Uldis Ģērmanis, Mirdza Ģērmane un Agris Auce, Solna, Zviedrijā, 1994.gads.
Uldis Ģērmanis, Mirdza Ģērmane un Agris Auce, Solna, Zviedrijā, 1994.gads.
Publicitātes foto.

Agris Auce: Latvijas enerģētika un Krievija. Ko teiktu Uldis Ģērmanis? 20

Autors: Dr. Phys. Nucl. Agris Auce

Jau 10 gadus dzīvojam aktīvas Krievijas agresijas ēnā. Pirms nedaudz vairāk nekā 2 gadiem šī agresija eskalējās ar masīvu militāru uzbrukumu Ukrainai. Dīvainā kārtā šīs Krievijas agresīvās darbības pret kaimiņvalstīm daudziem bija pārsteigums. Savukārt tiem, kas ir pietiekami rūpīgi studējuši Krievijas un PSRS vēsturi šie notikumi lielā mērā bija skaidri paredzami.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
7 datumi, kuros dzimuši izredzētie: visticamāk, viņi nenojauš par kādu apslēptu talantu
Veselam
11 drošas pazīmes, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā
VIDEO. “Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi!” Kristīne netālu no Valmieras vakarā sastapusies ar veselu “zoodārzu” 8
Lasīt citas ziņas

Pirms 9 gadiem 2015. gadā Rīgā ar studentu korporācijas Fraternitas Livonica aktīvu līdzdalību tika rīkota izcilā sovetologa, publicista un vēsturnieka Ulža Ģērmaņa 100 gadu piemiņai veltīta starptautiska konference. Uldis Ģērmanis bija teicams un izcils latviešu padomju čekas izspiedzes un ietekmēšanas aparāta un metožu zinātājs un atmaskotājs.

Šis, domājams, ir iemesls kāpēc vēl aizvien daudziem Latvijā pie varas un ietekmes svirām esošiem padomju laika kultūras un “aparāta” darbiniekiem tik ļoti ir bail no Ulža Ģērmaņa publicistikas un atmaskojumiem. Atceramies, ka mūsu valstī lustrācija un padomju laika grēku nožēlošana vēl nav notikusi. Bet bez grēku nožēlas nav arī grēku piedošanas. Šo kristīgās ticības dogmu šķiet daudzi ir piemirsuši, tai skaitā daži mūsu ekspremjeri.

CITI ŠOBRĪD LASA
Lai arī Ģērmaņa piemiņas konference notika gandrīz pirms 10 gadiem tajā izteiktās domas par Krievijas attīstības gaitu apbrīnojami precīzi ir piepildījušās arī šodien.

Viena no Ģērmaņa īpaši izceltajām Padomju Savienības un tās mantinieces Krievijas agresijas metodēm ir Krievijas kaimiņvalstu sistemātiska novājināšanā un novešana pēc iespējas lielākā atkarībā no Krievijas. Latvijā šis process ir noticis dažādos veidos, gan izmantojot noderīgos idiotus, gan tiešas korupcijas un citādas ietekmēšanas metodes. Mūsdienu Pasaulē īpašu lomu ieņem enerģētika un tāpēc nav brīnums, ka vieni no galvenajiem Krievijas pūliņiem ir bijuši vērsti uz to, lai Latvija un pārējā Baltija būtu pēc iespējas vājāka šajā jomā un atkarīgāka no Krievijas.

Enerģētikā – ar to domājot enerģētisko neatkarību, Latvija diemžēl ir Baltijas valstu ķēdes vājākais posms. Te nu ir jāatzīmē Kariņa un Evikas valdību īpašais ieguldījums Latvijas atkarības veicināšanā no Krievijas, kas izpaudās kā nekā nedarīšana ilgākā laika periodā. Lasītājs pats var izvēlēties vai uzskatīt Krišjāni Kariņu un Eviku Siliņu enerģētikas jomā par noderīgajiem idiotiem vai ietekmes aģentiem vai kā citādi.

Latvijas enerģētiskās neatkarības jomā no šo valdības puses nav izdarīts gandrīz nekas.

Galvenais sasniegums ir pašvaldību pāreja uz malkas apkuri, bet tas jau laikam ir pašu pašvaldību nopelns. Šobrīd visas Baltijas jūras (izņemot Vāciju) un Austrumeiropas valstis aktīvi attīsta kodolenerģiju, tai skaitā veido un kāpina valsts kompetences un potenciālu – dažādos veidos un dažādos ātrumos, bet kopumā saprotot, ka bez kodolenerģijas valstu ekonomika, enerģētika, drošība un labklājība var būt nopietni apdraudētas. Vienīgais izņēmums ir Latvija, kur šajā jomā ir nulles attīstība. Un tagad varam padomāt, kurš ir rīkojies kā pamuļķis valsts galvenajā nozarē enerģētikā – visas Baltijas jūras un Austrumeiropas valstis vai tomēr Kariņš un Evika?

Zemāk ir publikācija no Ulža Ģērmaņa piemiņas konferences rakstu krājuma, kas tieši ir veltīta Krievijas ietekmei un enerģētikai. Konference ir notikusi pirms 9 gadiem un nu varat salīdzināt toreizējo analīzi ar šī brīža stāvokli. Un veidot nākotnes prognozes.

Pēc publikācijas izlasīšanas ikvienam vajadzētu būt skaidram kādas ir Krievijas prioritātes enerģētikā Baltijā un Eiropā: veicināt atkarību no gāzes, bremzēt alternatīvus gāzes piegādātājus, likvidēt ogļu enerģētiku, pēc iespējas kavēt kodolenerģijas attīstību ārpus Krievijas, ja iespējams, vispār likvidēt kodolenerģiju Eiropā. Tad nu varam vērtēt kā Evikas un Kariņa valdību darbības Latvijas enerģētikā ir atbildušas Krievijas mērķiem.

Reklāma
Reklāma

Ģērmanis, kodolenerģija un Latvijas enerģētiskā neatkarība
(Dr. Agris Auce, no “Piemini Uldi Ģērmani, Fraternitas Livonica Filistru biedrība, Rīga, 2017.”

Ulža Ģērmaņa aktīvā darbība norisinājās nozīmīgu pasaules un Eiropas enerģētisko satricinājumu laikā. 1970. gadu enerģijas krīze un naftas cenu daudzkārtējs kāpums 1974. gadā un tam sekojošā astoņdesmito gadu un deviņdesmito gadu naftas cenu sabrukums 1985. gadā, kas palīdzēja sagraut arī Padomju Savienību.

Es personīgi neatceros, ka Ģērmanis būtu sevišķu vērību piegriezis tieši enerģētikas jautājumiem, šķiet viņš tos vairāk skatīja caur kopīgo sovjetoloģijas un Krievijas politikas un vēstures zinātāja prizmu. Tā kā Uldi Ģērmani personiski iepazinu laikā, kad Zviedrijā, Upsalas Universitātē studēju kodolfiziku, tāpēc rakstu veltu tieši šīm abām tēmām – Ģērmanim un kodolenerģijai.

Atskatoties uz studentu korporācijas “Fraternitas Livonica” un Latvijas Kara muzeja rīkoto Ulža Ģērmaņa 100 gadu piemiņas konferenci, kura parādīja U. Ģērmaņa ļoti lielo ietekmi uz daudzu, tai skaitā politiski ietekmīgu cilvēku šodienas domāšanu, rodas jautājums: ko par Latvijas enerģētisko neatkarību būtu varējis teikt Uldis Ģērmanis?

1980. gadu beigās un 1990. gados, kad Uldis Ģērmanis Zviedrijā bija ļoti aktīvs, enerģētikas jautājumiem viņš pieskārās samērā maz, jo tajā laikā Padomju Savienības – Rietumu pretnostatījumā Rietumi pēc 1970. gadu naftas krīzes bija ieguvuši nosacītu enerģētisko neatkarību. Tas daļēji lika ekonomisko pamatu Padomju Savienības sabrukumam un Latvijas brīvībai.

Kaut kādā mērā U. Ģērmanis uzskatīja, ka Padomju Savienības valdība bija ielaidusies grandiozā spekulācijā (jeb kā tagad teiktu – sava veida fjūčeros), likdama likmi uz to, ka enerģijas cenas vienmēr būs augstas un, pārdodot energonesējus Rietumiem, PSRS varēs izvērst ļoti plašu bruņošanās programmu. U. Ģērmanis privātās sarunās pats daudzkārt bija noraidoši izteicies par spekulācijām un labi apzinājās ar finanšu spekulācijām saistītos riskus. Ļoti ticams, ka U. Ģērmanis uzskatīja, ka padomju ekonomiskās sistēmas izļurbums kopā ar bruņojuma ražošanas pārspīlēto apjomu padarīja padomju sistēmu ļoti jūtīgu pret enerģijas cenu kritumu.

Kopumā Uldis vairāk pievērsa uzmanību dažādo atklāto un slepeno ietekmēšanas līdzekļu arsenālam, kurus Padomju Savienība un Krievija izmantoja, lai ietekmētu citas valstis un graujoši iedarbotos uz tām. Taču 1980. gadu beigās pēc naftas cenu sabrukuma energonesēji vairs nebija aktīvajā Padomju savienības ietekmes līdzekļu arsenālā un tāpēc netika īpaši pieminēti.

Latvijas neatkarības sākumā Uldis Ģērmanis vairākkārtīgi bija paudis viedokli, ka Latvijas publiskajā informācijas telpā tolaik tiražētais viedoklis, ka Padomju Savienības (Krievijas) draudi pēc neatkarības atstāt Baltijas valstis bez enerģijas ir blefs, un tajā laikā šie draudi nav uzskatāmi par nopietnu realitāti.

Tagad no laika attāluma mēs varam vērot, ka vēstures ritējumam ir raksturīga zināma atkārtošanās, un Padomju Savienības mantiniece Krievija vairāk vai mazāk izmanto tās pašas padomju metodes un vēl aizvien ir apdraudējums visām savām kaimiņvalstīm. Savu kaimiņvalstu ietekmēšanai Krievija izmanto visu tai pieejamo metožu kopumu, tai skaitā arī enerģētiku, kas pēdējā desmitgadē ir bijis īpaši aktuāli.

No personiskās pieredzes varu atzīmēt, ka Uldis izglītojošās sarunās dažkārt atzīmēja Krievijas vēstures ciklisko atkārtošanos ar ārzemnieku ielaišanu Krievijā kārtības un uzplaukuma veicināšanai, kam seko ārzemnieku aplaupīšana un no tās izrietošs valsts pagrimums, bet tad atkal viss cikls var atkal sākties no jauna. Par šodienas Krieviju U. Ģērmaņa terminoloģijā varētu teikt – atkal ir iestājies čekistiskais cikls ar atgriešanos pie attiecīgām metodēm un vadības stila, bet šoreiz īpaši svarīga ir arī enerģētika, kas veido vienu no svarīgajām ārpolitikas ietekmes svirām. Velkot paralēles ar 1970. – 1980. gadiem, Ulža Ģērmaņa novēroto, tā saukto “Padomju Savienības cīņu par mieru un Rietumu atbruņošanos” šodien ir nomainījusi Krievijas cīņa par zaļo enerģiju un par Rietumu kodolstaciju slēgšanu.

Šeit ir jāatgādina dažas maksimas, kuras Ģēmanis mēdza uzsvērt, un kuras ir ļoti labi piemērojamas arī šodienai: pirmkārt, domāt par savām nacionālajām –tautas un valsts – interesēm, otrkārt, mazāk nodarboties ar “pasaules lāpīšanu” un, treškārt, atcerēties, ka atkarība no Krievijas ir bīstama. U. Ģērmanis daudz laika un pūļu ir veltījis Krievijas darbības, tai skaitā tās diplomātijas, slepeno dienestu darbības un ekonomiskās darbības izpētei.

Daudzi nozīmīgi autori, kā piemēram Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, Douglass C. North un vēlāk, jaunākos laikos, ļoti ietekmīgais jaunas vēstures veidošanās teorijas radītājs Jared Mason Diamond, ir apgalvojuši, ka sabiedrības un valsts uzbūves pamatā esošās sociālās, domāšanas un uzskatu struktūras ir ļoti stabilas un ļoti maz mainās pat ilgā, daudzu paaudžu garā laika periodā, tāpēc vienas valsts vai tautas uzvedība ilgākā laika periodā ir līdzīga. Tādēļ ir ļoti labs un nopietns pamats uzskatīt, ka Ulža Ģērmaņa 1970. – 1990. gados veiktais darbs Krievijas un Krievijas – Rietumu attiecību izpētē ir vēl aizvien pilnībā noderīgs un pielietojams arī mūsu dienās. Beidzamo gadu notikumi Eiropā, kā arī Krievijas ārpolitikā un iekšpolitikā tam sniedz ļoti iespaidīgu apliecinājumu.

Aplūkosim kādā veidā Ulda Ģērmaņa atziņas un secinājumi varētu būt piemērojami mūsdienu Latvijas enerģētikas un energodrošības jautājumiem. Te ne visai patīkamu iespaidu rada mūsu valdības ilgāku laiku piekoptā “pasaules lāpīšanas” politika Latvijas enerģētikā siltumnīcas efekta un atjaunojamās enerģijas kontekstā. Mums Latvijā būtu skaidri jāapzinās, ka Latvija elektrības un siltuma ražošanā ir viena no viszaļākajām vai pat viszaļākā un visatjaunojamākā valsts visā industriāli attīstītajā pasaulē. Šeit īpaši svarīgi ir atzīmēt, ka papildus, pasludinot kūdru par atjaunojamo resursu, kā to dara Igaunija, Somija un vēl citas valstis ar ievērojamiem kūdras resursiem, Latvijas “zaļums” un “enerģijas atjaunojamība” pieaugtu vēl ievērojamāk.

Diemžēl tā vietā, lai skaidri un gaiši sludinātu Latviju kā Eiropas un pasaules līderi atjaunojamajā enerģijā, kur Latvija jau tagad ir izpildījusi visas ES normas un ir vismaz 10 – 20 vai pat 30 gadus priekšā pārējai Eiropai, ir notikusi nesaprotami kautrīga klusēšana, kā arī apšaubāmu un ļoti dārgu dažādu “alternatīvo” enerģijas projektu subsidēšana un atbalstīšana, kas jau sāk nodarīt ievērojamu kaitējumu mūsu valstij.

U. Ģērmaņa perspektīvā tam varētu būt piemērojama viņa grāmatā “Izvērtēšanai” (Ģērmanis Uldis. Izvērtēšanai. Stokholma: Memento, 9. lpp. ) publicētā atziņa, kur viņš norāda uz to, ka politiskajā vidē racionāli un saprātīgi argumenti reti kad ir iedarbīgi un “jo neticamākas un neiespējamākas lietas kāds sludina un apsola, jo lielāki sekotāju un piekritēju bari tam rodas…”. Šī tēze izcili varētu būt piemērojama daudziem tā saucamās atjaunojamās un zaļās enerģijas projektiem. Kopumā enerģētikas jomā “ja arī neatmaksājas nodarboties ar pasaules lāpīšanu un cilvēces glābšanu, tad ir ļoti noderīgi turēt pašam savu pulveri sausu un rūpēties par zināmu kārtību un jēdzīgu izturēšanos savās mājās, savā sabiedrībā un savā tautā ”.

Tagad apskatīsim Ulža Ģērmaņa sniegto Krievijas politikas raksturojumu: “Krievijas politika pret Baltijas valstīm ir liekulības un dubultmorāles izpausme un to raksturo uzkundzēšanās maniere. Ja pārējā pasaule akceptēs krievu bezkaunību, tad var sagaidīt, ka viņu agresivitāte tikai pieaugs. Tāpēc būtu vēlams, lai Baltijas valstis ātri ieļautu ciešā ekonomiskā sadarbībā ar ziemeļvalstīm un Rietumeiropu. Tas saglabātu mieru un atvēsinātu galvu krievu imperiālistiem” (Ģērmanis Uldis. Jaunie laiki un pagātnes ēnas. Fakti un vērtējumi 1991 – 1995. Stokholma; Rīga: Memento; Zinātne, 67. lpp.) . Tas labi raksturo to, ko Uldis Ģērmanis būtu varējis teikt arī par enerģētiku, jo, kā jau minēts, 1990. gados enerģētika nebija politisko aktualitāšu sarakstā un tāpēc viņa darbos tikpat kā nav pieminēta.

Šī U. Ģērmaņa atzinuma praktisku pielietojumu mēs itin labi redzam Lietuvas enerģētikā, kur Krievija visiem spēkiem centās pretoties sašķidrinātās gāzes terminālim un elektrības starpsavienojumiem ar Zviedriju un Poliju, pēc kuru īstenošanas Lietuvas un Baltijas statuss ir ļoti uzlabojies.

Attīstot U. Ģērmaņa viedokli par Krievijas politiku, mēs varētu secināt, ka Latvijas uzdevums būtu iegūt enerģētisko neatkarību, bet Krievijas darbības visādā veidā būtu vērstas uz to, lai Latvija un Baltija būtu enerģētiski atkarīgas no tās.

Enerģētisko neatkarību var nodrošināt ekonomiski pamatota enerģijas iegūšana vai konkurencei atvērts enerģijas imports no pārējās pasaules. Šobrīd Latvijas kontekstā varam runāt par šādiem enerģētiskās neatkarības sasniegšanas ceļiem: gāzes imports no dažādiem piegādātājiem, elektrības starpsavienojumi ar Ziemeļvalstīm un Poliju, ogļu imports, kūdras un cita vietējā enerģija, enerģijas patēriņa samazināšana un ,visbeidzot, Visaginas AES.

Ņemot vērā “cīņu par zaļo enerģiju un Rietumvalstu kodolreaktoru slēgšanu” sāksim apskatu ar kodolenerģiju. Kodolenerģijas īpatnība ir tāda, ka tā prasa ļoti lielus ieguldījumus kodolreaktoru un AES izbūvē, un elektrības izmaksu galvenā daļa ir saistīta ar kapitālieguldījumiem un to amortizāciju, bet izejvielas cenas daļa elektrības izmaksās ir mazāk nekā 10%. Kodoldegviela ir kompakta, un to var uzkrāt ilgākam laikam. Īpašs apstāklis šim enerģijas veidam ir tas, ka atomelektrostaciju darbība ir pakļauta ievērojamiem politiskiem riskiem – politiskiem lēmumiem slēgt vai apturēt AES, tāpēc investoriem ir vajadzīgas īpašas garantijas.

Pēdējos gados kodolenerģijai ir nācis klāt vēl viens risks: agresija publiskajā informācijas telpā, vai citiem mūsdienīgiem vārdiem runājot, kodolenerģiju apdraud kāds ļoti jauns agresijas veids – tā saucamais “hibrīdkarš” publiskajā informācijas telpā, kur ar mērķtiecīgi organizētu propagandas un subversīvas informācijas un citu darbību plūsmu ir iespējams kādā atsevišķā valstī diskreditēt kodolenerģiju un censties panākt kodolreaktoru slēgšanu.

Ļoti lielo kapitālieguldījumu un politisko risku dēļ tiem investoriem, kuri finansē AES būvniecību, ir vajadzīgas dažādas garantijas. Visaginas AES gadījumā, neskatoties uz ekonomisko pamatojumu, politiskā dimensija ir tāda, ka sekmīgam AES būvēšanas lēmumam, visticamāk, ir vajadzīga visu triju Baltijas valstu līdzdalība un garantēts elektrības iepirkums – tātad arī Latvijas līdzdalība. Latvijas līdzdalība Visaginas projektā ir būtiska Visaginas AES būvēšanā vai nebūvēšanā. Latvijas iespējamais ieguldījums vai līdzdalība šajā projektā ir vairāk nekā miljards EUR. Tā ir ļoti liela summa un mūsu valstij būtu svarīgi iegūt un uzturēt kompetences visos jautājumos, kas saistīti ar kodolenerģētiku un AES tehnoloģijām, jo Visaginas AES būvniecība vēl aizvien ir iespējama nākotnes realitāte.

Bažas rada tas, ka Latvijā netiek veikti nekādi ieguldījumi kompetences veidošanā vai pat tikai kompetences saglabāšanā kaut vai minimālā līmenī šajā ļoti svarīgajā un politiski nozīmīgajā enerģētikas virzienā – kodolenerģijas tehnoloģijās.

Kāpēc kompetences kodolenerģijas tehnoloģijās ir tik svarīgas?

Tam ir vairāki būtiski iemesli. Pirmkārt, kompetence kodoltehnoloģijās (un svarīgi ir nejaukt to ar radiācijas drošību, kas galvenokārt ir tikai radiācijas mērīšanas prasmes, savienotas ar zināšanām par radiācijas pārvietošanos vidē) dod iespēju kvalitatīvi izprast apkārtējo valstu kodolplānus un kodolnotikumus. Otrkārt, kodolkompetences ir svarīgas kodolenerģētikas makroekonomiskās ietekmes dēļ.

Visaginas AES gadījumā mēs runājām par miljardiem EUR lielu iespējamo ietekmi uz Latvijas ekonomiku. Visaginas AES būves iespējamā tāme ir apmēram līdz pat 10 miljardi EUR, kas tiks ieguldīti mazattīstītā Baltijas valstu austrumu reģionā, kurš ir atpalicis un atrodas ievērojamā Krievijas propagandas ietekmē. Nozīmīga daļa šo līdzekļu var tikt apgūti, izmantojot Lietuvas uzņēmumus un Lietuvas darbaspēku. Dažādi autori šo līdzekļu daudzumu, kas tiktu iepludināts pasūtījumu veidā Lietuvas ekonomikā, novērtē uz 15 – 25% no visas AES tāmes vai pat vēl vairāk.

Šāda apmēra infrastruktūras projekts, kam modernajā Baltijas valstu vēsturē pēc 1990. gada nav precedenta, radītu IKP pieaugumu Lietuvā par 1 – 3% veselu 5 –10 gadu garumā. Tas ir bezprecedenta lielums viena projekta ietekmei uz valsts kopproduktu. Lietuvas valstī ir veikti vairāki pētījumi par iespējamo Visaginas AES ietekmi uz valsts makroekonomiku. Arī pašlaik tur tiek veikts šāds kārtējais pētījums. Tajā pašā laikā Latvijā nav neviena, jā, tik tiešām, – neviena pētījuma par iespējamo Visaginas AES būvniecības ietekmi uz Latvijas makroekonomiku!

Treškārt, kodoltehnoloģijas – tas ir drošības politikas jautājums. ASV, kas ir pasaules varenākā lielvalsts, aizstāv savas tehnoloģijas. Ar ASV tehnoloģijām veidota AES Lietuvas austrumos būtu arī papildus politiskās stabilitātes avots. Vērojot Ukrainas notikumus, to pašā sākumā varēja izteikt prognozi, ka kara darbība nekādā gadījumā nepietuvosies Zaporožjes AES. Pagaidām tas ir piepildījies pilnā apmērā un nopietnu nemieru projicēšanās šajā virzienā netiek arī prognozēta. AES drošība ir svarīgāka, un visi, kam tas jāzina, to zina. Tādejādi AES ir iekšpolitisko stabilitāti garantējošs faktors.

Ceturtkārt, enerģijas rezerves. Kodolenerģija ir vienīgais enerģijas veids, kur valsts var uzkrāt nopietnas enerģijas rezerves nākotnei. Kodoldegviela ir ļoti kompakta un ļoti lēta. Aptuveni 10% vai pat vēl mazāk no AES elektrības cenas veido tieši kodoldegvielas cena. Gan ekonomiski, gan fiziski viegli ir iespējams uzkrāt kodoldegvielu, piemēram, 10 gadiem uz priekšu. Nekas tāds nav izdarāms ne ar naftu, ne oglēm vai gāzi. Pat mūsu energostruktūras megaobjekts – Inčukalna pazemes gāzes glabātuve – Latvijas vajadzības varētu nodrošināt tikai vienu vai divus gadus. Pie tam apakšzemes gāzes krātuves var būt potenciāli ļoti bīstamas. Interesanti atzīmēt, ka šī brīža “Latvijas Gāzes” vadītājs G.Kalvītis savas premjerēšanas laikā, 2004. – 2007. gadā bija superaktīvs atomenerģijas aizstāvis, lai gan tolaik viņa atomprojektam pietrūka realitātes izjūtas šajā jomā.

Neskatoties uz visiem apstākļiem, kas norāda uz kodolenerģijas un kodolkompetences potenciāli ļoti lielo nozīmi Latvijai, Latvijas kompetences kodolenerģijas tehnoloģijās ir sistemātiski samazinājušās.

Kāpēc tā? Kāpēc Latvijas kompetences kodoljautājumos ir sistemātiski samazinājušās?

Šis jautājums kļūst daudz skaidrāks, ja vērtējam notikumus ar Ulža Ģērmaņa metodi. No vēsturnieka skatījuma Uldis mēdza uzsvērt, ka parasti Krievijas darbība ir bijusi vērsta uz savu kaimiņu novājināšanu, lai padarītu tos pēc iespējas atkarīgākus no Krievijas, palielinātu uz tiem Krievijas ietekmi, un izdevīgā brīdī paplašinātu Krievijas valsts robežas.

Ja pieņemtu, ka Krievijas taktika ir novājināt un padarīt atkarīgas savas kaimiņvalstis, tad enerģētikā Krievijai varētu būt šādi mērķi: slēgt Visaginas AES un nepieļaut jaunas AES būvi Lietuvā. Veicināt gāzes enerģētiku un enerģijas ražošanas atkarību no gāzes, tajā pašā laikā nepieļaujot alternatīvu gāzes piegāžu iespēju Baltijai un Latvijai. Kavēt Baltijas elektrosistēmas pievienošanos Eiropas tīkliem. Nepieļaut ogļu enerģētikas attīstību.

Savukārt, runājot par Krievijas izmantotajām metodēm, Uldis Ģērmanis savos darbos mēdza uzsvērt Krievijas valsts slepeno dienestu sadarbību ar Krievijas (PSRS) ekonomiskas jomu, slepeno dienestu ietekmi uz valsts diplomātisko struktūru veidošanu kā arī slepeno dienestu un to metožu tiešu izmantošanu Krievijas (PSRS) ekonomiskās sadarbības veidošanā ar Rietumu valstīm. Bieži Uldis tika pieminējis, ka demagoģija, meli un dažādas subversīvas metodes tiek pielietotas sistemātiskā veidā. Kā mēs nesen redzējām, šādas metodes tiek pielietotas pat Krievijas sportā.

Viens no efektīvākajiem veidiem, kā atturēt valsti no kodolenerģētikas attīstības, ir pēc iespējas mazināt valsts kompetenci un iedzīvotāju informētību par atomenerģiju. Eiropas Savienības EURATOM organizācijas veiktie pētījumi, kuri saskan arī ar starptautiskās atomenerģijas aģentūras IAEA veiktajiem pētījumiem, rāda, ka iedzīvotāju viedoklis par atomenerģiju ir pozitīvāks, ja iedzīvotāji ir labāk un objektīvāk informēti, tāpat kā pozitīvāks viedoklis par atomstacijām ir tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo AES tuvumā.

Sabiedriskās domas pētījumi rāda, ka pēdējo gadu laikā (arī pēc Fukušimas negadījuma) Eiropas Savienībā atbalsts atomenerģijai ir pieaudzis, turpretī Latvijā tas turpina samazināties. Latvijas iedzīvotāju atbalsta samazināšanās atomenerģijai ir tieši skaidrojama ar kompetences un izglītības trūkumu, jo Latvijā šādas izglītības vienkārši nav, bet no padomju laikiem saglabājušies speciālisti noveco, dodas pensijā vai pat izmirst.

Varētu domāt, ka viens no faktoriem Latvijas iespējamai dalībai Visaginas AES būs mūsu valsts kompetence kodolenerģētikā un kodoltehnoloģijās, kam vajadzētu rezultēties mūsu spējā panākt pietiekami izdevīgus sadarbības nosacījumus Visaginas AES būvniecībā. Nepanākot šādus pietiekami izdevīgus nosacījumus, ir maz ticams, ka dalība Visaginas būvniecībā varētu būt izdevīga Latvijas ekonomikai kopumā. Savukārt, lai panāktu šādus nosacījumus, tad būtiska ir Latvijā pieejamā un izveidotā kompetence un zināšanas kodoltehnoloģijās.

Ņemot vērā to, ka daudzi uzskata “Latvijas Gāzes” struktūras par “Gazprom” un Krievijas valdības interešu bastionu Latvijā, kuru īpaši spēcīgu padara Latvijas iekšpolitiskā struktūra un gāzes organizāciju finansiālais spēks Latvijā, tad droši vien varam sagaidīt, ka jebkura iniciatīva veidot kompetenci kodolenerģētikā sastapsies ar dažāda veida šķēršļiem un apkarošanu.

Tas, savukārt, mazinās iespēju, ka Visaginas AES būvniecība varētu dot kādus makroekonomiskus ieguvumus Latvijas ekonomikai, līdz ar to kopīgā sabiedrības attieksme sagaidāma visai negatīva. Atomelektrostaciju būves un AES darbības politiskās atkarības dēļ (un tāda ir AES darbība jebkurā valstī, jo politiskie riski ir vislielākie AES darbības riski) iespējamie Visaginas investori sagaida garantijas ne tikai no Lietuvas, bet arī no Latvijas un Igaunijas. Nepiedaloties abām pārējām Baltijas valstīm, ļoti iespējams, ka Visaginas AES būvniecība tuvākajā laikā netiks uzsākta.

Autoram ir grūti pateikt, vai U. Ģērmanis pats personiski atbalstīja kodolenerģiju kā tādu. Tomēr jāatzīmē, ka astoņdesmito gadu beigās Zviedrijas kodolenerģija kopā ar hidroenerģiju bija, un vēl tagad ir valsts enerģētikas sistēmas mugurkauls. Kodolenerģija gan toreiz, gan arī tagad nodrošina Zviedrijas enerģētisko neatkarību, zemas elektrības cenas, stabilu industrijas izaugsmi un iespēju zviedriem būt par vieniem no lielākajiem pasaules elektrības patērētājiem uz vienu iedzīvotāju.

Černobiļas kodolavāriju Uldis Ģērmanis privātās sarunās ir minējis kā vienu no piemēriem Padomju Savienības izļurbumam un melu sistēmai. Sev raksturīgajā satīriskajā garā Uldis atzīmēja arī tādu sakritību, ka Černobiļas kodolkatastrofas radioaktīvie nokrišņi Zviedrijā pamatā nolija tieši tajos rajonos, kuros bija vislielākais komunistiem simpatizējošo vēlētāju īpatsvars, proti, Zviedrijas ziemeļos, kalnu rajonos, kur vietējie komunisti tādējādi saņēma savdabīgu sveicienu no saviem “ticības brāļiem” Padomju Savienībā.

Vērojot rosību ap gāzi, tā dēvēto ”zaļo enerģiju” un kodolenerģiju, arvien ir vēlēšanās atcerēties Ulža Ģērmaņa “dubultnieka” Ulafa Jāņsona bieži lietoto izteikumu: “Nāk vienmēr jauni (moderni) laiki un jauni (moderni) cilvēki, un tāpēc vecie blēdību paņēmieni nekad nekļūst nemoderni “ (Ģērmanis Uldis. Izvērtēšanai. Stokholma: Memento, 15. lpp.).

* Pārpublicēts ar izdevēju atļauju no Piemini Uldi Ģērmani, Fraternitas Livonica Filistru biedrība, Rīga, 2017. ISBN 978-9934-14-819-4

Papildus materiāli

Piemini Uldi Ģērmani! Informācija ŠEIT.

LU Akadēmiskās bibliotēkas dalība vēsturnieka un rakstnieka Ulda Ģērmaņa 100. gadu jubilejas piemiņas konferencē „Piemini Uldi Ģērmani” Kara muzejā, 03.10.2015. Informācija ŠEIT.

Pieminēs vēsturnieku Uldi Ģērmani Babītes novada pašvaldības bibliotēkā. Informācija ŠEIT.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.