Kultūra
Teātris un kino

Rotaļas ar vēsturi 16


Iestudējumu caurvij trīs līnijas, no kurām, pateicoties aktiera Ginta Andžāna nopelnam, atrisināta ir viena – stāsts par galvenā varoņa attiecībām ar vecākiem, ko lomas atveidotājs izdzīvo ar simts procentu atdevi. Attēlā: kopā ar aktrisi Dārtu Daneviču.
Iestudējumu caurvij trīs līnijas, no kurām, pateicoties aktiera Ginta Andžāna nopelnam, atrisināta ir viena – stāsts par galvenā varoņa attiecībām ar vecākiem, ko lomas atveidotājs izdzīvo ar simts procentu atdevi. Attēlā: kopā ar aktrisi Dārtu Daneviču.
Publicitātes (Daina Geidmane) foto

Dailes teātris atklāja jauno sezonu zīmīgajā 1. septembrī ar pirmizrādi bērniem “Planēta Nr. 85”. Justīnes Kļavas lugas iestudējumā vecāku vai vecvecāku klātbūtne ir nepieciešama vairāk nekā citkārt jaunākajai auditorijai veltītajās izrādēs, lai stāstu par neseno pagātni tematiski turpinātu mājās. Izrāde, kas priecē ar dinamiku, vērienu un asprātību, pieskaras padomju cilvēku uzvedības un attiecību tēmai, taču noteikti prasa papildinformāciju. Zīmīgi, ka teātra mājaslapā pie izrādes nosaukuma izvietoti mazi videofragmenti, kas sniedz ieskatu izrādes norises laikā – pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.

Režisora Dmitrija Petrenko iestudējums pārliecina ar lielās skatuves telpisko risinājumu. Scenogrāfes Sintijas Jēkabsones piedāvātā zemūdenei vai kosmiskam kuģim līdzīgā divstāvu konstrukcija ļauj skatuves notikumus organizēt dažādos punktos un kombinēt fantastikas žanram atbilstošo šodienas un pagātnes vienlaicību ar variantiem, kur satikties reāliem cilvēkiem ar iedomu tēliem. Atsevišķās spēles ligzdas tiek izgaismotas (gaismu māk­sliniece Māra Vaļikova) tādās noskaņās, kurās ierak­stās gan romantiskie Mārtiņa Brauna pagājušā gadsimta 80. gadu dziesmu stilizāciju momenti, gan multfilmu varoņu groteskās formas, gan varoņu savstarpējo attiecību reālpsiholoģiskās ainiņas.

Sižeta galvenais varonis 12 gadus vecais Krišjānis, līdzīgi daudziem popkultūras varoņiem, iemanto brīnumainu spēju ceļot laikā. Viņš nokļūst pagātnē un satiek ne tikai savus vecākus, bet arī trīs dīvainus nepazīstamus, mīļus un draudzīgus pagājušo gadu tēlus – Pionieri, kaķi Indriķi un Čeburašku. Krišjānis saņem misijas uzdevumu, kuru izpildot viņš būs it kā palīdzējis visiem. Jāpiezīmē tomēr, ka šī dramaturģiskā atspere līdz galam nepārliecina, jo ļaunais un iznīcināmais mērķis – no gleznas izbēgušais Brežņevs – beigu beigās izrādās tikai apjucis un apmaldījies savāds onkulītis.

Atklāts paliek jautājums ne vien par ļaunuma būtību (misijas nopietnība?), bet arī par visu uzveduma balansu. Iestudējumu caurvij trīs līnijas, no kurām atrisināta (aktiera Ginta Andžāna nopelns) ir viena – stāsts par galveno varoņa attiecībām ar vecākiem, ko lomas atveidotājs izdzīvo ar simts procentu atdevi. Šī līnija īpaši pārliecina sākuma un fināla epizodēs, apliecinot, ka pagātne nebeidzas ar izrādes priekškara aizvēršanos un turpinās šobrīd un te, skatītāju zālē. Tā bez didaktikas atgādina par vecāku izvēlēm un iespējām viņu jaunībā un par to, ko viņi mums nozīmē šodien.

Savukārt muzikālo motīvu līnijā Mārtiņa Brauna populārās dziesmas izskan kā vērtība pati par sevi un tā īsti nesabalsojas ar sižetu. Jāpiezīmē horeogrāfijas vēsturiskā stila konsekvences, kas liek vaicāt, vai pagājušā gadsimta tēli varēja dejot ar šodien raksturīgām kustībām.

Vēstures izzināšanas līnijā paliek daudz baltu pleķu, lai arī teksts ir piebārstīts ar atbildēm uz galvenā varoņa jautājumiem – kā, kāpēc kur? Daudzi īsie un kodolīgie skaidrojumi un komentāri (piemēram, “kas mums dos 1985. gada koncentrēšanās spēju?”) ir neaizmirstami. Taču citi būtiski “kāpēc?” (kāpēc nevarēja izbraukt ārpus PSRS, kāpēc nevarēja runāt par ASV dzīves priekšrocībām un kāpēc bija tukši veikali, pie kuriem stāvēja rindas, kāpēc Padomju Savienībā visi dara to, ko viņiem liek) paliek bērniem neatminami. Justīnes Kļavas luga ir pirmā un man zināmā vienīgā, kas tādā veidā uzrunā jaunāko auditoriju, stāstot par cilvēku uzvedību sociālistiskajā režīmā, tādēļ žēl, ka iestudējums rada simpātiski vieglu, tomēr aptuvenu iespaidu.

Gluži pretrunīgu priekšstatu par varas autoritātes nozīmi rada simboliskā Leonīda Brežņeva tēla divdabība. Pirmajā cēlienā tas ir robotam līdzīgs neaprēķināmās trajektorijās klejojošs objekts, ko Ivars Auziņš atveido precīzi groteski, bet otrajā cēlienā tas saskaņā ar lugu apsēžas pie viesu galda un pārvēršas par līdzjūtības vērtu sirmgalvi. Neskaidra paliek izrādes autoru attieksme pret dokumentālo patiesību. Jāpaļaujas uz to, ka vecāki bērniem pastāstīs arī par šo padomju un diemžēl arī mūslaiku absurdu, ka cilvēks tiek iecelts simboliskā postenī un, par spīti savām simpātiskajām cilvēciskajām īpašībām, kļūst par varas marioneti.

Azartisku kopiespaidu rada aktieru ansamblis, kas īsās ainiņas un asā sazobē rakstītos dialogus izspēlē precīzi un dzīvīgi. Interesantu ceļojumu laikā un divas lomas vienlaikus izspēlē savstarpēji labā partnerībā darbojošais aktieru duets Mārtiņš Počs (Andris) un Ērika Eglija (Dace), kuri atveido Krišjāņa vecākus jaunībā un mūsdienās.

Uzveduma vērtību palielina fakts, ka tapusi Justīnes Kļavas pilnvērtīga oriģināldramaturģija bērniem, kas ir retums uz daudzo jaunākajai auditorijai veltīto dramatizējumu fona. Tas varētu rosināt mūsdienu autorus pievērst uzmanību šim tik ļoti nepieciešamajam žanram.

 

Justīne Kļava, “Planēta Nr. 85”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē

Režisors: Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe Sintija Jēkabsone, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, komponists Mārtiņš Brauns.

Lomās: Gints Andžāns, Mārtiņš Počs, Ērika Eglija, Dārta Daneviča, Niklāvs Kurpnieks, Olga Dreģe, Ivars Auziņš, Artūrs Dīcis, Sarmīte Rubule.

Nākamās izrādes: 5., 11., 18. oktobrī.

 

Vārds skatītājam

Armands Kalniņš: “Pievēršanās padomju laikam sāk kļūt par interesantu tendenci kultūrā (..). Šajā ziņā izrāde ir ļoti aktuāla, kaut, kā jau daudzas labas izrādes, tā nesniedz gatavas atbildes. Izveidots labs aktieru ansamblis (atraktīvi ir N. Kurpnieks, A. Dīcis, D. Daneviča u. c.), kuri gan aizrautīgi “ampelējas”, gan atrod cilvēciski būtisko noskaņu. Saprotot padomju laika nejēdzīgos notikumus, Krišjānis G. Andžāna jaukajā tēlojumā labāk izprot savu tēvu (atturīgi precīzs šajā lomā ir M. Počs), arī to, kāpēc tēva dzīve nebija izdevusies tāda, kādai tai vajadzēja būt un kā tika cerēts jaunībā. Ļoti liels ieguvums izrādē ir izmantotā Mārtiņa Brauna mūzika.”

http://dailesteatris.tumblr.com/post

LA.lv