Latvijā

Trīs trauksmainas dienas. Uz augusta puču atskatās toreizējie deputāti Felss un Ločmelis 16

Andris Felss. Foto – Zigmāris Rumka

Toreiz, pirms 25 gadiem, 19. augustā tālaika “Lauku Avīzes” redakcijā nebija kapitulantisks noskaņojums. Bet drūms gan. Bija skaidrs, ka šoreiz, aizstāvot savu valsti, ar barikādēm nebūs līdzēts. Stiprie lauku vīri ar smago tehniku nemaz netiktu līdz valdības ēkām pa bloķētiem ceļiem, otrkārt, okupācijas armija bija izvesta ielās un sadursmes prasītu daudzu neapbruņotu cilvēku upurus. PSRS glābēji Janajevs, Jazovs, Pugo un citi bija radījuši pārsteiguma momentu un likās gatavi iet uz visu banku un pāri līķiem, lai tikai noturētu grūstošo komunistisko režīmu un attālinātu Padomju Savienību no galīga sabrukuma.Vai revanša ofensīva saglabāt pusdzīvo impēriju par katru cenu izdotos? Pēc tā, kā maskavieši, ārkārtas stāvokļa ieviesēji, TV studijā sēdēja dīvaini stostīgi un mirkšķināja acis, kā no pusaklas tumsas izvilkti, šķita, ka janajeviešiem varētu pretoties un tad viņu vara un noteikšana nevilktos ilgu laiku.Redakcijas automašīnas izbrauca dažādos virzienos prom no Rīgas, jo sapratām, ka pretoties un nepieņemt varu iespējams tikai uz zemēm, ja galvaspilsētā aizžņaugtu neatkarības centienus. Tā arī toreizējās lauku  pašvaldības pārliecināja. Ka turēsies pretī, cik spēka, jo atmodas uzjundīta tauta nevēlas atgriezties padomju režīma bezcerībā un pie brīvības ideālu bojāejas.Trīs trauksmainās dienās viss izšķīrās Maskavā, kur brīvību mīloši cilvēki plikām rokām apturēja tankus. Arī Latvijā neviens negrasījās padoties un spriedzes atmosfērā pieņēma likumu “Par LR valstisko statusu”, kas apstiprināja de facto neatkarību un to, ka šeit neklausīs nekādām Kremļa pavēlēšanām. Stostīgo vīreļu sarīkotajam farsam noteiktais Boriss Nikolajevičs ātri pielika punktu, Latviju atzina starptautiski, izveda Krievijas karaspēku, varējām turpināt iekopt atgūto valsti kā jaunsaimniecību un iet pa Eiropā atgriešanās ceļu.Tas gan jāatgādina. Kolīdz VĀSK paziņoja par varas sagrābšanu un ka Gorbačovs nespēj pildīt PSRS prezidenta amata pienākumus, Latvijas barikāžu otrā pusē tūlīt atradās vīri, kas priekā saberzēja rokas. Ahā, beidzot latviešiem un pārējiem impērijas grāvējiem ieviesīs kārtību! Mūsu neatkarības pretinieki nekur nav pagaisuši. Vēl šodien ir pie labas veselības un darbojas kā iesūtīti Trojas zirgi, spārdoties pretī, musinot, kaitējot, cik var.Mēs paši, latvieši, ne vienmēr esam stāvā sajūsmībā par to, kā valsts vadīta 25 gadu laikposmā. Bieži liekas, ka panākumu un sasniegumu varēja būt vairāk, bet politiskās berzēšanās krietni mazāk. Šo to ietekmēja nelabvēlīgi ārējie faktori, bet pa lielai daļai paši putru esam vārījuši. Kāda iznākusi, tāda ir – uz priekšu jau kūlāmies.Svētku reizē palieku pie pārliecības, kāda bija 1991. gadā – ka Latvijas patriotiskā spēka un nacionālās pārliecības avoti ir Latvijas laukos. Atskatoties “to dienu acīm”, stāsta krāslavietis Ločmelis un krustpilnieks Felss, neatkarības atjaunošanas notikumu līdzdalībnieki, no kuriem pirmais cīnījās Maskavā, bet otrais Rīgā.

Toreiz 21. augustā biju daudz vairāk spārnots nekā 4. maijā

Stāsta Krustpils novada lauksaimnieks Andris Felss, 1991. gadā LR Augstākās padomes deputāts:

– Pārskatāmā vēsturē atjaunotai Latvijai labāku datumu par 21. augustu neredzu. Citi teiks – jā, bet 4. maijs? Vienmēr uzskatu, ka iestāties vidusskolā nav tik svarīgi – svarīgi vidusskolu beigt. Nav svarīgi uz kaut ko tiekties, būtiskais ir sa­sniegt rezultātu. Un rezultāts ir de facto valstiskās neatkarības atjaunošana 21. augustā. Nevajag galvās ieviest putru ar datumiem, kādus svētkus svinēt, kad un kādēļ uzvelkam karogus. Tāpēc 21. datums man ir ļoti lieli svētki. Todien iekšēji biju daudz spārnotāks nekā 4. maijā. Radās sajūta, ka brīvību vairs nekas neapdraud, komunistiskā partija beigusi pastāvēt, atkarība no Maskavas salauzta. Pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 4. maijā turpretī bija sapratne, ka neatkarību uz brokastlaiku neviens nepasniegs, priekšā ejamais ceļš būs tāls, problemātisks.

Vēsti par puču saņēmu kopsaimniecības dispečeros. Tai laikā pirmdienās un piektdienās vēl vadīju kolhozu, un 19. augusta rītā saradās speciālisti. Nakti biju labi gulējis un sāku dot vadošus norādījumus, kad no cilvēku pelēkām kā zeme sejām nopratu – noticis kas ļoti nopietns. Tad mani apgaismoja. Pa ceļam uz Rīgu aptvēru, ka ir baigās ziepes, nav skaidrs, kas notiks, kā tas izpaudīsies. Uz Maskavas ielas stāvēja bruņutransportieri, un, kad griezāmies uz parlamentu, redzēju militāro tehniku uz Vanšu tilta. Sajūtas bija nospiedošas. Jo pēkšņi saproti, ka var sabradāt un norakt vesela laikmeta, nācijas lielas atmodas sapni un iestrādes, lai to piepildītu. Un piezogas doma – atkal uz 20 vai 30, vai ilgākiem gadiem? Tas nospieda, nevis – kas var notikt ar mani vai kolēģiem. Tas pakutināja vēlāk, kad vadījām naktis, guļot turpat parlamentā uz beņķīšiem, jo omonieši bija draudējuši LTF deputātus izsmērēt pa sienām un ko vēl ne. Bija diezgan drūma neziņa. Pasaule varbūt sašustu, ja ar baltiešiem izrēķinātos, bet nevienu brīdi nebija doma, ka kādi “angļi, amerikāņi” nāktu palīgā, mūs aizstāvētu. Šodien esam NATO, bet arī pārāk ilgi esam “stūmuši fufaiku”, nevis apzinīgi pildījuši uzņemtās saistības valsts aizsardzībai. Pienāk brīdis, kad lietas jākārto reālistiski. Ja es būtu aizsardzības ministrs, savu mūžu tik vieglprātīgi nerīkotos ar aizsardzības budžetu, kā rīkojās ministri kādu laiku atpakaļ. Esmu vienmēr nodarbojies ar tautsaimniecību. Tas nozīmē rīkoties praktiski un bez izšķērdības, kā nereti gadījies kantoros sēdošiem, kuri maina ķebļus, bet ne attieksmi. Uz nākotni jau cerīgi skatāmies, lai cik ziepīgi te mēdz iet, bet skrobe metas par to, ka attīstāmies tik lēni un neefektīvi. Besī nost, kā paiet cilvēku dzīve brīvā valstī, bet progress nenotiek pēc loģiskām likumsakarībām. Augšā ir šādu tādu grupu intereses, bet par valsts interesēm pasvilpot!

Puča dienās bijām vienotāki. Atceros, kopā ar mums bija Jēkabpils miliči, citi bruņoti vīri. Tur bija lieta, ka 21. datumā bija skaidrs, ka Ārkārtas stāvokļa komiteja izgāžas, bet Rīgas omonieši bija neregulējama organizācija, kas varētu mēģināt uz savu roku mūs izkūpināt un atriebties. Bet deputātiem visu laiku bija jābūt sēžu zālē, nodrošinot kvorumu, lai jebkurā brīdī pieņemtu jebkuru lēmumu. Tos pieņēma bez šķobīšanās, kaut omonieši braukāja pa Doma laukumu. Vienbrīd mēģināja pavilkt barikāžu klučus, bet neizdevās. Ja tiktu garām, kas zina, ieņemtu mūsu māju. Paldies lauku zēniem. Domāju – jēkabpilieši, kuri stāvēja sardzē, šautu pretī. Deputāti? Katram būtu jāpieņem savs lēmums. Bijām kailām rokām, un izplatīja oficiālo nostāju, ka pasaulei pēdējā nododamā vēsts būtu – tika likvidēts miermīlīgs neatkarīgas valsts parlaments, likumīga tautas vara. Bet pie tādiem apdraudējumiem bijām pieraduši kopš barikāžu laika, kad arī diennaktīm dzīvojām parlamentā.

Pēc tam, es gribētu teikt, notika brīnums. Pirmā bezdelīga atlidoja naktī uz 20. augustu. Guļot klausījāmies radio, piepeši dzirdam – runā Boriss Jeļcins. Stāsta, kurš kara apgabals pagriezis stobrus pretējā virzienā. Tas bija priecīgs, uzmundrinošs moments, ka vēl kāds tur turas. Tā bija kritiska nakts, bet neviena krieva runu es vēl nekad nebiju uztvēris ar tādu prieku. Noteiktā balss dedza cerību stariņu, un, ja Maskavā nebūtu viena stingra vīra, boļševiku vara visus ilgi čakarētu. Paskatoties VĀSK vīru sejās, bija skaidrs, uz ko viņi spējīgi, un tās radīja nolemtības sajūtu, ka iestāsies nakts. Kā 1940. gadā – viss, priekškars aizkrīt. Ja Jeļcins Maskavā padotos, mēs viņu priekšā būtu vien mazs puteklītis. Lai cik mēs Rīgā liktos lieli savās biksēs, protams, ka viss izšķīrās Maskavā. Baltieši jau no sākuma urbināja, kustināja, bet neiztiktu bez PSRS demokrātiski noskaņoto un aktīvo cilvēku palīdzības režīma brucināšanā. Un augonis plīst, kad tas ir nobriedis.

Tad pienāca cits par citu labāki jaunumi. Ar puču Maskavā bija cauri. VĀSK likvidēti, bet Latviju starptautiski cita pēc citas atzina Islande, Dānija, Krievija, pārējās valstis.

Tagad, protams, dzīvojam citā kvalitātē, bet no drošības viedokļa nekad nevaram būt pašpārliecināti. Atrodamies stratēģiskā vietā, ko daudzi uzskata par gardu kumosu. Mani izbrīna, ka uzrodas tautieši, kas stāsta, ka Latvijai neesot vajadzējis atrasties NATO. Vai viņiem nav nekādas vēsturiskās atmiņas, kā viss beidzās, kad mēģinājām spēlēt neitrālu valsti?

Latvijā ir par maz patriotiska noskaņojuma

Intervija ar tagad pensionāru, bet 1991. gadā PSRS Tautas deputātu, krāslavieti Ādolfu Ločmeli.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

– Ločmeļa kungs, pirms kļuvāt par PSRS Tautas deputātu, Krāslavas rajonā vadījāt kolhozu, kam vienīgajam Latvijas PSR ļāva nest nosaukumu “Brīvība”. Vai pats kā “Brīvības” saimniecības priekšsēdētājs domājāt, ka atgūsim valstisko neatkarību?

– Nē. Es gan uzreiz gāju pa tautfrontiešu taku. Vienīgais no vietējiem priekšsēdētājiem. Citi bija disciplinētāki, un, trakas lietas, mūsu rajona kompartijas 1. sekretārs taču darbojās glābšanas komitejā pie Rubika. Bet neticēju, ka Latvija kļūs neatkarīga. Pat tad vēl ne, kad Dagdā uzvilka pirmo sarkanbaltsarkano karogu un pēc tam uzstutējām arī Krāslavā. Nelikās, ka aiziesim līdz galam. Pat bijām nobijušies par savu drosmi.

– Kad bailes sāka pāriet? Kad nokļuvāt Maskavā par deputātu?

– Kad Maskavā nobalsojām par PSRS konstitūcijas 6. panta strīpošanu, ar ko likvidēja Komunistiskās partijas vadošo, virzošo lomu. Kad roku pacēla pat daudzi vidusāzieši, krievi, tad šķita, ka būs cauri ar PSR savienību, ja šitā uzdrīkstējušies. To saprata daudzi. Vēl bija lieli cīniņi ar kontrspēkiem, notikumi pirms 25 gadiem, ko atceramies kā trīs trauksmes pilnas dienas, bet viss veda pie nenovēršama vecās sistēmas sabrukuma.

– Kādas spilgtākās darbojošās personas palikušas atmiņā no PSRS Tautas deputātu kongresa laika?

– No krievu deputātiem spilgtākais bija Sobčaks. Vienuvakar viņu intervēja Maskavas žurnālisti. Gadījos blakus, pīpēju. Sobčaks sāka klārēt, ka viņā jau ieklausās, viņam ir ietekme. Ka daudzos viedokļos viņam vairs nesaskan ar Gorbačovu. Tas nu bija itin lecīgi un pārliecināti. No “sliktajiem puišiem” atmiņā palicis Jegors Ļigačovs. Tas turējās visietiepīgāk un cietpauraināk demokrātu un ortodoksu pretimstāvēšanā. Bet Sobčaks, Maskavas mērs Gavrila Popovs, vēsturnieks Jurijs Afanasjevs nāca pie baltiešiem, runāja tāpat kā mēs – vsjo, kriška, ar komunistu varu ir cauri. Kad toreiz, atbraucis Krāslavā, uzstājos kultūras namā, netrūka vīru, kas par tādiem vārdiem bija gatavi akmeņiem nomētāt. Ko Ločmelis atļaujas! Pēc tam Vulfsons kā vēstures zinātājs pieķērās Molotova–Ribentropa paktam, atklājās, kā melots un kā bijis patiesībā – pamazām daudzu saprašana mainījās.

– Kādas ir sajūtas pēc 25 gadiem – vai mūsu brīvība, neatkarība nodrošināta neatgriezeniski? Demokrāti sen prom no varas Maskavā, pie teikšanas vīri, uz kuru darbībām jālūkojas ļoti uzmanīgi, pasaulē notiekot ģeopolitiskas spēles.

– Domāju, ka nereāli pazaudēt ieguvumus. Nu vellos! Šodiendien, pastāvot NATO un ES…

Kaut gan Eirosavienība pārmainās. Ko briti uztaisīja! Eiropā ir norobežošanās politikas piekritēji, nāk dažādi apdraudējumi. Ja es kādreiz būtu nosapņojis, ka Krievija kā ar šķērēm ņem un nogriež Ukrainai Krimu pāri visām starptautiskās kārtības normām, pamodies teiktu, ka bijis murgs. Bet pie mums Putins nez vai iedrošināsies uz atklātu rīcību. Pamusināt – jā. Ja šodien Krāslavā parādītos zaļi kādi tur cilvēciņi, viņiem dotu pretī.

– Bet BBC rāda filmas ar scenāriju, ka te viss varot sākties. Nav jau tā, ka visi valsts neatkarības pretinieki izmiruši un pagalam.

– BBC – tas bija ķinītis. Pretinieki valstiskumam, protams, ir. Lai ko darītu Latvijai par labu, tam, kas pret, nekas nav pieņemams! Un beigas! Šorīt satiku vīru, kurš bija skaidrs kā stikliņš, bet lamāja Krāslavā uzstādīto pulksteni. Priekš kam niekiem naudu tērējuši, kurš skatīšoties pulksteni! Gribēju viņam teikt – nomierinies, tas saskaņots ar Vešņakovu. Tad varbūt būtu labi. Vecus interfrontiešus laikam tikai nāve izlabos. Reāli pastāv divas kopienas ar diviem noskaņojumiem par Latvijas neatkarību. Varbūt pretiniekiem vairs nav tik liela skaļuma un bravūras, bet rūkšana liela.

– Un ja nu viņi tiktu pie varas?

– Nekas labs nebūtu. Nu – Ušakovs pārņēma Rīgu. It kā nav pārāk sarkanus podus nogāzis, tomēr valodu referendumu atbalstīja. Paskatīsimies no citas puses – tas pats Lembergs. Cik reizes nav nogānījis NATO? Runājis pa prātam Maskavas televīzijās?

– Kāds ir jūsu spriedums, cik iedarbīga ir Krievijas propaganda uz vietējiem cilvēkiem?

– Pompozā 9. maija svinēšana, kas Rīgā notiek pie Pārdaugavas pieminekļa, ir lipīga lieta. Arī priekš jaunatnes, jo krievu skolēni tur iet. Bet propaganda akurāt tāda pati kā savulaik pie Hitlera. Tautiešus glābt, un visus “saglāba” zem sava kāškrusta. Mums vairāk jāsargā valsts informatīvā telpa, jāveido ne tik bāli, bet profesionālāki raidījumi, ja grib sasniegt cittautiešus. Man Krāslavā bijuši pazīstami visai izglītoti cilvēki, kuri ne reizes netika ieslēguši kādu Latvijas kanālu, kaut ganpasē latvieši.

– Ik pa laikam runā, ka Latgalē vajag stiprināt latviskumu. Vairāk izvietot valsts iestādes, kādu mūsu armijas daļu. Tā jādara?

– Jā, tas ne tik daudz aizsardzībai, cik audzinošs pasākums. Ja te vēl izvieto solīto kanādiešu vienību, pabraukā ar “Abrams” tankiem, vidusskolēniem būtu ko paskatīties.

– Varbūt atjaunot obligāto iesaukumu?

– Nez, vai varam to darīt. Vai x stundā visi šaus pareizajā virzienā. Lietuviešiem cita štelle, viņi var. Padomā, pirms 25 gadiem tak nebija tā, ka mēs, letiņi, gājām pirmie, krūtis izriezuši. Nē, bijām iedzinējos. Pa lielai daļai sekojām lietuvjiem, kuri bija vienotāki. Viņu delegācija Kremļa kongresu zālē sēdēja mums priekšā. Vienā dienā visas vietas tukšas! Visi kā viens aizgāja! Bet mums teica – puiši, vīri, kas grib, var palikt, kas grib, var braukt mājās. Nebija revolucionāras disciplīnas, turklāt rubikieši turēja savu kanti.

– Toreiz lietuvieši bija priekšā, tagad atzīst igauņu pārākumu visās jomās. Tas nosit nacionālo pašapziņu!

– Tā notiek uz katra soļa, tikai hokejā sitam igauņus pušu. Viņi māk izlemt lietas, ievākt nodokļus, mēs ne. Latvijā ir par maz patriotiska noskaņojuma. Nav dižu rezervju tautas sastāvā. Gribas Briselei paklausīt un pakalpot, nevis visur virzīt nacionālās intereses pa priekšu.

– Ko sakāt par Kučinska valdību – būs mazāk paklausīga?

– ZZS tagad zirgā. Premjera amats, skaiti, arī prezidenta. Reitings uzskrūvēts. Kučinskis? Krievijā ir teiciens – tu esi lāga puisis, bet ērglis gan ne. Latviešiem laikam patīk tādi piezemēti politiķi.

– Kā jāatzīmē valsts de facto atjaunošanas apaļā jubileja? Vai pats dosieties uz Rīgu, uz svinīgiem pasākumiem?

– Nevaru teikt, ka Ločmelis aizmirsts, jo uz valsts jubilejām man vienmēr atsūta ielūgumu zelta burtiem. Nevar galīgi nolaisties, būtu jābrauc svinēt. Bet jāsaka – manā apziņā 21. augusts nav īpaši ierāmēts un izcelts, ja salīdzina ar 4. maiju. Redz, laikam tāpēc, ka toreiz galvenie notikumi un pretestība pučistiem bija Jeļcina štābā un ar demokrātijas nelokāmo piekritēju pacelšanos pie Maskavas Baltā nama. Rīga šai lietā bija diezgan bezpalīdzīga, un lielākoties noskatījāmies, kā “Gulbju ezeru” nospēlē līdz galam un kā pienāk gals vienai impērijai. Tomēr 25 gadi ir nozīmīgs laikposms atjaunotas valsts dzīvē, jāatzīmē ir.

LA.lv