņi, skaudība, nenovīdība un varas griežos samaltie likteņi. Taču Katrīnas (Kates) Ozolas sīktums, mērķtiecība un viedums (dikti gribas vilkt paralēles ar Annu Elizabeti Bergu:) no sērijas IAE) ir apbrīnojami, valdzinoši un liek arī lasītājam pārdomāt, izvērtēt savas dzīves prioritātes. Vēlreiz – sirsnīgs paldies par jaukajiem Ziemassvētkiem grāmatas veidolā! Lai visiem gaišs un sirds siltuma piepildīts Jaunais 2017.gads!

  5. Visi komentāri rakstīti vienā stilā. Drusku smiekliņš parāva, vai tad tad tik ļoti vajag sunim pašam to asti celt, ja jau grāmata ir tik ļoti ģeniāla.

  6. Mani iespaidi par šo grāmatu ir absolūti subjektīvi, jo esmu aizrautīga savas dzimtas pētniece. Tāpēc man šī tēma par dzimtas mājām ir ļoti tuva.
    Man gan nav paveicies tik ļoti kā Katrīnai romānā: mana tēva dzimtās mājas pieder svešiem, un tagadējie saimnieki par pārdošanu neko negrib dzirdēt. Citi gan man saka to pašu, ko Katei grāmatā, – kam man to sapuvušo graustu vajagot, daži gadi un jumts jau būs iegruvis. Bet man liekas, ka jūtu tur savus priekštečus, un iztēlojos, kā varētu ēkai atgriezt dzīvību, nomazgāt logus un pie vecajām koka sienām piekārt tur dzīvojušo senču fotogrāfijas…
    Piekrītu grāmatas vēstījumam – bez savām saknēm mēs neesam nekas, vien primitīvas radības ar seklu domāšanu…

  7. Spēcīgākais grāmatas trumpis – to nav iespējams nolikt malā, kamēr nav tikts līdz otram vākam.
    Mani iespaidi par šo grāmatu ir absolūti subjektīvi, jo esmu aizrautīga savas dzimtas pētniece. Tāpēc man šī tēma par dzimtas mājām ir ļoti tuva.
    Man gan nav paveicies tik ļoti kā Katrīnai romānā: mana tēva dzimtās mājas pieder svešiem, un tagadējie saimnieki par pārdošanu neko negrib dzirdēt. Citi gan man saka to pašu, ko Katei grāmatā, – kam man to sapuvušo graustu vajagot, daži gadi un jumts jau būs iegruvis. Bet man liekas, ka jūtu tur savus priekštečus, un iztēlojos, kā varētu ēkai atgriezt dzīvību, nomazgāt logus un pie vecajām koka sienām piekārt tur dzīvojušo senču fotogrāfijas…
    Es varbūt būtu vēlējusies šo darbu detalizētāku, respektīvi, vairāk un precīzāk attēlotus vēsturiskos nogriežņus mājas mūžā, bet jāatzīst, ka tas nekādi neietekmē grāmatas kvalitāti un kopējo vēstījumu – bez savām saknēm mēs neesam nekas, vien primitīvas radības ar seklu domāšanu…

  8. Lasīju “Septiņus vakarus” un visu laiku negribot vilku paralēles – vienu varoni pazīstu, ar otru esmu tikusies, ar trešo esmu sasveicinājusies, ar ceturto parunājos. Nav vienkārši tā lasīt, jo tas nozīmē nevis lasīt, bet gan atgriezties tajā pašā sabiedrībā, kurā esmu vai kurā biju. Tajā pašā laikā lasīt bija tik viegli, jo tas, kas aprakstīts ir, tas jau notiek ikdienā. Paņem grāmatu, izlasi un no malas paskaties uz radiem, draugiem, kaimiņiem. Tas jau bija pirmais iespaids par grāmatu.
    Pēc tam jau sekoja nākamais līmenis. Cilvēku rīcība. Tā vien gribas iesaukties: “Novērtē to, kas tev ir dots! Nepazaudē, saglabā, dzimtas saknes nosargā!” Ja tu paliksi viens, ja zaudēsi savas dzimtas saknes, tad zaudēsi arī sevi, jo iekšēji pagrimsi. Tik grūti ir atgriezties, tik spēcīgam cilvēkam jābūt, lai sirdī iznestu to, ko cilvēks ir saņēmis piedzimstot, ka dažbrīd to pat iedomāties nevar. Bet atliek arī apbrīnot tos cilvēkus, kas visu pamet, kas visu atdot, kas visu zaudē, jo nekas jau par velti no debesīm negāžas. Šeit nu mēs varam redzēt, kā grāmatas varone Katrīna tik ar savu ticību ir spējīga atgriezties dzimtas mājās, kā ticība palīdz Ozolu mājai nesagrūt un kā var arī gūt cerību par to, ka nākotne var būt labāka.
    Trešais līmenis bija tas, ka sanāca ieskatīties Latvijas laiku griežos. Spēks un sīkstums palīdz latviešu tautai izdzīvot. Ja paskatās, kas tagad notiek, ja paskatās, kā aprakstīta iedzīvotāju izbraukšana, – vieglāk nepaliek. Bet tas izsauc pārdomas: vai es gribu, lai tāda dzīve turpinās?
    Gribas atzīmēt, ka grāmata, neskatoties uz to, ka aprakstīti vēsturiski smagi notikumi, lasās ļoti viegli. Vajag tikai vienu nakti. Nakts paiet, rīts uzaust un grāmata ir izlasīta.

  9. Daces Judinas darbs „Septiņi vakari”, manuprāt, pilnībā varētu tikt uzskatīts par vienu no Latvijas simtgadei veltītajiem darbiem. Lai arī daļa romānā aprakstīto notikumi notiek pirms latvieši paši top par noteicējiem savā zemē, romāns ļoti labi vienas dzimtas ietvaros parāda latviešu un Latvijas likteņus dažādos vēstures nogriežņos. „Septiņi vakari” ir atgādinājums mums – mūsdienu latviešiem, ka mūsu brīvība, mūsu valsts, tiesības saukt sevi par latvieti un runāt savā zemē latviešu valodā nav nekas pašsaprotams. Rakstniece nekaunas lasītājam atgādināt, kas tas viss mums ir pateicoties mūsu senču sīkstumam, darba tikumam, dzīves gudrībai un lielajai vēlmei būt noteicējiem ja ne savā zemē, tad vismaz savā mājā un sētā. Tieši dzimtas māja ir vieta, kas tur kopā dzimtu un neļauj izšķīst pasaules plašumos. Lai arī mūsdienās ir ļoti moderni runāt par globalizāciju, pasauli kā milzīgu ciemu, derētu tomēr atcerēties, ka katras tautas dzīvotspēja slēpjas tieši stiprās ģimenēs un dzimtās, kas spēcīgām saknēm ieauguši savā dzimtajā zemē.
    Arī tagad ir cilvēki, kas kopj savas dzimtas mājas, bet ir ļoti daudzi, kas uzskata, ka tas viss ir nevajadzīgs sentiments. Dzimtas mājas tiek pamestas, izlaupītas, pārdotas, nojauktas un nodedzinātas, jo tā ir vienkāršāk, tā ir vieglāk. Diemžēl mēs aizmirstam, ka ar katru pamestu vai nojauktu dzimtas māju izzūdam mēs – latvieši, jo no tautas, kas kopj, mīl un godā savu māju, dzimtu, zemi, kļūstam par klaidoņiem, kas klīst pa pasauli meklējot labāku dzīvi. Un klaidoņus nemīl nekur, nekad nav mīlējuši. Pat tālā senatnē. Ne velti senie romieši, izsmiedami labākas dzīves meklētājus teicienu – Ibi bene ubi patria (Tur labi, kur dzimtene) pārfrāzēja uz Ubi bene ibi patria (Kur labi, tur dzimtene)

  10. “Globalizācijas politikas ietekme uz kultūru, izglītību un ģimenes institūciju, robežu atvēršanās un vispasaules tīmeklis nodarījis neatgriezenisku ļaunumu, pamatīgi aizzāģējot visas četras kājas ķeblītim, uz kura mēs lepni stāvam. Vai mums pietiks prāta ķeblīti salabot un zāģētājus aizsūtīt citur, rādīs laiks. Vai atgūsim aizbraukušos? Viss atkarīgs no tā, vai viņu sirdīs vēl ir vieta dzimtas saknēm, vai arī viņi svešumā sev būvē visu jaunu, no nulles… Ļoti jau gribētos cerēt, ka saknes tik viegli neiznīkst.”
    Vai divi gadi līdz īstajai Latvijas simtgadei ir garš vai īss laika sprīdis? Saku- īss, bet tas, ko mēs, katrs, kurš sevi lepni saucam par latvieti, varam dāvināt savai valstij ir labi paveikts darbs, cieņpilna attieksme pret apstākli, ka dzīvojam brīvā valstī.
    Es romānu “Septiņi vakari” ierindoju Latvijas dzimšanas dienas skaistāko velšu sarakstā, jo tas aicina cienīt mūsu senču mantojumu, aizdomāties par savas dzimtas saknēm un likteņa krustceļiem.
    Lai mums katram izdodas ar saviem darbiem godināt savu Latviju!
    Paldies, Dacīt, par dāvanu!

  11. ,,Mēs, te dzimušie un augušie, esam tie paši, kas šeit dzimuši, auguši un aizgājuši veļos sendienās. Mēs esam tie, kas bijām vakar, un mēs esam tie, kas būsim rīt.”
    Tieši tā! Dace ir brīnišķīga rakstniece un sirds cilvēks. Viņa NAV VIENALDZĪGA, un tas ir galvenais. Lai izdodas!!!

  12. Vērtību sistēma lielai daļai ir sen mainījusies. Naudas velns nabaga ļautiņus dancina uz nebēdu. Īstās vērtības tiek nostumtas pa malām, dodot vietu tukšam spožumam. Jo vecāka palieku, jo vairāk saprotu, ka viss, kas ir nepieciešams, patiesībā jau sen ir iedots. Zeme, mājas ir īstā vērtība. Un ja tām vēl nāk līdz sava vēsture, tad tas jātur jo īpaši cieši. Un sieviete tomēr ir īstā savas dzimtas sargātāja. Tas, pieskaroties jaunajam romānam “Septiņi vakari”. Pārdomas man rada arī gatavošanās valsts simtgadei. Paredzēta tāda summa, kas faktiski skars tikai pasākumus un izrādīšanos Rīgā. Bet vai kāds var pateikt, cik no tā visa redzēs valsts nomalēs dzīvojošie? Kaut gan , kuru tas interesē?! Parasts, vienkāršs cilvēks ir vajadzīgs tikai, lai samaksātu nodoklus, kurus viena saujiņa tērē uz pilnu klapi. Skumji!

  13. Šogad Jauno gadu sagaidīju viena – bērni ar ģimenēm Anglijā. Nolēmu sev uzdāvināt labu grāmatu. Nopirku Judinas “Septiņus vakarus” un lasīju ar aizrautību – tā aizmirsos, ka palaidu garām valsts galvu uzrunu. Vēl arvien domāju par izlasīto. Kāpēc mūsu vidū tik daudz neliešu? Kāpēc prese dod priekšroku tukšiem skandāliem, nevis pamatīgām, latviskām lietām un cilvēkiem? Paldies rakstniecei un Lauku Avīzei – lūdzu, turpiniet!

  14. Paldies Dacei un LA.

"Nemīlestība" – spoguļattēls, no kura gribētos izvairīties (1)Andreja Zvjaginceva filma "Nemīlestība" Rīgā piedzīvos tikai divus seansus festivāla "Baltijas Pērle" ietvaros, bet visiem, kuri par labām atzinuši režisora iepriekšējos darbus, šis būtu īpaši iesakāms. Jo tajā mēs katrs – lielākā vai mazākā mērā – varam ieraudzīt savu spoguļattēlu.
Draugiem Facebook Twitter Google+