Kokteilis
Mīli

Zaudējuma pārdzīvošanas posmi, ja to salīdzina ar to, kā dzīst ķirurģiska brūce0

Foto-Stock.xchng

Horhe Bukai (Jorge Bucay) – argentīniešu rakstnieks, psihologs un psihoterapeits (pirmā izglītība – ķirurgs) savā grāmatā “Asaru ceļš” apraksta savdabīgu analoģiju starp grieztu brūču dzīšanu un bēdu pārdzīvošanu. Un, lai gan grāmatā galvenokārt runāts par mīļotā cilvēka zaudēšanu viņa nāves gadījumā, Bukai arī saka, ka šķiršanās rada līdzīgus pārdzīvojumus un līdzīgas attīstības stadijas.

Tātad kādi ir parastie brūces dzīšanas posmi:

1. Asinsvadu sašaurināšanās. Savainošanās sākumā šķiet, ka nekas nav noticis. Īsu brīdi var iestāties nejutīgums, neironu refleksu nomākums. Dažreiz pat asinis netek, jo asinsvadi ir sašaurinājušies.

2. Asas sāpes. Stipras un īslaicīgas sāpes – pirmā ķermeņa reakcija, kas signalizē, ka kaut kas ir noticis.

3. Asiņošana.

4. Sarecēšana. Ķermenis aptur asiņošanu dabiski – asinis sarec.

5. Ilgāks sadzīšanas posms, kad brūces pārvelkas ar kreveli.

6. Jaunu audu veidošanās. Jaunie audi veidojas zem kreveles un pēc laiciņa krevele nokrīt.

7. Rēta.

Bukai saka, ka katru zaudējumu (mīļotās būtnes nāve, šķiršanās, aiziešana no vecāku mājām u.t.t.) var salīdzināt ar brūci. Zaudējums darbojas kā dzīves nepārtrauktības pārtraukums, tāpat kā griezums izjauc ādas veselumu.

Zaudējuma pārdzīvošanas un grieztas brūces dzīšanas atbilstošie etapi 

Ievainojums                                                Bēdas
1. Asinsvadu sašaurināšanās                     Neticība
2. Asas sāpes                                                 Regress
3. Asiņošana                                                 Dusmas
4. Sarecēšana                                                Vaina
5. Krevele                                                      Izmisums
6. Audu atjaunošanās                                 Identifikācija un jaunā rašanās
7. Rēta                                                            Pieņemšana

Katram no posmiem abos procesos ir funkcionāla nozīme. Ja viens no tiem tiks izlaists, dzīšanas process tiks traucēts. Tāpat ir svarīgi izdzīvot katru sērošanas posmu.

Pirmais posms bēdu pārdzīvošanās procesā ir neticības posms. Negaidītais trieciens mūsos rada apjukumu. Mēs sev sakām: “Tā ir kļūda, tas nevar būt.” Tāpat kā ķermenis uz brīdi var neko nejust, psihe pasargā sevi, vērtējot, ka droši vien radusies kļūda. Kādu laiku visas cilvēka emocijas, viņa uztvere, viņa dzīves izjūta ir paralizēta, iestājas noliegums, noraidīšana. Šis posms var ilgt no viena mirkļa līdz dažām stundām vai dienām, vai arī var pāriet ilgstošā patoloģiskā nolieguma formā.

Ja neticības posms ir veiksmīgi pārvarēts, nav citas izvēles, kā saskarties ar asajām sāpēm. Šis posms saucas regresija. Cilvēks piedzīvo nepārtrauktus emocionālos uzliesmojumus, viņš zaudē prātu un mēra sajūtu. Viņš raud kā mazs bērns, tas ir – regresē. Šajā posmā viņš nav spējīgs ieklausīties citos, jo viņu pārņēmušas iracionālas sāpes. Tāpat kā ar brūci – sākumā mēs nejutām neko, un tad sāpes deva zīmi.

Regresa posmam seko dusmas. Dažreiz tās izpaužas kā naids, dažreiz ir slēptas, bet vienmēr ir brīdis, kad mēs esam dusmīgi. Mēs varam būt dusmīgi uz to, kuru zaudējām, uz to, kurš, mūsuprāt, ir vainīgs, uz Dievu, uz dzīvi, uz sevi, uz pagātni. Dusmām, tāpat kā asiņošanai ir sava funkcija – tās nepieciešamas, lai turpinātos process. Dusmu uzdevums ir savienot mūs ar realitāti, lai izbeigtu nekontrolētu depresiju un kādu laiku aizsargātu mūs no gaidāmajām skumjām.

Lai nenomirtu no asiņu zuduma, nepieciešams, lai asiņošana apstātos. Lai cilvēks nenomirtu no izsīkuma, dusmām, ir nepieciešams kaut kas, lai to pārtrauktu. Tāpat kā asiņošanu aptur asiņu sarecēšana, dusmas nomāc un aizstāj vainas izjūta. Šajā brīdī mēs jūtamies vainīgi par to, ko izdarījām vai ko nevarējām izdarīt, lai viss būtu savādāk. Vainojot sevi, mēs it kā paziņojam, ka notikušo varēja novērst. Tā mēs cenšamies izvairīties no bezpalīdzības sajūtas, kura nāks vēlāk.

Vainas stadija nav ilga, jo tā ir iedomāta vaina. Taču cilvēki bieži iestrēdz šajā daļā. Ja nepaliekam šajā posmā, sākas nākamais posms – izmisums. Tas ir visgrūtākais no visiem posmiem – patiesas skumjas. Viss iepriekš notikušais it kā centās aizkavēt šī posma iestāšanos. Šajā posmā pilnībā izpaužas mūsu bezspēcība, apziņa, ka neko nevaram mainīt. Otrs nopietns pārdzīvojums – vientulība. Visgrūtākais brīdis ceļā – apzināties, ka jādzīvo bez tā, ko zaudējām. Visaptverošu, sāpīgu un postošu skumju posms. Par godu šim posmam grāmatas nosaukums: „Asaru ceļš”. Cilvēki tik ļoti vēlas, lai tas, ko viņi zaudēja, būtu blakus. Viņi gatavi darīt jebko, lai tikai nejustu briesmīgo vientulību un bēdas.

Saistītie raksti

Ja šis posms ir pagājis, cilvēks atgriežas ārpasaulē, lai noietu pēdējos divus ceļa posmus. Identifikācijas un jaunā rašanās posmā mēs sākam iziet no izmisuma posma. Šajā brīdī mēs vispirms daļēji identificējamies ar tiem, kas ir zaudēti, lai pēc tam atdalītos no viņiem. Mēs atceramies visas labās lietas, kas mūs saistīja, lai saglabātu to sev. Mēs apmeklējam vietas, kur bijām reiz kopā, un dažreiz pat sākam interesēties par to, kas patika (un joprojām patīk, ja iemesls ir šķiršanās) personai, kuru zaudējām.

Pēdējā posmā notiek galīgā notikušā pieņemšana. Pirmkārt, mēs atzīstam, ka mirušais (vai no mums aizgājušais) vairs nav ar mums. Otrkārt, mēs saprotam, ka tas, ko mēs esam iemācījušies, uzzinājuši, piedzīvojuši esot kopā, vienmēr paliks ar mums. Gan labais, gan sliktais. Ja process noritējis normāli, ceļš beidzas šeit. Paliek rēta. Veiksmīgas sadzīšanas rezultātā rētas nesāp, kļūst gandrīz neredzamas, bet tomēr tās paliek.

Sīkāka informācija ir atrodama grāmatā.

www.b17.ru

LA.lv