Anita Daukšte: Putina nomierināšana Trampa gaumē. Kara beigas – tagad vai nekad?
0
Nekad pēdējo trīs gadu laikā nebija noticis tik liels pavērsiens uz kara beigām Ukrainā, kā šīs nedēļas sākumā. Tas neizskatās tā, kā to deklarēja Ukrainas un Eiropas līderi – kā apkaunojoša Krievijas sagrāve, bet neizskatās arī tā, kā to vēlētos Putina Krievija.
ASV prezidenta Donalda Trampa centieni panākt risinājumu karam Ukrainā izskatās patiesi. Ja ne skraidīšana piezvanīt Putinam tikšanās vidū ar Eiropas līderiem, tad varētu atviegloti notraukt sviedrus no Eiropas valstu vadītāju pierēm un noticēt, ka Krievijas prezidents tiešām piekritīs pārtraukt mest bumbas un nesataisīs drāmu no ASV un Eiropas drošības garantijām Ukrainai. Ja vien Putinam atdos Donbasu un Krimu.
Izskatās, ka Eiropai būs jāpierod pie jaunās normalitātes, piedodiet, ne vien Putina, bet arī Trampa stilā: ka visa ņemšanās ap tautu pašnoteikšanās tiesībām, teritoriju neatņemšanu ar militāru spēku t.i. – vērtību sistēma, uz ko balstās demokrātija un starptautiskās tiesības, ir nesvarīga lieta.
Putins (un faktiski visa Krievijas tauta) ir asiņains agresors, kura vēsturiskā misija ( viņuprāt) ir ekspansija uz Rietumiem. Savukārt Trampam jau pieminētā vērtību sistēma ir tukša skaņa. Viņš diplomātiju un starptautiskus risinājumus arī kara beigām saredz tikai kā savstarpēji izdevīgu darījumu, kuru slēdz starp līderiem, kas viņam personiski patīk un kuru viedokļos viņš ieklausās.
Eiropai jānomierina divi trakie: viens, kuram patīk nogalināt, un otrs, kam patīk tikai viņš pats. Diemžēl izskatās, ka Eiropas līderi ir ar mieru to darīt, pieņemot, ka šīs mierināšanas vārdā būs jāatmet starptautiskās vērtību sistēmas.
Vēsture gan māca, ka agresoru mierināšana ne pie kā laba nenoved. Hitleru nenomierināja Čehijas Sudeti 1938.gadā, Putinu nenomierināja Krima 2014.gadā. Un arī Donbass 2025.gadā diezvai nomierinās. Cits stāsts, ka viņš jau nezina, kā pārvaldīt un ko iesākt ar visu Ukrainu, ja tā piepeši iekristu Krievijas rokās. Tur būtu vajadzīga marionešu valdība Zeļenska vietā, bet tādu uztaisīt… vajag “pauzīti”. Šajā ziņā Putina vēlme pēc miera Ukrainā ir patiesa, jo viņam kādu laiku nevajag karu. Vajag pauzi, lai Ukraina iekristu kolaboracionistu un iekšējo pretrunu valgos, ko Krievija māk savērpt.
Taču tā dēvētās “Rietumu drošības garantijas” Ukrainai var kļūt par klupšanas akmeni visā skaistajā kara beigu ainā – gan Rietumu sabiedroto, gan Putina vainas dēļ. Pirmkārt – kas tas ir par “zvēru” – drošības garantijas? Kā tās izpaudīsies? Izmanīgā gudriniece ( kura, starp citu, patīk Trampam) Itālijas premjere Džordžija Meloni piedāvāja šīs drošības garantijas kā NATO 5.panta “surogātu” – lai arī Ukraina nav NATO, ar to noslēgt atsevišķu līgumu par drošības garantijām. Šāds līgums gan būtu visai nereāls – kāpēc lai Putins uz to pievērtu acis?
Putins patlaban atrodas uz viļņa, jeb precīzāk – augstpapēžu kurpēs, kas tika īpaši radītas, lai viņš ar savu augumu neizskatītos pēc pundura blakus Trampam. Izrādījās, ka viņam tomēr ir svarīgi, lai būtu sarkanais paklājs, ko izritina pasaulē varenākās valsts prezidents.
Vai šis paklājs jeb atzīšana un Trampa rokasspiediens viņam liktu nomierināties? Samazināt ambīciju līmeni Ukrainā? Jā un nē: galvenais ir tas, ka viņš nevar iekarot visu Ukrainu ar militārām metodēm un otrs – viņš baidās no kodolkara. Tik jucis viņš nav, lai nesaprastu, ka – ja pēc šīm sarunām nesekos piekāpšanās, būs tikai kara eskalācija. Tramps, lai arī Aļaskā izskatījās pēc puikas, kas gaida elka autogrāfu, tomēr, aizvainojumā var būt ļauns. Ļoti ļauns.
Raksta sākumā minētais, ka pasaule ir tuvāk mieram Ukrainā kā vēl nekad šo pēdējo trīs gadu laikā, apstiprināsies vai neapstiprināsies ļoti drīz. Brīdī, kad ( ja) notiks Trampa, Putina, Zelenska un Eiropas līderu tikšanās. Šāda sanāksme, ja
notiks, nevar būt bez rezultāta. Diemžēl šobrīd šī sanāksme ļoti atgādinās Minhenes konferenci 1938.gada 30.septembrī, kur ar Itālijas, Francijas un Lielbritānijas piekrišanu nacistiskā Vācija sagrāba vācu apdzīvotos Čehijas Sudetus. Pasaule ir mainījusies, jūs teiksiet? Labi, cerēsim. Mēs jau zinām, kuru mierinājums ir cerība.
