Dumpīgais mākslinieks: Karavadžo šokēja laikabiedrus, neizskaistinot modeļus, bet attēlojot tos tādus, kādi tie bija 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 450 gadiem mūrniekmeistara ģimenē Karavadžo pilsētiņā Ziemeļitālijā piedzima viens no dižākajiem itāliešu agrīnā baroka māksliniekiem Mikelandželo Merīzi da Karavadžo, kuru uzskata par baroka stila glezniecībā izkopēju, personību, kas ietekmējusi tādus vēlākos dižgarus kā Rubenss vai Rembrants.
Karavadžo šokēja laikabiedrus, neizskaistinot modeļus, bet attēlojot tos tādus, kādi tie bija, – arī neglīto.
Kā rakstījis mākslas zinātnieks Boriss Vipers, “viņš cīnījās par jauno patiesību”. Daudzos gadījumos tā laika Itālijas sabiedrība Karavadžo pieeju svēto attēlošanai baznīcu freskās un gleznās uzskatīja par skandalozu.
Bībeliskos tēlus viņš nereti rādīja kā laikabiedrus no sabiedrības zemākajiem slāņiem – tērptus vienkāršu ļaužu drānās, pat skrandās, kailām, netīrām kājām, grumbainām sejām, raupjām rokām, pusplikiem galvvidiem.
Kādai Romas baznīcai domātajai altārgleznai “Dievmātes aizmigšana” viņš par Dievmātes modeli izmantoja no Tibras izvilktu slīkoni.
Par Karavadžo darbiem skatītāji vai nu bija sajūsmā, vai sašutumā tos noraidīja kā vulgārus un nepieņemamus. No otras puses, vienkāršie ļaudis bariem plūda uz baznīcām, lai paskatītos, ka svētie izskatās gluži kā viņi.
Un neapstrīdama ir straujās, pat huligāniskās dabas apveltītā Karavadžo ģenialitāte, izmantojot gaismēnu kontrastus, tā saukto “pagraba gaismu”, kas pastiprināja darbu emocionalitāti.
