Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. marts, 2013
Drukāt

Viltniece Rudaste lapsa

026_1001257805_small2

Lapsa kūmiņš, lapsa viltniece – stāstos, pasakās un jokos rudaste piemuļķos lāci, vilku un pat gudro vārnu. Tomēr reālā dzīvē lapsa ir dzīvnieks, kuru cilvēks ne pārāk ir mīlējis, mēģinājis medīt un pat iznīdēt, tādēļ kūmiņš lieliski pielāgojies dažādām situācijām, lai glābtu savu krāgu jeb drīzāk – lai par tādu nekļūtu! Un kūmiņu nemaz nav tik viegli piemuļķot, lai gan gadās arī pa kādam ne tik uzmanīgam eksemplāram.  

 

Pret lapsu nekad nav vērsts tāds naidīgums, niknums un pat bailes kā pret vilku. Lapsa baidās no cilvēka, kad to izseko, medību laikā tā mēģinās izvairīties, klusiņām lavoties prom gar meža maliņu. Tomēr lapsa arī mierīgi peļos ceļmalā, nepaceļot galvu, jo pēc pieredzes zina, ka braucoša mašīna neko nenodarīs. Bet ja apstāsies? Tad kūmiņš gan laidīs ļekas vaļā, vēl jo vairāk, ja reiz svins nosvilpis tai gar pašu degungalu.

 

Lapsas viltības

 Lapsa mežā sekos medniekam, skatīsies, kur tas gājis. Tādēļ nedrīkst iet klāt putnu ligzdām, kuras pēc tam kūmiņš atradīs un izšņakarēs. Tā arī paskries pa mašīnas iebrauktām pēdām, bet būs grāvī tajā mirklī, kad saodīs cilvēku. Lapsu var viegli pievilināt, atdarinot peli vai ievainotu putnu, bet, ja sapratīs, ka cilvēks mēģina to piemuļķot, tikai pazibēs tās astes gals un nekad mūžā šo viltnieci neizdosies pievilināt.

Lapsu visvieglāk apmānīt, kad tā dodas savās darīšanās un ir mazliet aizrāvusies, tomēr mazākā vēja pūsma viņas virzienā, niecīgākā kustība un viss – kūmiņš ir prom. Lapsa apstaigā savu teritoriju, kas diametrā ir sešus līdz desmit kilometrus liela. Tad to var nejauši satikt uz ceļa vai takas. Ja lapsu ierauga pirmo, ir jāpaslēpjas vai jāpaliek pilnīgi nekustīgam, un viltniece pati pienāks klāt.

Lapsa, kas regulāri apstaigā barotavas, zina, ka to vaktē mednieks no tornīša. Tādēļ labāk uztaisīt slēpni tā, ka lapsa var pienākt, tās ceļam nekrustojoties ar mednieka pēdām. Ja vējš būs pareizs, kūmiņš pats paies garām medniekam. Tad arī lapsu var piemuļķot.

Lapsas manīgumu zina arī vecais prātnieks kuilis, kurš pie barotavas nāks tikai tad, ja tur pabijusi lapsa. Tādēļ ir mednieki, kas lapsas barotavā nešauj, ja gaida kuili. Bet ir mednieki, kuri izmanto mākslīgo lapsas urīnu, lai maskētu savas pēdas un padarītu sevi nemanāmu citu dzīvnieku maņās, jo lapsa mežā ir kā garantija drošībai.

 

Lapsa kaitniece

Lai gan lapsa ir no suņu dzimtas, tomēr tās uzvedībā un arī raksturā ir daudz kas no kaķa. Tā stundām ilgi un pacietīgi peļo, klausās, ošņā un tad veic tik raksturīgo lēcienu, līdzsvaram izmantojot asti. Nu gluži kā kaķis!

Lapsa ir briesmīga negantniece. Tā ne tikai izsekos stirnu mammu, kas kādā klusākā nostūrī paslēpusi mazo stirniņu, paskatīsies, kur mazulis atstāts, un pēc tam gardi pamielosies ar jauno gaļiņu. Tā arī pārbaudīs putnu ligzdas, pamēģinās iekļūt kūtī. Turklāt tā izplata nāvējošo trakumsērgu. Tādēļ ir valstis, kur mednieks maksās sodu par to, ka nav šāvis lapsu, gaidot citu medījumu.

Bet mūsu zemē lapsu daudzi medīs tikai tad, ja nav nekā cita šaujama. Lapsas kažoks kļuvis nevērtīgs, gaļa tai nav lietojama, arī patronas dārgas un pēc tam plinte jātīra. Tāda attieksme ir mednieka necienīga, jo lapsa ir vērtīgs un viltīgs medījums.

Lapsu medības ir ļoti interesantas, jo veiksmes gadījumā nepietiek vien ar vēlmi nomedīt. Ir labi jāpārzina lapsas niķi un stiķi, un ieradumi. Agrāk lapsu medīja tās vērtīgā un skaistā kažoka dēļ, bet tagad – galvenokārt ierobežojot lapsas kā kaitnieces savairošanos. Jo, ja lapsu ir par daudz, tās nodara lielu skādi. Nav runa tikai par aiznestām vistām. Un nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst, ka lapsa ir plēsējs. Tā ne tikai apdraud mājputnus, bet uzglūnēs arī kaķim. Tā mājas mīluli labprāt nomedīs un notiesās, ja tāds šķērso ceļu un kūmiņš pietiekami izbadējies.

 

Lapsas ieradumi

Lapsa ir lieliska medniece, kas labi jūtas ne tikai mežos un pļavās, bet vajadzības gadījumā arī apdzīvotās vietās cilvēku tuvumā. Pat tās kažoks, kas tik labi izskatās dāmai mugurā, veidots tā, lai kūmiņš būtu pēc iespējas nemanāmāks. It kā jau tās rudi sarkanīgajai spalvai būtu jāspīd pa gabalu, bet tā nav, jo lapsa lieliski saplūst ar apkārtējo vidi. Pat guļot saulītē sniegotā laukā, tā drīzāk atgādinās akmeni, un tikai acīgākais mednieks sapratīs, kas patiesībā par lietu.

Lapsa ļoti labi pārzina savu teritoriju. Iztraucēta tā laidīs ļekas vaļā, noskries kādus 500 metrus, pārliecināsies, ka tūlītējas briesmas nedraud, un dosies tālāk savās ikdienas gaitās. Ja arī šoreiz lapsu iztraucēs, tā metīs lokus pa mežu vai lauku, lai nokļūtu drošībā.

Vislabprātāk lapsa pārvietojas vieglā riksī, muguras līnijai paliekot taisnai – paralēli zemei. Lapsas deguns parasti ir kā pielipis zemei – tā osta un meklē, taču ik pa laikam galva paceļas augšup, lai aplūkotu kādu objektu. Vietās, kur tai gadījies kaut kas īpaši interesants, lapsa soli saīsinās un tipinās mazākiem solīšiem. Soļos lapsa iet reti.

Lapsas atstātās pēdas viennozīmīgi ir līdzīgas suņa pēdām. Bet lapsas solis ir taisns, kārtīgs, tiek mestas cilpas, radot iespaidu, ka tā izkūpējusi gaisā un pazudusi. Suņa solis nekad nebūs tik tīrs un nevainojams kā lapsai. Lapsa, būdama uzmanīga, pārvietojas pa ieplakām, grāvjiem, krūmu un mežu aizsegā, bieži apstājās un novērtē situāciju apkārtnē.

Pieredzējis mednieks var atšķirt jaunas lapsiņas pēdas no veca kūmiņa atstātās takas. Jaunulis būs nepārliecināts, nedrošs, tas nepārvietosies mērķtiecīgi. Dziļā sniegā vislabāk redzams, ka jaunai lapsiņai soļa platums būs īsāks nekā vecākam kūmiņam.

Lapsa nemet cilpas un ir visneuzmanīgākā riesta laikā vai dodoties uz kādu konkrētu mērķi, bet nekad tad, ja ir nogurusi vai paēdusi. Bet parasti mednieka atrastas lapsas pēdas ir ļoti grūti atšķetināt, jo lapsa staigā uz priekšu un atpakaļ, šķērso savas pēdas un atgriežas.

 

Medī ar visām maņām

Kad rudaste medī, tā izmanto visu maņu komplektu – dzirdi, redzi un ožu. Lapsa dzird ļoti labi, tā saklausīs tālumā skanošu vārnas ķērk­šanu, kā arī peles pīkstienu. Kūmiņš ne tikai lieliski atpazīst skaņas avotu, bet arī saprot, no kāda attāluma tas nāk. Viltniecei ar mednieka maņām izdosies noķert peli, kas ierakusies dziļi sniegā, to nemaz neredzot, bet atceroties, kur pirms mirkļa skanējis pīkstiens. Redze un redzes atmiņa lapsai arī ir izcila, taču drīzāk pielāgota, lai labāk uztvertu kustību, tādēļ medniecei nemaz nav grūti saskatīt un pielavīties kādam putnam.

Medniekam, kas kāro viltnieci rudasti apmānīt, kārtīgi jāielāgo tās niķi un stiķi. Un gadās arī tā, ka lapsiņa skaistā ziemas dienā tā aizrāvusies ar peļošanu, ka nemaz nemana mednieku, kas tai uzglūn. Lapsu var medīt dažādi – ar karodziņiem, uz gaidi pie ēsmas, ar pieiešanu, ar suņiem alās, ar svilpīti, atdarinot peles pīkstienu vai arī ievainota putna un zaķa kliedzienu. Ir arī citi, asprātīgāki medību veidi – pašas rudastes viltības cienīgi.

 

Rudā lapsa (Vulpes vulpes) – lielākā no lapsu ģints

Garums: ķermenis slaids 46–80 cm, kājas proporcionāli īsas

Lapsu skaitu veicina peļveidīgo grauzēju savairošanās

Ekoloģiski plastisks dzīvnieks

Uzturas mežos, kultūrainavās, arī apdzīvotās vietās

Barība: peļveidīgie grauzēji, zaķi, stirnas, mežacūku sivēni, putni, arī kukaiņi

Aktīva visu gadu

Pārsvarā dzīvo ģimenēs

Katru gadu lapsa tīra savu alu – pēc tā to var atšķirt no jenotsuņa vai āpša apdzīvotās

Riesta laikā dāmas ar īsiem rējieniem aicina puišus

Starp tēviņiem notiek riesta cīņas

Raksts publicēts žurnālā “Medības”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+