Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
4. augusts, 2015
Drukāt

Skaitļi un atmiņa (2)

Foto-Karīna MiezājaFoto-Karīna Miezāja

Dzejnieces Velgas Kriles jubileja viņas dzimtajās mājās Valkas pagasta “Strautiņos”  šogad tika svinēta jūnija sākumā.

Ja paklausām ciparu loģikai, ne jau jūnijā, bet gan 27. septembrī Velgai Krilei šogad apritētu 70, taču septembrī jau Rainis priekšā. Raiņa 150 būtu “noēduši” Velgas 70, smejas Velgas Kriles māsa Antra. Dzejnieki būs aizņemti, avīzes pilnas… Velgas dienas “Strautiņos” tiek svinētas jau kopš 1993. gada, taču tie gada skaitļi un datumi ir kā ieejas biļetes uz balli: gan lai viesi zinātu kārtību, gan arī pašvaldībai būtu saprotams iemesls, prasot atbalstu tādai dzejas svinēšanas pārmērībai.

Valkas pagastā dižgaru nav daudz, bet Velga Krile un “Strautiņi” te ir. “Strautiņiem” ir sava vēsture, Velgas un Antras Mammītei jau pie deviņdesmit, viņas tēvs šo zemi saņēmis kā Latvijas armijas karavīrs. Turpat blakus norāde uz Ērģēmi, senais vietvārds ausij ir kā glāsts. Viena vainīte zemes gabalam gan ir – te nav akas. Pagasts solījis palīdzēt, bet nu jau mājā dzīvotājas nevienam vairs netic. Taču Velgas piemiņas vārdā ikreiz pirms pasākuma pašvaldība pagalmu izpļauj. Pretim mājai mūžvecs ceriņš, iekļuvis ne vienā vien Velgas dzejolī.

Velga studēja filoloģiju Rīgā un “Strautiņos” atgriezās, kad veselības problēmas saasinājās. Šizofrēnija. Tā dzīvot talantīgā sieviete negribēja. Velgas istabā, kur pasākumi arī notiek, gar sienām grāmatām piekrauti plaukti, dīvāniņš, viss kā toreiz – 1991. gadā. Ziemā gan vējš pa grīdas šķirbām sniegu pūšot iekšā. Pat loga rāmī āķītis ar melnu jostu, kurā Velga pakārās. Atceros, kādās agrāk notikušās Velgas dienās Janīna Kursīte sēdēja zem liktenīgā āķa, šķaudīja un šķaudīja, kamēr pār lauku, sabalsojoties ar dzejas lasījumiem istabā, nāca negaisa mākonis.

“Strautiņos” jau šobrīd pa daļai ir memoriālais muzejs. Izliktas grāmatas, fotogrāfijas, arī pēdējais, tikai pirms trim gadiem māsas sakārtojumā iznākušais krājums “Kā mirdzošas būtnes”. Antra Krile Velgas atstāto rokrakstu kārtotājas darbu vairs neuztic nevienam, kopš 2005. gadā iznāca “Skrien sarkans jaguārs”, kurā sakārtotāja Amanda Aizpuriete, pati dzejniece būdama, bija atļāvusies Velgas dzeju labot, pat pierakstīt klāt. Antra rāda krājuma eksemplāru, kurā kā skolas domrakstā, salīdzinot ar Velgas atstātajiem rokrakstiem, izlabotas kļūdas.

Tādi realitātes sīkumi saduļķo to tīro eksistenci dzejā, mūzikā un skaistā kopā būšanā, kas bija pa spēkam Kriļu sievietēm. Antra kopā ar Mammīti rāda savu gaumi un intuīciju, seko un vērtē visa gada garumā kultūras notikumus, lai uzaicinātu “pie Velgas” to izcilāko.

Šā jūnija atklājums ir Dinārs Gulbis, kurš savukārt sev pavisam nesen ir atklājis Velgu Krili. Dziesma “Jaunības sārtās buras” ir satriecoša, tūlīt šis Velgas dzejolis iznāks arī dziesminieka debijas albumā. Kad vien var, Velgas dienās klātesošs ir arī Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers, Kriles dzeju viņš lasa no galvas, un katrreiz tas ir ļoti personisks ceļojums Velgas formas ziņā ārkārtīgi sarežģītajās dzejas rindās. Jūnija sākumā negaisa spiedīguma nav, taču dzejas sakaitēts gaiss atkal sāk virmot, šogad – ceriņu smaržās. Tas, kas rodas Velgas istabā, ir kas neticams, gaistošs, bet ļoti īsts.

Tiesa, katru reizi ielūgums uz šīm dzejas svinībām sākas ar vārdiem, ka šī reize ir pēdējā. Mammītei jau tuvojas 90. Antrai par grūtu. Produktus šurp atgādāt, ūdeni ar ķerru no kaimiņiem savest. Ko iesākt? Paļauties, ka manuskripti nedeg? Ļaut Velgas dienu tradīcijai izgaismoties un pazust kā saules skartam fotonegatīvam? Cerēt, ka pagasts pārņems Velgas Kriles piemiņas kopšanu? Tomēr – ja “Strautiņos” arī kādreiz būs muzejs ar stikla vitrīnām un gidu, vai tas spēs noturēt šeit Dināru Gulbi, Mārtiņu Meieru, Agitu Dragunu – to dzīvo dzejas vārdu? Jo ar āķi loga rāmī sadzīvot pa spēkam ir tikai tuviniekiem, pārējiem var piemesties šķavas.

Latvijā dzejnieku jubilejas mēs svinam kā tai rotaļā “Ādamam bij’ septiņ’ dēli”, risinājumu sākot meklēt tikai uz vārdiem “visi dara tā”. Un nav jau slikti – ka reizē! ka ar vērienu! Un tomēr gribas, lai tā motivācija pieminēt nāktu no cita avota. Kā atrast iespēju pabalstīt dzejnieka piemiņu, ja viņš neiederas valsts līmenī izsludinātajās akcijās?

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Pateicos par šo rakstu!

  2. Paldies par bagātīgo rakstu! Tiešām- lasīju kā mākslas vienību. Paldies Andai!

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+