Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
10. jūlijs, 2015
Drukāt

Intelektuālis ar bērna sirdi. Ciemos pie Austrumu pētnieka Leona Taivāna (12)

Foto - Voldemārs HelmanisFoto - Voldemārs Helmanis

Autori: Valdemārs un Žanna Helmaņi

Nelielā trīsistabu dzīvokļa viesistaba vienā no Mežaparka mājām ir maija saules pielieta. Uz galda – seni albumi ar rūpīgi glabātām fotogrāfijām, piemiņas lietas, dokumenti. Te pret  dzimtas vēsturi izturas ar īpašu cieņu, pat pietāti.

Mums ir gods būt profesoru Leona Gabriēla Taivāna un Immanuela Taivāna dzimtas mājā, kur abi brāļi ir dzimuši, uzauguši un bērnībā kaimiņu dārzos koku galotnēs šūpojušies. Šeit pārņem gandrīz vai nereāla sajūta, kad dzirdam šos sabiedrībā pazīstamos zinātniekus – Austrumu pētnieku un mediķi – savstarpēji uzrunājam vienam otru mīļvārdiņos tāpat kā pēckara bērnībā, it kā laikam un atšķirtības gadiem nebūtu bijis nekādas varas pār viņiem.

Brāļi pāršķirsta dzimtas vēsturi, kas mūs caur skaistām un tīrām sejām uzlūko no ģimenes arhīva attēliem, un šīs ģimenes stāsts mūs pārņem savā varā, ieaužoties Latvijas vēsturē sīksti un pamatīgi.

Mēs runājam par dzīvi. Šoreiz ar profesoru LEONU GABRIĒLU TAIVĀNU, kura vārds un uzskati labi pazīstami visiem, kas interesējas par lielo politiku, īpaši Rietumu un Austrumu civilizāciju sadursmju aspektā. Un tieši tādēļ, ka viņa uzskati ir radikāli drosmīgi, vaicājam, vai vecāku dotais stiprais vārds Leons tur nav pie vainas, uz ko saņemam atkal negaidītu, gluži paradoksālu atbildi: man ir divi vārdi – Leons Gabriēls. Savu oficiālo dzīvi esmu nodzīvojis kā Leons, bet mājās mamma mani sauca par Gābi un tā arī ģimenē līdz šim tieku saukts. Pieņemu, ka es neesmu Leons. Es esmu Gābis. Vienkārši Gābis.

Dzimta

Manu vectēvu nošāva “dzimtā” padomju vara. Iemesls bija ļoti vienkāršs. 1919. gadā notika tā saucamais Valmieras komjauniešu process, kurā bija 12 vai 13 tiesājamie. Viņus arestēja par to, ko šodien apzīmē ar vārdu “terorisms”. Jaunieši bija “ņēmušies”, lai ieviestu padomju varu, bet tas neizdevās un viņus noķēra. Mans vectēvs tobrīd bija Pirmā pasaules kara gūstekņu nometnes priekšnieks. Tā kā viņš, iespējams, bija vienīgā militārpersona tajā apkārtnē, tad tika aicināts nodrošināt apsardzi Valmieras Tiesas namā. Tiesas sēdes laikā, acīmredzot pazīdams visus, kas šo procesu vadīja, viņš iejaucās tajā, sacīdams: “Beidziet ķēmoties! Tos puikas vajag atdot vecākiem, lai noper un liek pie darba.” Par to vectēvu izlika aiz durvīm. Bet, kad 40. gadā ienāca padomju vara, tad pie šā procesa notika atgriešanās atriebības līmenī, kad izlēma notiesāt tikpat no tiem, kas bija apsūdzības pusē, cik bija šo komjauniešu. Tad nu viņi tur kāsa visus, ko varēja, un arī vectēvs nelaimīgā kārtā tika saņemts ciet. Bija tiesa, kuras lieta sastādīja sešus sējumus. Tajā apsūdzības izvirzīšanai nesavāca ne tik, cik melns aiz naga, – tur nebija par ko tiesāt. Brīdī, kad advokāts iesāka runu ar pierādījumiem, ka visa tā lieta ir safabricēta, tiesnesis pavēlēja pārtraukt debates un aicināja piesēdētājus doties uz apspriedi, kuras rezultātā tika pieņemts spriedums: nāvessods nošaujot. Tas bija 1940. gada 20. jūnijs.

Liekas, ka nošaušana notika lielā steigā, vectēva mirstīgās atliekas tā arī neizdevās atrast. Tādējādi vectēvu es netiku redzējis. Vecmamma Ella, viņa sieva un manas mammas mamma, palika viena ar diviem bērniem. Bet vispār viņš bija amatnieks, Skrundā tam bija lokomobīļu darbnīca. Vectēvs bija darbojies arī Vaiņodē, bet vēlāk pārcēlās uz Rīgu un Maskavas forštatē mājā, kas atrodas Gogoļa ielā blakus policijas ēkai, viņam bija darbnīca un dzīvoklis. To dzīvokli vēlākajos gados kādam padomju darbiniekam ievajadzējās. Vectēvs tajā laikā jau bija nošauts, un vecmammu vienkārši izmeta ārā. Es atceros, kā, sīks būdams, sēdēju mašīnas kabīnē un brēcu. Tad man tā atmiņu filma pārtrūkst, un nākamais, ko atceros, ir tas, kā pieaugušie mašīnas kravas kastē krāmē mantas, bet es sēžu iekšā, skatos uz stacijas viaduktu, kas tur joprojām stāv, un pilnā balsī raudu…


Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. A tur nav ierakstīts,ka Taivans bijis Latvijas universitātes teoloģijas fakultātes baznīcas vēstures profesors,līdz kamēr viņu no turienes izmeta. Luterāņu avīzē Svētdienas rīts Taivāns atzinās,ka slavenajā Austrumu institūtā varējis mācīties tikai tāpēc,ka parakstījis solījumu būt par čekas stukaču.

  2. Ar spītu var visu. Leons ir lauva. Spēcīgs. Arī spītā.

  3. Cik dzirdēts, esot arī karjerists un intrigants…

  4. Pašās beigās ļoti precīzi tiek pateikts kāds trāpīgs salīdzinājums par visai paseniem laikiem, kad Amerikā un citur ieradās kristiešu misionāri, kur vietējie tiem saka tā: “Kad jūs ieradāties, jums rokās bija Bībele, bet mums sava zeme. Mēs aizvērām acis lai iztēlotos to labo un skaisto, ko sludinājāt, un, kad tās atkal atvērām, tad attapāmies, ka mums rokās nu ir Bībele, bet jums – mūsu zeme.”
    Tieši tas pats sakāms par Eiropas Savienības projektu un visu to “skaisto” liberālo lažu, kurai pakaļ skrienot ar pārlaimīgām, sajūsminātām sejām, attopamies, ka arī mūsu rokās ir palikuši tikai pliki solījumi un glancēti propagandas prospektiņi, bet finanšu mafijas rokās – mūsu valsts resursi, īpašumi un zeme.

  5. pikols>Jums vajag palasīt komjaunieša, vēlāk rakstnieka Miervalda Birzes atmiņu rakstus – viņš 1941.g. vasarā arī kā “terorists” nokļuva to pašu tiesnešu rokās – un tikai tēvabrāļa/vārda-uzvārda līdzenieka pašuzupurēšanās izglāba. Kažokmešana 1940. – 1941. kara gados bija varena, ar to tikai 1988. – 1991.gg. pieredzētā var līdzināties. Vispār šiteno profesoru, kas skolojies Maskavā un pa visu pasauli izbraukājis – zem lustrācijas mikroskopa derētu papētīt…..

    • A ko viņu pētīt, viņš taču pie varas neraujas, uz valsts vadīšanu nepretendē. Ja arī sadarbojās, ko tad tagad, stāvus jālec Daugavā?

  6. pikols> – Jūs vēl pajautājiet, kāpēc “padomju vara” – tie tiesneši ar uzvārdiem, rīkojās saskaņā ar Vecās Derības principu – “Acs pret aci, …”?! Un kādus tā terora aktus tie Valmieras puikas paveica; – var būt kādu dzelzceļa vagono no sliedēm nolaida, kādu špiku pie sienas pielika kā kretulieši Kurzemē, – jebšu tikai kādu sarkano karogu kādā priedē uzvilka?

  7. Viss jauki un interesanti, bet ka Leona/Gabriela vectevu vareja tiesat/nosaut 1940. g. 20. junija – tris dienas pec Sarkanarmijas ienaksanas Riga? Vai tik te nav kluda – jabut 1941. gadam? Varbut Majas Viesa redakcija vai intervijas autori/res to varetu noskaidrot?

  8. “Kā rūdījās tērauds” jeb “Per aspera ad astra” – mācās, študenti, mācās – dzīvs liecinieks, kas “reālā komunisma” (A.Zinovjevs) būtību apraksta.

Draugiem Facebook Twitter Google+