“Augstākā izglītība, pieredze un simtiem nosūtītu CV, bet darba nav!” Latvieši ir nokaitināti, jo iespēju nopelnīt dod vien retais
23
Sociālajos tīklos plašu rezonansi izraisījis ieraksts par darba meklējumiem Latvijā. Tā autore raksta, ka drīz būs pagājuši četri mēneši, kopš viņa ir bez darba, lai gan CV sūta gandrīz katru dienu — vismaz vienu līdz divas reizes dienā dažādām vakancēm. Viņai ir augstākā izglītība un darba pieredze, taču četru mēnešu laikā atbildējušas vien aptuveni piecas darba vietas, un arī tajās darbs nav iegūts.
Ieraksts raisīja daudz komentāru, kuros cilvēki dalījās gan ar līdzīgu pieredzi, gan padomiem, gan arī atšķirīgiem skatījumiem uz darba tirgus realitāti.
Komentāros vairāki cilvēki atzina, ka darba meklēšana viņiem prasījusi daudz ilgāku laiku, nekā sākotnēji cerēts. Daži minēja trīs vai četrus mēnešus, citi — astoņus, deviņus mēnešus vai pat vairāk nekā pusgadu. Vairāki rakstīja, ka regulāri sūtījuši CV, pielāgojuši motivācijas vēstules konkrētām vakancēm un piedalījušies intervijās, tomēr rezultāts ilgi nav sekojis.
Kāda komentētāja norādīja, ka viņai bijusi augstākā izglītība, darba pieredze un piecus gadus ilga pieredze vadošā amatā, tomēr darbu nācies meklēt astoņus mēnešus. Bijušas intervijas un darba piedāvājumi, taču bieži vien sludinājumos aprakstītie nosacījumi neatbilda realitātei. Cita persona rakstīja, ka darba meklēšanas process ilga deviņus mēnešus, savukārt vēl kāds norādīja, ka gada laikā nosūtījis vairāk nekā 300 CV un darbu savā jomā tā arī nav atradis.
Šie komentāri izgaismo sajūtu, ka darba tirgus daudziem kļūst ne tikai konkurētspējīgs, bet arī emocionāli nogurdinošs. Cilvēki apraksta izmisumu, vilšanos un sajūtu, ka viņu pieteikumi pazūd bez atbildes.
Viens no biežāk pieminētajiem aspektiem bija darba devēju klusēšana.
Daudzi komentētāji norādīja, ka pēc CV nosūtīšanas bieži nesaņem nekādu atbildi — ne atteikumu, ne uzaicinājumu, ne īsu apstiprinājumu, ka pieteikums saņemts.
Daļa cilvēku uzskata, ka šāda prakse ir necienīga pret darba meklētājiem, īpaši tad, ja kandidāts veltījis laiku pieteikuma sagatavošanai un motivācijas vēstulei. Kāds komentētājs pat norādīja, ka gadījumos, kad darba devējs nesniedz atbildi, teorētiski būtu iespējams vērsties pret šādu praksi, lai gan šāds viedoklis izskanēja vairāk kā neapmierinātības izpausme.
Citi komentētāji piebilda, ka reizēm vakances, iespējams, tiek publicētas formāli, lai gan reāla vajadzība pēc darbinieka nemaz nepastāv. Īpaši tas tika attiecināts uz valsts un pašvaldību iestādēm, kur konkursi var būt nepieciešami formālu prasību dēļ.
Diskusijā vairākkārt izskanēja doma, ka augstākā izglītība un pieredze ne vienmēr palīdz ātrāk atrast darbu. Daži norādīja, ka darba devēji nereti izvēlas nevis labākos, bet atbilstošākos kandidātus.
Tas nozīmē, ka pārāk liela pieredze, pārāk augstas prasības vai vēlme attīstīties konkrētā virzienā dažkārt var kļūt par šķērsli.
Komentāros izskanēja arī ieteikums “tēmēt augstāk” vai, gluži pretēji, sākt ar zemāku atalgojumu un vēlāk pakāpeniski virzīties uz priekšu. Viena komentētāja rakstīja, ka sapratusi — nav vērts gaidīt vakanci ar iepriekšējam darbam līdzīgu algu, tāpēc sākusi ar mazāku atalgojumu, cerot vēlāk kāpt augstāk.
Tajā pašā laikā vairāki cilvēki uzsvēra, ka nevajag pārāk ātri samazināt savas prasības. Viņuprāt, svarīgi ir nepadoties un turpināt meklēt darbu, kas atbilst cilvēka prasmēm, pieredzei un profesionālajām ambīcijām.
Daļa diskusijas pievērsās arī CV kvalitātei.
Komentētāji norādīja, ka mūsdienās CV formāts un saturs var būt izšķirošs, jo daļa uzņēmumu pieteikumus sākotnēji atlasa automatizēti.
Tika minēts, ka mākslīgais intelekts vai atlases sistēmas var noraidīt pieteikumus, ja tajos nav izmantoti atbilstoši atslēgvārdi vai ja CV nav sagatavots sistēmai “saprotamā” formātā.
Vienlaikus izskanēja arī pretējs skatījums. Daži komentētāji atzina, ka paši darba procesā izmanto mākslīgā intelekta rīkus, taču ir uzņēmumi, kuros šāda pieeja nepatīk. Tika norādīts, ka daļā nozaru, piemēram, dizainā un mediju grafikā, mākslīgais intelekts jau ietekmē darba tirgu un padara konkurenci vēl sarežģītāku.
Komentāros tika ieteikts nepaļauties tikai uz CV sūtīšanu darba sludinājumiem. Daži rosināja piedalīties profesionālos pasākumos, forumos un semināros, kur iespējams veidot kontaktus. Citi ieteica sūtīt CV arī tiem uzņēmumiem, kuri pašlaik nav publicējuši vakances, bet kuros cilvēks vēlētos strādāt.
Vairāki komentētāji atzina, ka darbu atraduši nevis caur sludinājumiem, bet gan caur paziņām, sociālajiem tīkliem vai profesionālajiem kontaktiem. Kāda persona rakstīja, ka darbu izdevies atrast pēc tam, kad par darba meklējumiem pastāstījusi savā sociālajā lokā. Citi minēja, ka viņus uzrunājuši paši darba devēji vai bijušie augstskolas pasniedzēji.
Daži komentāri atklāja, ka pat tad, ja cilvēks mēnešiem sūta CV bez rezultāta, situācija var mainīties negaidīti. Kādam darba piedāvājums atnācis pēc tam, kad uzņēmumam, kurā sākotnēji pat nebija vakances, vēlāk atbrīvojusies vieta. Citam intervijas sarunā izdevies ieinteresēt darba devēju, lai gan sākotnēji izredzes šķitušas nelielas.
Tas diskusijā radīja secinājumu, ka darba meklēšanā ar formālu CV sūtīšanu var nepietikt. Liela nozīme ir redzamībai, kontaktiem un spējai runāt par savām prasmēm ārpus standarta pieteikuma formas.
Komentāros vairāki cilvēki norādīja, ka bezdarba periods ne vienmēr nozīmē tikai gaidīšanu. Daļa izmantojuši Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātos kursus, lai apgūtu jaunas prasmes vai pat mainītu profesiju. Tika minēti valodu kursi, autovadītāja tiesību kārtošana un apmācības, kas palīdzējušas atrast jaunu darbu citā jomā.
Kāda persona rakstīja, ka pēc ilgāka bezdarba perioda caur piedāvātajām apmācībām ieguvusi jaunu amatu un šobrīd jau strādā vietā, kur darba atrašana vairs neesot problēma.
Cita komentētāja atzina, ka bezdarba laikā ieguvusi angļu valodas zināšanas, savukārt vēl kāds minēja iespēju paralēli kārtot C kategorijas vadītāja apliecību.
Šie piemēri rāda, ka daļa cilvēku bezdarba periodu mēģina izmantot kā pārejas posmu, lai pārskatītu savu profesionālo virzienu un iegūtu praktiskas prasmes.
Diskusija atklāj divas atšķirīgas pieredzes. Vieni darbu atrod divu nedēļu laikā vai pat saņem darba piedāvājumu, vēl strādājot iepriekšējā vietā. Citi mēnešiem ilgi sūta CV, piedalās intervijās un nesaņem skaidras atbildes.
Daļa komentētāju uzskata, ka darba meklētājiem jābūt elastīgākiem — jāpiekrīt zemākai algai, jāstrādā pagaidu darbi vai jāmaina nozare. Citi tam nepiekrīt un uzsver, ka cilvēkiem ar izglītību un pieredzi nevajadzētu būt spiesti pieņemt jebkuru piedāvājumu tikai tāpēc, lai nebūtu bez darba.
Izskanēja arī skarbāki komentāri, piemēram, pārmetumi, ka četru mēnešu laikā varēja atrast “kaut vai mazkvalificētu darbu”.
Taču pretējā pusē bija cilvēki, kuri norādīja, ka šādi izteikumi nepalīdz un tikai padziļina bezdarbnieku emocionālo spriedzi.
Kopējā noskaņa diskusijā liecina, ka darba meklēšana daudziem vairs nav tikai CV nosūtīšana un gaidīšana. Tā kļuvusi par procesu, kas prasa stratēģiju, neatlaidību, kontaktu veidošanu, spēju pielāgoties un reizēm arī gatavību pārkvalificēties.
Cilvēki iesaka pārskatīt CV formātu, pielāgot pieteikumus konkrētām vakancēm, aktīvāk izmantot sociālos kontaktus, nebaidīties rakstīt uzņēmumiem bez izsludinātām vakancēm un apsvērt apmācību iespējas. Tajā pašā laikā daudzi atzīst, ka arī ar visu šo pieeju darba atrašana var prasīt mēnešus.
Šī diskusija izgaismo plašāku problēmu — plaisu starp darba meklētāju gaidām un darba devēju atlases praksi. Kandidāti bieži jūtas nepamanīti un nenovērtēti, savukārt darba tirgus kļūst arvien prasīgāks un ne vienmēr caurspīdīgs. Darba meklētājiem šādos apstākļos atliek saglabāt pacietību, regulāri pārskatīt savu pieeju un nepazust klusumā. Savukārt darba devējiem šī diskusija ir atgādinājums, ka arī atteikuma vēstule vai īsa atbilde ir cieņas jautājums.
Vai darba tirgū kļūst vairāk “pārāk kvalificētu” kandidātu?
Dažādās nozarēs darba devēji arvien biežāk sastop kandidātus, kuru iepriekšējā pieredze vai kvalifikācija šķiet pārāk augsta konkrētā amata prasībām. Ja agrāk uz tā sauktajiem “pārāk kvalificētajiem” kandidātiem nereti skatījās piesardzīgi, tad šobrīd attieksme pamazām mainās.
Personāla vadības uzņēmumā BIURO norāda, ka šo tendenci ietekmē plašākas pārmaiņas darba tirgū un sabiedrībā kopumā. Līdzās profesionālajai izaugsmei un atalgojumam cilvēkiem arvien svarīgāka kļūst elastība, līdzsvars starp darba un privāto dzīvi, kā arī prognozējami darba apstākļi.
Daudzos gadījumos interese par zemāk kvalificētu amatu vairs nenozīmē, ka cilvēkam trūkst karjeras iespēju. Nereti cilvēki ļoti pat apzināti izvērtē, kādā vidē vēlas strādāt, kādu darba tempu spēj ilgtermiņā uzturēt un kādu ikdienu sev vēlas. Daļa nolemj aiziet no amatiem, kuros ir augsts stresa līmenis, bet citi apsver pilnīgu karjeras maiņu vai meklē stabilāku darbu ar sev piemērotāku līdzsvaru starp darba un personīgo dzīvi.
Šo tendenci arvien biežāk redzam arī ražošanā, noliktavu darbā, klientu apkalpošanā un mazumtirdzniecībā, kur darba devēji sastop kandidātus ar ļoti atšķirīgu profesionālo pieredzi, tostarp speciālistu vai vadītāju pieredzi.
“Sākotnēji daļai darba devēju radās jautājums, vai kandidāts ar plašāku pieredzi konkrētajā amatā vēlēsies palikt ilgtermiņā. Taču praksē redzam, ka cilvēku motivācija un prioritātes mainās,” saka BIURO klientu attiecību vadītāja Baiba Rozentāle.
“Cilvēks var apzināti izvēlēties citu darba vidi, prognozējamāku darba grafiku vai mazāk saspringtu amatu nekā iepriekš. Turklāt tas nenozīmē, ka viņš tādēļ ir mazāk motivēts vai mazāk vērtīgs darbinieks. Laikā, kad arvien vairāk tiek runāts par izdegšanu un stresu darbā, daudzi pārdomā arī to, ko patiesībā sagaida no savas karjeras un darba ikdienas.”
Vienlaikus darba tirgus eksperti norāda, ka iepriekšējā pieredze bieži vien var būt priekšrocība arī amatos, kuri sākotnēji šķiet vienkāršāki. Kandidāti ar plašāku profesionālo pieredzi darbā nereti ienes praktiskas zināšanas, darba disciplīnu un prasmes, ko ne vienmēr iespējams novērtēt tikai pēc amata nosaukuma vai kvalifikācijas līmeņa. T
āpēc darba devēji arvien biežāk skatās ne tikai uz formālo kvalifikāciju, bet arī uz kandidāta reālajām prasmēm, motivāciju un iepriekšējo pieredzi.
Darba devējiem tas ir arī labs iemesls paskatīties plašāk uz tradicionālajiem priekšstatiem par karjeras attīstību un piemērotību konkrētam amatam. Tā vietā, lai vērtētu tikai to, vai kandidāts šķiet “pārāk kvalificēts”, uzņēmumiem arvien būtiskāk ir saprast cilvēka motivāciju, ilgtermiņa gaidas un iemeslus, kāpēc viņš izvēlējies mainīt karjeras virzienu vai darbu.
Darba tirgus tendences rāda, ka karjeras ceļi kļūst arvien mazāk lineāri. Cilvēki biežāk maina nozares, izmēģina dažādus darbus un no jauna definē, ko viņiem nozīmē profesionālā izaugsme un apmierinātība ar darbu. Tāpēc arī jēdziens “pārāk kvalificēts kandidāts” vairs nav tik viennozīmīgs kā agrāk.
Kāds ir tavs darba meklēšanas stāsts? Vai vēlies dalīties savā pieredzē, vai esi novērojis citas nejēdzības darba tirgū Latvijā? Raksti savas pārdomas man uz [email protected].
