Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. februāris, 2016
Drukāt

NEPLP radiostaciju savstarpējo rēķinu kārtošanas virpulī (6)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Dainis Mjartāns un Aija Dulevska

Strīdi par valodu sadalījumu privātajās radiostacijās izrādījušies tikai redzamā daļa Latvijas radio nozarē samilzušajam problēmu aisbergam. Pārsātinātā radio tirgus ēterā skan 46 komerc­radio stacijas un sešas sabiedrisko radio programmas. Rīgā jau vairākus gadus vairs nav brīvu frekvenču, bet valstī kopumā pašlaik brīvas ir tikai 12 frekvences.

Konkurence ir asa, bet tirgus regulējumi pat tā dalībniekiem ne vienmēr ir skaidri un saprotami. Tādēļ radio pārstāvju grūstīšanās par frekvencēm, cīņa par klausītājiem un nepilnus 10 miljonus eiro lielo radio reklāmas tirgu atgādina mežonīgajos deviņdesmitajos piedzīvoto ietekmes sfēru dalīšanu. Tikai beisbola nūju un bandītu “jumta” vietā darbā tiek laista savstarpēja nomelnošana ēterā, algoti advokāti un izmantota politiska pazīšanās. Rēķinu kārtošanas virpulī ierauta arī Nacionālo elektronisko līdzekļu padome (NEPLP), kurai līdz šim ar radio nozares sakārtošanu gājis kā pa viļņiem. Šā gada sākumā padomes locekļi kārtējo reizi mainījuši atbildības jomas. DAINIS MJARTĀNS, kas līdz šim atbildēja par visu radio nozari, turpmāk būs atbildīgs par sabiedrisko radio. Savukārt jaunievēlētā NEPLP priekšsēdētāja AIJA DULEVSKA savā pārziņā ņēmusi komercradio nozari. Galvenais iemesls šai atbildības jomu maiņai esot tas, ka D. Mjartānam bija jāstrādā vienlaikus gan ar sabiedrisko, gan komercradio, kuru intereses mēdz krasi atšķirties.

 

– Radio nozares pārstāvji gan ne reizi vien kritizējuši tieši Mjartāna kunga darbu. Vai šāda “sejas maiņa” bija nepieciešama tādēļ, ka padomes pārstāvim radās problēmas sastrādāties ar nozari?

D. Mjartāns: – Kritika, kas skan publiskajā telpā, vairāk nodara ļaunuma pašai nozarei. Lielākoties šie apgalvojumi ir ļoti pretrunīgi, nepatiesi un nereti balansē uz goda un cieņas aizskaršanas robežas. Tāpat aicinu atcerēties, ka vienas lielas komercradio stacijas vai pat Latvijas Raidorganizāciju asociācijas viedoklis nebūt nepārstāv visas nozares nostāju. Ir daudz mazo radiostaciju, kas nemaz nav asociācijā, un arī ne visi asociācijas biedri vienmēr piekrīt šiem izteikumiem.

– Tātad apgalvojumi, ka apraides atļaujas tiek piešķirtas pēc nesaprotamiem kritērijiem, ir pārspīlēti?

D. Mjartāns: – Datus par brīvajām frekvencēm saņemam no VAS “Elektroniskie sakari”. Jā, tirgus ir piesātināts, bet tajā pašā laikā pašas komercstacijas ir tās, kas vēršas pie mums ar lūgumu izsludināt konkursus uz brīvajām frekvencēm.

Runājot par kritērijiem, kā frekvences tiek piešķirtas, mēs esam izstrādājuši nozarei ļoti saprotamu nolikumu, pēc kura vadoties tiek organizēti konkursi apraides tiesību piešķiršanai. Ir arī bijušas konsultācijas ar nozares pārstāvjiem.

Pašreizējā padome ir piekopusi samērā konservatīvu konkursu sludināšanas politiku. Pēdējos divus gadus bijuši tikai divi konkursi gadā uz brīvajām frekvencēm. Saskaņā ar likumu sabiedriskajam medijam ir priekšroka uz brīvajām frekvencēm.

Pašlaik varam runāt par 12 brīvām frekvencēm. Dažām no tām “Elektroniskie sakari” norāda konkrētas radiostacijas, kas tās drīkstētu izmantot. Tas saistīts ar pārklājuma problēmām. Piemēram, brīvo frekvenci Pāvilostā varētu izmantot Kristīgais radio, Talsos – tikai Latvijas Radio 1. Pēc tam mēs konsultējamies ar nozari, sadalām frekvences – daļa domāta tiešajiem konkursiem un daļa reģionālo vai nacionālo tīklu paplašināšanai; ja ir vairāki pretendenti, tad notiek konkursi konkrēto pretendentu starpā. Nozare ir ļoti labi informēta par šo kārtību.

Padomē jau tagad uz galda atrodas daudzi iesniegumi no radiostacijām ar lūgumu izsludināt konkursu tajā vai citā vietā. Taču, ja nav brīvu frekvenču, tad mēs turam iesniegumus, komunicējam ar “Elektroniskajiem sakariem” par iespējamiem frekvenču saskaņojumiem.

– Vai iespējami arī gadījumi, kad frekvenci saņem bez konkursa?

D. Mjartāns: – Nē. Tas iespējams tikai gadījumā, ja kāda nacionālā vai reģionālā radiostacija ir vienīgā, kas pieteikusies apraides paplašināšanai konkrētajā ģeogrāfiskajā vietā.

– Un tādas situācijas mēdz būt?

D. Mjartāns: – Jā, jo lielākajām Latvijas radiostacijām viņu ieskatā jau ir labs pārklājums, savukārt ir radiostacijas, kas turpina attīstīties un paplašināt aptveršanas zonas.

– Ne reizi vien ir bijuši gadījumi, kad konkursa uzvarētājs saņēmis apraides atļauju ar konkrētiem nosacījumiem – valodas sadalījums, retranslācijas apjoms, satura koncepcija. Taču darbības gaitā uzņēmējam rodas vēlme mainīt spēles noteikumus. Vai to drīkst darīt?

D. Mjartāns: – Atbilstoši Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumam apraides atļaujas darbības laikā nav maināma valoda un formāts. Parējās programmas daļas drīkst mainīt, saskaņojot to ar padomi. Valodu un formātu pārskatīt drīkst tikai tad, kad beidzies apraides atļaujas termiņš.

A. Dulevska: – Turklāt formāts šajā gadījumā nenozīmē, vai tā ir, piemēram, kristīgā vai rokmūzikas stacija, bet gan – vai tas ir ziņu, mūzikas, sarunu formāts.

– Bet vai NEPLP spēj reaģēt uz situācijām, ja uzņēmums vienkārši neievēro apraides atļaujā paustos nosacījumus un raida, ko un kā pats vēlas? Kādi instrumenti ir jūsu rīcībā?

D. Mjartāns: – Man dažreiz ir tādas aizdomas, ka ir radiokomersanti, kas nozares sakārtošanu patiesībā nemaz nevēlas. Tā vien šķiet, ka viņu interesēs ir novājināta padome, vājš monitoringa centrs. Tie meklē iespēju likumu apiet, nevis ievērot. Man ir grūti komentēt, kas ir tas dzinulis šādi rīkoties. Postpadomju domāšana? Kalkulācija, ka tā ir izdevīgāk? Nezinu.

Taču, par laimi, ne visi ir tādi.

Uzsākot darbu padomē, komersantus iepazīstinājām ar padomes redzējumu – ka centīsimies visiem radīt pēc iespējas vienādus spēles noteikumus, taču tie ir jāievēro.

– Ar to spēles noteikumu ievērošanu gan iet dažādi. Piemēram, radio “Fit FM”, kas 2005. gadā saņēma apraides atļauju veselīgā dzīvesveida radio, faktiski retranslē krievu “Jevropa Pļus”. Vai arī tāds 88,6FM, kas faktiski sastāv no krievu “Jumor FM” retranslācijas, kaut gan sākotnēji viņiem retranslācija bija noteikta 0% apmērā. Kāpēc tādi gadījumi tiek pieļauti?

D. Mjartāns: – Jūsu aprakstītie piemēri attiecas uz laika posmu, pirms pašreizējais padomes sastāvs sāka darbu. Diemžēl šajos jautājumos mēs bieži vien esam iepriekšējo padomju lēmumu ķīlnieki, kad tika pieļauts, ka konkursos uzvar piedāvājumi, kas jau pēc savas būtības bija nerentabli. Piemēram, bija gadījums, kad Krāslavā uzvarēja koncepcija ar piedāvājumu veidot raidstaciju tūristiem pierobežas mežos. Tas ir skaidrs, ka mūsu nelielajā tirgū tāds saturs nespēs izdzīvot. Mēs šajā ziņā esam piesardzīgāki, un tādas acīmredzami dzīvotnespējīgas koncepcijas konkursos vairs neuzvar.

A. Dulevska: – Liela problēma joprojām ir arī tā sauktā slēptā retranslācija. Faktiski tiek izmantots Krievijas radio kanālu saturs, bet saskaņā ar iepriekšējās padomes izsniegto apraides atļauju tā neskaitās retranslācija.

D. Mjartāns: – Šajā ziņā gan būtisks progress būs šogad spēkā stājušies likuma grozījumi, kas paredz, ka retranslētais saturs nedrīkst pārsniegt 10% no kopējā apjoma. Mēs gan jau esam saņēmuši bargu nosodījumu no viena konkrēta komersanta, kurš atsaucas uz tiesiskās paļāvības principu, draud piedzīt zaudējumus no padomes, vērsties Satversmes tiesā un tā tālāk.

– Vai tiešām “TOP radio” apraides atļaujas laikā mainīja valodas sadalījumu no 50/50 uz pilnībā krievu valodu? Ja tas tā notika, tad kādēļ tas tika pieļauts?

D. Mjartāns: – Tas nenotika apraides atļaujas darbības laikā. Padome saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu pagarināja SIA “Radio Enterprise” izsniegtās apraides atļaujas darbības termiņu programmas “TOP radio” raidīšanai. Iepriekšējais apraides atļaujas termiņš bija līdz 2014. gada 14. jūlijam. Reizē ar pagarināšanu tika mainīta valodas proporcija par labu svešvalodai. Likums to pieļauj, jo tika izsniegta jauna apraides atļauja. Savukārt attiecībā uz šā paša SIA “Radio Enterprise” apraides atļauju Cēsīs – programmas valoda tika noteikta 100% latviešu valodā.

– Bet vai spēles noteikumus drīkst mainīt, ja apraides atļauju ieguvušajam uzņēmumam, kuram izsniegta apraides atļauja, mainās īpašnieks? Kā gadījumā ar “Radio Marija”.

D. Mjartāns: – Šajā sakarā vispirms jāatceras, ka frekvences nav uzņēmumu īpašums. Tās pieder valstij, kura konkursa ceļā vai programmas aptveršanas zonas palielināšanai nodevusi uzņēmējam tiesības lietot šo frekvenci ar noteikumiem, kas fiksēti apraides atļaujā. Ja minēto uzņēmumu iegādājas cits komersants, viņam jāturpina ievērot šie noteikumi.

– Vai NEPLP ir kāda teikšana šajos īpašnieku maiņas darījumos, piemēram, iespēja liegt pārdošanu, ja rodas bažas par valsts interešu aizskārumu?

D. Mjartāns: – Diemžēl mums šajā ziņā nav nekādas teikšanas. Mēs kā regulators labprāt vēlētos būt informēti, ja Saeima mums būtu piešķīrusi šādas tiesības. Šobrīd mēs par īpašnieku maiņu vienkārši uzzinām “post factum”. Manuprāt, šāda situācija mediju jomā nav pieļaujama.

A. Dulevska: – Mēs esam sagatavojuši likuma grozījumus, lai padomei būtu tiesības uzzināt par elektronisko līdzekļu īpašnieka maiņu, pirms tā notikusi. Grozījumi paredz arī konkrētus gadījumus, kuros NEPLP varētu neatļaut medija pārdošanu. Līdzīgi kā Konkurences padome vērtē īpašnieku maiņu ietekmi uz konkurenci. Likuma grozījumi jau ilgstoši atrodas Saeimā. Pašlaik šis jautājums ir arī Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas darba kārtībā.

Pašlaik mēs zinām tikai uzņēmumu, kas piedalās konkursā par apraides atļauju saņemšanu. To, kas aiz tā stāv, un elektronisko mediju patiesā labuma guvējus mēs nemaz nezinām un pēc Komerclikumā nostiprinātajiem principiem pat nedrīkstētu par to jautāt…

– Pat jūs nezināt patiesos īpašniekus? Pilsētā runā, ka, piemēram, AS “Radio SWH” jau vismaz par kādiem 80% piederot Krievijas pilsoņiem. Uzņēmumu datu bāzēs par to nav iespējams pārliecināties, jo AS savus īpašniekus var neuzrādīt un “SWH” šo iespēju izmanto. Droši vien “SWH” nav vienīgais šāds gadījums mūsu mediju tirgū. Tātad nezināmas izcelsmes ārzemnieki ar nezināmām interesēm var kļūt par medija īpašniekiem Latvijā un mūsu attiecīgās iestādes to var pat nenojaust?

D. Mjartāns: – Tāda diemžēl ir situācija. Kas attiecas uz “Radio SWH”, tad mēs pie viņiem esam vērsušies ar lūgumu informēt par jaunajiem uzņēmuma īpašniekiem, un viņi godprātīgi arī atbildējuši. Radio nozarē kopumā ir tikai dažas radiostacijas, kuru īpašnieki nav Latvijas pavalstnieki, bet, protams, situācija var mainīties.

A. Dulevska: – Turklāt par īpašnieku nostāju un interesēm var spriest arī pēc radio kanāla satura. Ja tajā tiktu pamanītas kādas pretlikumīgas vai pretvalstiskas tendences, tad mums ir iespēja uz to reaģēt neatkarīgi no tā, kāda pilsonība ir īpašniekiem. Tostarp arī atņemot apraides atļauju.

– Par apšaubāmām darbībām runājot – esam redakcijā saņēmuši sūdzības par “Autoradio”, kas pieder Latvijas pilsonim – bijušajam ­Saeimas un Eiropas Parlamenta deputātam Aleksandram Mirskim. Tajā tiekot aktīvi retranslēts Kremļa propagandas radio “Sputņik”, tostarp intervijas ar Donbasa separātistiem, piemēram, Girkinu. Vai pašreizējā starptautiskajā situācijā un informatīvā kara apstākļos ir pieņemams, ka Latvijas radio ēters kļūst par papildu tribīni šādām personām?

D. Mjartāns: – Esam ļoti cītīgi veikuši “Autoradio” monitoringu, bet netika fiksēti likuma pārkāpumi, par ko varētu sodīt.

A. Dulevska: – Ja būtu fiksēta naida kurināšana, aicinājums uz vardarbību vai valsts varas gāšanu, tad tas vairs nebūtu NEPLP lauciņš un mēs šos materiālus pārsūtītu atbildīgajām instancēm – Drošības policijai vai Ģenerālprokuratūrai. Ja runa ir par interviju, tad nevar piemērot ziņās izmantojamo objektivitātes kritēriju, ka jābūt atspoguļotiem vairākiem viedokļiem. Diemžēl arī šajā gadījumā mums rokas ir par īsu.

– Kāda vispār ir monitoringa centra kapacitāte? Vai spējat paši pēc savas iniciatīvas kontrolēt mediju saturu vai arī tikai reaģējat uz saņemtajām sūdzībām?

D. Mjartāns: – Šobrīd mūsu Monitoringa centrā strādā pieci cilvēki, nepieciešamības gadījumā viņiem palīdz vēl divi padomes juristi. Kopumā 2015. gadā esam monitorējuši 12 322 stundas gan Latvijā pieejamo ārvalstu mediju, gan vietējo plašsaziņas līdzekļu satura. Salīdzinājumam – 2013. gadā spējām monitorēt vien 4713 stundas. Te jāuzsver, ka monitorings nenozīmē tikai skatīšanos un klausīšanos, bet ēterā izplatītās informācijas analīzi un sistemātisku pārkāpumu novēršanu.

Cenšamies nebūt par soģi, bet kopīgi ar medijiem atrisināt un novērst pārkāpumus.

A. Dulevska: – Protams, ja pārkāpums turpina atkārtoties, tad arī sods tiek uzlikts. Pagājušajā gadā sākām apgūt monitoringa ārpakalpojumam piešķirtos līdzekļus. Pateicoties MK un Saeimai, Monitoringa centram ir radusies iespēja pieņemt štatā darbiniekus, nevis tikai pasūtīt darbu ārpakalpojumā. Kopš janvāra sākuma notiek reorganizācijas darbs, pārkārtojot juristu darbu un precizējot Monitoringa centra uzdevumus. Man ir sajūta, ka tas ar saviem pienākumiem tiek galā, bet pilnīgi visu nekad nevarēsim izkontrolēt un izķert saviem spēkiem.

– Varbūt jums vajadzētu ieviest sabiedriskos mediju novērotājus?

A. Dulevska: – Mēs jau tagad nevaram sūdzēties par brīvprātīgiem palīgiem. Cilvēki ļoti aktīvi sūta informāciju par novērotiem pārkāpumiem. Dažreiz pat ar tik profesionālu juridisko pamatojumu, ka jāpadomā, kas aiz tā patiesībā stāv.

D. Mjartāns: – Pārbaudes uzsākam divos veidos – paša Monitoringa centra konstatētās un pēc klausītāju iesniegumiem, respektīvi, sūdzībām. Turklāt papildus esam arī izstrādājuši monitoringa nolikumu par radioprogrammu tekstuālās daļas valodas proporciju uzskaitīšanu. Diemžēl iepriekšējās padomes laikā gadiem ilgi valodu sadalījums radio vispār netika kontrolēts. Tas noveda pie situācijas, ka pat kanālos ar latviešu un krievu valodas sadalījumu 50 pret 50 valsts valoda no dienas ētera tikpat kā pazuda un faktiski šie kanāli darbojas kā krievu mediji. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ tagad ir tik liela pretestība pret mūsu mēģinājumiem dabūt atpakaļ normālās sliedēs.

– No vienas puses, jums taisnība, bet, skatoties juridiski, šie 50/50 sadalījuma kanāli likumu nav pārkāpuši. Pēc likuma un apraides atļaujas pusei satura diennaktī jābūt latviski. Tad nu viņi raida izdevīgākajos dienas laikos krieviski un latvisko kvotu izpilda naktī, kad tāpat neviens neklausās. Vai nebūtu bijis prātīgāk šo sadalījumu paredzēt nevis diennakts, bet pāris stundu griezumā? Tā, lai katrās divās stundās puse būtu latviski un puse krieviski.

D. Mjartāns: – Tā tam vajadzētu būt likumā! Šādi priekšlikumi arī bijuši, bet līdz šim noraidīti. Mēs paši tolaik gājām ar uzskatu, ka radiostacijām vispār būtu jāraida tikai vienā valodā.

– Nesen NEPLP nolēma sodīt “Krievijas Hitu radio” par valodas proporcijas neievērošanu. Šis lēmums gan tika pārsūdzēts tiesā, bet cik bieži vispār izdodas konstatēt šādus pārkāpumus?

D. Mjartāns: – Teiksim tā – aizvien biežāk. Ja atmiņa neviļ, 2015. gadā diviem radio tika piemērots sods, pašlaik izskatīšanā ir vēl vairākas sūdzības. Arī šogad mēs šim jautājumam pievērsīsim pastiprinātu uzmanību. Tomēr gandrīz visi mūsu lēmumi tiek pārsūdzēti tiesā un mūsu juristi ļoti daudz laika velta šīm pārsūdzībām.

– Mūsu lasītāji ne reizi vien sūdzējušies, ka radiokanālos, kuriem būtu jābūt pilnībā latviskiem, skan mūzika svešvalodā. Kuras satura daļas tad īsti tiek skaitītas šajā valodu proporcijā? Vai tas attiecas arī uz mūziku? Reklāmām?

A. Dulevska: – Tas attiecas tikai uz tekstuālo sadaļu – dīdžeja runāšanu, intervijām. Mūzika un reklāmas šajā proporcijā netiek skaitītas. Līdz ar to veidojas tiešām absurdas situācijas, ka stundas sākumā latviski piesaka mūziku, stundas beigās latviski noslēdz pārraidi un visa šī stunda skaitās latviskais saturs, pat tad, ja mūzika visu laiku skanējusi tikai svešvalodās.

D. Mjartāns: – Likumā ir nosacījums, ka latviskajā satura daļā arī reklāmām jābūt valsts valodā, bet mūzika netiek skaitīta nekādās kvotās.

– Bet vai tas ir pareizi? No vienas puses, Sarkanarmijas ansamblim, Gazmanovam, Kobzonam, Valērijai un citiem Kremli atbalstošiem krievu popmūzikas spīdekļiem aizliegts iebraukt Latvijā. Bet viņu dziesmas, kurās arī netrūkst ideoloģisku zemtekstu vai pat atklātas propagandas, brīvi skan mūsu raidstacijās.

D. Mjartāns: – Tas vairāk būtu jautājums likumdevējam. Pirms apmēram gada bija plaša diskusija gan Saeimas valstiskās audzināšanas apakškomisijā, gan Kultūras ministrijā par latviešu mūzikas kvotu ieviešanu. Līdzīgas normas jau ir realitāte tādās valstīs kā Francija un Polija. Latvijā šī iniciatīva ir pieklususi.

A. Dulevska: – Esmu domājusi par šo jautājumu, un man arī šķiet paradoksāli, ka šie melnajā sarakstā iekļautie cilvēki tomēr savā veidā iekļūst Latvijā. Bet nevaru iedomāties, kā ar likuma grozījumiem vai aizliegumiem te varētu ko panākt. Drīzāk jācer uz valstisku domāšanu no pašu raidorganizāciju puses.

– Raidorganizācijas gan pašlaik vairāk domā par izdzīvošanu mazajā tirgū nekā valstiskām problēmām. Šajā sakarā komerc­radio apvainojušies uz LR5, kas neievērojot vienošanos nelaist reklāmas. Rullīši gan ēterā neskan, bet dīdžeji slavē kādas preces un pakalpojumus.

D. Mjartāns: – Būsim atklāti – nav nekādu normatīvu šķēršļu sabiedriskajam radio, tostarp LR5 strādāt reklāmas tirgū. Ir neformāla vienošanās, ka šis kanāls, kas saņem valsts dotāciju, reklāmas tirgū nepiedalās. Taču viņiem ir sadarbības partneri dažādos projektos, kas tiek pieminēti.

– Kā kopumā LR5 sevi attaisnojis? Kritiķi apgalvo, ka tam ir pārāk maza auditorija un lietderīgāk būtu bijis novirzīt valsts subsīdiju kā sabiedrisko pasūtījumu komercmedijiem, kas spētu sasniegt plašāku auditoriju.

D. Mjartāns: – Jauniešu auditorijas uzrunāšana ir liela sabiedrisko mediju problēma visā Eiropā, un katra valsts to risina, kā māk. Ar auditorijas piesaisti nav veicies tik labi, kā solīts, bet es vienmēr esmu bijis skeptisks par Latvijas Radio uzstādījumu sasniegt 70 000 klausītājus “klasiskajā” FM. Cita lieta ir virtuālās platformas, kur viņiem veicies labāk. Turklāt pēc pērnvasar piedzīvotā rupjību skandāla “piecinieks” joprojām ir tādos kā sevis meklējumos un pašlaik padomē kopā ar LR vadību un LR5 satura redaktori diskutējam par tā nākotni. Taču uzskatu, ka mums ir īpaši svarīgi ilgtermiņā noturēt jauniešus tieši pie sabiedriskā medija. Komercmedijs var nobankrotēt, tam var mainīties īpašnieki, rasties citi uzstādījumi, tādēļ sabiedriskā pasūtījuma nodošana komercmedijiem nebūtu bijis pareizākais modelis.

Es negribu skriet laikam pa priekšu, bet LR5 frekvences Latgalē varētu tikt izmantotas lietderīgāk informatīvās telpas stiprināšanai. Latviešu mūzikas īpatsvars varētu tikt palielināts. Padome pašlaik gaida no Latvijas Radio “piecinieka” nākotnes attīstības redzējumu.

– Vēl vienu valsts subsīdiju 155 000 eiro pirms dažiem mēnešiem Saeima piešķīra Latgales radio studijas izveidei. Kādā stadijā šis projekts šobrīd atrodas?

D. Mjartāns: – Tas jāskatās kontekstā. Padome ir izstrādājusi un apstiprinājusi Latgales elektronisko mediju programmu. Tas ir pasākumu kopums, kā ar samērīgu ieguldījumu sasniegt Latgalē lielāku auditoriju. Tajā ietverta vesela virkne pasākumu, kam jau tiek piešķirts finansējums. LR un LTV kopīgu Latgales multimediju studiju bijām iecerējuši jau pērn, bet tad nedabūjām finansējumu. Man ir gandarījums, ka beidzot politiķi no deklaratīvām frāzēm par informatīvās telpas stiprināšanu austrumu pierobežā ir pārgājuši pie darbiem.

Padomes skatījumā LR Multimediju studijas uzdevums būs ražot un pārraidīt vietējo saturu LR4 programmā, kā arī nodrošināt reģionālās informācijas plūsmu LR1, LR2, LR3 programmām pieslēgšanās tiešraidēs, satura veidošana portālam “LSM.lv”, kopprojekti ar LTV, tādā veidā stiprinot Latgales informatīvo sasaisti ar pārējiem Latvijas reģioniem. Pašlaik LR apsver iespēju izveidot arī mobilo studiju, lai pēc iespējas aptvertu visu Latgales teritoriju, it īpaši pierobežu. Būs nepieciešama aktīva Latvijas Radio darbība, lai jūlijā studija varētu sākt darbību.

– Kādēļ nepieciešama šāda studija, ja Latgalē jau darbojas daudzi radio kanāli, kam jau ir šie speciālisti un stabila auditorija? Varbūt prātīgāk būtu bijis sabiedriskā pasūtījuma veidā šo saturu pasūtīt pie viņiem.

D. Mjartāns: – Tas jau arī tiek darīts! Latgales mediju programmā ir gan komercmediju sadaļa, gan sabiedriskā radio stiprināšana. Komercmediji kopā var apgūt gandrīz tādu pašu summu – apmēram 
142 000 eiro. Taču valsts jau ir daudz ieguldījusi, lai uzstādītu gar pierobežu raidītājus un nosegtu visu Latgali. Diemžēl pierobežā joprojām ir problēma, ka daudzi izvēlas skatīties Krievijas televīziju. Mēs nevaram aizbraukt un pagriezt antenas uz otru pusi. Bet varam ieinteresēt šo mediju patērētājus ar kvalitatīvu pašmāju saturu. Un šādam saturam jātop uz vietas reģionālajā studijā, nevis žurnālistiem atrodoties tikai Doma laukumā.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Pašlaik Rīgā ir dzirdama 31 radio programma, no kurām 19 programmas ir latviešu valodā, 1 programma ir angļu valodā, bet 11 programmas – adresētas krieviski runājošajai auditorijai (8 – tikai krievu valodā, bet 3 – ar valodas proporciju 50/50).
    NEPLP savā lēmumā norāda uz šādiem argumentiem:

    ņemot vērā to, ka programmas “Radio Skonto Plus” saturs tiks veidots Latvijā, taps konkurētspējīgs produkts – Latvijā ražota programma ar Latvijā ražotām ziņām;
    programma “Radio Skonto Plus” paredz veicināt piederības sajūtu Latvijai un integrāciju tai sabiedrības daļai, kuras dzimtā valoda ir svešvaloda;
    programma “Radio Skonto Plus” spētu konkurēt ar tām radio programmām svešvalodās, kuru veidošanā tiek izmantoti ārvalstu elektronisko plašsaziņas līdzekļu gatavotie raidījumi, tā samazinot propagandiska rakstura informācijas daudzumu un veicinot Latvijai labvēlīga sabiedriskā viedokļa veidošanu;
    programmā “Radio Skonto Plus” tiks izmantoti kvalitatīvi ziņu avoti, kurus nodrošinās profesionāls ziņu dienests;
    programmas “Radio Skonto Plus” koncepcija paredz veidot “dzīvā ētera” radio programmu, kas uzrunās klausītāju personīgi, atskaņos iemīļotas melodijas un pozitīvas sarunas;
    programmā “Radio Skonto Plus” tiks retranslēta “Radio Skonto” rīta programma latviešu valodā, kas ir aktuāla gan latviešu valodā runājošajiem, gan tiem, kas vēlas uzlabot latviešu valodas prasmes, tā veicinot sabiedrības integrāciju.

  2. Dainis Rusifikators Atbildēt

    NEPLP pieņēma lēmumu attiecībā uz «Radio Skonto plus» programmas apstiprināšanu, padarot to par krievu valodā raidošu radiostaciju.
    Kāpēc NEPLP nerūpējas par to, lai Latvijas mediju telpa būtu latviska?

  3. raidstacija tūristiem pierobežas mežos…

  4. Par ko runa? Kas ir primārais- informācijas saturs vai valoda kādā šī informācija tiek izplatīta???!!!
    Kas ir svarīgāks valsts drošībai- valoda vai informācijas saturs???
    Tā vien liekas, ka sabiedrībā valda uzskats ka ja informācija tiek izplatīta krievu valodā, tad tā ir melīga un Latvijas valsts interesēm kaitīga, neskatoties uz to, ka patiesībā tā pārstāv un aizstāv Latvijas valstiskās intereses!!!

    • Diemžēl Latvijā dzīvo daudz garīgi atpalikušu cilvēku, kuri visu mūžu nodzīvojuši Latvijā, bet tā arī nav spējuši iemācīties latviešu valodu ne vārdos, ne rakstos.
      Ja tev ir svarīga informācija tieši krievu valodā, tad skaties Ukrainas TV un “Dožģ” sagatavotos raidījumus.

  5. Svariņu pag. iedzīvotājs Atbildēt

    Man gan liekas, ka ar NEPLP atbalstu notiek Latgales rusifikācija. Mjartāns saka:”Komercmediji kopā var apgūt gandrīz tādu pašu summu – apmēram 
142 000 eiro”, bet vienlaikus noklusē, ka 2/3 no šīs summas paredzētas priekš TV un radio raidījumiem krieviski!
    Te informācija no LSM mājas lapas (ziņa no 14.janvāra) – “NEPLP informēja, ka televīzijas raidījumu veidošanai latviski vai latgaliski paredzētais finansējums ir 35 571 eiro. Savukārt konkursā raidījumiem krievu valodā finansējums ir 20 tūkstoši eiro TV raidījumu veidošanai un 51 tūkstotis eiro – radio raidījumiem.”
    Redzams, ka krieviem 2 reizes vairāk kā latviešiem. Tā ir gan rusifikācija, gan latviešu diskriminācija!

Draugiem Facebook Twitter Google+