Latvijā
Sabiedrība

Stāvēt pret vēju un neliekties: Ķeiķu mājās savu dzimtu godā septiņās paaudzēs 16


2018. g. aprīļa beigas. Dzimtas dižbilde pie lielā vītola.
2018. g. aprīļa beigas. Dzimtas dižbilde pie lielā vītola.
Foto, reprodukcijas un datorgrafika – Arturs Nīmanis

Ķeiķu mājās – “Vecķeiķos” un “Kalna Ķeiķos” – savu dzimtu zina un godā septiņās paaudzēs. Piebaldzēni, kuri prot gan zemi kopt, amatnieku un mākslinieku darbus darīt, gan dziedāt, dancot, muzīķi un teijāteri spēlēt, gan par lielām lietām piedomāt. Kārkliņi, Ērgļi, Cīpuri, Plekši, Baldzēni, Kalniņi – koši dzīpari Vidzemes deķos.

“Vecķeiķu” un “Kalna Ķeiķu” plašā sēta ir pasaule ar saviem likumiem un rāmu deviņpadsmitā gadsimta elpu. Toties saimniece, runīgā Mārīte Kārkliņa, teciņus vien. Apstāstījusi būtiskāko – “potētie ceriņi no Bulduru skolas, senču stādīti; vecās mājas smalkie sešrūšu logi tēva taisīti; agrāk te bijis daudz ēku, bet Dūklava kolhozošanas laikā rija, pirts, klēts un šķūnis nojaukti un zeme uzarta; pie apvāršņa līkumo Gauja, lauka vidū dižvītols, līdzās – saules formā bruģēta ugunskura vieta” –, vedina uz jauno pirti, kur atpūtas istabā klāts goda galds – ar svaigi ceptu maizi (“Pati necepu, nav spēka samīcīt, toties taisu pekstiņus!”), pašdarītu sviestu un gardumu – jaunpienu. Pie sienas – divi kupli, krustu šķērsu zaroti, ar rokām izšūti dzimtas koki. Vienā ~120, otrā ~60 zaru un lapu. Kuplie zari pārsedz visu Latviju – no Kalvenes līdz Daugavpilij, ietverot Ogres pusi, Rīgas apkaimi un, protams, Piebalgu – tur Ērgļi, Cīpuri un Kārkliņi cits citam rada. Mārīte smej – jārunā tikai labu, lai nav jānaidojas! Ir aizraujoši vērot, kā visi sarodas, sasveicinās. Smalkas attiecības, labsirdīga apjokošana: “Prieks, ka tu turies!” – “Ko ta’ citu darīs’?”

 

Pekstiņi un tradicionālā kultūra

Mārīte smej – pekstiņi, nopietnā valodā – “kultūras mantojums”. Piepildot vedeklas Ilzes dizaina ieceres, Mārīte šuj koristu, dejotāju tautas tērpus un oriģinālkostīmus “Gaujmalas rūķiem”; visi kopā rīko dažādus pasākumus, dzied, dejo un muzicē. Mārītes brālim Andrim Ērglim un Rūtai Kārkliņai, Kr. Barona muzeja darbiniekiem, kaimiņu mājās ir tradicionālās kultūras veicināšanas biedrība “Kalna Ķeiķi”, kuras mērķis – pētīt, popularizēt un iedzīvināt mūsdienu sabiedrībā latviešu kultūras pamatvērtības, apzināt Jaunpiebalgas novada sadzīves tradīcijas un turēt godā mājas muzicēšanu. Tie nav tukši vārdi – pirms prom braukšanas mēs piedzīvosim brīnumu: mazajā pirtiņā dzimtas kora izpildījumā “uz balsīm” a capella jo kupli izskanēs dziesma Dinsberģa “Lai kopā sanākam” – par tautas laimību, kas atkarīga tikai no paša.

“Senākās ziņas par šīm mājām saistītas ar laiku pēc Lielā Ziemeļu kara – 18. gadsimta sākumā, pirmajā vizitācijā par šo vietu rakstīts: “Apkārtnē viss nopostīts un pat “Ķeiķu” mājas, kas agrāk bija ļaužu pārpilnas, nu stāv tukšas.” Nezinu, kas tolaik te dzīvoja – īstie vai kaimiņu mūsējie, taču visos laikos, līdz pat šodienai mūsu ļaudis ģenētiskā līmenī tiekušies šurp,” stāsta Andris Ērglis.

Mājvārda “Ķeiķi” izcelsme vēl pētāma; zināms, ka par ķeiķi Kurzemē saukuši govi, esot arī tādas mājas. Piebalgas pusē vārdi mīkstāki – skrāģi, ķūģi… Andris smej – pērn folkloras ekspedīcijas laikā kolēģe no Latgales pukojusies: “Speciāli izvēlējies šo apvidu, lai kārtīgs latgalietis nevarētu nevienu vārdu izteikt?!”

 

Sacītājtētiņš un lielās lietas

“Cīpuru dzimtas vecļaudīm, pārsvarā sievām, raksturīgs garš mūžs – pie labas veselības un skaidra prāta,” ierunājas Inta Kalniņa, Mārītes Kārkliņas mātes Mildas Ērgles jaunākā māsa (abas dzimušas Cīpures). “Mātes un sievas apglabā vīrus un pašas pēc tam ilgi dzīvo vienas. Ja notikumi būtu citādi, varbūt arī vīri dzīvotu ilgāk. Mūsu vecāmāte pat – sagaidīja no kara visus četrus dēlus, piedzīvoja un pārdzīvoja viņu aiziešanu… Atceros, kara laikā kāda radiniece mācīja: “Ej uz baznīcu, liec svecītes, aizlūdz, lai dēli pārnāk.” Vecmemme atbildēja: “Meitī’, kur es tik tālu aiziešu, ja dieviņš būs lēmis pārnākt, paši pārnāks. Ja ne, ko traucēt ar savu skraidīšanu?” Viņai pie gultas bija svētbildīte un sava zināšana par lielajām lietām.

Arī Cīpuru vectante ik svētdienu gājusi uz baznīcu un ņēmusi mazo Intu līdzi – tā meitēns dabūjis dzirdēt gan ērģeles, gan mākslinieku dziedājumus. “Tēvs negāja uz baznīcu, bet uz Gauju makšķerēt. Viņam tuvāka bija brāļu draudze Ilzēnos, kur bija saiešanas nams, tur viņš labprāt darbojās.”

“Cīpuru dzimta ir cieši saistīta ar brāļu draudzēm (hernhūtieši; apgaismības kustība, izplatīta Vidzemē 19.–20. gs.). Viens no Cīpuru vecajiem bijis sacītājtētiņš – teicis un skaidrojis sprediķus ļaudīm saprotamā valodā, ar piemēriem iz dzīves. Mūspusē šīs sanākšanas bija ļoti iecienītas, citviet gan oficiālā baznīca raudzījās šķībi,” stāsta Andris. “Nevar noliegt to svētīgo ietekmi: radās vesels literatūras virziens – garīgā proza, dzeja. Mums tāds saieta nams bija Timšsilā. Kad četrdesmitajos šī kustība beidzās, ilgi stāvēja tukšs, vēlāk meliorācijas laikos nolīdzināja pa tīro. Labi, ka trīsdesmitajos gados vietējie skolēni atsaucās Folkloras krātuves aicinājumam, apstaigāja šos namus un zīmējumos iemūžināja ornamentus un materiālās liecības.”

Inta piebiedrojas sarunai ar atziņu – ik lietai, ik domai savs laiks atnākt un piepildīties. Kamēr mammas māsa, saukta par Kurzemes tanti, bijusi dzīva, Inta izprātojusi – vajadzētu savākt ziņas par vecomāti un vecotēvu. Apkopojusi, sazīmējusi dzimtas koku un noglabājusi. Reiz ciemos ieradies Andris un lūdzis, lai iedod papētīt. “Negribējās laist laukā no mājas, bet… Iedomājiet, ja Andris nebūtu paņēmis pārzīmēt, dzimtas koks būtu sadedzis, jo māja piedzīvoja ugunsnelaimi.”

Līdzīgi bijis ar domu par dzimtas karogu – prātojusi, kāds tas varētu izskatīties, kā plīvot, te pēkšņi izlasījusi, ka Užānu Jete tādu izveidojusi un uzvilkusi savā pagalmā. “Ne es Jeti zinu, ne viņa mani, taču – vienā laikā vienādas domas bij’ nākušas prātā! Ceru, ka arī es to piepildīšu,” Inta noteic, uzsverot, ka cilvēka īsto kodolu varot ieraudzīt vien tad, kad viņu nopietni pārbauda slimība. “Ko savā ratiņkrēslā sarakstījusi Zenta Mauriņa, cik daudz klusa darba izdarījusi Mārīte – dzimtas koku izšuvusi, jaunus tērpus uzdarinājusi, albumus pārvilkusi! Neesmu no raudātājām, bet asaras acīs. Ikvienam vajadzētu brīdi pasēdēt uz Gaiļezera vai Tvaika ielas kāpnēm un paklusēt, lai saprastu dzīves vērtību – vari dzīvot pasaulē, kur nekrīt bumbas, spīd saule, ir debesis, zeme, gaiss, esi paēdis un brīvs. Nekur nav tik skaistu mākoņu!”

Trīs dzimtas sievas – Inta, Mārīte un ieprecētā radiniece Anita vienojas secinājumā – agrāk cilvēki bijuši pamatīgāki, ne tik sašķēlušies. “Kratās, raustās, paši nezin, ko grib, apmaldījušies trakajā burzmā, nez, ko nu būtu ēduši, dzēruši, kur braukuši, kādās vannās peldējušies,” rājas Inta. Anita piebilst: “Lai kādā pieticībā esam uzauguši, līdz šai dienai protam dalīties, atdodot tam, kam grūtāk, nedomājot, kas mums par to būs.”

 

Labestība un darba tikums

Vai ir kādas īpašības, kas vieno šīs lielās dzimtas daudzās atvases, varbūt cauri paaudzēm atkārtojas kādi notikumi, parādās raksturu līdzība? Jā, ir gan. Labestība. “Vecie Ērgļi viens otru ļoti mīlējuši, brālēni arvien brauca uz mājām ciemoties. Pietika i kur sagulēt, i ko pamielot, nekādu pretenziju par ērtību trūkumu,” stāsta Mārīte. “Mums radu atbraukšana ir kā stārķu pārnākšana mājās, pat asara nobirst.”

Anita, dzimtā ieprecējusies caur Mārītes brālēnu Gunti, atceras – viņu, jaunu skuķi, pirmoreiz šo slieksni kāpjot, pārsteigusi Gunta tēvabrāļu (tēvs jau bijis miris) un radu labestība un sirsnība, ne mazākā ļaunumiņa. Vīramāte gan vedeklu ne visai gribējusi, toties pārējie bijuši mīļi. Jautras atmiņas no kāzu nakts – jaunā pāra lielajā gultā saldi aizmigusi vīramāte ar māsu, jaunuvei nācies iet guldīt deviņgadīgo vīra brālēnu. “Biju sajūsmā – Anita mani ved gulēt!” Andris ķiķina. Jaunie palikuši zem egles.

Par pārmantotām īpašībām domājot, Anita min vecvecākus – dzīves gudrus cilvēkus, no kuriem viņa, mazs meitēns, smēlusies tādas gudrības, kādu nav grāmatās. Tāpēc pat bez kalendāriem zina, kad kas jādara laukā, dārzā un mājā. Citi noskatās un dara pakaļ. Andris tikmēr aizdomājas par izteikto vizuālo līdzību, kas jaušas dzimtas vaibstos, – dažam bez dokumentiem skaidrs, ka no Ērgļiem cēlies…

Dzimtas arodi pamatīgi – saimnieki, kokamatnieki, šuvēji, vaļas brīžos muzikanti. “Tēvs no koka sadarināja daudz ērtu un skaistu saimniecības lietu – bauda strādāt,” atceras Inta. “Viņš vispār bija īpašs – strādāja ātri un prasmīgi, mamma bija rāmāka. Mārītes mamma Milda gan žigla – neviens nevarēja līdzi izskriet. Un vēl mans tēvs bija ļoti izpalīdzīgs. Ja varēja, palīdzēja, neko pretī negaidot, tāpat audzināja arī mūs. Visi zināja – ja kas gadās, jāiet pie Cīpuru Jānīša, viņš, ja vajadzēs, zirgu no arkla izjūgs un iedos lūdzējam. Kad mamma rūca, tēvs arvien atteica: “Man zirgs katru dienu, viņam nemaz.” Reizēm domāju, cik draudzīgi mēs visi tolaik dzīvojām – lielā istabā, katrā stūrī pa amatniekam – seglinieks, galdnieks, drēbnieks, visiem pietika vietas, nekašķējās, nestrīdējās… Mēs no saviem vecākiem nezinājām, kas ir strīdēties, naidoties vai kliegt vienam uz otru. Nezinājām, kas ir zagšana. Mājas stāvēja neslēgtas, gar otra lauku vai dārzu ejot, prātā nenāca kaut zirni, kaut ābolu paņemt, lai gan – pašu radi vien. Tā zagšana, “kopējā manta” un godaprāta trūkums ienāca reizē ar kolhoza šausmām un ievestajiem strādniekiem.

 

Zem laika ratu riteņiem…

“Ķeiķu” mājas laikmetu griežus pārdzīvojušas bez milzu zaudējumiem, izņemot dūklavlaiku, kad bez žēlastības nojauktas vecās celtnes un viensētnieki bariem dzīti ciematos.

Cilvēkiem gan gājis dažādi – dzimtas vecie vīri paspējuši izkaroties Pirmajā pasaules karā, bet četriem Ērgļu dēliem nācies cīnīties Otrajā – trīs jaunākie iesaukti vācu, vecākais krievu armijā. “Karam beidzoties, vārda tiešā nozīmē atvilkušies uz tēva mājām. Visi. Turpināja dzīvot – nebija, ko dalīt, visiem viens mērķis – sava zeme,” stāsta Andris. “Tas, ka pēc kara mājās atradās izbijis sarkanarmietis, izglāba no represijām.”

Intas tēvu gan četrdesmit devītajā aizveduši – ne kopā ar citiem, atsevišķi. Gādīgs kaimiņš noklauvējis, ka atbalstot mežabrāļus: “Bet kā tu neatbalstīsi, kā nebarosi, ja vienu dienu mājā iebrūk krievu zaldāti, pieliek šaujamo pie galvas: dod ēst! – citu dienu to pašu izdara mežabrāļi? Mēs vainīgo izskaitļojām – zinādams, ka tēvu ņems ciet, viņš mūsu zemē jau bija iesējis labību.”

Anita par šo laiku lielāko postu uzskata emigrāciju, kas šķir ģimenes. Pašai divi dēli – vecākais, Normunds, ar dēliņu Emīlu dzīvo Latvijā, ņemas ar kokiem un tehnikas lietām; jaunākais, Jānis, jau četrpadsmito gadu Anglijā. Atbrauc ciemos, bet… Labi, ka vienpadsmitgadīgais Emīls ar krampi – labi mācās, trenējas orientēšanās sportā, dzied korī, dejo tautiņdejās un nupat sācis interesēties arī par dzimtas mantojumu.

 

Lustes un tradīcijas

Ilze, Jānis, Marija, Emīls – vārdi, kas pārmantojas cauri paaudzēm. Tāpat kā skaistu lietu darināšanas prasme vai tieksme pēc mūzikas un jautrības. Visos dzimtas zaros mūziķi, kas prot izvilināt skaņas no basītes, vijoles, cītaras, ģitāras, bungām, ermoņikām un akordeona, dzied koros un spēlē kapelās. “Mums gandrīz visi dzied un dejo, tas ir galvenais, ko kopā darām, kad tiekamies,” saka devītklasniece Elizabete.

Arī jaunāko atvašu vārdi stipri un pamatīgi. Mārītes bērni – Dace (vīrs Jānis, dēls Mārtiņš), Uģis (sieva Ilze, meitas Rasa un Lība), Laima (vīrs Māris, meita Dārta Jete), dēls Jānis (dabonams!), Madara (vīrs Pēteris, dēls Alvis, meita Nora). Uzauguši ciešā pulciņā, kopā darījuši blēņas – no aizmigšanas ogu krūmā un jaunākās māsas spundēšanas kūtsaugšā bez kāpnēm, līdz patvaļīgai ciemos iešanai, atstājot gumijas zābakus ceļa galā, liekot mammai bezspēcīgās dusmās pret galdu salauzt skrodera lineālu.

“Ķeiķu” dižsaime, kopā sanākot, mierīgi varētu uzturēt pundurvalstiņu – ir pavāri (Anita), bērnudārza audzinātāji un skolotāji (Inta, Baiba), finansisti (Ilzīte), drēbnieki (Mārīte), mehāniķi (Normunds), muzejnieki (Andris, Rūta), dizaineri (Ilze). Vaicāti par tradīcijām, atbild cits caur citu… Jūlija pirmajā svētdienā – kapu svētki, kad sabraucot tuvi un tāli, sievas šuj jaunas štātes un visi beidzot var izrunāties. Agrāk dikti mīļas bijušas talkas – siena, labības, kartupeļu, runkuļu; iet no mājas uz māju, padara darbu, paēd, padzer, padzied, izdancojas, bet nākamajā rītā – visu no gala. Un, protams, jubilejas.

“Ja “Ķeiķos” kas notiek, sabrauc visi – te ir plašums, var izvērsties!” tā Andris. Šeit no sendienām kāri uz lustēšanos – vecāki budēļos gājuši, kāzu čigānos skrējuši, bērnus līdzi ņemot, Normunda tēva kravinieces bleķa kulbā kratījušies uz ballēm Drustos, Ziemsvētku rītā jaktējuši zaķus. “Svētkus rīkojam paši, negaidot, lai mūs izklaidē. Vienkārši – metamies kopā un darām! Labprāt dalāmies ar citiem tajā, kas mums ir, – rīkojam atpūtas un tradīciju nometnes bērniem (no Sibīrijas, Baškīrijas, Vācijas, Austrālijas), mācām latviešu valodu pieaugušajiem cittautiešiem.”

“Kad visi pirmoreiz līgodami sanāca “Seviķos” – balti, gaiši, tautas tērpos, madarām rokās –, ap sirdi kļuva silti,” smaidot teic Inta. “Tradīcijas ir jākopj. Tāpat kā draudzība un mīlestība. Ja atlaidīsi, nekā vairs nebūs.”

 

Galerijas nosaukums

 

Lai kopā sanākam

(Ernests Dinsbergs)

 

Lai kopā sanākam un uzdziedam

lai balsis paceļam

un dziesmas skandinām

jo caur to sirds un prāts ielīksmojas

 

ja darbs tev arīdzan grūts izrādās

ja raizes sirdi māc

un visai sūdzas prāts

tad vien caur dziedāšan nāk atspirgšan

 

caur mūžu pasaulē šeit staigājot

sirds līksma paceļas

kad dziedam dziesmiņas

kas godam dziedātas jauki atskan

 

nu lai šī dziesmiņa jauki atskan

lai vecā tumsība

pārvēršas gaišībā

lai tautas laimība no jauna zeļ

LA.lv