Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. maijs, 2014
Drukāt

Trīs dienu piedzīvojums Igaunijas mežos 


Foto - Gundega SkagaleFoto - Gundega Skagale

Raudsillas tūrisma kompleksā var nakšņot šādos zaru slieteņos, kuros netrūkst pat interneta pieslēguma. Vietas vienā tādā pietiekot četriem...

Igaunijas ziemeļos joko: ja nebūtu tik tuvu Somijas dienvidi, ziemā būtu vairāk sniega. Šim jokam ir arī turpinājums: ja Igaunijas dienvidiem nebūtu tik tuvu Latvijas ziemeļi, pavasaris sāktos agrāk…

Varētu šķist – kas gan daudz pieredzējušo Latvijas dabas mīļotāju spēs izbrīnīt kaimiņvalstī Igaunijā? Izrādās, ar trim dienām varētu arī nepietikt. Dabas parki, ūdenskritumi, putnu kolonijas, roņu salas, kadiķu audzes, pārgājienu takas purvos, akmeņi, SPA senās muižu ēkās… Tomēr   mēģināsim. Izslēdzam savus mobilos telefonus un atbrīvojam sirdi!

Pirmā diena

Apmēram 50 procentus Igaunijas klāj meži. Lahemā Nacionālais parks, viens no svarīgākajiem Eiropas mežu liegumiem, ir tikai stundas braucienā no Tallinas. Šie meži lielākoties ir civilizācijas neskarti, daudzos kvartālos cilvēks savu kāju nav spēris gadiem. Un meža dzīvnieki to lieliski zina. Aļņu, mežacūku, lapsu un zaķu netrūkst arī pie mums, taču šajos dumbrājos un mūžamežos dzīvo arī liela daļa Igaunijas brūno lāču populācijas. To esot gandrīz seši simti. 
Medību uzdevums esot arī uzturēt dzīvu smalko robežu starp cilvēku un savvaļas dzīvniekiem. Igauņiem tas izdodas, tāpēc šeit nav dzirdēts par lāču uzbrukumiem. Taču, ja nu uz kādas no daudzajām pārgājienu takām izdodas sastapties ar brūno ķepaini, aizmirstam bērnībā lasītās grāmatu gudrības – nekustēties un izlikties beigtākam par beigtu. Tas tikai raisīšot lāča ziņkārību. Vajagot lēnām, nepagriežot muguru, atkāpties un runāt, runāt, runāt… Galvenais – baudiet šo mirkli, jo ieraudzīt lāci izdodas ne katram. Lāči esot bailīgi. Cilvēkam lielākas briesmas varētu sagādāt lūši, kas savam upurim uzglūn no koku zariem…

Nakts pārgājiens mežā vietējā gida pavadībā, klausoties putnu balsīs un citās meža skaņās, kādam būs neliela atgriešanās bērnībā, bet mūsdienu tehnoloģiju pārņemtajiem jauniešiem tas varētu būt īstens pārdzīvojums, kas ļautu izjust dabas pirmatnējo spēku. Līdzi paņemtie lukturīši kalpo vien drošībai, jo acis pie mēness, sūnu un koku stumbru atstarotās gaismas pierod dažu minūšu laikā. Pāri priežu galiem laižas kāda vientuļa zoss, skaļi klaigādama: es esmu šeit, kur jūs?! Pēc pāris minūtēm ceļu uz ziemeļiem turpina jau bars, pāri Lahemā mežiem raidot klaigas: dodamies ceļā!

Tumsas aizsegs slēpj arī tos, kas nāk vērot medņu riesta rotaļas. Daudzviet Eiropā medņi ir jau izzudušu putnu suga, jo tiem nepieciešami klusi, neskarti meži. Medņu gaiļi riesta vietās ielido vairākas stundas pirms saullēkta un izpilda savu kluso dziesmu. Tuvojoties rīta ausmai, atlido medņu vistas. Un tad sākas cīņa par vistu sirdīm, kurā tiek izmantotas gan dejas un kaujas, gan krāšņas spalvas un dziesmas.

Uzmanības vērti ir arī Lahemā muižu kompleksi Sagadi un Vihula. To īpašnieki savulaik naudu pelnījuši nevis ar viesu uzņemšanu, bet gan ar spirta brūvēšanu. Taču tagad te iekārtotas jaukas vietas, kur iespējams rast naktsmājas gan hostelī, gan smalkākos apartamentos. Igaunijā arvien populārāk kļūst piedāvāt viesiem uz vietas izaudzētus produktus – sākot ar gaļu un kartupeļiem, beidzot ar garšaugiem, zāļu tējām un medu. Tā arī Vihulas muižā pieejami ne vien SPA pakalpojumi, bet arī pašu muižas kūtī un laukos saražotie produkti ēdienkartē. Savukārt Sagadi muižā ierīkots Mežu muzejs un Igaunijas pirmā dabas skola, kur katru gadu simtiem skolēnu un pieaugušo dodas dabas ekskursijās.


Raudsillas tūrisma kompleksā ir iespēja kaut mirkli iejusties viduslaiku Igaunijā, nezaudējot mūsdienās ierasto komfortu. Te, meža vidū pie Pērļu upes, slejas tipi – koka slieteņi (igauņi tos dēvē par “tepee”), kas viltīgi aprīkoti ar radiatoriem, tāpēc te var mitināties arī ziemā. Lielākajā no tiem pietiek vietas 200 cilvēkiem, grila mājā – 40 cilvēkiem. Šo kompleksu iecienījuši ne tikai somi un vācieši, bet arī vietējie uzņēmumi, kas šeit rīko tā saucamos komandu veidošanas pasākumus – viena lieta kolēģis pie rakstāmgalda, pavisam cita – mēģinot atrast ceļu mežā ar karti rokā un pārvarot šķēršļus.

Komandu spēlēs tiek piedāvātas gan laivu sacensības, šaušana ar stopu, gan pirtī iešana pēc sentēvu tradīcijām.

Pērļu upe savu nosaukumu ieguvusi, jo te tik tiešām ir upespērleņu atradņu vietas.



Otrā diena

Gandrīz astoņu metru augstumā no kaļķakmens krasta krīt Jegalas ūdenskritums, kuru gan interesantāk esot vērot ziemā, kad sals izveidojis leduskritumu. Šis dabas brīnums diemžēl demonstrē, ka arī igauņi ir spiesti piekāpties subsidētās “zaļās” enerģijas priekšā – ūdenskritums ir zaudējis pusi sava krāšņuma, jo uz upes uzbūvēta hidroelektrostacija. Vasaras vidū, kad saule izdzer Jegalas upi gandrīz sausu, drosminieku, kas gatavi šķērsot ūdenskritumu kājām, esot diezgan daudz. Taču vietējie to neiesaka darīt, upe esot viltīga un vēl ne tik sen paņēmusi arī kāda somu tūrista dzīvību. Igauņi adrenalīnu kārojošajiem labāk iesaka palu laikā pa Jegalas upi (lejpus ūdenskritumam) doties raftinga braucienā.

Rebalas akmens krāvumu kapi vairs neatrodas tur, kur tie sākotnēji atrasti. Tagad tur stiepjas ātrgaitas šoseja, bet akmens krāvumi saudzīgi pārvietoti pārdesmit metrus nostāk, bet ar seno kaulu izpēti joprojām nodarbojas arheologi. Kopumā šeit atrasti 36 apbedījumi. Par akmens krāvumu nozīmi eksistē dažādas versijas. Vieni spriež, ka tās būvētas kā saules simbols, citi aizstāv gluži praktiskus apsvērumus – aizgājējus aprakt tik akmeņainā zemē ir grūti, tāpēc tie apkrauti ar akmeņiem.

Četrus kilometrus no senkapiem (divu stundu romantisks gājiens vai stunda raitā solī) līdzās Kostiveres ciemam ieteicams apskatīt karsta lauku ar pazemes upi, kas izlauzusi sev ceļu kaļķakmenī. Tur paveras skaista ainava ar avotiem, gravām un citiem karsta veidojumiem. Taka uz karsta kritenēm sagaida ar mistisku galvaskausu – izrādās, tas nav saistīts ar seniem velna izdzīšanas rituāliem. Šis galvaskauss pieder kādai govij, kas iekritusi zemē.

Karsta zonā ir arī četras alas. Lielākā no tām ir sešus metrus gara un četrus metrus plata. Vai spēsiet to atrast?



Trešā diena

Matsalu Nacionālais parks (tuvāk uz Igaunijas rietumiem) ir nozīmīga pieturas un barošanās vieta gājputniem. Te reģistrēti gandrīz trīs simti putnu sugu, no kurām vairāk nekā puse seklajos piekrastes ūdeņos un applūstošajās piekrastes pļavās arī ligzdo. Kasarī niedrājs ir lielākais Baltijas jūrā, un te ligzdo tūkstošiem dažādu zosu, gulbju, pīļu, lauču, ūdenstrazdu. Putnu vērošanai uzstādīti vairāki torņi, no kuriem populārākie ir Haeskus (8 m), Kēmu (8 m) un kādreizējais robežsardzes novērošanas punkts Klostri (16 m). Savukārt pie 21 metru augstā Suitsu skatu torņa sākas ar ar dēļiem izlikta pastaigu taka. Tiesa, tā nav pārāk gara un veicama pusstundā, taču, ja iesiet vēlā vakara vai agrā rīta stundā, dzirdēsiet un, iespējams, arī redzēsiet putnus, kas parasti no cilvēkiem izvairās.

Matsalu līcis ir sekls sālsūdens līcis – tikai 1,5 metrus dziļš. Dabas vērotājiem te tiek piedāvāts putnus vērot, arī braucot ar kanoe. Un, ja dzirdat niedrājā kādu dobji pūšam tukšā pudelē, vērojiet uzmanīgi: turpat jābūt arī vaininiekam – lielajam dumpim.

Penijoe muižā netālu no Lihulas (senas pilsdrupas!) ierīkots Matsalu apmeklētāju centrs. Te muzejā var iepazīties ar ekspozīciju par vietējo dabu un vēsturi.

Mājupceļā piestājiet Tartu – AHHAA zinātnes centrā. Te 7. maijā atklāta jauna izstāde “Peld vai grimst?”. Apmeklētāji paši var pārliecināties, kādi dabas spēki darbojas jūrā un kā cilvēki tos izmanto. Jūrniecībai veltītās izstādes ierīkošanai bija nepieciešamas 8,5 tonnas ūdens. Taču nav jābaidās: ja nu pēkšņi rodas sūce un ūdens stihija pierāda savu varu, tad 3000 m2 plašajā izstāžu centrā ūdens nesniegsies pat līdz potītēm – tikai 7 mm.

Visi eksponāti zinātnes centrā ir interaktīvi, tā, piemēram, te var izmēģināt, kā darbojas Panamas kanāla slūžas. Panamas kanāls, kas savieno Kluso okeānu ar Atlantijas okeānu, kļuva par vienu no lielākajiem un sarežģītākajiem būvprojektiem cilvēces vēsturē. Ir arī tāds eksponāts, kas ļauj iejusties grimstoša kuģa pasažieru ādā. Te katrs var pārbaudīt, cik ilgā laikā spēj atrast izeju un nokļūst uz piepūšamā glābšanas plosta.

Ekspozīcija ierīkota astoņos jūras kravu konteineros. Izstāde būs atvērta līdz 2. novembrim. Šo izstādi veidoja 40 cilvēku un tā ir tapusi sadarbībā ar Igaunijas jūras muzeju.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+