Latvijā
Sabiedrība

Pensijā pārcelties uz laukiem? Vecu koku grūti pārstādīt 16

Shutterstock ilustrācija

Laiku pa laikam Rīgas pensionāri tiek aicināti pārcelties uz laukiem un mazpilsētām, kur dzīve ir klusāka un mierīgāka. Sak, pārdosi dārgo Rīgas dzīvokli, provincē nopirksi daudz lētāku un vēl paliks nauda, lai baudītu laimīgas vecumdienas. Taču mainīt ierasto vidi un dzīves ritmu mūža nogalē nebūt nav vienkārši.

Rīga kā liels magnēts joprojām pievilina jauniešus un vidējās paaudzes cilvēkus, jo galvaspilsētā ir daudz plašāks studiju un darba vietu piedāvājums, lielākas iespējas baudīt izklaides un kultūras pasākumus. Taču mūsu valsts vadība ir centusies novirzīt cilvēku plūsmu arī pretējā virzienā, lai Latvijas mazpilsētas un lauki nepaliktu pavisam tukši. “Dosimies prom no lielajām pilsētām, kur katram pieder labi ja dzīvoklītis daudzdzīvokļu namā. Dosimies prom no sastrēgumiem ielās un no pārblīvētiem mikrorajoniem. Dosimies uz laukiem, kur ir plašumi, daba un gaiss,” savulaik Jaungada uzrunā tautu aicināja toreizējais premjers Einars Repše, rosinot “apdzīvot mazo Latviju pēc iespējas vienmērīgi”.

Visi uz Valku!

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Tā kā pierunāt jauniešus pamest Rīgu būtu diezgan bezcerīgs pasākums, amatpersonas pievērsās citai galvaspilsētas iedzīvotāju grupai: pensionāriem. Repšes pēctecis premjera amatā Indulis Emsis rosināja pensionārus neturēties pie domas par dzīvi Rīgā, bet apsvērt iespēju pārcelties uz citiem reģioniem. Pie idejas praktiskās īstenošanas ķērās Valkas mērs Vents Armands Krauklis, kurš Rīgas pensionāriem pat piesūtīja vēstules ar aicinājumu iegādāties dzīvokli Valkā. “Pārdodot vai izīrējot jūsu dzīvokli Rīgā, ievērojami uzlabosiet savu materiālo stāvokli, kas ļaus vecumdienas pavadīt daudz bezrūpīgāk,” bija rakstīts vēstulē.

Valkas pašvaldības vadītājs Krauklis uzskata, ka toreizējais aicinājums bijis pat sekmīgāks, nekā cerēts. “Pie mums uz Valku pārcēlās ne vien pensionāri no Rīgas, bet arī ģimenes ar bērniem. Tiesa gan, daļai tas bija tikai starpposms dzīvē un pēc pāris gadiem viņi devās tālāk laimes meklējumos, bet daļa iesakņojās un kļuva par īstiem valcēniešiem.” Krauklis vēsta, ka pēdējos gados bez īpašas reklāmas kampaņas notiek pārcelšanās otrais vilnis, jo salīdzinoši labu dzīvokli Valkā iespējams nopirkt par lētu naudu: 3000 līdz 7000 eiro. “Un atkal tie ir ļoti dažādi cilvēki. Gan jaunas ģimenes, kuras vēlas uzlabot dzīves apstākļus un visbiežāk atradušas darbu Igaunijā, gan pensionāri, kuri vēlas savu dzīvokli Rīgā atstāt bērniem vai kuru senči nākuši no mūsu puses, vai kuri nespēj samaksāt augsto nekustamā īpašuma nodokli.”

Gandrīz nomiru aiz garlaicības

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Nekustamā īpašuma nodokļa kāpums ir viena no problēmām, kas sagādā raizes Rīgas pensionāriem. Teorētiski risinājums ir vienkāršs: ja nevari samaksāt par dārgo dzīvokli, pārdod un iegādājies vietā citu, lētāku. “Swedbank” galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks pirms kāda laika norādīja, ka pensionāri, kas palikuši vieni, nereti turpina dzīvot divu un trīs istabu dzīvokļos, lai gan varētu tos pārdot un iegādāties vienistabas. Viņam piekrīt arī investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, kurš ar saviem izteikumiem nereti nokaitinājis Latvijas pensionārus: “Ja pensionārs ir palicis viens pats trīsistabu dzīvoklī, nevar atļauties to uzturēt un prasa valsts atbalstu, manuprāt, tā ir nepamatota prasība. Kāpēc sabiedrībai būtu jāatbalsta izšķērdīgs dzīvesveids?”

Arī pārcelšanās no Rīgas uz provinci teorijā izklausās labāk nekā praksē, jo viss nav tik vienkārši. Par to pārliecinājusies socionikas pasniedzēja Velta Līvija Miķelsone, kas no Rīgas pārcēlās uz Madonu, izturēja nepilnus trīs gadus, bet tagad atgriezusies atpakaļ galvaspilsētā. “Par pārcelšanos uz provinci var runāt tikai tas, kurš pats to nav izjutis. Madonā man bija lieliska māja: 140 kvadrātmetri, kamīns, siltā grīda, skaists dārzs pie mājas, bet tas viss neko nelīdzēja, jo tur es jutos ļoti skumji. Domāju, ka nobeigšos aiz garlaicības. Man bija sajūta: ja palikšu Madonā, vienkārši nomiršu,” stāsta 73 gadus vecā Miķelsone.

Mazpilsētas šarms

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Viņa atzīst, ka sapnis par atgriešanos dzimtajā pusē nav piepildījies, jo Madonā viņa nespēja iedzīvoties. “Tikpat labi varēju aiziet dzīvot uz Cēsīm, Gulbeni vai Tukumu, jo manas prombūtnes laikā Madonā viss bija mainījies. Mana paaudze ir novecojusi, ar jaunības draugiem nesanāca tikties: daži jau ir miruši, citi atsvešinājušies, dzīvojas pa savu māju un nekur neiet,” secina Miķelsone. Pēc viņas domām, vieglāk būtu pensionāru pāriem, ja uz jauno dzīvesvietu pārceļas vīrs ar sievu, jo divatā tomēr ir jautrāk. “Kā man teica viens gudrs cilvēks: tas ir liels risks, ka pensijas vecumā pārcēlies no Rīgas uz Madonu. Es pārvācos no otrā stāva uz pirmo, bet tāpat vairs nejūtos kā mājās.” Miķelsone norāda, ka arī viņas aizraušanās ar socionikas gudrību mācīšanu Madonā nevienam īsti nebija vajadzīga.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Katrā vietā ir savs attīstības līmenis, kam nav iespējams pārlēkt pāri. Provincē saziņas līmenis ir zemāks; to nevar salīdzināt ar Rīgu,” stāsta sudraba mākslinieks Oļegs Auzers (67), kurš pirms dažiem gadiem no Rīgas pārcēlies uz Limbažiem. Viņš atzīst, ka reizēm pietrūkst sabiedrības, taču kopumā ar dzīvi Limbažos ir apmierināts. “Man ir pavisam cita vērtību skala, tādēļ nav tik svarīgi, kur es atrodos; varētu dzīvot arī uz Mēness.”

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Tam, ka rīdziniekiem pēc pārcelšanās uz provinci varētu pietrūkt galvaspilsētas rosīgās kultūras dzīves, nepiekrīt Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja Andra Konste, kura uz šo Kurzemes pilsētu pārcēlās pirms vairāk nekā desmit gadiem. “Dzīvot mazpilsētā ir brīnišķīgi. Šeit viss ir pa rokai, visur varu aiziet kājām. Ja vēlos baudīt Rīgas kultūras dzīvi, attālums nav šķērslis. Man ļoti patīk braukt ar autobusu, jo brauciena laikā vari darīt visu, ko vēlies: gulēt, lasīt grāmatu, darboties ar datoru utt. Pēc trim stundām esmu Rīgā, varu tikties ar draugiem, apmeklēt kultūras pasākumus.”

Dārgā province

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Pēc investīciju baņķiera Rungaiņa domām, pensionāriem gan būtu rūpīgi jāizvērtē visas nianses, pirms pārcelties uz Latvijas mazpilsētām, daudzas no kurām esot “lēni mirstošas”. “Jāsaprot, ka nekustamā īpašuma vērtība šādās vietās turpinās kristies,” spriež Rungainis, kurš rosina koncentrēt Latvijas ekonomiku ap Rīgu.

“Provincē ir dārgāks transports, arī pārtikas un citu preču cenas veikalos nereti ir lielākas nekā Rīgā, jo tirgotājiem tur ir mazāks apgrozījums. Apkures un citu komunālo pakalpojumu izmaksas daudzās mazpilsētās ir lielākas nekā Rīgā. Ja tev jāmaksā dārgāk par pārtiku, transportu un komunāliem pakalpojumiem, tad nekādu izdevīgumu tur neredzu,” uzskata Rungainis. “Vecākiem cilvēkiem ir svarīgi arī saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi, bet to nav iespējams uzturēt vienlīdz augstā līmenī visā Latvijā. Medicīnas pakalpojumu kvalitāte ārpus Rīgas ir ievērojami zemāka; daudziem pacientiem netrūkst šausmu stāstu par vietējās slimnīcās piedzīvoto.”

Rungainis norāda, ka arī citās valstīs pensionāri labprāt dzīvo lielpilsētās, kur ir augstāka dažādu pakalpojumu kvalitāte. “Piemēram, es neredzu, ka zviedru pensionāri masveidā bēgtu no Stokholmas.” Tomēr citās valstīs iedzīvotāju migrācija dzīves laikā ir izteiktāka; turīgo rietumvalstu pensionāri mūža nogalē var atļauties pārcelties uz siltākām zemēm, piemēram, Kanāriju salām.

Dzīvoklis kā kapitāls

Pašlaik vairumam Latvijas pensionāru labklājības līmenis ne tuvu nav tāds, lai sapņotu par mūža nogales pavadīšanu Kanāriju salās. “Swedbank” galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks gan norāda, ka ienākumus var veidot ne tikai alga vai pensija, bet arī dažādi uzkrājumi, piemēram, nekustamais īpašums. “Rietumu pasaulē cilvēki labāk saprot, ka nekustamais īpašums ir daļa no viņu pensijas kapitāla. Darba mūža laikā var pakāpeniski uzlabot savus dzīves apstākļus, pārvākties uz lielāku un labāku mājokli, bet vecumdienās, kad ir citas prioritātes, pārcelties uz lētāku un mazāku. Ja mājoklis ir lielāks, nekā tev reāli nepieciešams, vari to pārdot, iegādāties mazāku un izmantot peļņu, lai apmierinātu citas vajadzības,” spriež Kazāks. “Latvijā tirgus ekonomika vēl ir salīdzinoši jauna parādība, tādēļ cilvēki nav pieraduši pie šādas domāšanas. Arī dzīvokli viņi bieži vien nevis pirkuši par naudu, bet gan ieguvuši privatizācijas rezultātā, tādēļ neuztver kā daļu no kapitāla.”

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Kā secina demogrāfijas un migrācijas pētnieks Ilmārs Mežs, ir gana daudz piemēru, kad cilvēki netiek galā ar sava īpašuma apsaimniekošanu, bet ne par kādu naudu nav gatavi to pārdot. “Es pazīstu vecāku kundzi, kas viena palikusi lielā trīsistabu dzīvoklī Rīgas centrā. Iespējams, viņai būtu labāk to pārdot, pārcelties uz mazāku mājokli un saņemt krietnu naudas summu uz cenu starpības rēķina.” Mežs gan norāda uz būtisku riska faktoru šādos darījumos: Latvijā ir bijuši gadījumi, kad krāpnieki mēģina iedzīvoties uz senioru rēķina, par sviestmaizi nopērkot viņu īpašumus. “Iespējams, valsts varētu nākt palīgā, sniedzot bezmaksas konsultācijas pensionāriem, kas nekad mūžā nav pirkuši vai pārdevuši nekustamo īpašumu.” Mežs secina, ka latvieši pēc dabas ir diezgan nemobili, nelabprāt pārceļas uz citu dzīvesvietu.

Trijatā četrās istabās

Kā uzskata biedrības “Rīgas pensionāru savienība” vadītāja Taiga Rācene, galvaspilsētas pensionāriem nav jāsteidzas pārdot savus dzīvokļus, lai pārceltos uz provinci. “Ārzemes ir ārzemes, Latvija ir Latvija. Mums ir cita mentalitāte; latvieši neskraida no vienas vietas uz otru. Kādēļ man būtu jāpamet savs dzīvoklis?” 79 gadus vecā Rācene stāsta, ka viņai ir četristabu dzīvoklis, kurā viņa mitinās trijatā ar suni un kaķi. “Pensija man ir ap 250 eiro, samaksāju 100 eiro par komunāliem pakalpojumiem, paliek pāri 150 eiro jeb piecītis dienā. Vai tad ar to nepietiek? Vienīgi jācer, ka veselība turēsies. Nesen sanāca paslimot, trīs mēnešu laikā samaksāju 150 eiro par zālēm, jo medikamenti mums ir ļoti dārgi.” Rācene saka paldies Rīgas domei par to, ka galvaspilsētas pensionāri bez maksas var izmantot sabiedrisko transportu, kas ir liela privilēģija. “Pensionāriem ir jāpiemērojas apstākļiem. Padomju laikā es varēju atļauties staigāt pa kafejnīcām un restorāniem, tagad to nevaru, bet nesūdzos, par dzīvokli vēl varu samaksāt. Jāiztiek ar to, kas ir. Protams, tagad nevaru atļauties braukāt ar taksometru vai ceļot uz ārzemēm, bet visam pārējam man pietiek.”

“Swedbank” ekonomists Kazāks atzīst, ka dzīvokļa pārdošana un dzīvesvietas maiņa ir ne tikai finansiāls, bet arī emocionāls darījums: pensionāram jārēķinās, ka pēc pārcelšanās viņš būs tālāk no ierastās vides, draugiem utt. Kā uzskata Rīgas Aktīvo senioru alianses vadītāja Terezija Mackare, tādēļ nebūtu prātīgi aicināt galvaspilsētas pensionārus pārcelties uz Valku, labāks risinājums būtu dzīvesvietas meklēšana Pierīgas reģionā.

Gribu pastaigāt pa lielveikalu!

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Saeimas deputāte Ingūna Rībena (Nacionālā apvienība) stāsta, ka uz dzimtas īpašumu Ropažu novadā savulaik pārcēlušies viņas vecāki, nesenā pagātnē arī māsa ar vīru, un arī pati Rībena brīvo laiku labprāt pavada lauku mājās. “Tā ir nomaļa vieta, kur iespējams baudīt svaigu gaisu un klusumu, meža zvēri staigā pa pagalmu. Vienlaikus arī Rīga ir samērā tuvu, mazāk nekā stundas laikā esmu Rīgas centrā.” Rībena gan atzīst, ka mūža nogalē nav viegli mainīt dzīves vidi. “Mana mamma bija Rīgas meitene, kas visu mūžu nodzīvojusi galvaspilsētā, tādēļ pēc pārcelšanās uz Ropažiem viņai nebija viegli, jo pietrūka draudzeņu un galvaspilsētas dzīves ritma. It sevišķi tumšā gadalaikā, kad viegli ieslīgt depresijā. Tēvam, kuram ir 93 gadi, šajā ziņā ir vieglāk, jo tās ir viņa dzimtas mājas.”

Saistītie raksti

Galvaspilsētas baņķieris Rungainis ir cēlies no Limbažiem, bet viņam nenāk ne prātā vecumdienās doties uz dzimto pusi. “Šobrīd es dzīvoju Jūrmalā, un jau tas, manuprāt, ir diezgan tālu no Rīgas. Jau sengrieķu filozofi secināja, ka “nav iespējams divreiz iekāpt vienā upē”. Ko nozīmē atgriezties jaunības pilsētā? Vai es tagad varu atgriezties 70. un 80. gadu Limbažos, kad mēs dzīvojām pavisam citā valstī ar citu iedzīvotāju sastāvu un ekonomikas struktūru?”

Atgriešanās jaunības zemē nesanāca arī Veltai Līvijai Miķelsonei, kas Madonā vairs nav jutusies kā mājās. “Reiz es jau sāku jaunu dzīvi, kad pārcēlos dzīvot uz Rīgu. Otrreiz iesakņoties nesanāca,” secina Miķelsone. Tagad viņa meklē dzīvokli Rīgā, jo pašlaik nākas mitināties pagaidu mājoklī. “Es biju izslāpusi pēc Rīgas. Pēc dabas esmu ekstraverts cilvēks. Man ir vajadzīgs Rīgas troksnis un kustība, kaut vai iespēja aiziet pastaigāt pa lielveikalu.”

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv