Uncategorized

Varas gaiteņos trūkst svaiga gaisa. Saruna ar Ģirtu Valdi Kristovski33

Foto – Timurs Subhankulovs

“Latvijas Avīzē” viesojas Ģirts Valdis Kristovskis. Viņš 1990. gada 4. maijā balsojis par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, bijis zemessardzes veidotājs, tās pirmais komandieris, iekšlietu, aizsardzības un ārlietu ministrs, Eiropas Parlamenta deputāts. Pirms vairākiem gadiem – arī “Vienotības” līdzdibinātājs. Pašlaik Kristovska kungs pagājis malā no politikas, taču vērīgi seko visām norisēm valstī. Viņu intervēja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Vai joprojām piederat “Vienotības” partijai?

Ģ. V. Kristovskis: – Tikai ierindas biedra statusā. Aktīvi nepiedalos kopš 2011. gada nogales.

– Tiešām nekur nepiedalāties? Pašlaik taču notiek aktīvas kustības – gatavojas vēlēt prezidentu.

– Jā, tā kā sevi pieskaitu aktīvo pilsoņu kategorijai, šāds politisks notikums man tomēr nav galīgi vienaldzīgs. Arī tāpēc, ka aprit jau 25 gadi, kopš man bija gods balsot par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Gribas redzēt prezidenta amatā sakarīgu personu. Toreiz tālajā valstiskuma atjaunošanas laikā bijām saistīti padomju sistēmā kā redzamām, tā neredzētām saitēm. Redzamo daļu – padomju karaspēku – izdevās izvest, okupācijas drošības iestādes likvidēt, taču neredzamie valsts pretinieki, kuriem dažkārt nākas pieskaitīt arī pašiem sevi, jo­projām palikuši. Nav nostiprināta sabiedrība, kura konsolidējusies ap vienotu vērtību ideoloģiju, kas spēcina nāciju. Tāpēc jo vairāk nepieciešams tāds Valsts prezidents, kas nepārprotami pārstāv vērtības, kas ceļ un iedvesmo, mobilizē un motivē Latvijas cilvēkus – katru savā vietā tā, lai ikkatrs gribētu ko vairāk panākt un sasniegt. Tas nāk par labu visiem.

– Daudz runā, kādam jābūt nākamajam prezidentam, mazāk par to, kas viņam jādara. Jūs arī sacījāt par nepadarītajiem darbiem, ka nav vienota fundamenta. Varbūt to vajadzētu ierakstīt prezidenta darbu sarakstā?

– Parlamentārās republikās, piemēram, Vācijā vai Itālijā, par prezidentu parasti atrod visādā ziņā solīdus cilvēkus, taču politiski ne pārāk redzamus, un viņi ieņem tādu kā goda amatu. Vācijā toni nosaka pārsvarā valdības galva, kanclers, Merkele. Latvijas, lai arī parlamentāras valsts, situācija ir citāda. Mēs, neliela valsts, nevaram atļauties šo amatu atstāt neaktīvu. Tāpēc nepiekrītu runām, ka Valsts prezidents ir tikai reprezentatīva persona, ka tam nav īstas varas un ka lielas jēgas no šāda amata Latvijai neesot. Tieši otrādi – arī parlamentārā republikā prezidentam pildāmi ļoti izšķirīgi uzdevumi. Galvenais ir vērtību un gara uzturēšana. Manuprāt, līdz šim ar to vislabāk tika galā Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā. Viņa tiešām centās sabiedrību motivēt un celt kultūras vērtības. Taču līdztekus viņa pievērsās valsts drošības aspektiem, jo bija jāiestājas NATO. Vērtības un drošība šodien atkal ir Latvijas darba kārtībā. Valsts prezidentam šeit ir plašs darba lauks, ne tikai atgādinot par pamatvērtībām, tiesiskumu un drošību, bet arī rosinot nācijai jaunus mērķus un cik iespējams apvienojot ļaudis, kas tiem sekotu. Prezidentam ir jāspēj uzrunāt ne tikai pa­mattautu, bet jāatrod vārds arī cittautiešiem. Tāpēc prezidents nevar nākt kā balta lapa, tam jābūt globālus procesus izprotošam cilvēkam, kurš met skatu tālu nākotnē un spēj skatīties pāri robežām, tomēr nezaudējot saikni ar notikumiem pašu zemē. Viņam jāorientējas abos – gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas laukos.


– Un viņam jāklauvē pie Merkeles vai Obamas durvīm?

– Ja Latvijas prezidentam būs ko teikt, tās atvērsies pašas no sevis un laipni aicinās iekšā. Esmu pieredzējis, ka mūsu nelielās valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2002. gada NATO samitā Prāgā saka runu un pēc tās visu lielvalstu vadītāji pieceļas kājās, un zālē skan grandiozas, nerimstošas ovācijas. Toreiz runāja arī abu Baltijas kaimiņvalstu līderi, taču viņu runas saņēma tikai pieklājības aplausus. Lai gan tēma, kas tika apspriesta, bija viena un tā pati. Tātad, ko mēs šodien sūtīsim pie Merkeles vai Obamas durvīm?

E. Līcītis: – Tad jāaicina Vaira kā diža prezidente atpakaļ?

– Vaira tiešām bija laba. Bet starp kandidātu vārdiem, kurus dzirdam minētus, ir arī citi interesanti cilvēki. Manuprāt, Egils Levita kungs ir ļoti piemērots šiem laikiem, lai ieņemtu augsto amatu. Latvijā viens otrs viņa nelabvēlis propagandē – viņš, lūk, mīt kaut kur Rietumu tiesu sistēmā un nenieka nesaprot no Latvijas. Egilu Levitu pazīstu kopš 1989. gada, kad viņš rakstīja mūsu valstiskuma atjaunošanas dokumentus, vēlāk kopā bijām vienā valdībā. Viņš vienmēr zināja, ko Latvijai darīt. Lūk, vēl apbrīnojamāks Levita darbības fakts! 1983. gadā, kad Latvijas brīvība 99,99% ļaužu šķita nesasniedzams sapnis, tieši viņš izstrādāja un panāca Eiropas Parlamenta rezolūciju par Baltijas valstu dekolonizāciju. To varēja panākt spēcīgs cilvēks, kas pārliecina lielākās Eiropas politiskās grupas. Un vēl nesen, pirms gada, uz Levita pleciem gulās Satversmes preambulas pilnveidošanas, latviešu nācijas juridiskās kvalifikācijas process. Tas ir veikums, kas spilgti runā par cilvēku!

V. Krustiņš: – Nē, nu kāpēc ne – cienījams, atbalstāms amata pretendents. Politiķi Saeimā skaitot balsis, kam ir lielākas, kam mazākas izredzes, lai kļūtu par prezidentu, bet diezin vai viņi varēs pilnīgi un galīgi ignorējot sabiedrības noskaņojumu. Koalīcijai neesot taču vietā nolikta kandidāta, tāpēc varbūt arī Levita kungs varētu parādīties priekšplānā. Viņa parādīšanās priekšplānā ir svarīga kaut tāpēc, ka kandidātus skatās, vērtē un salīdzina.



– Patiesībā Levits ved pareizu politiku. Viņš nav kopā ne ar vienu partiju, taču runā ar visiem un kalpo visiem, tas ir tautai, viņš stāv pāri politiskā katliņa mutuļošanai, un tas ir lieliski. Levits ir pazīstama, augsta latiņa, un ikvienam citam kandidātam būs ar to jāmērojas. Pašlaik man nav skaidra “Vienotības” rīcība, jo par prezidenta kandidātu tiek pieteikti četri pieci partijas biedri, zinot, ka Saeimas balsojumā tos tik un tā neatbalstīs. Kāpēc nepiekrist virzīt Levitu? Viņš nepieder Nacionālajai apvienībai. Viņš to ir apliecinājis. Viņš kā pirmklasīgs jurists, kas piedevām apveltīts ar valstsvīra dotībām, tiklab pieder arī “Vienotībai”, pat ZZS, neskatoties uz Brigmaņa īso, skarbo: nē…

– “Nav mūsējais?!”

– Nav, bet tad vismaz vajag pateikt argumentus noraidījumam, lai norāda uz Levita trūkumiem, ko tādu sastrādājis, ka ZZS viņu nepieņem. Cienījams cilvēks, nav partijisks, tātad ir piederīgs visai koalīcijai un ir ar savu stāju – kāda problēma koalīcijā vienoties?

E. Līcītis: – Un kāda ir problēma?

– Laikam taču grib, lai prezidents būtu bīdāms un stumdāms. Skaidrs, ka prezidents personība, kas pārstāv vērtības un gribēs celt valsti un sabiedrību, varētu kādam aizkulišu spēlētājam arī nepakļauties. Bet vēl jau ir cerība, ka koalīcijas politiķi apdomāsies, izšķirsies par visiem mums labāko, nevis kādam atsevišķi vēlamāku kandidātu.



– Tas ir jūsu kā ventspilnieka ieteikums?

– Es neuzņemos runāt ventspilnieku vārdā, tur ir daudz gudru cilvēku, bet aicinu koalīciju ieklausīties saprāta balsī un tajā, ko vēlas tauta. Man nāk prātā balsojums par Vairu Vīķi-Freibergu pirmajā reizē. Es biju tolaik tēvzemiešu deputāts un arī ministrs. Pa Saeimas kāpnēm kāpu reizē ar Ministru prezidentu Vili Krištopanu. Viņš apjautājās, par ko es balsošu. Atbildēju, par Vairu, jo redzu, ka viņai ir vilkme, uz kuru gaida Latvija. Vilis gan neieteica to darīt, jo Vairas ievēlēšanas gadījumā kritīšot valdība un es zaudēšot ministra vietu. Tomēr balsoju, kā biju nolēmis. Mana balss bija viena no tām 50, kuras nepietrūka, lai pirmajā reizē Freibergas kundzi nenāktos izvadīt no Saeimas nama kā neveiksmīgu Valsts prezidenta kandidāti. Taču Krištopana valdība tiešām krita. Politikā visas šīs lietas ir saistītas. Politiskās saspēles dalībnieki šādās situācijās izmanto iespēju savam politiskajam spēkam panākt labāku varas pozīciju.

V. Krustiņš: – Bet amatus gan negribas zaudēt?

– Viss var iegrozīties neprognozējami. Var iznākt tā, ka Straujumas kundzei, veiksmīgi novadot prezidentūru Eiropā, ļauj turpināt pildīt Ministru prezidenta amatu. Bet var sanākt arī tā, ka jūlijā viņa paziņo, ka grib vairāk laika veltīt mazbērniem un pastrādāt piemājas dārziņā. Visticamāk, ka valdības liktenis jau ir izlemts un vasarā nāks jauna.

– Politiķu kopā turēšanās vienmēr ir aprēķina laulības, bet tādas attiecības ilgi nevar pastāvēt, jo viens otram sāk spļaut ģīmī.

– Diemžēl tas tā izskatās. Aprēķina dēļ valsts pašreiz, kā redzams, nav pacēlumā, jaudīgas izaugsmes periodā, bet tādā kā stagnācijā…



– … kad neko nevajag kustināt, viss ir stabils un labs.

– Bet visi taču redz, ka tieši pašlaik varas gaiteņos ir vajadzīgs svaigs gaiss, kas nodrošina kāpjošas pārmaiņas. Pirmais būs prezidents. Svarīgi, lai tas būtu valsti rosinošs. Nebūt nav tā, ka viss ir priekšzīmīgā kārtībā.

– Uz priekšu vajag iet. Bet uz kurieni?

– Pamatā virzību nosaka un izšķir divas noteicošās cilvēku grupas. Vieni ir vērtību grupai piederošie, kam no svara ir nacionālās, valstiskās vērtības. Otri ir tautsaimnieki. Abām grupām priekšā jābūt līderim ar vīziju un pārliecību, ar spēju noteikt virzību uz priekšu. Vērtību cilvēkiem svarīga ir nacionāla valsts, Satversmes preambulas piepildīšana ar dzīvu saturu, kas tomēr ļauj nelielajai Latvijai eiroatlantiskajā skatījumā pastāvēt kā mūsdienīgai attīstītai Rietumu valstij. Tautsaimniekiem, valdībai jārada ekonomika, izaugsme, darba vietas, ieņēmumi, bāze, kas nodrošina konkurētspējīgas valsts izveidi. Taču šo mērķu dēļ netiek smagi un mērķtiecīgi strādāts. Valsts formāli kaut ko dara, kaut kā sadala līdzekļus, taču uzņēmēji cīnās individuāli un neorganizēti, kas ir to vārgulīguma pamatā. Ir godprātīgi uzņēmēji, kas grib radīt konkurētspējīgus produktus un pakalpojumus, pārdot tos pasaulē. Dažkārt tā vien šķiet, ka valsts to vien spēj kā pateikt – ekonomiskais izrāviens, aicinām ikvienu veikt uzņēmējdarbību! Tas prasa labas zināšanas, lielu gribasspēku un veiksmi. Arī daudz vairāk prasmīga valsts atbalsta. Diemžēl Ekonomikas un Finanšu ministrijas nav to spējušas darīt tik veiksmīgi, lai tuvotos sasniegumiem, kādi ekonomikā ir, piemēram, Igaunijai.

– Tā ir liela pretruna, ka valdībā katrs grib vilkt deķīti uz savu pusi bez kopīgu spēku pielikšanas punkta. Ar citiem valdība nemēdz daudz apspriesties, dara visu pa savam. Trūkst arī nacionālās opozīcijas, kas varētu aizrādīt, varētu nepiekrist koalīcijas kursam, par to nesaņemot nopēlumu, sak, jūs no Maskavas, tāpēc nekritizējat.

– Es absolūti neesmu pašreizējās koalīcijas fans, un tai būtu daudz kritikas jāvelta. Redzams, ka politikā pēdējos gados ienākuši daudz nesagatavotu cilvēku. Daži vecie lapsas jau atkal tin jaunos ap pirkstu. Piekrītu, arī pašreizējā opozīcija nav pieredzējusi ne politikas plašākā, ne tautsaimniecības šaurākā nozīmē. Izskatās, ka uz šāda fona pašreizējā koalīcija var justies komfortabli, dari, ko gribi, neviens to nepārkārtos. Taču varas šahs turpinās. Izskatās, ka, tuvojoties prezidenta vēlēšanām, arī “Puzes gambīta” atklātne tiek pārdomāta ar vēlmi uz varas dēlīša kādu upurēt, novienkāršot spēli ar prezidenta izvēli, lai rullētu tālāk.



E. Līcītis: – Tā jau sagaida, ka “Vienotība” uzņemsies līderību.

– “Vienotība” ir prasmīgi novienkāršota. Partijas vadītāja Āboltiņas kundze tuvredzīgi spēlē uz sevi. Vārdos tiek runāts par partijas interesēm, bet realitātē tās tiek pakļautas viņas personīgajām iecerēm, kam ar “Vienotību” maz kopīga. Ar šādiem noteikumiem kļūst neinteresanti tur piedalīties. Pat tolaik, kad biju ārlietu ministrs un Pilsoniskās savienības priekšsēdētājs, mēnešiem gaidīju, lai varētu ar “Vienotības” priekšsēdētāju aprunāties par kopīgas politikas stratēģiju. Kāpēc? Tāpēc, ka rezultātā Solvita pati varēja izlemt, kā pozicionēt “Vienotību”, ko atbalstīt par prezidentu pirms četriem gadiem.

V. Krustiņš: – Bet vai tad nerodas sapnis par citu koalīciju?

– No šī viedokļa pašreizējā ir ar labām iestrādēm. Vismaz augstāko vadību līmenī noteikti. Solvitai ar Lembergu nav sliktas attiecības, NA vadoņi arī tur piedalās – viss notiek.

– Taču runā, ka ZZS būšot galvenā loma prezidenta jautājuma izšķiršanā. Tad viņi var kļūt arī par citas koalīcijas centru. Vajadzēs citu premjeru…

– Protams, ir iespējama koalīcijas maiņa, amatu pārdale. Taču galvenie politikas aizkulišu spēlētāji nemainīsies. Paliks tie paši. Tomēr nākamajam prezidentam būs jāskatās, kā tās kārtis viņa atbalstam būs sakritušas. Ja tās būs salasītas ārpus esošās koalīcijas, tad gan viņš būs sarežģītu izvēļu priekšā. Visticamāk, ka koalīcija tomēr spēs otrajā vai trešajā kārtā vienoties par kopīgu prezidenta kandidātu. Un, ja tā, tad koalīcija turpinās pastāvēt.



E. Līcītis: – Kā būtu jārīkojas “Vienotības” frakcijai, lai vienotos par labu prezidentu?

– Aigars Štokenbergs, mans “Vienotības” līdzpriekšsēdētājs, nesen jūsu laikrakstam izteicās, ka 90% “Vienotības” Saeimas frakcijas deputātu atbalstītu Egilu Levitu, kas, viņaprāt, arī esot jādara. Mūsu domas saskan – tātad mēs jau divi sūtām šo aicinājumu “Vienotības” frakcijai Saeimā, ka labprāt gribētu redzēt šādu saprātīgu “Vienotības” izvēli.

– Tā kā bijāt aizsardzības, arī iekšlietu ministrs – kā vērtējat to, ka politiķiem, pārvaldes darbiniekiem tiek atņemta pielaide valsts noslēpumam?

– Jā, tas ir skāris Valsts kancelejas vadītāju Dreimani, tieslietu ministri Broku, arī ģenerāli Krēsliņu. Katram laikam ir savs iemesls, lai pielaidi nesaņemtu. TV skatos, arī LU rektors Auziņš taisnojas par pielaidēm valsts noslēpumam varbūtēja prezidenta amata sakarā. Jocīgi, ka uz tiešu jautājumu par varbūtējām attiecībām ar VDK Auziņš neatbild konkrēti un nepārprotami noliedzoši. Attaisnošanās ar darbu pie NATO zinātnes projektiem tā vien liek domāt, ka tur kaut kas nav kārtībā. Ja man kāds jautātu par VDK, es tā arī atbildētu, ka čeka centās mani savervēt trīs gadu garumā. Es labi zinu, kas mani vervēja, taču viņiem tas neizdevās. Tas prasīja daudz spēka toreiz nepadoties, bet šodien man problēmu ar pielaidēm nav. Taču, ja pielaides man nebūtu, es noteikti dotos uz SAB noskaidrot, kāpēc tās nav. Ja arī tur nesniegtu atbildi, es dotos uz tiesu, kaut vai līdz Strasbūrai. Atvainojiet, ja tādi cilvēki kā Latvijas armijas atvaļināts ģenerālis vai tieslietu ministre šādu ceļu neiet, tad tam ir kāds nopietns iemesls. Neticu, ka SAB viņus ne no šā, ne no tā pakacina. Gan Jānis Kažociņš, gan Jānis Maizītis man vienmēr ir šķituši cienījami profesionāļi.

V. Krustiņš: – Sakiet, vai pietiekamā līmenī darbojamies iekšējās drošības stiprināšanā? Mēs jau varam lēkt Maskavai vienmēr acīs, bet vai mums ir droša aizmugure?

– NATO tiešām ir mūsu drošākā aizmugure. Dažkārt rodas sajūta, ka, paļaujoties uz NATO drošības garantijām, iekšpolitiski partijas mēģina viena otru izpunktēt kā līdz šim. Ar to es domāju vienkāršotu attieksmi kaut vai prezidenta izvēles kontekstā, it kā nekādu īpašu draudu no izvēles aspekta taču nav. Manuprāt, šajā laikā arī šis aspekts ir iekšējās un ārējās drošības jautājums. Domāju, ka Krievija meklē ceļus, kā šo jautājumu izkārtot sev tīkamā izpildījumā, Rīgas pilsētas pašvaldībai līdzīgā izkārtojumā.

E. Līcītis: – Tagad visi bez apstājas atkārto, ka nauda aizsardzībai ir jādod! Vējonis ir ļoti apņēmīgs.

– To mēs vēl tikai redzēsim, cik daudz līdzekļu valsts aizsardzībai un drošībai tiks atvēlēts, kā to izlietos un kā paaugstināsies Latvijas aizsardzības spējas. Kad biju ministrs, aizsardzības finansējums piecos gados sasniedza 2% no IKP. Tas bija Latvijas gribas apliecinājums, ko augstu vērtēja NATO, un 2004. gadā varējām sākt baudīt kolektīvo drošību. Tās bija sīvas cīņas, ko paveicām kopā ar prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, izdarot spiedienu uz tā laika valdībām, premjeriem un Saeimas politiķiem, lai pie šiem līdzekļiem tiktu. Vēlāk, kad jau biju atstājis ministra amatu, pēcnācēji pārmēru pirka karakuģus, nevis prettanku ieročus vai pretgaisa aizsardzības sistēmas. Tās kā prioritāras bija paredzēts iegādāties 2000. gadā apstiprinātajā NBS ilgtermiņa attīstības plānā, tas ir laikā, kad biju aizsardzības ministrs. Tagad pēc piecpadsmit gadiem redzu, ka atkal par prettanku un vidējas distances pretgaisa rakešu sistēmām tiek runāts kā par prioritārām. Tas ir pareizi. Tomēr 2% IKP sasniegšana šodienas apstākļos noteikti būs šai un nākamajām valdībām ļoti grūti izpildāms uzdevums.



V. Krustiņš: – Militārpersonas runā par jaunās paaudzes karu, bet nesaka vienkāršu lietu, cik zemessardzes rotas teritoriāli ir pie ieročiem un gatavas uzņemties cīņu – nepieciešamības gadījumā. Man liekas – svarīgi, lai tie cilvēki justu, ka viņi ir iesaistīti aizsardzībā.

– Kā pirmais zemessardzes komandieris atceros, sākām tukšā vietā ar samērā miglainu priekšstatu par to, cik un kādus līdzekļus valsts varēs ieguldīt zemessardzē, visas tautas aizsardzības spēju stiprināšanā. Toreiz sākām ar mazu vienību partizānu kara taktiku. Tā ir spēkā vēl šodien. Viens no taktikas izvēles pamatojumiem zemessardzes vienībām bija pieejamais ekipējums un bruņojums. Pēc ceturtdaļgadsimta mūsdienu apstākļos šīm vienībām būtu jābūt apbruņotām ar minēto tuvas un vidējas darbības prettanku un pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmu ieročiem. Deviņdesmitajos gados lielā entuziasmā darbojāmies ar karabīnēm, Makarova pistolēm, kādu bruņojumu vien dabūjām. Šodien visam vajadzēja būt augstākā līmenī. Tagad dzird, ka Aizsardzības ministrija domā, ka par līdzekļiem, ko valsts aizsardzībai piešķirs, iegādāsies prettanku un pretgaisa ieroču sistēmas. Tādas sistēmas vajag kā profesionālā armijā, tā zemessardzē. Tātad, ja katrā teritorijā būs viena labi bruņota vienība, tad tas jau ir samērā nopietns uguns spēks un aizsardzības jauda. Būs līdzekļi, būs bruņojums, būs cilvēkiem iespēja iesaistīties mūsdienīgā valsts aizsardzībā.

E. Līcītis: – Ar ko jūs pats patlaban nodarbojaties?

– Pēc aiziešanas no politikas divus gadus veltīju papildu izglītībai. 2014. gada septembrī pabeidzu Londonas Ekonomikas augstskolas, Ņujorkas universitātes Sterna biznesa skolas un Parīzes Augstākās ekonomikas skolas kopējo pro­grammu un saņēmu biznesa vadības maģistra diplomu. Pašreiz strādāju “Hansa Matrix” grupas uzņēmumā kā biznesa vadības menedžeris projektā, kas attīsta jaunu šķidro kristālu displeju tehnoloģiju un gatavojas ar to konkurēt tirgū.

– Kā ar atgriešanos politikā?

– Pašlaik koncentrējos izaicinājumiem darbā.

– Esmu lasījis jūsu bijušo partijas biedru sūrošanos – ja Ģirts būtu atpakaļ “Vienotībā”, varbūt kļūtu gaišāk.

– Nu silti paliek ap sirdi, ja kāds šādi domā. Taču manu darbu politikā pārāk zemu pirms četriem gadiem novērtēja vēlētājs. Bija duka pamēģināt ko citu. Tāpēc tagad man ir izaicinājumi uzņēmumā, kas sekmīgi attīstās. Tas ir interesanti un saistoši.

LA.lv
LE
LETA
Uncategorized
Mihaela Šūmahera “Ferrari” pārdots izsolē par rekordcenu
17. novembris, 2017
LE
LETA
Uncategorized
Stalone noliedz apsūdzības seksuālā uzbrukumā kā “smieklīgas”
17. novembris, 2017
LE
LETA
Uncategorized
Berluskoni nebūs jāuztur bijušā sieva, škiroties no 1,4 miljoniem eiro mēnesī
16. novembris, 2017

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
Kas ir bojāgājušais strādnieks? “Nepieņemami, ka uz VNĪ krīt aizdomas par ēnu ekonomikas norisēm,” paziņo Reirs 1
46 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
Pēc strādnieka nokrišanas no jumta atkāpjas VNĪ valdes locekle 1
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Reliģiskā draudze Jelgavā nonāk drošībnieku redzeslokā
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Svētkos būs maz nokrišņu: pirmās prognozes nedēļas nogalei
56 minūtes
LL
LETA, LA.lv
Sports
Bļugers plosās Ņujorkā, Merzļikins pirmo reizi tiek līdz bullīšiem
1 stunda