“Baidījāmies piestāt pat benzīntankā!” Latviešu ģimene piedzīvojusi trillera cienīgu bēgšanu no Zviedrijas, lai glābtu savu bērnu
311
Sigita ar vīru Gati un 3 meitām ir latviešu ģimene, kura nu jau pirms 2 gadiem nolēma sākt dzīvi no jauna, pārceļoties uz Zviedriju. Gāja samērā gludi – izdevās tikt pie skaista mājokļa, atrast darbu, viss šķietami sakārtojās. Taču šoruden tas viss sagriezās kājām gaisā, un ģimene piedzīvoja trillera cienīgus notikumus.
Kad runājam ar Sigitu Gedraiti pa telefonu, man daudzos brīžos ir asaras acīs, bet citkārt mute vaļā no pārsteiguma. Šķiet grūti noticēt, ka kaut kas tāds mūsdienās var notikt. Bet var. Sigitas stāsts ir garš, daudzām detaļām tajā ir nozīme, tāpēc turpinājumā lasāmā būs daudz, bet garlaicīgi nebūs.
Skaistais sākums
Uz Zviedriju ģimene pārcēlās 2022. gadā. Apmetās samērā tuvu Stokholmai, atrada darbu, mazā, 6 gadus vecā meitiņa Eva sāka bērnudārza gaitas, bet lielā meita, kurai jau 18, mācījās skolā. Pēc gada vīrs zaudēja darbu, tāpēc situācija nedaudz pamainījās. Kad izdevās atrast jaunu darbu, pārcēlušies arī uz jaunu dzīvesvietu – skaistu māju pie ezera, kura tiek izīrēta līdz pārdošanas brīdim. Visi jutušies priecīgi, jo tas ir tālāk no pilsētas, mierīgākā vidē, tuvāk dabai, kura viņiem tik ļoti patīk.
Mazā Eva augustā sāka mācīties skolā. Viņa esot ļoti draudzīgs un atvērts bērns, ātri ar visiem sadraudzējusies.
Sigitai gan bijis grūti aprast ar Zviedrijas noteikumiem un ikdienu skolā, jo pierasts pie Latvijas sistēmas: “Latvijas bērnudārzi un skolas salīdzinoši ir kā svētnīcas. Te dažādās nozīmēs iet skolā ir bīstami. Vispirms mēnesi cīnījāmies ar kukaiņiem Evas matos. Paralēli arvien brīnījos, cik liela brīvība bērniem tur tiek dota – viņi var darīt teju visu, ko vēlas. Pa pieciem reizē kāpt šūpolēs, piemēram, jo tāda pamatīga pieskatīšana nenotiek vispār.
Bērniem ne par ko netiek aizrādīts, skolotāji pat īsti neskatās līdzi. Katru dienu bērns nāk mājās ar jauniem zilumiem.”
Tā viendien, ejot pakaļ uz skolu, mamma pamanījusi, ka Evai asiņo auss, bērns sūdzējies, ka ir stipri sasities, pēc tam bijis grūti piecelties, reibusi galva. Kad par to jautāts skolotājam, viņš tikai noteicis, ka viss ir kārtībā, pat sadusmojies, ka viņam ko tādu jautā.
Vēlāk bērnam parādījies izteikts vājums, līdz noskaidrojies, ka skolā Eva daudzreiz neēd, jo Zviedrijas ēdiens viņai negaršo. Sākuši dot līdzi no mājām ēdienu, centušies skaidrot, cik svarīgi ir kārtīgi paēst. Teikuši, ka mājās neļaus tik daudz televizoru skatīties, ja neklausīs un neēdīs. Tāda nevainīga pabiedēšana, lai motivētu bērnu ēst skolā.
Steidzama saruna sociālajā dienestā
Šī gada oktobra beigās, dienā, kad bērns bija skolā, vecāki saņēmuši ziņu, ka steidzami jādodas uz sociālo dienestu, lai parunātu par Evu. Abi vecāki pamatīgi satraukušies un nekavējoties devušies uz turieni.
“Priekšā sēž 2 sievietes, no kurām viena paziņoja, ka mums atņems bērnu. Mēs ar vīru šokā, nesaprotam, kas ir noticis. Viņiem esot aizdomas, ka mums mājās iespējama varmācība, jo bērns esot rotaļājoties pateicis, ka nogrūsts pa trepēm. Reiz viņa tiešām daļēji nošļūca pa tām trepēm, dauzīdamās, bet, protams, neviens no mums negrūstu savu bērnu pa trepēm, tie ir pilnīgi meli. Bet mūsos neviens pat neklausījās,” situāciju atceras Sigita.
Stāstījuši sociālajai darbiniecei, cik ļoti mīl bērnus, kāds ir dienas režīms, kā vakaros lasa pasakas, visur dodas kopā utt. Tā nu sociālās darbinieces beigu beigās piekritušas bērnu tomēr palaist mājās ar vecākiem, iepriekš vēl pārjautājot, vai tiešām viņiem var uzticēt bērnu.
Stress bijis katru dienu, jo neesot nekad bijis pārliecības, ka bērnu laidīs uz mājām ar vecākiem. Sekojušas vēl pāris vizītes sociālajā dienestā, tostarp bijusi rekomendācija apmeklēt speciālistu, kurš mācīs stresa vadību. Abi vecāki tur gājuši, jo bijuši gatavi uz visu, lai tikai situācija nokārtojas.
Tā kā viss bijis liels pārdzīvojums, nolēmuši bērnu maksimāli no tā visa sargāt un netirpināt, lai nemulsinātu un nejauktu galvu. Uzvedušies kā vienmēr, ievērojuši ikdienas rutīnu.
Līdz kādā no tikšanās reizēm paziņots, ka pret ģimeni ir ierosināta lieta par vardarbību pret bērnu. “Viņiem nebija ne pierādījumu, ne kāda pamata ko tādu apgalvo. Mēs pat aicinājām ciemos uz mūsu mājām, lai pavada ar mums laiku, lai novēro uzvedību un reakcijas, mums tiešām nav ko slēpt. Lai parunā ar meitiņas vecāko māsu, kura jau ir pilngadīga. Šķita, ka mums nav par ko satraukties, tāpēc turpinājām saglabāt mieru, jo mūsu sirdsapziņas ir tīras,” saka Sigita.
Pamatīgs apmulsums gan bijis vēl nesen – 18.novembrī, kad kopā staigājuši pa veikalu, meklējot kūku, lai nosvinētu Latvijas svētkus. “Meitiņa pēkšņi man pajautāja, vai viņas jaunā mamma arī viņai pirkšot kūkas. Viņai esot bail, ka jaunā mamma būs stingra un neļaus ēst saldumus. Es biju šokā, no kurienes bērnam tādas domas. Mierināju, ka viss ir labi, ka nebūs nekādas otras mammas, taču pati biju nobijusies,” saka Sigita.
Viss kļūst tikai sliktāk
Uz vienu no nākamajām tikšanās reizēm Gatis sociālajā dienestā uzaicināts viens. Tur viņam pateikts, ka sitēja, visticamāk, esot mamma, centušies no vīra gūt tam apliecinājumu. Vīrs to visu uztvēris kā ļaunu joku.
Tomēr pavisam nesen – 19.novembrī – viss kļuvis pavisam nekontrolējams. Rīts gan sācies kā parasti – bērns aizvests uz skolu, paši devušies uz darbu. Dienas vidū saņemts zvans, ka atkal jāierodas sociālajā dienestā.
Sapratuši, ka būs slikti, ātri vienojušies, ka vīrs dosies uz sociālo dienestu, bet Sigita pēc meitiņas uz skolu, kur nācies samelot, ka jādodas pie ārsta, jo Zviedrijā nevar bērnu tik viegli dienas vidū izņemt no skolas. Kaut kā izdevies, lai gan šķēršļus centusies likt pat mācību pārzine.
Sigita un vīrs strādā vienā uzņēmumā, tur esot vairāki latvieši, tāpēc meitiņu mamma aizvedusi uz darbu, palūdzot kolēģiem pieskatīt, bet pati devusies uz sociālo dienestu. Tur arī saņemts paziņojums, ka ir pieņemts lēmums bērnu atņemt.
Ja neatdošot bērnu ar labu, atņemšot ar varu.
Sigita vēl centusies par ko vienoties, jautājusi kādus pierādījumus, uzzinājusi, ka ar bērnu ekspertu sarunas vispār ir notikušas zviedru valodā un bez tulka, lai gan bērns vēl vāji zina šo valodu, iespējams, tieši tāpēc vienkārši īsi atbildējis, lai viņai liktu mieru.
Bijis skaidrs, ka kompromisu nebūs. Vīrs piecēlies kājās un devies prom. Tajā brīdī abi ar Sigitu saskatījušies un bez vārdiem bijis skaidrs, kā rīkoties. Vīrs devies kravāt somas, kamēr Sigita palikusi vēl aizkavēt sociālās darbinieces, lai vīrs pagūtu paņemt dokumentus un nepieciešamākās lietas.
Tik tālu viss izdevies. Sigita 2 stundas pavadījusi atbildot uz jautājumiem un uzdodot tos. Viņa informēta, ka bērnam jau ir atrasta laba zviedru ģimene, taču jebkāda turpmāka tikšanās ar bioloģiskajiem vecākiem būšot liegta. Viss tik ļoti izklausījies pēc labi izstrādātas shēmas, kā atņemt bērnu vecākiem.
Tikmēr prātā jau izmalti dažādi scenāriji, pa kādiem ceļiem ātrāk tikt uz Latviju, jo skaidrs, ka šādā situācijā ne kuģis, ne lidmašīna nebūs risinājums. Viņus tur vienkārši nelaidīs.
Trillera cienīga bēgšana
Izgājusi no sociālā dienesta, sieviete burtiski aizskrējusi līdz darbavietai, kas ir 10-15 minūšu attālumā. Tur jau priekšā bijis vīrs ar no mājām paņemtajām mantām. Bērns spēlējies ar kolēģiem un abu vecāku priekšnieku, kuram pašam arī esot mazi bērni, tāpēc viņš bija sajūsmā par mazo latviešu meitenīti. Visi kolektīvā šo ģimeni labi pazīst, visi zina, ka nekādas vardarbības tur nav, tāpēc kolēģi aktīvi iesaistījušies, lai palīdzētu.
“Ja nebūtu mūsu fantastisko kolēģu, mēs droši vien jau šobrīd būtu šķirti no savas meitiņas. Viņi visi sadevās rokās, lai mums palīdzētu,” atceras Sigita, valdot aizkustinājuma asaras.
Problēmu bijis daudz. Viņi atrodas uz Zviedrijas salas, kas nozīmē, ka vispirms ir jānokļūst uz sauszemes, lai dotos kur tālāk. Ar savu auto nevar braukt, jo to noteikti izsekos, telefonus ir jāatslēdz. Kamēr to visu ātri centušies izplānot, pa logu jau ieraudzījuši policistus, kas nāk pakaļ “kriminālnoziedzniekiem”.
“Priekšnieks paspēja pamāt, lai slēpojamies tualetē. Policisti pie viņa ienāca, rādīja fotogrāfijas, viņš apstiprināja, ka te strādājam un aicināja kopā doties mūs uzņēmuma teritorijā meklēt. Viņš parūpējās, lai mēs iegūtu laiku. Tikmēr viens no kolēģiem ar savu auto jau Evu veda prom no salas, jo kopā doties būtu vēl bīstamāk. Mēs sēdējām tajā tualetē, pat nenojaušot, kādu glābšanas misiju jau tikmēr realizē mūsu kolēģi…” jau atkal ne bez asarām atceras sieviete.
Pēc kāda laika kāds kolēģis atskrējis pakaļ un aicinājis Sigitu un Gati uz auto, veiksmīgi izdevies ar šo auto aizbraukt prom no teritorijas, kuru jau bija sākuši pārmeklēt policisti. Savus telefonus izslēguši, automašīnu atstājuši darbā. Pa ceļam vēl no kolēģa telefona īsi informējuši vecāko meitu par situāciju un norunājuši, ka viņa paliks pāris naktis pie draugiem.
Ceļš bez apstājas
“Ar lielām bailēm līdz vēlai naktij braucām, baidoties ieiet pat benzīntankā, jo likās, ka mums atņems bērnu, ka visur kameras mūs vēro. Mūsu kolēģis brauca līdzi un visur maksāja ar savu karti, lai nekur nav redzami mūsu dati. Dānijā uz robežas ar Vāciju beidzot apstājāmies, cerot nedaudz pagulēt, jo bijām braukuši bez apstājas. Vīrs drebēja no pārguruma un dusmām. Arī kolēģis, kurš brauca ar mums kopā, bija pārguris. Bija skaidrs, ka kāds par mūsu bērnu ir labi samaksājis, ja reiz tiek pieliktas tādas pūles, lai mums viņu atņemtu,” saka Sigita.
Nedaudz mierīgāka sajūta radusies vien Polijā, ap Varšavu. Tad arī uzdrošinājušies ieslēgt savus telefonus, bijusi sajūta, ka drīz tiks mājās. Pēc 36 stundu brauciena bez apstājas beidzot izkāpuši izlocīt kājas.
“21.novembra rītā plkst.6.00 iebraucām pie maniem vecākiem. Kāds tas bija atvieglojums! Tomēr arī tad iemigām vien uz 2 stundām, jo iekšā bija nemiers. Ēst negribējās, vīram seja joprojām bija balta kā papīrs.”
Jau tajā pašā dienā devušies uz vietējo bāriņtiesu, nokārtojuši pilnvaru uz Sigitas mammu, ka viņai ir tiesības pieņemt lēmumus par bērnu, ja nu situācija kļūst atkal saspringta.
Kā ir tagad?
Latvijas sociālajā dienestā izstāstījuši visu situāciju, eksperti novērtējuši bērna stāvokli un apstiprinājuši, ka nav vispār nekādu vardarbības pazīmju. Pat pēc visa piedzīvotā meitiņa vienkārši spēlējusies un draudzīgi ar visiem čalojusi. Tātad vecākiem bija izdevies viņu pasargāt gan fiziski, gan emocionāli.
Šonedēļ Eva uzsāka bērnudārza gaitas Latvijā. Ir priecīga satikt vecvecākus, brālēnus un māsīcas. Vietējie cilvēki šo ģimeni pazīst un ar prieku sagaidījuši mājās.
Tikmēr Zviedrijā viss turpinājies. Vecākā meita, braukdama pēc mantām uz mājokli, ieraudzījusi, ka tā durvis ir uzlauztas. Arī mašīna esot izdemolēta, kāds tajā kaut ko meklējis.
Ģimene sazinājusies gan ar Tieslietu, gan Ārlietu ministrijām, kur visi ieteikuši neatgriezties Zviedrijā, jo tur Latvijas varasiestādēm būs viņus grūtāk nosargāt. Arī vēstniecība brīdināja palikt Latvijā.
“Bet kā es varu te palikt, ja otrs mans bērns ir Zviedrijā? Tur ir pilnīgi visas mūsu lietas. Un galu galā – mūsu sirdsapziņa ir tīra. Man nav jābaidās turp doties, lai visu nokārtotu,” drosmīga ir Sigita. Tā jau svētdien abi ar vīru ar prāmi devušies uz Zviedriju.
Jau svētdien devušies arī uz policijas iecirkni Zviedrijā, bijuši gatavi aizturēšanai, taču nekas tāds neesot noticis. Pirmdien saņemts zvans no skolas, vaicājot, vai Eva ieradīsies. Nē, viņa nekad tur vairs neatgriezīsies.
Šobrīd Sigita un Gatis joprojām ir Zviedrijā. Nav ne jausmas, kā viss notiks tālāk, taču galvenais, ka meitiņa ir drošībā – Latvijā.
“Mēs esam tik ļoti vīlušies mūsu sapņu valstī, kur gribējām dzīvot. Gājām tur neskaitāmos garos pārgājienos, pabijām aiz polārā loka. Mums tā patika tas aukstums, vide… Tagad ir palikusi vien milzīga vilšanās. Parunāju ar citām ģimenēm, izrādās, ka mūsu gadījums apkaimē nav pirmais tāds. Tā tiešām ir atstrādāta shēma, jo ar imigrantiem viss ir salīdzinoši vieglāk. Sistēma ir brutāla – dzirdu stāstus, kā spēcīgi vīri mammām no rokām izrauj raudošus bērnus. Mums šobrīd ir liegums izbraukt no valsts,” par aktuālo pastāsta Sigita.
Nobeigumā mums jāraud atkal abām – man, kurai viņa uzticēja šo stāstu, un Sigitai, to visu izstāstot un atkal atgriežoties emocijās:
“Mums galvenais, ka Eva ir drošībā. Viņa iet skolā. Mēs ar Gati dzīvi jau divas reizes esam sākuši no nulles. Pirmo reizi, kad izbeidzām savas iepriekšējās attiecības un sākām dzīvot kopā. Otro, kad Covid-19 un ģeopolitiskā situācija visu papostīja šeit un mums nācās pārcelties uz Zviedriju.”
Paldies liels Sigitai par uzticēšanos un dalīšanos ar šo stāstu! Viņa to dara, lai brīdinātu citus vecākus, kuri varbūt plāno doties uz Zviedriju. Un lai iedvesmotu nekad nepadoties cīņā par saviem bērniem.
Varbūt arī kādam lasītājam (ceram gan, ka tomēr ne) ir gadījies piedzīvot ko līdzīgu? Sigita priecāsies, ja atrakstīsiet viņai “Facebook”, daloties ar pieredzi. Savukārt, ja jums ir kāds stāsts, par ko jūs ļautu man pastāstīt plašākai auditorijai, rakstiet uz [email protected]!
