“Visi ir aicināti” 0
Anda Līce (1941) dzimusi Patkules pagasta Liepniekos, astoņu gadu vecumā kopā ar ģimeni izsūtīta uz Amūras apgabalu. Beigusi Bulduru sovhoztehnikumu, gadu studējusi Vēstures un filozofijas fakultātē, tad – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā mežsaimniecību un dārzkopību.
Strādājusi par daiļdārznieci, pasniedzēju Bulduru sovhoztehnikumā, bijusi Rakstnieku savienības konsultante, redaktore izdevniecībā “Svētdienas Rīts”, valodas speciāliste Latvijas Radio un televīzijas padomē. Kopš 1995. gada – literārā konsultante Latvijas Okupācijas muzejā. Pirmais publicētais dzejolis “Gadi, klupdami steigā…” 1968. gadā iespiests laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Tas arī iezīmē būtisku A. Līces dzejas dimensiju – cilvēka attiecības ar laiku, laikmetu. Cita dimensija dzejā – spilgta un nobriedusi – mīlestība. Kopš 90. gadiem A. Līce arī aktīvi darbojas publicistikā. Sakārtojusi staļinisma upuru liecības, vairāku represēto literātu krājumus. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995), Ministru kabineta balvu (2012), saņēmusi Veidenbauma (2004) un Aspazijas (2005) prēmiju.
Šopavasar iznācis Andas Līces eseju krājums “Lielais lakats”, un ar rakstnieces laipnu atļauju publicējam vienu no esejām priekšjāņu noskaņās.
‒ Kā cilvēkam, kas seko līdzi politikai, vai vēl pirms gada jums varēja ienākt prātā, ka situācija Eiropā kļūs tik saspīlēta?
A. Līce: ‒ Man atsevišķos brīžos jau agrāk bijuši tādi uzplaiksnījumi – no tā, ko saka politiķi, kā saka Krievija, kā izturas Krievijas vēstnieki Latvijā – tā trakā augstprātība, vēlēšanās tikai pārmest, ne ieklausīties, tas viss liecināja, ka nekas nav būtiski mainījies.
Es kā cilvēks, kas ir cietis no čekas īstenotās politikas, vienmēr esmu brīnījusies par veco Eiropu, kura ir tik naiva vai izliekas, ka viņi ir tik naivi, lai nevajadzētu zaudēt ne drusciņu no savām ērtībām.
‒ Vai ir kāds īpašs veids, kā pieminat 14. jūniju, un vai jums ir svarīgi, ko šajā dienā raida sabiedriskā TV un radio?
‒ Kad dzīvoju Jūrmalā un strādāju Rīgā, 14. jūnijā parasti gāju pie Brīvības pieminekļa, tagad pārsvarā pieminu domās. Jā, varbūt paklausos kādu raidījumu vai noskatos filmu televīzijā. Nevarētu teikt, ka man ir ļoti svarīgi, kādu programmu šajā dienā raida, taču piedomāt vajadzētu gan.
‒ Mēdz teikt, ka latviešiem ir ļoti daudz sēru dienu…
‒ Jā, it kā mēs daudz sērojam, bet sērām vajadzētu būt auglīgām, kur man tās daudzkārt liekas formālas. Nevajadzētu tik ļoti uzsvērt zaudējumu, bet gan to, kas saglabāts. Daudz lielākas tautas gājušas bojā, kamēr mēs pastāvam, un par to, domāju, lielā mērā varam būt pateicīgi ulmaņlaika paaudzes audzināšanai ģimenē un skolā. Vēsturiskā atmiņa būtu jānodod jaunajai paaudzei, lai viņi izjustu saistību ar iepriekšējām paaudzēm, empātiju. Protams, nevar prasīt, lai jaunieši sērotu tāpat kā tie, kas to piedzīvojuši, bet vajadzētu censties panākt, lai viņi apzinātos, ka aiz viņiem ir milzīga ciešanu un izdzīvošanas pieredze, kas, iespējams, reiz var noderēt atkal.
Visi ir aicināti
Tas notiek tikai vienu vienīgu reizi gadā. Saule ir uzkāpusi visaugstākajā debesu kalnā un izlej pār zemi tik daudz gaismas, ka beidzot visi var ieraudzīt to, kas cilvēkam ir jāredz. Jāņu naktij piedēvē daudzus noslēpumus un brīnumus. Tomēr bieži nesadzirdēts paliek visriņķī dabā skanošais aicinājums no zīdaiņa līdz sirmgalvim svinēt radīšanas prieku. Nav brīnums, ka tieši Jāņos viens otru satiek pārim nolemtie. Bet visīsākajā naktī daudz kas arī novīst. Kādi laimīgi smej, bet kādi raud. Kad krāsas un smaržas sabiezē, atmiņas atdzīvojas kā apslacītas ar dzīvo ūdeni. Pat tad, ja nesanāk nekāda līgošana, kā tas tagad ir daudzviet Latvijā, Jāņu nakts atslēdz sirds durvis. Ugunskuru dūmi un migla atnes no bērnības un jaunības līgotnes. Kaut vārdi ir aizmirsušies, melodijas tepat vien apkārt plīvo.
Ar Jāņu gaidīšanu nepārspējami košajiem aprakstiem ir pilna ne tikai mūsu literatūra, bet arī cilvēku dzīvesstāsti, kas tā arī paliks neuzrakstīti. Tieši no atmiņām par šiem svētkiem plūst kāds īpašs siltums. Varbūt arī tāpēc, ka tautas vēsturiskajā atmiņā tieši jūnijs līdz pat kaulam ir iecirtis pirmo dziļo brūci. Kad 1941. gadā ļaudis gatavojās Jāņiem, nāca 14. jūnija izsūtīšana un visas tās šausmas, kas ar to saistās. Vēl nekad vienas diennakts laikā nelaime nebija skārusi tik milzīgu cilvēku skaitu.
Bet arī izsūtījumā, kur vienuviet bija nometināts daudz latviešu, kaut kas no Jāņiem, kaut skumji, tomēr ieskanējās. Manā sādžā gan neviens nelīgoja. Es vienīgi atceros, ka biju sanesusi istabā bērzu zarus. Būdami prom no dzimtenes, cilvēki svinēja atmiņas par svētkiem. Trimdas latvieši gan svinēja vērienīgi. Lai cik tas būtu savādi, bet visskaistākos Jāņus es piedzīvoju padomju laikos, kad šie svētki bija aizliegti. Līdz ar neatkarības atgūšanu svinētprieks saritinājās uz iekšpusi kā lapa, it kā kaut kas būtu pamiris. Esmu apvaicājusies daudziem savas paaudzes cilvēkiem, kā viņi šobrīd jūtas Jāņu tuvumā, un viņi teic to pašu. Vai dzīve tiešām būtu aizbaidījusi svinēšanas prieku? Varbūt svētki ir pārcēlušies no lielās pasaules uz mazo – sirdi? Viss jau it kā ir – jāņuzāles, vainagi, ugunskurs un siers, bet vairs nekārojas skaļuma.
Svētkus var lieliski svinēt arī klusumā, jo ikdienā ir par daudz trokšņa, visādu garām skrejošu pazīšanos un attiecību. Mēs emocionāli jūtamies tik ļoti saraustīti, ka pat svētkos nav spēka salikt sevi kopā. Klusums (īpaši pilsētā) ir kļuvis par vislielāko deficītu, kamēr laukos, kurus pārņem pamestība, tā jau ir par daudz. Ja nav cilvēku, nav arī svētku.
Jāņi pamazām maina savu veidolu, nāk jaunas izpausmes – krāšņas uguņošanas, izstādes, zāļu tirgus brīnumi, tomēr saturs paliek nemainīgs – radīšanas prieka slavinājums. Un visi ir aicināti tajā piedalīties, kaut vai tikai nopinot vainagu vai saliekot pušķi no visa, kas apkārt zied.
