Viedokļi
Komentāri

Dardedze: Visos sabiedrības slāņos joprojām ir izplatīta bērna fiziska ietekmēšana, pēršana, raustīšana 16

Tā kā vardarbību un nolaidību pret bērniem medijos visspilgtāk ilustrē atsevišķi ļoti traģiski notikumi, var rasties iespaids, ka tas ir kas ārkārtējs un notiek tikai kādās īpaši nelabvēlīgās ģimenēs.

Realitātē visos sabiedrības slāņos joprojām ir izplatīta bērna fiziska ietekmēšana, pēršana, raustīšana. Līdzās tai savu uzvaras gājienu turpina emocionāla vardarbība – kliegšana, bērna ignorēšana, apvainošana, ņirgāšanās, draudēšana. Seksuālā vardarbība Latvijā ir izplatītākais no policijā reģistrētajiem kriminālnoziegumiem, kas veikti pret bērnu. Un pamešana novārtā – nerūpēšanās par bērna fiziskajām vai emocionālajām vajadzībām – klusi nostājas līdzās. Trīs no četriem vardarbības veidiem (fiziska, emocionāla vardarbība un pamešana novārtā) nereti notiek līdzcilvēku acu priekšā. Un liela daļa cilvēku izvēlas neko no tā nepamanīt, līdz notiek kas neatgriezenisks.Lai iesaistītos, cilvēkam, pirmkārt, ir jāspēj novērtēt pazīmes – kaut kas nav kārtībā. Piemēram, skaidri jāzina, ka atbilstoši likumam pirmsskolas vecuma bērnu nekādos apstākļos nedrīkst atstāt bez uzraudzības, jo viņš pats vēl nespēj pieņemt atbildīgus lēmumus par savu rīcību. Otrkārt, ir jāpārvar savā prātā uzbūvētā šķēršļu josla – ka iejaukties nav pieņemts, vecāku attiecības ar bērnu ir privāta lieta, bērnus audzināt mūsdienās vispār ir grūti, man pašam grūti, es nezinu visus apstākļus un varbūt pēc manas iejaukšanās kļūs vēl sliktāk!

Daudz ērtāk ir ieņemt kādu no divām pozīcijām – vainošana (cilvēks aktualizē jautājumu – kurš un kā jāsoda; vai ģimeni uzmanīja sociālais dienests, policija?) un padošanās (cilvēkam nav ticības, ka kāds varētu mainīt vardarbīgo, nolaidīgo vecāku rīcību). Šie domāšanas veidi meklē atbildīgo ārpus sevis. Turpretī bērnu drošībai visvairāk nepieciešami cilvēki, kuri uzdod jautājumu – ko es varu darīt, lai palīdzētu? Ko es varu darīt, lai tas vairs neatkārtotos? Varbūt turpmāk es, redzot mazu bērnu vienu pašu, apstāšos un pavērošu, vai viņu kāds pavada. Pārkāpšu savām bailēm “ko citi padomās” un pavaicāšu, kur ir bērna vecāki, vai bērnam ir vajadzīga palīdzība. Neatstāšu bērnu vienu: palikšu viņam līdzās, kamēr ierodas pieskatītājs vai policija. Protams, ir jāmāca bērnam uzmanīties no svešiem cilvēkiem, jo viņu nodomi var būt dažādi. Tajā pašā laikā bērnam ir jāzina, ka ārkārtas situācijā – kad viņš ir nomaldījies, nobijies vai apjucis – nav jābēg vai jāslēpjas, bet gan tieši jādodas uz vietām, kur pulcējas daudz cilvēku, un jāsauc palīgā.

Centrs “Dardedze”

Raksts publicēts saīsināti, pilnu 
lasiet la.lv un centrsdardedze.lv

LA.lv