“Sarūsējuši balkoni un netīras fasādes,” tūrists no Kanādas vīlies, ierodoties Latvijā. Vēlāk gan iespaids uzlabojies 0
Kāds tūrists no Kanādas publicējis ceļojuma aprakstu par Latviju. To ir interesanti lasīt, raugoties no latvieša skatupunkta. Sākotnējā ierašanās Latvijā kanādietim sagādājusi lielu vilšanos. Vēlāk gan esot sekojuši arī patīkami pārsteigumi.
Autors un ceļotājs Greiems Hanters dalās iespaidos par pavasarī piedzīvoto Rīgā un citviet Latvijā.
Hanters kopā ar ceļabiedreni Sjū Latvijā ieradies ar autobusu no Tallinas. Abi sākotnēji apsvēruši iespēju starp Baltijas valstu galvaspilsētām ceļot ar vilcienu, tomēr secinājuši, ka ērtāks variants būs autobuss. No Tallinas uz Rīgu viņi devušies ar “LUX Express” autobusu, kuru autors raksturo kā ērtu pārvietošanās veidu ar komfortablām sēdvietām, daudz vietas kājām, ekrāniem sēdekļu atzveltnēs un bezmaksas ūdeni. Brauciens ildzis aptuveni trīsarpus stundas.
Tiesa, pirmie iespaidi par Rīgu neesot bijuši pozitīvi. Hanters raksta, ka pilsētā viņi iebraukuši pa ielām, kuru malās rindojās daudzdzīvokļu nami – daļa no tiem bijušas utilitāras padomju laika ēkas, daļa ar greznākām fasādēm, tomēr lielākajai daļai bijuši sarūsējuši balkoni un netīras fasādes.
Arī viesnīcā piedzīvotais sākumā ceļotājiem sagādājis nepatīkamu pārsteigumu. Viņi apmetušies “Grand Palace Hotel” Vecrīgā, ko autors raksturo kā patiešām greznu un pilij līdzīgu viesnīcu. Tomēr, dodoties vakariņās uz bāru, viņi pamanījuši vīrieti, kurš smēķēja.
Lai gan viesmīle ceļotājus apsēdinājusi blakus esošajā restorānā, tabakas dūmu smaka joprojām bijusi jūtama. Hanters atzīst, ka nebūtu domājis — kādā Eiropas viesnīcā vēl joprojām varētu būt atļauta smēķēšana publiskās telpās.
Nākamajā rītā iespaids par Rīgu sācis mainīties. Brokastis viesnīcā pasniegtas gaišā telpā, kurā atradies zaļais papagailis Miša. Ceļotājiem pastāstīts, ka pēc brokastīm Miša tiek izlaists no būra un viņam ir ļauts brīvi pārvietoties.
Pēc tam Hanters un viņa ceļabiedrene Sjū devušies pastaigu ekskursijā pa Vecrīgu, kuru vadījusi gide Kristīne. Viņa ceļotājiem parādījusi Vecrīgu — teritoriju starp Daugavu un Pilsētas kanālu, kas agrāk bijis aizsarggrāvis. Ekskursijas laikā apskatīta pilsētas vecākā māja, kas celta 1646. gadā, plāksne par Rīgas iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bijusī biržas ēka, padomju laika arhitektūras liecības un piemineklis, kas atgādina par Ziemassvētku eglītes tradīcijas sākumu.
Gide ceļotājus aizvedusi arī uz suvenīru veikalu, kur pirmajā stāvā pārsvarā tirgots Baltijas dzintars. Sjū vēlējusies iegādāties dzintara kaklarotu, taču nolēmusi to atlikt līdz Viļņai, jo lielākā daļa Baltijas dzintara tiek iegūta Lietuvā. Savukārt veikala pagrabā, kur nokļūts pa raupjiem akmens pakāpieniem, atradusies telpa, kas veltīta Latvijas nacionālajam dzērienam — Rīgas melnajam balzamam. Hanters raksta, ka tas izgudrots 1752. gadā un to radījis vietējais aptiekārs, kurš, protams, apgalvojis, ka dzērienam piemīt ārstnieciskas īpašības. Klasiskajā melnajā balzamā esot 45% alkohola, bet pārējās sastāvdaļas — valsts noslēpums.
Ceļojuma aprakstā īpaša vieta atvēlēta arī Latvijas un Baltijas vēsturei. Hanters piemin Molotova–Ribentropa paktu un tā slepeno vienošanos, ar kuru Austrumeiropa tika sadalīta starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību. Viņš raksta, ka Igaunija, Latvija un vēlāk arī Lietuva nonāca padomju ietekmes zonā, bet pēc Otrā pasaules kara kļuva par PSRS daļu.
Īpaši viņu iespaidojis stāsts par Baltijas ceļu. Molotova–Ribentropa pakta piecdesmitajā gadadienā aptuveni divi miljoni igauņu, latviešu un lietuviešu, tostarp arī gide Kristīne, sadevušies rokās cilvēku ķēdē no Tallinas līdz Viļņai. Hanters šo akciju raksturo kā spēcīgu protestu pret padomju varu, kas beidzās 1991. gadā.
Klausoties gida stāstījumā, ceļotāji varējuši tikai iztēloties, cik emocionāls šis brīdis bijis Baltijas cilvēkiem — daudziem ar valstu karogiem un tautastērpos, stāvot rokās sadevušiem pāri trim valstīm.
Pēc ekskursijas Hanters un Sjū pastaigājušies pa Bastejkalnu, ko autors raksturo kā nelielu, bet patīkamu zaļo zonu Pilsētas kanāla krastos. Tur viņi apskatījuši arī Brīvības pieminekli, kas godina Latvijas Neatkarības karā kritušos karavīrus. Autors apraksta pieminekļa pamatnē redzamās Latvijas vēstures figūras, travertīna kolonnu un Brīvības tēlu ar trim zelta zvaigznēm — dienā, kad viņi tur bijuši, uz pieminekļa atradušies arī divi baloži.
Vēlāk ceļotāji devušies apskatīt Rīgas jūgendstila rajonu Alberta ielas apkārtnē. Pa ceļam Hantera uzmanību piesaistījusi piemiņas plāksne ar vīrieša galvu uz šaha galdiņa fona — tā iezīmējusi vietu, kur dzīvojis Rīgā dzimušais šaha lielmeistars Mihails Tāls, pasaules čempions šahā no 1960. līdz 1961. gadam.
Alberta ielas nami ceļotājam šķituši krāšņi un rotaļīgi. Viņš raksta, ka tās ir sešus vai septiņus stāvus augstas ēkas ar krāsainām fasādēm un dekoratīviem elementiem. Vienas ēkas ieeju rotājušas sfinksas, bet uz citas balkona pelēks kaķis it kā bildinājis melnu kaķi. Hanters piebilst, ka šie nami celti 20. gadsimta sākumā, laikā, kad Latvija bija Krievijas impērijas sastāvā un acīmredzot piedzīvoja uzplaukumu.
Ceļojuma laikā Hanters un Sjū apmeklējuši arī Kristus Piedzimšanas katedrāli, Latvijas Nacionālo operu un baletu, Rundāles pili, Rīgas Svētā Pētera baznīcas torni, Latvijas Nacionālās operas izrādi, Centrāltirgu un ērģeļmūzikas koncertu Rīgas Domā.
Īpaši pozitīvi autors apraksta Latvijas Nacionālajā operā redzēto Žaka Ofenbaha operas “Hofmaņa stāsti” iestudējumu. Viņš raksta, ka izrāde bijusi ļoti gudri veidota, ar komisku Niklausa tēlu kaķa kostīmā un Hofmani, kurš izskatījies kā varonis no brāļu Koenu filmas. Arī koris bijis veidots kā Hofmaņa dubultnieku pulks — ar parūkām, brillēm un pat mākslīgu sejas apmatojumu. Publika izrādi uzņēmusi ar ilgstošiem ritmiskiem aplausiem un vairākiem izsaukumiem uz paklanīšanos. Hanters atzīst, ka arī viņam un Sjū izrāde ļoti patikusi.
Ārpus Rīgas ceļotāji devušies uz Rundāles pili, kuru Hanters raksturo kā baroka “konditorejas izstrādājumu” ar centrālo ēku, diviem spārniem un formāliem dārziem aiz pils.
Telpas bijušas bagātīgi rotātas ar spoguļiem, zeltītu apmetumu un itāliskām griestu gleznām. Viņam pils atgādinājusi Versaļu, tikai ar būtisku atšķirību — viņi tur bijuši gandrīz vienīgie apmeklētāji.
Ne visi Rīgā redzētie objekti autorā raisījuši sajūsmu. Apmeklējot mākslas muzeju “Rīgas birža”, viņš atzinis, ka pēc pasaules lielo galeriju — Rijksmuseum, Luvras, Kunsthistorisches Museum un Londonas Nacionālās galerijas — apmeklējumiem viņam ir grūti sajūsmināties par trešās šķiras gleznām. Viņa ieskatā tieši tādas pārsvarā redzamas “Rīgas biržā”: “skolas”, “kopijas” un maz zināmi vietējie mākslinieki. Tomēr arī tur viņš atradis darbus, kas viņu ieinteresējuši, tostarp Melhiora d’Hondekoetera putnu kompozīciju un Hansa Makarta gleznas ar Nībelungu cikla ainām.
Ceļotāji apmeklējuši arī Centrāltirgu, kur viņus piesaistījušas nepazīstamas zivis, milzīgas zemenes no Grieķijas un tradicionālās mūzikas un dejas priekšnesums. Tur spēlējuši vīri garos tumšos mēteļos un cepurēs — ar vijoli, čellu, bungām un akordeonu —, bet sieviete tautiskā tērpā dejojusi ar kādu indiešu vīrieti no skatītāju pūļa.
Vēl viens spilgts iespaids bijis ērģeļmūzikas koncerts Rīgas Domā. Hanters raksta, ka katedrāle celta 1211. gadā un ir lielākā viduslaiku baznīca Baltijas valstīs. Koncertā skanējusi arī Johana Sebastiāna Baha “Tokāta un fūga re minorā”. Autors atzīst, ka dzirdēt šādu darbu uz milzīgām baznīcas ērģelēm ir īpaša pieredze, jo īpaši tad, ja video ekrānā var vērot, kādas roku un kāju kustības nepieciešamas šīs mūzikas radīšanai.
Lai gan pirmais iespaids par Rīgu ārvalstu ceļotājam bijis drīzāk negatīvs, ceļojuma noslēgumā viņa vērtējums kļuva krietni siltāks. Hanters raksta, ka
Vecrīgai varbūt nepiemīt Tallinas vecpilsētas pasakainā kvalitāte, tomēr beigās viņi tur pavadījuši brīnišķīgu laiku.
Pilns stāsts lasāms ŠEIT.
