Latvijā
Vēsture

Skuķis, kas nebijās nāves. Kā Valija Veščuna cīnījās pret Bermontu 11


Valija Veščuna 20. gs. 20. gados.
Valija Veščuna 20. gs. 20. gados.
Foto no LNVM krājuma

Savas septiņpadsmitās dzimšanas dienas rītā Valiju vilkšus vilka uz Vecrīgu, Daugavmalu, kur bija pilns ar latviešu karavīriem. Pie Grēcinieku ielas sāka spindzēt lodes, kāds uzsauca, lai taču skuķis vācoties prom, citādi dzīvs no šejienes neaizies. Valija Veščuna neaizbēga, bet pievienojās Latvijas brīvības cīnītājiem tieši bermontiādes kauju pirmajās dienās. Šodien drosmīgās meitenes dzīvesstāsts saglabājies viņas meitas Aretas Jansones atmiņās un interviju pierakstos.

“Vai jums tolaik baiļu nebija?” 1989. gada 11. novembrī, kad Rīga atkal varēja svinēt Lāčplēša dienu, Valijai Valērijai Veščunai-Jansonei vaicā korespondents. Uz jautājumu viņa mundri atbild, ka tajā vecumā nekad nav bail, un vēl piebilst dažus teikumus par galvaspilsētas aizstāvēšanu. “Nu kā tad pret to Bermontu gāja? Mums bija dusmas, ka viņi visu aizved, mūs apzog un mums pašiem nav ko ēst. Viens cēlās augšā, tam blakus – otrs, trešais, tad cēlās tāds, kam plintīte, un tā radās vesela armija – ar dūšu, stipru gribu un bezbailību.” Par drosmi kara laukā Valsts prezidents Jānis Čakste 1922. gadā Valijai Veščunai pasniedza III šķiras Lāčplēša Kara ordeni.

Meita aiziet zaldātos 

Kā vēlāk noskaidrojās, kliedzējs, kas lika Valijai vākties prom no ugunslīnijas Vecrīgā, ka vēl nedabū lodi, bija virsleitnants Grīnbergs. Skuķim piemita stingrs raksturs, nebija ne mazākās sajēgas, kas ir nāve, taču militārās lietas ieinteresējušas un Valija nospriedusi, ka vēlas brīvības cīnītājiem palīdzēt. Sākusi ar mazumiņu – nesusi papirosus, piegādājusi patronas. “Šajā laikā sadraudzējos ar kādu karavīru grupu. Tie sāka rādīt, kā apieties ar šauteni. Šī māksla man iepatikās. Tā kā biju nonākusi spaidīgos apstākļos, tad nolēmu palikt pie kareivjiem.”

Tolaik viņa mācījusies 3. Rīgas pilsētas ģimnāzijas 7. klasē, Rīgā dzīvojusi viena, iztikšana ne no vieglajām. Ko par šo izvēli teica vecāki Marta un Konstantīns Veščuni, var tikai nojaust. Meitene augusi sešu bērnu ģimenē ar trīs māsām un diviem brāļiem. Vecāki vadīja saimniecību Lielupē, kurā bija ienācēji. Valijas meita Areta Jansone spriež, ka tēvs – pēc tautības lietuvietis, pārliecināts katolis un atturībnieks – par ziņu, ka Valija aizgājusi zaldātos, noteikti nav priecājies, taču diez vai tas bijis iemesls ilgstoši sliktām attiecībām. Lielākie vecāku kreņķi – kaimiņiem bijis par ko tenkot! Tolaiku sabiedrības “dīķītis” neesot neko daudz atšķīries no mūsdienām. Taču Valijai bijusi viena atbilde – ja rodas šaubas, pajautājiet komandierim. Viņš jauno kareivi, pulka vienīgo meiteni sargājis kā paša meitu.

Ienaidnieks sildās, mēs salstam – sasodīts! 

Latvijas armijā Valija iestājās sešas dienas pēc septiņpadsmitās dzimšanas dienas – 1919. gada 9. oktobrī un militāro karjeru sāka ar kaujām pret bermontiešiem. Sākotnējais karavīra ietērps – brunči, cepure un viesnīcā “Varšava” sadabūts frencis, vēlāk to papildinājušas arī garās bikses un šinelis. Mati apvīti ap galvu un paslēpti zem cepures. Kareivim jāprot šaut, to viņai iemācījuši biedri un kā pirmo mērķi izvēlējušies rūķīti uz kioska jumta.

Vēlāk par savām kara gaitām bērniem viņa maz ko stāstījusi, meitai Aretai vairāk palikušas prātā atmiņas par pirmo kauju, kad Valija redzējusi ievainotos un sapratusi, ko nozīmē nāve. Pati 11. novembrī gandrīz nonākusi pretinieku gūstā kādā izlūkgājienā gar Zasulauka–Bolderājas dzelzceļu. Pēc astoņām dienām atspēlējusies – viena no pirmajām šķērsoja Lielupi pie Plāņu mājām, kur, par spīti vācu karaspēka pārsvaram, latviešu cīnītāji guvuši uzvaru, saņēmuši arī gūstekņus un ieročus. “Tā ziema bija ļoti auksta. Mana līnija gāja gar Lielupes malu, pretiniekam otrā pusē bija mājiņa, kuru pa nakti kurināja tā, ka dūmi grīstēm gāja. Sasodīta būšana, nodomāju – jūs tur sēdēsiet siltumā, bet mēs – aukstumā. Es pāri, un man visi pakaļ, šie nobijās un bija prom, bet mēs to māju ieņēmām. Un par to man iedeva Lāčplēša ordeni,” tik vienkārši savu varoņdarbu izstāsta Valija. Pēc Plāņu ieņemšanas viņu paaugstināja par 7. Siguldas kājnieku pulka dižkareivi. Armijas gaitas “skuķim” beidzās 25. decembrī – pēc Bermonta padzīšanas Latvijas armija jutusies tik stipra, ka no dienesta atvaļināti kareivji, kas jaunāki par 18 gadiem un vecāki par 35 gadiem. No karošanas atturēja arī iespēja nonākt dažādās ierakuma pusēs ar brāli Ādolfu, kurš kopā ar strēlniekiem bija nonācis Petrogradā. Valija atgriezās civilajā dzīvē, taču vecāko bērnu ģimene tā arī vairs neredzēja. Pēdējā ziņa no Krievijas bija kāda fotogrāfija, kurā viņš redzams, būvējot ceļus.

No ierakumiem atpakaļ dzīvē 

Valijas civilās dzīves karjera veidojās veiksmīgi – pabeigusi ģimnāziju, studējusi Latvijas Universitātes Tieslietu zinātņu fakultātē un kļuvusi par advokāti, 1934. gadā kvalificējusies kā tiesību zinātņu kandidāte. Starp citu, naudu advokāta talāra iegādei viņai piešķīrusi Ordeņa dome.

Savus brīvības cīnītājus jaunā Latvijas valsts atbalstīja arī materiāli, piešķirot īpašumus. Valija saņēma jaunsaimniecību Ulbrokas muižā, taču 1929. gadā to pārdeva.

Advokatūrā viņa tā arī ne dienu nav nostrādājusi, darbavietas bija Rīgas pilsētas Īres valde un bāriņtiesa. Vadījusi arī Latvijas atvaļināto karavīru biedrības sporta sekcijas “Ērgļi” sieviešu nodaļu.

1936. gadā Valija apprecas ar inženieri Vilhelmu Jansonu – nācis no vācbaltu ģimenes, vīrs ar spožu prātu un vēlmi ieviest jaunākos tehnikas sasniegumus ne tikai paša saimniecībā, bet arī valstī. “Tēvs bija tehniski progresīvs, moderns cilvēks – ne velti viņš kā Pasta un telegrāfa departamenta vecākais mehāniķis par ieguldījumu tautsaimniecībā tika 1931. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni,” stāsta meita Areta. Brīvvalsts laikā Vilhelmam Jansonam ar citiem jaunajiem speciālistiem tika dots uzdevums izpētīt un arī atvest uz Latviju jaunākās Eiropas tehniskās zināšanas un vēsmas. Jau tolaik plānoja, ka valstij jāpāriet uz elektroenerģiju, kā viens no sadzīves tehnikas paraugiem tika demonstrēta moderna elektriskā plīts ar četriem riņķiem un cepeškrāsni.

Uz pludmali – kļošenēs un platformenēs 

Jaunā ģimene sāka celt māju Jūrmalā netālu no Valijas vecāku īpašuma Lielupē, Viestura ielā. “Nams ir tēva projektēts un būvēts, ģimenes albumā saglabājušās fotogrāfijas, kur viņš mūrē ķieģeļu sienas,” stāsta A. Jansone. Savā saimniecībā ierīkojis modernu ūdensapgādi ar boileru un “Siemens” elektrisko pumpi, bija zāles pļaujamā mašīna, bet garāžā stāvēja neliels, elegants “BMW” markas automobilis. Ģimene dzīvojusi pārtikusi – pa ziemu dzīvoklī Rīgā, vasarā – Jūrmalā un vēl palaikam iegriezusies lauku īpašumā, kur nav vairījušies no zemnieku darbiem.

“Mamma ar tēti bija arī ļoti sportiski, bija mums līdztekas, “bumbieris”, abi spēlēja tenisu, brauca ar slidām, es viņu ietekmē vai visus sporta veidus esmu izmēģinājusi,” savu stāstu par kādreizējās dižkareives atgriešanos “parastajā” dzīvē turpina meita Areta. Mājās bijušas grāmatas par tā laika jaunumu – nūdistu kustību ar visām bildēm, gan jau vecāki kādreiz pamēģinājuši sauļoties arī “pa pliko”, viņa nosmaida. Līdzīgi kā vasarnīcu kaimiņienes arī mamma gājusi uz tuvējo jūrmalu smalkā rītatērpā, turot elegantu saulsargu rokā. Areta atceras, ka nedaudz vēlāk jau tā saucamajā vācu laikā sievietēm modē nākušas platas bikses un platformenes ar koka zolēs iededzinātu ozolzīlīti. Smalki.

Sen aiz muguras bija laiks, kad cilvēki dzīvoja zemnīcās un aldziņas saņēma putraimu kulītēs – kā tas notika pirmos pēckara gadus. Taču valsti bija nomocījuši daudzo Saeimas frakciju ķīviņi, kuru dēļ pat tika apdraudēta Latvijas attīstība. Valija bija to vidū, kas atzina Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsumu kā vienīgo glābiņu, kā apturēt tautas kalpu pretvalstisko darbību.

Izrauj no lasāmgrāmatas Ulmaņa bildi 

Jansonu ģimene bija to veiksminieku vidū, kurus padomju okupācijas vara neizsūtīja uz Sibīriju ne 1941., ne 1949. gadā. Valija meitai stāstījusi, ka jūnijā viņus nav paspējuši deportēt, savukārt par 1949. gadā marta notikumiem ģimene uzzinājusi iepriekš. Pret draudošajām briesmām izturējušies nopietni un racionāli, nav gaidījuši vedējus uz čemodāniem, bet paslēpušies kaimiņu siltumnīcā. “Mammai bija iedzimta intuīcija, viņa juta, kad vajag slēpties,” nosaka Areta. Šķiet, šī spēja viņai palīdzējusi Brīvības cīņās sekmīgi pildīt izlūkošanas uzdevumus.

Pārcietusi vācu okupācijas pirmo laiku Jūrmalā, ģimene pirmspēdējā kara gadā devās bēgļu gaitās uz Ventspils pusi un no tās ar vienu no pēdējiem kuģiem – uz Vāciju. “Kad izbraucām no ostas, virs pilsētas notika gaisa kaujas, lidmašīnas dega un krita,” atceras Areta. Nākamās dienas rītā vīrieši binokļos lūkojuši saskatīt Gotlandes krastus, taču pamanījuši tuvojamies karakuģi, kas bija nonācis krievu gūstekņu rokās. Valijas valodas prasmes – līdzās dzimtajai latviešu un krievu valodai viņa sapratusi un brīvi runājusi arī vāciski un poliski – palīdzēja pierunāt zaldātus pagriezt latviešu bēgļu kuģi virzienā uz Kaļiņingradu, kur tos izsēdināja un nometināja kādā kinoteātrī. Taču arī šeit nebija drošs, un Valija to sajuta, tāpēc laikus sarunāja iespēju doties projām pa rezerves izeju. Intuīcija viņu nepievīla arī šoreiz un paglāba ģimeni no nezināmas nākotnes – visiem izdevās izbēgt.

Ceļš veda atpakaļ uz Latviju. Tēvs izrēķināja, ka katru dienu kājām jānoiet 20 kilometri, tā bija drošāk nekā cerēt uz “stopošanu”. “Mamma nesa mazo brāli, tēvs – mantas, es gāju pati,” stāsta Areta.

1945. gada maijā uzziedēja pat tie koki, kas iepriekš bija apsaluši. Areta, pamodusies kādās naktsmājās un sadzirdējusi putnu balsis, teikusi tēvam – putni dzied. Viņš atbildēja – jā, meitiņ, karš ir beidzies. Tuvējā mežiņā visi piesēduši un tēvs no meitas lasāmgrāmatas izrāvis lapas ar Kārļa Ulmaņa ģīmetni un Latvijas himnu.

Juristes diploms uz mājsaimnieces altāra 

Tas bija izlemts – Valija kļūst par mājsaimnieci un audzina bērnus, Vilhelms pelna naudu. “Viņi saprata, ka nav ko degunu bāzt ārpus mājas, tā būs drošāk. Man personīgi mamma vēl teica, ka nevar pārkāpt zvērestu, ko devusi Latvijai, un tāpēc nestrādās par juristi okupācijas varai,” atceras meita.

Valija bijusi ļoti laba mājsaimniece, ievēroja veselīga uztura ieteikumus, arī tos, kas nāca no mikrobiologa Augusta Kirhenšteina, piemēram, no vērša gaļas centīgi atdalīja dzeltenos taukus utt. Prata klāt galdu un uzņemt ciemiņus.

Kā mamma paģērējusi, lai bērni prastu izteikt savas vēlēšanās drošā un skaidrā balsī, nevis “pīkstētu”. Skandējusi meitai pat tautasdziesmu “Ar dziesmiņu druva gāju/ Ar valodu sētiņā”, maltītes laikā nolikusi priekšā spoguli, lai redz, kā ēd.

Valija pratusi labi šūt – to pašu advokāta talāru lai pāršuvusi par glītiem svārkiem sev un Aretai, mācējusi darināt arī kleitas un mēteļus. Prasmes apguvusi Francijā pie kādas madāmas. Meita vēl tagad atceras, cik padomju okupācijas laikā tas izklausījies neticami, kad mamma stāstīja, kā pēc skolas beigšanas kopā ar draudzeni devušās ar vilcienu uz Parīzi, lai gadu tur mācītos par šuvēju.

Noziegums nerada tiesības 

Priekšzīmīgās mājsaimnieces sirds tomēr gruzdēja – pārāk labi viņa saprata svešās varas nodarīto postu Latvijai. “Noziegums nerada tiesības,” mēdza atkārtot Valija un nepārstāja cerēt uz labām pārmaiņām. Reiz atgriezusies no kādām vēlēšanām Jūrmalā – acīs asaras no pazemojuma, bet balsī apņēmība – nekas, nekas, laiki mainīsies. Kad uzplaiksnījuši nacionālās atmodas asni Polijā un Čehijā, klausījusies radio un satraukti staigājusi pa istabu. Valija sekojusi līdzi pasaules notikumiem un šad tad par tiem arī runājusi.

70. gadi Jansoniem bijis drūms laiks – dēls Zinturs guva sporta traumu un kļuva par pirmās grupas invalīdu uz visu mūžu. Pēc dažiem gadiem ģimene zaudēja tēvu. Reizē ar Vilhelmu aizgāja līdzi arī noslēpums, kur apglabāts Latvijas Centrālās padomes memoranda oriģināls. Jansons vācu okupācijas laikā bija iesaistījies šajā organizācijā un uzņēmies noglabāt dokumentu, pat neatklājot tā vietu sievai. Tikai nesen, remontējot viņa bijušo Rīgas dzīvokli, strādnieki atrada slēpni ar materiāliem un nodeva to Kara muzejam.

Valija tomēr piedzīvoja dienu, kad atkal tika celts godā valsts karogs, Latvijas brīvība un tās cīnītāju piemiņa. 1989. gada 11. novembrī lepnā limuzīnā viņu aizvizina līdz Brīvības piemineklim. Uz jautājumu, kādas ir sajūtas, skan atbilde: “Esmu laimīga visu jūsu vidū, ko man vairāk vajag!” Vienu gan neizdodas īstenot – apņemšanos nodzīvot līdz simt gadiem. 1990. gadā Valija pēc smaga kritiena nonāk slimnīcā un mirst.

Galerijas nosaukums
LA.lv