Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
16. augusts, 2012
Drukāt

Štokenberga politiskās diagnozes

Foto-Timurs SubhankulovsFoto-Timurs Subhankulovs

“Latvijas Avīzē” viesojās “Vienotības” dibinātājs, bet tagad uzņēmuma “Pasažieru vilciens” valdes loceklis Aigars Štokenbergs. Kopā ar pieredzējušo politiķi iekšpolitisko situāciju vērtēja un pašvaldību priekšvēlēšanu ainavā paraudzījās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.


V. Krustiņš: – Pašreiz esat politiski neaizņemta persona, tāpēc varat vērtēt situāciju, pirms nāk jauni politisko cīņu uzplūdi. Kā skatāties uz “Rīgas jautājumu”? Ministri nelabprāt grib atstāt amatus, lai kā pirmie numuri listēs cīnītos par varu galvaspilsētā. Bet kādam nāksies to darīt. Kam?

A. Štokenbergs: – Domāju, ka nav tik bēdīgi, ka partijām nav ko izlikt priekšgalā. Lasu ziņas, un jau piecreiz skaidri pateikts, ka “zaļajiem” būs sava liste un mēra kandidāts – Vējonis. Ilggadējs ministrs, cienīgs pretendents. “Vienotības” problēma ir rast jaunu seju. Kā pēdējās tādas bija Reformpartijai, kur tiešām pieplūda svaigas asinis. Ja šī partija ziedotu kādu ministru, no kuriem jēdzīgākais šobrīd izskatās Pavļuts, tad arī viņiem būtu labs “vilcējs”. “Vienotībai” – vai nu saraksta vadībā jāliek kāds ministrs, un tā pavairāk runā par Ilzi Viņķeli, vai – jauns kadrs.

– Kur būs vērtības, ideāli, principi?

– Tas stāsts ir beidzies, jo ideāls bija uztaisīt vienotu sarakstu, līdzīgi kā mēs no visai dažādi domājošām partijām konsolidējām “Vienotību”. Pirms Rīgas vēlēšanām partijas nespēja vienoties par principiem un vērtībām.

– Ušakova kungs, neslēpsim, ir tā otrā puse – jauns, izdarīgs, daudziem simpātija. Kura “seja” spētu būt viņam pretī?

– Kampaņa tieši būs par “seju” – ne jau par programmām. Pat lieli jautājumi par nacionālām lietām nebūs tik ļoti priekšplānā, cik viena vai otra kandidāta labais vai bēdīgais izskats. Vai par to, ka izdosies pierādīt sekmīgāku saimniecisko kompetenci nekā esošajam Rīgas vadītājam.

– Ušakova un Amerika kungi gadiem prasmīgi strādājuši pie šīm vēlēšanām, un aptauju procenti pauž viņiem atzinību. Tie skaitļi ir samērā ticami, plus gādība par vecīšiem un skolēniem, kam ir bezmaksas braukšana transportā. Tie ir grūti apstrīdami ieguvumi iedzīvotājiem, un jājautā, ko “latviskā puse” tur var dot pretī vai ko iebilst?

– Sāksim ar vienkāršo patiesību, ka Ušakovs un Ameriks dala ne savu, bet rīdzinieku naudu.

– Jā, bet rīdzinieki uzskata – pareizi dala!

– Tomēr var uzdot jautājumus, cik pareizi izrīkojas ar nodokļu maksātāju naudu. Atvieglojumi sabiedriskajā transportā? Jā, pareiza lieta. To vajag darīt. Te parādījās cits stāsts – kāpēc neļaut visiem braukt bez biļetēm, kā gribot darīt Savisārs Tallinā? Domes arguments bija – to nevarēšot pavilkt, tas par dārgu. Taču ir citi pārliecinoši pamatoti pētījumi –

 

ja visiem ļauj braukt par brīvu, tad sabiedriskais transports kļūst par nevērtīgu lietu. To drīz vien izdemolēs, bojās, braukās aizdomīgi iereibuši vīreļi, un cilvēks glaunā žaketē negribēs kāpt tādā tramvajā iekšā. Brīvbiļetes jādod ļaužu grupām, kuru ienākumi ir nepietiekami un kuri citādi nenonāktu mājās, nevarētu aizbraukt līdz veikalam vai muzejam.

 

– Vairāk pozitīvā, Štokenberga kungs! Kas “Vienotībai” jāliek priekšā, lai nenodarbotos tikai ar kritiku, ka domes vadība nesabalansē budžetu, netaupa? Uz vēlēšanām ir taču jāsola! Kam rīdziniekiem tādi vajadzīgi, kas nesola?

– Neko labu te nevaru pateikt – opozīcijai, kas gadiem darbojās Rīgā, bija jāspēj parādīt un pierādīt, kur tieši dome rīkojusies nesaimnieciski, kā tas būtu labojams. Diemžēl “Vienotības” frakcija bijusi diezgan sašķelta, opozīcija strādājusi pavāji.

E. Līcītis: – Vai varētu būt, ka nepietiekamas vilkmes dēļ “Vienotība” nevelta lielu interesi iekarojumiem Rīgas domē un spriež – nu, ieliksim par mēra kandidātu, piemēram, kādu Juri Viņķeli un gan jau viņš kādas balstiņas atvilks.

– Ziniet, es sen neesmu bijis “Vienotības” birojā, valdes sēdēs – pazīstu Juri Viņķeli kā pašreizējās domes opozīcijas locekli un ministres vīru.

V. Krustiņš: – Tomēr, ja pilsoniska partija, par kādu uzskatāma “Vienotība”, nejaudā izvirzīt mērogam atbilstošu kandidātu, tad ir pamats apgalvot, ka Ušakovs likumsakarīgi uzvarēs.

– Kampaņas pēdējais elements būs – vai nu Ušakovs, vai tas mūsu cilvēks, no latviskā bloka. Pēc profesionalitātes kā puslīdz līdzvērtīgs no pieteiktajiem ir vienīgi Vējonis. Ja “zaļajiem” izdosies iekļūt domē, tad viņiem būs vieglāk iedot piecas balstiņas “SC” frakcijai, ņemot vērā, ka Saeimā ZZS sēž opozīcijā. Līdz ar to skaidrot vienkārši – vai nu mainiet valdības sastāvu un iekļaujiet tur ZZS, vai, ja atsakāties, tad mēs abi ar Ušakovu vadīsim Rīgu, tāpēc ka jūs mūs atstūmāt. Tur ir trūkstošās balsis, ja “SC” nepietiks vietu. No esošām pozīcijas partijām kā iespējamo līderi piesardzīgi nosaucu Pavļutu, jo viņš ir ar komunikācijas un orientācijas spējām samērā sarežģītos jautājumos, jo bijis valsts sekretārs, vadījis lielu kolektīvu. Par citām jaunām sejām saku tikai to, ko vēroju Rīgas attīstības plāna grozījumu apspriešanā. Tur ir cilvēki, kuri kompetenti spēj diskutēt par pilsētas plānošanu un attīstību. Pirmais ir Andris Kronbergs, kurš savulaik bija pilsētas galvenā arhitekta vietnieks, spēja plānot toreiz un vēl labāk to spēj šobrīd. Sakarīgus spriedumus esmu dzirdējis no tāda spožā prāta kā Jānis Domburs, kuru zinām kā žurnālistu. Te nu nevajadzētu zvaigāt, jo arī Nils Ušakovs ir žurnālists. Tāpat Londonas mērs Boriss Džonsons, kurš sarīkoja brīnišķīgas olimpiskās spēles. Trešā “seja”, ar kuru var profesionāli runāt par Rīgas attīstību vai, piemēram, par ostas jautājumiem, ir Edgars Štelmahers. Šie ir trīs vīri, kuri, manuprāt, profesionālajās kompetencēs pārspētu Ušakovu.

– Bet tas liecina, ka “Vienotībai” nav ne tās jaudas, ne to zirgspēku, ne lokomotīvju. Bez vēlēšanām liela lieta ir vispārējā iekšpolitiskā situācija, un to vēlējās ietekmēt Valsts prezidents ar aicinājumiem samierināt pretējās sabiedrības puses. Kā vērtējat viņa nodomu, to iznākumu un perspektīvu?

– Domāju, ka labs aizsākums. Vajag mēģināt integrāciju plašākā izpratnē – kā sociālo, kā paaudžu, protams, arī nacionālo integrāciju. Prezidentam Bērziņam tomēr var nākties saskarties ar to pašu vilšanos, ar ko saskārās līdzšinējie politiķi, proti, pilnvaru laikā sperot pareizus pirmos soļus, pēc kuriem bieži ir grūti sagaidīt rezultātus. Aizmirst vecus pāridarījumus, kaut kā samiernieciskot pretējo pušu karotājus – tas prasa gadu desmitu. Blakusapstākļi ir tādi, ka sabiedrībā vienmēr pastāvēs spēki, kas nebūs ieinteresēti integrācijā. Jo – ja sabiedrība ir izlīgusi un integrēta, šajā sabiedrībā tādam Lindermanam nav vietas. Viņš vairāk nav pieprasīts, tamdēļ būs mūžīgie mēģinājumi izraisīt viļņošanos uz jebko.

– Krievu presē ir signāli – kā komentārs no bijušās ministres Ēlertes galvenā padomnieka Berdņikova. Viņa tituls ir doktors, pēc amata – vadošais pētnieks universitātē. Tagad viņu par sev tuvu cilvēku nosaucis Lindermans. Šis Berdņikovs saka – viņš ir vīlies, nekāda integrācija nesanāks. Bet secinājums – katrai kopienai ir jāiet savs ceļš.

– Tas nozīmē klaju necieņu pret latviešiem kā nāciju. Šeit neesam kopiena, esam nācija. Jebkuras nacionālās valsts uzdevums ir integrēt cilvēkus, kuri dzīvo šajā teritorijā, un latviešiem tas vienkārši būs jāpaveic. Tostarp – prezidentam Bērziņam.

– Bet viņi nevēlas nekur iekļauties, grib dzīvot savā kopienā.

– Vajag ārkārtīgu drosmi uzdrošināties runāt visu krievu vārdā. Brīnišķīgs cits piemērs ir Dmitrijs Trofimovs, kurš jūsu avīzē aizstāvēja latviešu valodas tiesības būt vienīgajai valsts valodai. Viņš pārstāv tos krievus, kuri saprot, ka Latvija ir viņu mājas un valsts. Līdz šādai attieksmei nenokļūs vienā dienā, tāpēc skaidrs, ka integrācijas process ir vajadzīgs, un tā ir politiķu atbildība. Citas izejas nav, kā iedvest to mieru, patriotismu un lepnumu par savu valsti visiem, kas dzīvo Latvijā.

– Kas tālab būtu darāms?

– Izstāstīšu vienu pasaku. Kad lauvam jautāja, kāpēc viņš necīnās pret suņiem, kas viņam kož kājā, lauva atteica – ja viņš ar tiem plēstos, pārējie lauvas viņu nesaprastu. Šis ir stāsts par Berdņikovu un citiem “vadošiem” pētniekiem, kurus jūs vienkārši ne no kā uztaisīsiet par “cīnītājiem”. Bet viņš nav nekas latviešu sabiedrībā.

– Cik tādā gadījumā ir bīstams simptoms, ka notiek referendums, kurā 274 tūkstoši atbalsta citu valsts valodu? Un, kad dzirdam – “katra kopiena par sevi”, nejaucieties, mums savas skolas, tad vēl tikai trūkst, ka “dzīvosim katrs pēc saviem likumiem”…

– Man nevienu mirkli nav bijis uztraukums par to, ka mēs jebkuros referendumos mierīgi un pārliecinoši būsim uzvarētāji. Nu – jāstrādā politiķiem, jābrauc uz Latgali, citiem draudīgiem punktiem, kur varētu veidoties divas kopienas un kur iztiktu bez latviešu valodas. Esiet mierīgi, latviešu tauta ir pietiekami gudra un liela, lai nosargātu savu valsti.

– Vai jums kā cilvēkam no politikas neliekas, ka “SC” un citas vadošas partijas nogaida, kas notiks? Vai Lindermans kaut ko izspēlēs? Bet ir taču politiska atbildība pajautāt “SC” līderiem – jūsu avīzēs taču rakstīts, ka jānorobežojas divās kopienās, ka katram savs ceļš ejams, vai nebūtu laiks par to izrunāties, ja jādzīvo šajā valstī kopā. Vai es to uzskatu vien kā “norūpējies nacionālists”?

– Rūpēm ir pamats, bet tas nu gan nenotiks, ka kāds Lindermans sagraus valsti. Nācijai piemīt veselais saprāts, un es saku – jāstrādā, jāvairo to krievu skaits, kuri spēj būt lepni par savu nacionālo valsti. Viņi ir, tagad redzējām kaut vai mūsu olimpiskās izlases sastāvā – kā patriotus. Neliksim visus krievus vienā maisā. Runāsim, aicināsim viņus partijās, amatos. Radikāļi vienmēr atradīs iemeslu kašķiem – tur darāmas lietas attiecīgiem dienestiem.

– Ko praktiski nozīmētu, ka kopienām ejams savs ceļš? Agrāk izvirzīja konkrētas prasības par kvotām krievu kopienai Saeimā, Ministru kabinetā, vicepremjera vietu.

– Vai ticat, ka jel kādreiz šādas prasības pildīs? Esam pietiekami stipra nācija, lai kārtotu savu valsti.

E. Līcītis: – Ir praktiskākas prasības – piešķirt nepilsoņiem balsstiesības pašvaldību vēlēšanās, vispār risināt nepilsoņu jautājumu, un par to aizraksta līdz pat Briselei.

– To minēju iepriekšējā “LA” intervijā – tā būs tēma, par ko nākamreiz vākt parakstus, un to jau dara. Tāpēc pareizi jāatrisina referendumu jautājums, bet ne tādā vīzē, kā tagad to mēģina. Šajās lietās galvenās bailes bija, ka referendumos spētu izgrozīt Latvijas valsts pamatus. Tātad jānostiprina to pantu negrozāmība, kuros uzsvērtas šīs valsts pamatvērtības. Otrs iemesls bija, ka valstij pārāk dārgi izmaksā atsevišķu politisko grupējumu izklaides ar referendēšanos. Te varētu skaidri pateikt, ka referendumus rīko tikai reizē ar vēlēšanām.

 

Reizi divos gados lai risina visus referendumu jautājumus, kuri sakrājušies vēlēšanu starplaikā. 
Tā ietaupītu naudu un neapspiestu sabiedrības vajadzību demokrātiski izlemt ar balsošanu, kas šodien ir pretrunīgi, jo ekstrēmistu rosības dēļ grasās atņemt iespēju referendumos virzīt saprātīgus jautājumus. Nu nedosim Lindermanam iespēju izrīkot kampaņas ik pēc pāris mēnešiem, lai viņš paciešas divus gadus.

 

V. Krustiņš: – Jūs bijāt tieslietu ministrs, un tagad izcēlies tracis ap diviem tiesnešiem, zināmā mērā rodas šaubas, vai KNAB nav pārcenties, apgalvojot, ka Zemgales rajona tiesas priekšsēdētājs Strazds algojis fiktīvas personas. Viņš vēlējies tikai uzlabot darbinieku apstākļus, taču notikušais ir traips pār tiesu sistēmu. Vai te nav šauts pār strīpu?

– Nespriežu par kriminālām lietām, kuras neesmu redzējis. Procedūra paredz tiesnešiem amatu garantijas, par viņiem lemj tikai Saeima. Kas attiecas uz administratīvu vadīšanu, ko veic tiesas priekšsēdis, – to gan noteic tiesas iekšienē. Vai tiesu sistēmā viss ir neaptraipītā kārtībā? Nē, es tā nedomāju. Jebkuram vadītājam – pirmkārt, ministram, pirmkārt, tiesnesim, kurš devis zvērestu, – visaugstākais, kas jāievēro, ir likums. Tur nevar runāt par atkāpēm, par kaut kādu “lietderīgu sakārtošanu”.

E. Līcītis: – Ķeroties pie jūsu pašreizējiem pienākumiem “Pasažieru vilciena” valdē – kas Štokenbergam būtu pavēstāms mūsu lasītājiem? Vai notiks vagonu pirkšanas darījums?

– Vagonus pirksim – vai no spāņiem, vai citiem piegādātājiem, ja oktobrī rīkosim jaunu konkursu.

V. Krustiņš: – Kāpēc negribat pirkt no Rīgas vagonu rūpnīcas?

– Gribam, bet tiem, kas sevišķi skaļi runā, ka dotā iespēja varbūt būs pēdējā nacionālās mašīnbūves atjaunošanai, būtu jāpajautā, piemēram, Ušakovam, kāpēc viņš nepērk tramvajus no RVR? Tāda iespēja bija. Bet noslēgtajā līgumā mēs diemžēl redzam, ka Latvijā no piešķīruma paliks mazāk naudas, nekā varēja panākt. To jāmēģina paredzēt, ja būs jauns konkurss un līgums, ka apkopei, remontiem šeit būtu atstāts pēc iespējas vairāk līdzekļu.

– Ziniet, kad notiek lieli darījumi ar ārzemniekiem, mums gandrīz vienmēr gadās kāda klupšana, ķibele, aizķeršanās. Nav pat īsti saprotams – kāpēc? Neprotam slēgt darījums? Blēdāmies?

– Šajā brīdī varu pateikt, ka es vilcienu iepirkuma noteikumus būtu rakstījis citādi. Līgums, kādu šobrīd apspriežam, nav īsti draudzīgs ne pret vienu biznesā iesaistīto pusi. Bija muļķīgi līgumā prasīt kaut vai bankas garantiju 30 gadu periodam, jo tas tikai sadārdzina vilcienu ražošanu. Kad pērkat mašīnu, neprasāt šādas garantijas, taču tādu šo konkursu izsludināja. Patvaļīgi nevaram vairs mainīt konkursa nosacījumus.

Ja runājam par dzelzceļa pārvadājumu jaunumiem, tad pasažieriem piedāvājam maršruta pagarinājumu līdz Gulbenei. Tagad Gulbenes vilciens iet gan piektdienas, gan svētdienas vakaros, kaut uzņēmumam tamdēļ rodas vistīrākie zaudējumi. Bet mēs to darījām, jo 1) cilvēkiem vajag pārvietoties, 2) man būtu neērti, ja augustā kapusvētkos cilvēki nevarētu aizbraukt pie beidzamajos gados aizgājušajiem – Imanta Kokara, piemēram. Ceru, ka “PV” būs vairāk pasažieru, jo pirms dažiem gadiem viņu skaits vismaz divkārt pārsniedza tagadējo. Šis zudums, domāju, pirmkārt skaidrojams ar samezglotu dotāciju politiku. Ir cīņa starp “Pasažieru vilcienu” un autobusu pārvadātājiem, kam pastāv paralēli maršruti, nevis normāla situācija, kurā autobusi atved braucējus uz vilcienu stacijām. Tagad ir paralēlu sacensību rīkošana – kurš pirmais atbrauks. Šos jautājumus risinām ar Satiksmes ministriju, no kuras sagaidām racionālu pieeju naudas sadalē, kas nāk līdzi katram pasažierim.

E. Līcītis: – Igaunijas prezidents cenšas celt dzelzceļa prestižu un valsts vizītē uz Rīgu dodas pa sliežu ceļu. Igauņi vēlas ātrvilcienu uz Eiropu, tikām Latvija kavējas piekrist un vairāk lūkojas Maskavas virzienā, kur tās izdevīgās kravas.

– Domāju, ka pasažieru vilcienu pārvadājumiem ir nākotne kā ērtam, videi draudzīgam, samērā lētam transportam. Ja runājam par “Rail Baltica” un uz Eiropu braukšanu, situācija nav tik vienkārša. Jāizbūvē pilnīgi jauns Eiropas platuma sliežu ceļš. Tā ir gigantiska infrastruktūras pārveide. Otrkārt, vēl nav notikušas sarunas, kas būtu transeiropas līniju operators – “Pasažieru vilciens” tas noteikti nav. Droši vien jārīko atkal jauni konkursi, jāvērtē piedāvājumi – tas ir patālas nākotnes jautājums, kad no Rīgas varēs pa dzelzceļu nokļūt Berlīnē vai Venēcijā. Tas, ka šāds maršruts būtu solis uz ciešāku, arī politisku integrāciju Eiropu, ir neapšaubāmi. Diskusijas ceļas vien par to, ka no kravu pārvadājumiem mēs pelnām arvien vairāk naudas, kamēr pasažieru līnijas pašlaik ir neienesīgas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+