Anita Daukšte: Edgars Rinkēvičs ieiet trešajā prezidentūras gadā. Ko gaidīt un ko baidīt?
0
No šodienas Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam ir sācies trešais prezidentūras gads. Viņš amatā vēl būs līdz 2027.gada 8.jūlijam, kad nodos pilnvaras citam, vai arī pats sev otrajā termiņā.
Laikā, kad visi apspriež ASV prezidentu Donaldu Trampu, kura metodes, stils un vērtības radikāli atšķiras no Eiropā un Latvijā pieņemtā stila, ir aktuāls jautājums – kādiem tad jābūt “nākotnes valstsvīriem”? Vai atturīgi pareiziem, tādiem, kā Edgars Rinkēvičs, vai arī ar merkantila balamutes tēlu – tādiem, kā Tramps un viņa politiskie līdzinieki Eiropā?
Divi gadi ir pietiekoši, lai saprastu, kādi ir attiecīgās prezidentūras iespēju “griesti”. Rinkēvičam ir izdevies izvairīties no būtiskām kļūdām, viņa labvēlīgā komunikācija ar sabiedrību noskaņo pozitīvi, un nelabvēļu skaitu nav vairojusi.
Taču, ja paskatāmies uz politisko eliti, valdību un Saeimu, tad šeit redzam zināmas attieksmes izmaiņas. Tās ir sarežģīti uztveramas, drīzāk – nianses, bet tomēr. Jāpiekrīt sociologam Aigaram Freimanim, ka Saeima Valsts prezidenta morālo autoritāti nevēlas atzīt, jo saskata viņā konkurentu. Līdzīgi ir ar valdību, kur Ministru prezidente godbijīgi stāv blakus Valsts prezidentam preses konferencēs Rīgas pilī, bet nevairās “atkost” uz kritiku no viņa puses.
Būtībā – ne tikai atkost. Uz Rinkēviča prasību pērnā gada nogalē pēc valdības “restarta” tika lēnīgi un novilcināti atbildēts ar ļoti diskutablām personāliju pārmaiņām valdībā, bet no “restarta” tur nav ne smakas. Tāpat, kā no prasītās birokrātijas mazināšanas. Tur arī vairāk runu, nekā darbu. Siliņas valdība nav spējīga veikt reformas un tas ir ļoti acīmredzami. Gan ideoloģiski pretrunīgā koalīcijas sastāva dēļ, gan arī tuvojošos Saeimas vēlēšanu dēļ, kas notiks agrāk, nekā Valsts prezidenta vēlēšanas.
Vienīgais, uz ko šī valdība ir spējīga, ir nākt klajā ar populismu par augstāko valsts amatpersonu algu iesaldēšanu.
Nē nu jā, kā latvieši saka. Vispirms algas uzceļ lielākajai sabiedrības daļai nesasniedzamā “kosmosā” par tikpat neredzamiem nopelniem, un tad “iesaldē”. Redz, likums liedzot mazināt un liek celt tās algas, ak, nabaga ministri un deputāti, likumu kalpi. Tad nu tagad tā jāmokās, ar jauniem likumiem jāiesaldē.
Arī Saeima, nosacīti Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas personā, it kā smuki stāv blakus Valsts prezidentam preses konferencēs vai nopietni uzklausa viņa uzrunas Saeimā. Bet Valsts prezidenta likumdošanas iniciatīvas tikpat naski noliek dziļajās atvilktnēs, kā par referendumu balsu sliekšņiem, vai arī sagroza priekšlikuma jēgu, kā par tiesībsarga, Latvijas Bankas prezidenta un Valsts kontroliera iecelšanas kārtību. Vienvārdsakot – mēs te parādīsim, kuri labāki valsts pārvaldes lietpratēji.
Kopumā – tas nav nekas jauns: tāpat uz Valsts prezidentu likumdošanas iniciatīvām parlaments ir reaģējis arī agrāk. Reti kad tās pieņemtas bez iebildēm.
Otrajā prezidentūras gadā Edgars Rinkēvičs pamēģināja likumdošanas iniciatīvu jomā spert solīti drusku ārpus Valsts prezidenta pilnvaru laukuma, un deputāti uzreiz tā viegli, bet uzšāva pa pirkstiem.
Tā kā Saeimas vēlēšanas būs jau nākamgad, tad no Edgara Rinkēviča rokām izslīd Saeimas atlaišanas ierosināšanas referenduma un būtībā – arī valdības gāšanas pātagas. ( Jā,jā, prezidents nevar gāzt valdību, bet sekmēt šo procesu var gan.) Viņa situācija kļūst visai neapskaužama – it kā būtu jāveicina, lai arī nākamajā Saeimas sasaukumā Jaunā Vienotība (kā partija, kurai Rinkēvičs var pateikties par amatu) iegūtu daudzmaz cienīgu rezultātu, bet no otras puses – kā gan to izdarīt, ja varas prestižs zems, bet pašvaldību vēlēšanu rezultāti valdošajiem ir iežūžinoši un nemudina mainīt darbības stilu un jēgu?
Tas nozīmē, ka nākamajā prezidentūras gadā Edgars Rinkēvičs būs spiests iekšpolitiski lavierēt. Otra skumjā lieta – Valsts prezidents, izkāpjot no ārlietu ministra “kurpēm”, ir tās nolicis kaktā, ārpolitiski ļaujot izpausties Evikai Siliņai un ārlietu ministrei Baibai Bražei. Var jau būt, ka tā ir vienošanās iesaistīto starpā, lai prezidents ir mazāk ārpolitiski aktīvs, bet pie Rinkēviča pieredzes un zināšanu līmeņa ārpolitikā gribētos, lai šāda vienošanās nepastāvētu.
Vēl jau arī Edgaram Rinkēvičam ir laiks pilnīgai komunikācijas un darbības stila maiņai. Protams, nedod Dievs, lai Valsts prezidents nemēģina kopēt Trampu, te jau tāpat kopētāju pietiek. Un viņam nepiestāvētu. Bet laiks ir, un ir, par ko padomāt.
Lai arī viņš pats intervijā nra.lv saka tā: “Pirmkārt, līdz Valsts prezidenta vēlēšanām vēl jānotiek Saeimas vēlēšanām. Otrkārt, es negrasos diskutēt par Valsts prezidenta vēlēšanām līdz 2027. gada pavasarim. Un mans lēmums – vai es vēlos kandidēt uz otro termiņu – būs atkarīgs no Saeimas sastāva, būs atkarīgs no sabiedrības atbalsta, būs atkarīgs no tā, kāda man pašam būs sajūta par varēšanu. Jautājumu par otro prezidentūru es izslēdzu no savas ikdienas, lai tas nejauktu domas un darbus, kas jādara patlaban.”
Lai nu tā būtu. Un vēl vairāk – lai nebūtu jāmaina stils nevis iekšpolitisku iemeslu, bet starptautisku satricinājumu dēļ.
