Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
20. maijs, 2014
Drukāt

Šekspīrs tukšgaitā

Publicitātes (Gunāra Janaiša) fotoPublicitātes (Gunāra Janaiša) foto

Dailes teātrī nupat pirmizrādi piedzīvojušais “Ričards III” ir iestudējums, kas sola daudz. Kā nekā – šī, ja neskaitām šopavasar LNO tapušo operas “Mihails un Mihails spēlē šahu” uzvedumu, ir režisora Viestura Meikšāna sava veida atgriešanās Latvijas teātrī pēc divu gadu klusuma, turklāt pirmo reizi Rīgā strādājot uz lielās skatuves.

Vizuāli “Ričards III” labi iederas V. Meikšāna līdzšinējo iestudējumu kopainā – te redzami gan skatītājam viegli atšifrējami no ikdienas dzīves pārņemti simboli (izteiksmīgas parūkas, Ievas Veitas-Breidakas modelētie kostīmi u.tml.), gan jūtams režisora specifiskais māk­slinieciskais rokraksts (lakoniskas vizuālās detaļas, manipulācijas ar izrādes pamatā esošo tekstu, ironijas lietojums u.c.). Kaut arī programmā nav rakstīts “pēc Viljama Šekspīra”, izrāde ir visai tālu no oriģinālmateriāla – Šekspīra luga īpaši izrādes vajadzībām svaigi pārtulkota un valodas skanējuma ziņā modernizēta (brīžiem gan tulkotājs Jānis Elsbergs, cenšoties izvairīties no dzejiski pompozās izteiksmes, Šekspīra valodu pārlieku vienkāršojis), tāpat režisors tekstu pamatīgi svītrojis, izlaizdams ne tikai liekvārdīgas frāzes, bet arī sižetiski izšķirīgas ainas un papildinājis ar mūslaiku politiskajām runām (izrādes programmas aizmugurē citēts ne vairāk un ne mazāk kā Baraks Obama).

No oriģināla būtiski atšķirīgs, piemēram, ir izrādes fināls, kurā Artūra Skras­tiņa Ričardu sapnī vajā nevis paša nogalināto cilvēku gari, bet gan vienādos baltos T kreklos ģērbti “civiliedzīvotāji”, kuri harismātiska līdera vadībā kā nozombēti skandē tukšas politiskas frāzes. Režisors Šekspīra traģēdiju izlasījis vienkāršoti – kā alūziju par mūsdienu politikas pasauli, izvairoties no lugā iekodēto vispārcilvēcisko jautājumu (piemēram, morālās atbildības) iztirzāšanas. Tāpat V. Meikšānu maz interesējusi Šekspīra zīmētā tēlu sistēma un varoņu savstarpējo attiecību izraisītie cilvēciskie konflikti. Tā vietā režisora radītie skatuviskie tēli vairāk atgādina abstraktas karikatūras, kuras, no vienas puses, it kā izraisa sadzīviskas asociācijas (piemēram, Laura Subatnieka un Ginta Andžāna politisko pakalpiņu visai tiešā līdzība ar kādas atpazīstamas latviešu šlāgergrupas solistu), tomēr nenes nekādu dziļāku nozīmi izrādes kopējā vēstījumā.

Visvairāk shematizācijas ziņā “cietušas” varones sievietes – īpaši aktrise Olga Dreģe (Jorkas hercogiene, Ričarda māte), kurai, nav ne mazāko šaubu, būtu pa spēkam nospēlēt ko vairāk par klišejisku karikatūru. Tāpat režisors visai neveiklās mizanscēnās liek darboties Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai, kura Annas lomā (lugā ļoti izšķiroša varone) visu tekstu norunā tādā kā “starp citu” tonī – ejot prom, bet puspagriezienā it kā atceroties kaut ko tomēr pateikt.

Izrādes varoņu absolūtais plakātisms, nenesot dziļāku idejisku vēstījumu kā tikai viegli nolasāmu vizuālo tēlu, kulminē Artūra Skrastiņa atveidotajā titulvaronī. Aktieris spēlē ar sev raksturīgo skatuvisko harismu, atbruņojošu sirsnīgumu un pašironisku vieglumu – viņa Ričards III vizuāli atgādina veiksmīga mūsdienu Latvijas politiķa tēlu, kuram it kā piemīt viss: cienījams izskats, spēja veikli manipulēt ar līdzcilvēkiem utt. Grūti saprast, kas tieši, režisoraprāt, tādā gadījumā ir Ričards III – taču ne jau necilvēks, kurš ar zobiem un nagiem cīnās pēc varas, gatavs nogalināt līdzcilvēkus kā traucējošas šaha figūriņas…

Mūsdienu teātra kontekstā gluži saprotams, ka režisors nepieturas pie Šekspīra lugā ierakstītajiem titulvaroņa fiziskajiem defektiem kā galvenā psiholoģiskā iemesla, kādēļ Ričardam jāapliecina sevi kā fiziski citādajam. V. Meikšāna versijā deheroizētais Ričards ir kļuvis ne tikai par mūsu laikabiedru (poļu teātra zinātnieka, šekspirologa Jana Kota tēze), bet arī par izteiktu antivaroni, kurš no līdzcilvēkiem būtiski neatšķiras. Izlasot Ričarda antihumānās darbības (neskaitāmās slepkavības, politiskās manipulācijas, mirušā brāļa sievas pavešanu) kā ikdienišķus noziegumus, ko paveicis acīmredzami garīgi nepilnvērtīgs cilvēks, tie zaudē jebkādu plašāku vispārcilvēcisku nozīmi – līdz ar to būtu pārspīlēti izrādē meklēt plašāku simbolisku zemtekstu, piemēram, par Putina režīmu.

Scenogrāfa Reiņa Suhanova veidotā skatuves telpa ir vizuāli efektīga – skatuves centrā novietotas rotējošas mājas sienas, aiz kurām atrodas sēžu zāle. Ričardam iegūstot varu, telpā nemanot sāk parādīties nokaltušu koku zari, līdz beigu beigās sadzīvisko telpu nomainījusi simboliskā – mirušais mežs, kuru var interpretēt gan kā titulvaroņa paveiktos posta darbus (savdabīga “mirušo dvēseļu” metafora), gan kā paša Ričarda iekšējās pasaules stāvokļa fiksāciju – Ričarda kā cilvēka simbolisko nāvi, tā vietu ieņemot Ričardam briesmonim. (Jāpiebilst, ka izrādes vizuālajā līmenī gan ir pārāk tieši sazīmējama līdzība ar Reiņa Dzudzilo darbu E. Seņkova izrādēs “Indrāni” un “Vasarnieki” Rīgas Krievu teātrī.)

Viestura Meikšāna “Ričards III” rosina uzdot jautājumu: vai tiešām nepieciešams iestudēt Šekspīru, lai mūsdienu domājošajam skatītājam demonstrētu tik vien kā vizuāli izteiksmīgu plakātu?

VĒRTĒJUMS


Režija: 2

Scenogrāfija: 3

Aktierspēle: 3

Maksimālais vērtējums – 5

Jauniestudējums “Ričards III” Dailes teātra Lielajā zālē

Režisors: Viesturs Meikšāns, komponists – Goran Gora, scenogrāfs – Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece – Ieva Veita-Breidaka.

Lomās: Artūrs Skrastiņš, Juris Žagars, Olga Dreģe, In­dra Briķe, Vita Vārpiņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Artis Robežnieks, Gints Andžāns, Ivars Auziņš, Dainis Grūbe u.c.

Nākamās izrādes: 24., 25., 27. maijā

Vārds skatītājiem


Sigita Cepleviča, sabiedrisko attiecību speciāliste: “Apbrīnojama izrāde ar brīnišķīgu Goran Goras mūziku, labu aktieru izpildījumu un ārkārtīgi skaistu scenogrāfiju. Vislielākie bravo Artūram Skrastiņam par tik apbrīnojamu iejušanos tēlā! Vēl viens teātra dārgums – tā ir aktrise Indra Briķe. Arī Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Olga Dreģe un Vita Vārpiņa bija fantastiskas! Un, lai gan Dainis Grūbe Prinča lomā uz skatuves bija pavisam īsu brīdi, tomēr arī viņa ainu bija bauda skatīties. Ļoti patika noslēguma dziesma Ilzes Ķuzules-Skrastiņas izpildījumā. Varbūt ne visiem būs pieņemama režisora izvēle, mūsdienīgojot Šekspīra traģēdiju, tomēr tie, kas neaizies prom jau pēc pirmā cēliena, būs tikai ieguvēji!”

Baiba Zilgalve, Latvijas Kultūras akadēmijas studente: “Ričards III” bija izrāde, ko cerēju redzēt iestudētu ar lielāku vēsturisko pieskaņu. Iedomājos izteiktus tā laika tērpus, scenogrāfiju, varbūt pat sākumā mazliet vīlos, ka viss ir citādi. Neatkarīgi no tā Skrastiņa tēlojuma spējas nebeidz pārsteigt. Lieliska pirmā un otrā cēliena sintēze. Scenogrāfija bija neordināra, pārsteidzoša. 
Šī izrāde nav no tām, pēc kuras uzreiz skaidrs, ko domā, ko jūti. Ir vajadzīgs pārdomu laiks. Tagad varu teikt, ka Viesturs Meikšāns ir paveicis labu darbu. 
Un tomēr mani nepamet cerība šo lugu redzēt vēsturiskākā atainojumā, varbūt ne tik politiskā. Tā, lai Šekspīrs kārtīgi ietu caur kauliem…”

Anita Rozenbauma, administratore: “Izrāde tiešām patika, jo īpaši Ričarda III monologs izrādes sākumā. Kā arī tas, kā cilvēku izteiktie lāsti pavēršas pret pašu lāsta teicēju. Vienīgā lieta, kas nedaudz traucēja, bija tas, ka ļoti labi fonā varēja dzirdēt to, kas notiek aizkulisēs, piemēram, nākamās ainas skatuves sagatavošanu. Lielisks režisors. Patika tas, ka Šekspīra traģēdija ir pieskaņota mūsdienu politiskajām problēmām pasaulē.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+