Uncategorized

Valdis ir prom, sākas “Vienotības” vibrācijas. Saruna ar Arti Pabriku 16

Foto – Karīna Miezāja

Par to, kas notiek partijā, “Vienotības” biedrs, Eiropas Parlamenta deputāts ARTIS PABRIKS stāsta Voldemāram Krustiņam un Mārim Antonevičam.

M. Antonevičs: – Latviešu politologs no Austrālijas, profesors Uldis Ozoliņš “Latvijas Avīzē” par situāciju pēc vēlēšanām raksta: “Uzskatu, ka krīze “Vienotības” vadībā turpināsies tik ilgi, cik ilgi tās spējīgākie vadītāji sēdēs Briselē, nevis Rīgā.” Te nu uzreiz divi jautājumi jums kā partijas pārstāvim. Pirmais – vai “Vienotībā” šobrīd ir krīze? Otrais – kur ir līderi, kas no šīs krīzes izvedīs?

A. Pabriks: – Politikā krīze ir pastāvīgs fenomens – tikko viena ir atrisināta, nāk nākamā. Runājot par “Vienotību”, man ir divējādas sajūtas, jo uz notiekošo vispirms raugos kā iesaistīta persona – partijas biedrs, politiķis, bet varu arī iekāpt profesora Ulda Ozoliņa kurpēs un palūkoties uz notiekošo kā politologs. Es noteikti negribu piekrist apgalvojumiem, ka “Vienotība” Saeimas vēlēšanās ir zaudējusi. Partija ir ieguvusi vairāk balsu nekā iepriekšējās vēlēšanās. Ja jāsaka, kas notiek “Vienotības” iekšienē, – tur ir zināma vibrācija. Līdzšinējais partijas līderis un vilcējspēks Valdis Dombrovskis ir prom, bet partijas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas reitings sabiedrībā nav gluži tik augsts, kā partija varētu vēlēties savam līderim. “Vienotība” ir liela partija, tajā ir daudz jaunu politiķu, kuri meklē savu vietu organizācijā, un viņiem ir sava izpratne par to, kādai jābūt partijai. Šie noskaņojumi arī veido manis pieminēto vibrāciju. Es gan uzreiz gribu atzīmēt, ka līdzīgi procesi notiek arī citās partijās, tikai “Vienotībā” tas parādās ļoti atklātā veidā. Domāju, ka problēmas, ar kurām šobrīd sastopas “Vienotība”, nav iemesls, lai tagad apšaubītu “Vienotības” kā vadošās partijas lomu valdības veidošanā.

– Jūs nedaudz pieminējāt dažādos noskaņojumus “Vienotībā”, bet kas ir tas, kas partijas biedrus tur kopā?

– Tas pats, kas jebkuru citu partiju. Pirmkārt, idejiskā kopība, es pat neteikšu – ideoloģija, bet politiskie uzskati un doktrīnas, kas vairāk vai mazāk vērstas vienā virzienā. Otrkārt, tā ir vara. Varētu jau stāstīt, ka partijas eksistē tikai tāpēc, lai īstenotu kādas idejas, bet tas nemaz nebūs iespējams, ja nebūs varas.

– Vai cīņa par varu pašā partijā nav izskaidrojums arī tam, kāpēc “Vienotībā” iezīmējas atšķirīgas grupas, kas pat necenšas slēpt savas attiecības. Piemēram, Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietniece Lolita Čigāne plati smaida, kad televīzijā runā par partijas biedra Dzintara Zaķa nepatikšanām. Var domāt, ka viņu šāda notikumu gaita tīri labi apmierina…

– Iekšējā konkurence partijā ir normāla pazīme, bet būtiski, kā šī politika tiek sabalansēta kopīgajās partijas interesēs un tālāk kopīgajās valsts interesēs. Par Dzintaru Zaķi es būtu piesardzīgs secinājumos, jo mēs dzīvojam tiesiskā valstī un apvainojumi ir pietiekami nopietni, tie prasa rūpīgu izmeklēšanu. Kamēr izmeklēšana nav beigusies, Zaķim nevajadzētu ieņemt vadošus amatus un viņš to arī nedarīs. Taču, pirms pasludināt spriedumu, ir jāsagaida izmeklēšanas rezultāti. Es gan nevaru komentēt Lolitas Čigānes interviju, taču mana pārliecība, ka, runājot par morāles jautājumiem un izsakot pārmetumus citiem, jābūt ļoti piesardzīgam, jo vienmēr var atrasties kāds traipiņš arī uz tavām biksēm.

– Runa ir par to, vai partijā nav biedru, kas saskatījuši izdevīgu mirkli, lai īstenotu sen iecerētu iekšējās varas pārdali? Ja tagad to neizdarīs, varbūt nākotnē tādas iespējas vairs nebūs…

– Iespējams, ka te parādās latviešiem izsenis pierakstītas rakstura iezīmes, kad “uz savu nelaimi saraujas, uz citu izstiepjas”. Taču patiesībā šādi gadījumi ir nepatīkami, jo met ēnu uz partiju. Īstermiņā varbūt šķiet, ka kāds varētu iegūt labākas pozīcijas, taču nākotnē tas atspēlēsies. Atsevišķu partijas biedru izaugsme un karjera ir lielā mērā atkarīga no partijas kopējiem panākumiem, tāpēc es ieteiktu nevienam pārāk nepriecāties ne par Zaķa gadījumu, ne par Solvitas Āboltiņas svītrojumiem.

V. Krustiņš: – Un kā jūs komentēsiet to, ka iesniegumu pret Zaķi Drošības policijai iesniedza pieredzējis “Vienotības” biedrs Juris Vidiņš? Viņš taču labi saprata, kādas būs sekas. Tagad mums stāsta, ka tā esot “Saskaņas” provokācija, bet Vidiņš taču nav no “Saskaņas”.

– Šis notikums noteikti sīkāk jāizvērtē gan “Vienotības” valdei, gan ētikas komisijai, taču partijai nav instrumentu, lai veiktu policejisku izmeklēšanu. Tāpēc ir pareizi, ka šī lieta nonākusi Drošības policijā. Protams, ir arī politiskā puse. Runāsim atklāti – Zaķis politikā ir “sista kārts”, arī ņemot vērā viņa iepriekšējo darbību. Viņam būs grūti atgriezties politikā, pat ja apvainojumi par balsu pirkšanu būs izrādījušies nepatiesi.

– Jā, Zaķis ir tāds “melnstrādnieks” – “aristokrāti” grozās Briselē un citās smalkās vietās, Zaķim jādara ikdienas darbs. Taču jautājums ir būtisks – vai partija uzticas Zaķim, ja viņš saka, ka ir nevainīgs? Nē, esot jāsagaida izmeklēšana un tad varēšot spriest…

– Es pirms šīs intervijas zvanīju Dzintaram Zaķim, jo gribēju dzirdēt viņa viedokli. Un Zaķis man apgalvoja, ka viņš nav iesaistīts noziedzīgos nodarījumos, tā esot pret viņu vērsta kampaņa. Es noteikti negribu viņu apvainot vai paust neuzticību, taču vienmēr ir jāsaglabā kāda daļa vietas šaubām. Tas ir arī sabiedrības interesēs, lai neizskatītos, ka mēs kādu cenšamies piesegt.

– Jūs cerat pārliecināt sabiedrību? Un kam pakļauta Drošības policija? “Vienotības” ministram!

– Bet kas vēl var izmeklēt šo lietu? Es īpašu alternatīvu neredzu…

– Vai jūs, partijnieki, Eiroparlamentā neesat pārāk attālinājušies no partijas dzīves? Brīžiem rodas iespaids, ka notiekošo tā kā vērojat no malas, neuzņemoties atbildību.

– Es neteiktu, ka mēs nejūtam atbildību. Taču, protams, ir jautājumi, kas ir jālemj ikdienā un ātri. Ja strādā Briselē, nevari, piemēram, aktīvi iesaistīties valdības veidošanas procesā un partijas kongresa darbakārtības veidošanā.

M. Antonevičs: – Partijas kongress ir plānots decembrī, kādas pārmaiņas jūs no tā sagaidāt?

– Līdz tam laikam vēl daudz ūdens paspēs aiztecēt. Droši vien būs pabeigta pieminētā izmeklēšana Zaķa lietā, būs izveidota valdība un zināmas citas pozīcijas. Tad mēs varēsim lemt par tālāko rīcību.

– Vai partijas priekšsēdētājs būtu jāpārvēl? Notikumu un vēlēšanu sakarā?

– Āboltiņas kundze nenoliedzami ir bijusi spēcīga partijas līdere. Īstenībā mums pat īsti nav cilvēku, kas vadību tā uzreiz varētu uzņemties. Runājot par vēlēšanu rezultātiem, ir būtiski uzsvērt, ka varbūt viņas personīgie rezultāti nav spoži, taču partijai kopumā tie ir labi un tas lielā mērā ir arī Āboltiņas nopelns. Jebkurā gadījumā nebūtu pareizi tagad taisīt revolūciju, pārmaiņām jābūt pakāpeniskām. Es neredzu pamata nomainīt priekšsēdētāju šobrīd, taču nākotnē tas varētu notikt. Neviens priekšsēdētājs jau nav mūžīgs.

V. Krustiņš: – Pirms vēlēšanām pastkastītē atradu bukletu ar Sarmītes Ēlertes foto un, kad es to izlasīju, sapratu, ka “Vienotībai” draud nepatikšanas. Tā ir tāda kā rekomendācijas vēstule, kur, piemēram, Sandra Kalniete saka: “Viņa ir gudra un neatlaidīga, cilvēks, ar kuru nešauboties var plecu pie pleca cīnīties ierakumos un izmanīgi lauzties caur birokrātijas džungļiem, jo viņa nenodos.” Aha, tātad jau sāk runāt par nodevību? Gatavojas! Un ko var gaidīt, ja katrs velk uz savu pusi?

– Es pārvaldē parasti esmu atbalstījis piramīdas struktūru. Ir ļoti labi, ja partijas ir demokrātiskas un iekšēji spēj mijiedarboties starp dažādām grupām un partijas vadību, taču, ja partija nav labi strukturēta un tajā nav disciplīnas, tad ilgtermiņā tai nevar būt panākumu. Tas nav tikai mans viedoklis, to saka arī politoloģijas teorija. Panākt pietiekami labu pārvaldības modeli būs viens no galvenajiem “Vienotības” kongresa uzdevumiem. Jānošķir darba attiecības no privātajām attiecībām. Mums partijā ir daudz cilvēku, kuriem vienam pret otru varbūt nav lielas simpātijas, taču tas jānoliek malā.

M. Antonevičs: – Runājot par “Vienotību”, bieži tiek uzsvērts, ka partijas vadītājam jābūt labam organizatoram, jāsatur kopā atšķirīgu uzskatu grupas un tamlīdzīgi. Neticu, ka, piemēram, Merkele kā Vācijas Kristīgo demokrātu savienības vadītāja nodarbojas ar šādām lietām. Viņa vada valsti un kā līdere iemieso partijas politiku. Bet Latvijā partiju vadītāji pat netiecas kļūt par premjeriem. To, starp citu, nupat presē uzsvēra arī jūsu partijas biedrs, līdzšinējais finanšu ministrs An­dris Vilks.

– Tas būtu ideālais variants, ja partiju līderi būtu gatavi uzņemties arī valdības vadīšanu. Cik atceros, Āboltiņas kundze pat bija izteikusi, ka viņa to varētu uzņemties, es nezinu, kāda šobrīd ir viņas pozīcija. Taču te jau atkal jāsaka, ka tā ir kopīga iezīme visām Latvijas partijām, ka priekšsēdētājs nav premjera kandidāts. Tas īsti nav pareizi, tajā pašā laikā, manuprāt, būtu nepareizi, ja valdības veidošanu uzņemtos cilvēks, kuram nav pat ministra darba pieredzes. Ne par Laimdotu Straujumu, ne Solvitu Āboltiņu to gan nevar teikt – viņas iepriekš ir bijušas ministres.

V. Krustiņš: – Vai pēc Valda Dombrovska atkāpšanās nebija pareizāk izvirzīt par Ministru prezidenti Āboltiņu. Straujuma pēc aicinājuma nav politiska persona. Jau pieminētais politologs Ozoliņš viņu dēvē par “tehnokrāti”. Lai gan vajadzētu “valsts būvētājus”, kā viņš vēlas.

– Pag, kad partijas izvirza politiskus līderus, avīzes uzreiz raksta – nē, tas neder, vajag ekspertus. Dari, kā gribi, visiem labi tāpat nekad nebūs! Es piekrītu, ka trūkst līderu, bet tā nav tikai Latvijas problēma. Skatīsimies plašāk! Eiropas un pasaules politikā daudzas šī brīža lielās problēmas ir radušās tāpēc, ka nav bijis līderu īstajā vietā un īstajā laikā. Tas attiecas gan uz Ebolas vīrusu, gan Sīriju un Irāku, gan Krieviju – Ukrainu, gan citām krīzēm. Arī Briselē to līderu nav. Sabiedrībai patīk pelēka tipa vadītāji.

– Jautājums – kas tagad “rullēs” Latvijas valdību? – kā izteicās sociologs Aivars Freimanis. Kas stāvēs aiz Straujumas?

Saistītie raksti

– Domāju, ka Straujumai pietiks prāta pašai un nevienam nevajadzēs “rullēt”. Valdībai, protams, nebūs viegli, paredzu, ka iekšējā spriedze būs lielāka nekā iepriekšējai, jo tīri proporcionāli gan ZZS, gan Nacionālā apvienība Saeimā ir ieguvušas vairāk vietu. Taču es nedomāju, ka tagad “Vienotībai” jāatsakās no premjera amata.

– Nē, to jau neviens nesaka. Pat Valsts prezidents ļoti vēlas, lai šajā amatā būtu tieši Straujuma.

– Tāpat arī ārlietu un aizsardzības ministriem jāpaliek savās vietās. Atcerēsimies, ka tuvojas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā un ļoti svarīgi, kas šajā laikā pārstāvēs valsti. Par pārējiem ministru amatiem var diskutēt.

LA.lv