Anda Buševica: Baiļu ieradums ir kas tāds, kas pastāv vēl pirms vārdiem, bailes ir ķermenī 0
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kokteilis
Ģertrūdes ielas teātra nelielā zāle pandēmijas bailēs kļuvusi vēl mazāka, tik maza, ka sēdvietu skaita ziņā nu jau atgādina sazvērnieku tikšanās vietu.
Esam drošā attālumā viens no otra, bet drošībā ne uz ilgu laiku – izrādes cilvēcības spēks un neaizsargātība caururbj ar savu tuvplānu.
Tikai pirms diviem gadiem Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas mākslas programmu absolvējusī Jana Jacuka radījusi monoizrādi “Baiļu rutīna”, viņa ir gan šī uzveduma dramaturģiskā materiāla autore, gan režisore, gan horeogrāfe, gan arī vienīgā aktrise.
Izrāde afišā gan pieteikta kā dejas izrāde, taču šī ir tā reize, kad robežu starp dramatisko un dejas teātri novilkt grūti.
Jana Jacuka izrādi arī sāk ar vārdu: viņa nāk cauri klaidus sēdošajiem skatītājiem, sev aiz muguras dzirdu viņas balsi, kas atzīstas ikdienas bailēs, no kurām daudzas tikpatlab varētu būt arī manējās.
“Pirmais, ko izdaru, kad pamostos, – pārbaudu, vai mans mīļotais elpo, jo man bail, ka pa nakti viņš ir nomiris. Es atveru ledusskapi un baidos, ka šorīt piens atkal būs saskābis.”
Man nepatīk svešvārds “rutīna” nosaukumā, es to latviskotu kā “ieradumu”. Baiļu ieradums ir katrā no mums. Izrāde “Baiļu rutīna” ir par vardarbību pret sievieti, un tajā ir arī autobiogrāfiski motīvi.
Sarunā pēc izrādes Jana Jacuka saka, ka bez dejas šo stāstu viņa nemaz nespētu izstāstīt, jo baiļu ieradums ir kas tāds, kas pastāv vēl pirms vārdiem, bailes ir ķermenī.
Tas arī ir tas, ko Jana Jacuka šai izrādē dara uz skatuves: rāda, kā cilvēka kliedziens var pārtapt intensīva treniņa gandarījuma izsaucienā, kā neizzūdošais smaids optimistiskas popmūzikas pavadījumā aerobikas nodarbībā var slēpt pusaudzes bailes nākt mājās.
Izrādē emocionāli iedarbīgākā ir beigu aina, kurā dejotāja pārģērbjas. Fascinējoši ilgi dejotājas – sportistes – kareivja augums pamazām ietin sevi sievišķīgās drēbēs, ilgi krāso lūpas, uzvelkot pa sarkanai svītrai arī uz ķermeņa.
Jo kāpurs var pārtapt par taurenīti, tikai ķermenis neko neaizmirst.
Izrāde tapusi sadarbībā ar Lauru Stašāni, abu jaunākais kopdarbs “Lietisko pierādījumu muzejs” šobrīd skatāms starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” ietvaros.
Arī “Lietisko pierādījumu muzeja” ideja savā ziņā esot izaugusi no izrādes “Baiļu rutīna”.
Pēc izrādes Janai klāt nākušas sievietes, dalījušās ar piedzīvotās vardarbības stāstiem, bieži vien piebil-stot, ka tas jau nav bijis nekas īpašs. Vismaz salīdzinājumā ar uz skatuves redzēto.
Lai pierādītu, ka jebkura vardarbības pieredze ir īpaša, tapis šis “Lietisko pierādījumu muzejs”, kurā itin visam ir eksponāta svars.
Tas ir samērā parasts dzīvoklis Avotu ielā, iekārtots, kā nu tas mēdz būt, ar dažādiem sadzīves priekšmetiem, tikai šoreiz šie priekšmeti nav vienkārši priekšmeti, bet gan vardarbības liecinieki – katrs ar savu stāstu.
9. septembrī “Lietisko pierādījumu muzejā” notiks diennakti ilgi lasījumi, sievietes, kuras bieži izvēlas palikt anonīmas, lasīs viena otras baiļu stāstus.
Šajās dienās par baiļu tēmu sanāk domāt vēl vairākas reizes. Festivāls “Survival Kit” par savu šī gada tēmu izvēlējies saukli “Būt drošībā ir bīstami”.
Pirms gada, kad Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs festivālu sāka plānot, pandēmija nevienam pat murgos nerādījās, taču pēdējā pusgada notikumi klāt nesuši jaunu pieredzi, jaunus skaidrojumus festivāla tēmai.
Vēlme būt drošībā reizēm mūsos iznīcina īpašības, ar kurām lepojamies kā cilvēki: padarot par dzīvnieciska izdzīvot instinkta vergiem, uzticot varai aizvien jaunus pienākumus iejaukties privātajā dzīvē.
Lai mazinātu cilvēka necienīgas rīcības risku, arī festivāla “Survival Kit” recepte ir – atzīties savās bailēs.
Par bailēm man bija jādomā sarunu festivāla “Lampa” diskusijā “Kā runāt par vēsturi, no kuras mums kauns?”.
Mūsu sabiedrība ir pierādījusi savu neprasmi cieņpilni diskutēt, mēdz būt tā, ka kontraversālas tēmas ierosinātājs vienkārši tiek nobakstīts ar pirkstiem. Arī noklusēšana ir tās pašas bailes.
Jana Jacuka stāsta, ka izrāde “Baiļu rutīna” sākusies ar to, ka viņa sākusi pierakstīt visu, no kā viņai ir bail. Esat kādreiz ko līdzīgu pamēģinājuši?
