Kultūra
Kultūrpolitika

“Latvieši vispār ir muzikāla tauta.” Saruna ar Nacionālās operas un baleta vadītāju Egilu Siliņu3


Egils Siliņš: “Domājot par latviešu operu iestudējumiem, tā bija mana izvēle numur viens.”
Egils Siliņš: “Domājot par latviešu operu iestudējumiem, tā bija mana izvēle numur viens.”
Foto: Karīna Miezāja

Ligita Kovtuna, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Pēc jau notikušās sezonas atklāšanas ar baleta “Gulbju ezers” pirmizrādi pēc pusgada pārtraukuma trešdien, 9. septembrī, mūsu Baltajā namā atkal atskanēs opermūzika. Džuzepes Verdi “Traviatā” Alfrēda Žermona lomā debitēs Mihails Čuļpajevs, Floras lomā pirmo reizi – Laura Grecka, Violetu Valerī interpretēs Jūlija Vasiļjeva.

Sarunā ar Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētāju EGILU SILIŅU – par jaunās sezonas plāniem un latviešu komponistu darbu vietu operas repertuārā.

Šoruden, 5. novembrī, apritēs pirmais gads jūsu jaunajā – Latvijas Nacionālās operas valdes priekšsēža – amatā. Neapskaužams sākums, bet – ar kādiem mērķiem sākāt šo darbu, ko paspējāt izdarīt un ko nākas atlikt?

E. Siliņš: Protams, galvenajās līnijās izrādes jau bija saplānotas iepriekšējā valdes priekšsēdētāja laikā, manis plānotā sezona īstenībā sāksies tad, kad būs apritējis gads.

Bet paspēju uz repertuāra izrādēm uzaicināt trīs viesdiriģentus – Keriju Vilsoni no Amerikas, ungāru Pēteru Halāšu un Patriku Langi no Vācijas. Tas arī iezīmē manu iecerēto virzienu, kādā biju plānojis strādāt.

Proti, daudzpusīgs piedāvājums publikai un māksliniekiem, tajā ietverot citzemju režisoru, diriģentu un solistu piedalīšanos.

Mans priekštecis amatā, komponists Zigmars Liepiņš, galveno akcentu lika uz mūsu pašu režisoriem un māksliniekiem, es šo loku paplašināšu, taču neaizmir­stot savējos, darbs būs arī latviešu komponistiem, režisoriem un dziedātājiem.

Manis plānotā pirmizrāde – Verdi “Simons Bokanegra” – paredzēta 27. novembrī. Jaunajā sezonā būs arī Rosīni “Pelnrušķīte” – abas izrādes Latvijā pirmoreiz.

“Pelnrušķītei” piesaistīta kanādiešu izcelsmes komanda, kas dzīvo Itālijā, – Reno Dusē un Andrē Barbē. Operai “Simons Bokanegra” režisors būs Stīvens Lauless, scenogrāfs – Leslijs Traverss. Hendeļa “Rinaldo” iestudējumam jau diezgan cieši sarunāts slavenais meksikāņu tenors Rolando Viljasons, kas Rīgā būs režisora ampluā. Savlaik kopā dziedājām Cīrihes operā, un es labi iepazinu viņa fantāzijas lidojumu. Savukārt Simonu ­Bokanegru pats, būdams gluži jauns dziedātājs, dziedāju Ženēvas operā.

Jāteic, šī ir viena no manām vismīļākajām Verdi operām, piebilstot, ka pēdējos 20 gadus esmu dziedājis vācu operas. Varu teikt, ka ar “Simonu Bokanegru” kabatā ierados Latvijas Nacionālajā operā.

Un brīnos, kāpēc ne šis Verdi darbs, ne “Pelnrušķīte” līdz šim Latvijā nav tikuši iestudēti. Atbildot uz jūsu jautājumu vēl plašāk – uzskatu, ka jāpiedāvā kaut kas nebijis vai gluži jauns, nevis vairākkārtīgi iestudētas operas.

Tas būs labs “magnēts” publikai un interesanti māksliniekiem.

Un vēl – būs operas “Toska” atjaunojums, kur aicināta soprāns Krasimira Stojanova, kas dziedājusi vai visos pasaulslavenajos opernamos, kā arī meksikāņu tenors Rodrigo Viello.

Un nu par latviešu operām. Jūsu plānos ir Jāņa Kalniņa “Hamlets”. Beidzot!

Esmu patiesi iepriecināts, ka šo manu priekšlikumu pieņēma! Domājot par latviešu operu iestudējumiem, tā bija mana izvēle numur viens.

Ar “Hamletu” man saistās arī gluži emocionālas atmiņas, jo operas otro cēlienu dziedāju, vēl būdams Latvijas Mūzikas akadēmijas, tolaik Konservatorijas, students – turklāt kopā ar lielmeistaru Pēteri Grāveli.

Kopš tā laika esmu domājis, kāpēc Kalniņa “Hamlets” neatgriežas un neatgriežas uz mūsu Baltā nama skatuves?! Domāju, pavisam necerot, ka kļūšu par Operas valdes priekšsēdi…

Nav jau tā, ka Kalniņa “Hamlets” nebūtu “atgriezies” – 2004. gadā, atzīmējot komponista simtgadi, Bauskas pilsdrupās notika brīvdabas izrāde, kuras režisors bija (arī Līgatnes zēns tāpat kā jūs!) Guntis Gailītis, diriģēja Viesturs Gailis.

Visu cieņu! Taču brīvdabas izrādes notiek reizi, divas. Operas izrāde ar kostīmiem, gaismām, scenografiju tomēr ir kas cits, un to Kalniņa darbs ir pelnījis.

Kas būs režisors, kas veidos scenografiju un kostīmus? Kad dosimies uz pirmizrādi?

Ievērojot šābrīža nenoteikto situāciju, teikšu tā – pirmizrāde plānota 2022. gada janvārī. Režisore – Kristīne Vuss, latviešu režisore, kas veiksmīgi darbojusies Vācijas teātros, bet Latvijas publika viņu atcerēsies no Hendeļa “Alčīnas” un Mocarta “Dona Žuana”.

Man likās svarīgi uzaicināt latviešu režisori, jo, lai gan Šekspīra sižets, opera tiek dziedāta latviešu valodā (paša komponista librets!). Scenografiju uzticēsim Andrim Eglītim, Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājam.

Esmu redzējis viņa lieldarbus un sapratis, ka šī estētika man ir ļoti tuva. Kostīmu māksliniece būs Kristīne Pasternaka, pie diriģenta pults – LNO galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš.

Atbalstu “Hamleta” iestudējumam ir apliecinājusi arī Ņujorkas operas ģilde. Atcerēsimies, ka Bruno Skultes “Vilkaču mantiniece” 2011. gadā varēja notikt, tikai pateicoties šai organizācijai. Varu iedomāties, cik gandarīti par Jāņa Kalniņa operas iestudējumu ir, piemēram, mūsu, latviešu, mūzikas vēstneši pasaulē Dace Aperāne un Andrejs Jansons, kurš allaž piesauc čehu piemēru – ik nedēļu Prāgā skan kāda viņu nacionālā opera…

Mēs tiešām esam bezgala priecīgi un pateicīgi par šo solīto atbalstu. Un atceramies arī, ka kopš “Vilkaču mantinieces” iestudējuma esam turpinājuši saņemt Ņujorkas latviešu atbalstu, piemēram, iegādājoties mūzikas instrumentus Operas orķestrim.

Mūsu sadarbība neapšaubāmi stiprinās ne vien Latvijas Nacionālās operas saikni ar ģildi, bet ar visu ārzemju latviešu sabiedrību, kas vienmēr, visos laikos, ir bijusi liels atbalsts kultūrai.

Runājot par latviešu oriģināloperas likteni, protams, esam domājuši, arī uzrunājuši mūsu komponistus ar aicinājumu radīt jaundarbus. Bet jāsaprot, ka jauna opera top ne ātrāk kā pāris gados.

Un tam ir vajadzīgs atbalsts – stipendijas, Kultūrkapitāla fonda vai Kultūras ministrijas piešķīrumi –, jo operu neraksta “no darba brīvajā laikā”.

“Nestrādās” arī tāds libretu konkurss, kā aizvadītā gadsimta sākumā – ir citi laiki un citas tēmas. Komponistam jāuzrunā libretists, un abu saiknei ir jābalstās pārdomātā nepieciešamībā.

Te vietā pieminēt, ka pirmās latviešu nacionālās operas – Alfrēda Kalniņa “Baņutas” simtgade nule, 29. maijā, tomēr netika atzīmēta…

Šis laiks daudzviet ieviesa savas korekcijas… Katrā ziņā “Baņutas”, kā ikvienas nacionālās operas simtgade bija pelnījusi atzīmēšanu, vismaz koncertuzvedumu, ja nu gluži ne atkārtotu iestudējumu.

Par latviešu operu iestudējumiem gan jāatzīst, ka to mūžs nav ilgs. Ja raugāmies laika nogrieznī no pieminētās “Vilkaču mantinieces”, līdz šodienai bijuši vien daži, tostarp Artūra Maskata “Valentīna” un Ērika Ešenvalda “Iemūrētie”, jā, un vēl Imanta Kalniņa “Spēlēju, dancoju”, par šī iestudējuma skatuves likteni agri spriest. Iepriekšējiem diviem tas nebija ļoti labvēlīgs… Kas, jūsuprāt, vajadzīgs, lai mūsu operas stabili noturētos repertuārā?

Pirmām kārtām, manuprāt, ‒ ieinteresēt mūsu pašu izcilos, pasaulslavenos solistus tajās dziedāt. Ja latviešu operā dziedātu Elīna Garanča, Marina Rebeka, Kristīne Opalais, Aleksandrs Antoņenko… – tad taču nāktu kā vietējā, tā starptautiskā publika, vai ne?

Par to pārliecinājos, strādājot Vīnes operā, kur intendanta “politika” bija – jo mazāk pazīstama opera, jo pazīstamāki solisti. Protams, Vīnes operas budžets ļauj nesalīdzināmi plašākas iespējas nekā mūsējais, bet virziens ir tas pats.

Un vēl – kurš mūsu solists, kam piedāvā lomas pasaules opernamos, gan lai būtu ar mieru mācīties “lokālu” lomu, ko nodziedās vien dažas reizes? Turklāt mēģinājumu process ilgst no četrām līdz sešām nedēļām, un lomu diezin vai nāksies dziedāt ārpus Latvijas…

Arī publiku nevar piesaistīt, vien bal­stoties uz nacionālpatriotiskiem apsvērumiem.

Vai, ņemot vērā jūsu plašo pieredzi pasaulē, varat teikt, ka operas publika noveco?

Latvijā redzu ļoti daudz jaunu cilvēku. Šveicē – galvenokārt baltas galvas.

Vīnes operā vēroju, ka partera rindās tiešām “baltas galvas”, bet aug­stāk – tomēr daudz jauniešu.

Un tūristu. Ņemiet vērā, ka, piemēram, operu pirmizrādes ir dārgs prieks, tā tomēr ir arī sociālo tikšanos un prestiža lieta, kas ir gluži normāli.

Jaunie, kas klausās stāvvietās, vēlāk droši vien “pārsēdīsies” partera rindās, jo – viņi būs sapratuši, kādu emocionālo pārdzīvojumu sniedz mūzika, būs iepazinuši un iemīlējuši operu. Eiropā tas ir saknēs, opera ir eiropiešu kultūras sastāvdaļa.

Latvieši vispār ir muzikāla tauta, vai ikvienā ģimenē vismaz kāds dzied korī, spēlē kādu mūzikas instrumentu, ir gājis mūzikas skolā.

Jūs darbojaties arī Rīgas Vāgnera biedrībā, un nu, pateicoties bijušā premjerministra Māra Gaiļa iniciatīvai, privātās partnerības kārtā tiek atjaunots Vecrīgas slavenais Vāgnera nams.

Jā, šī iniciatīva virzās pareizā virzienā – lai Rīga atkal atgūtu vietu pasaules kartē starp Vāgnera pilsētām. Ļoti vēlos, lai Latvija līdzinātos Austrijai kā kultūras zeme – atpazīstamība pasaulē galu galā ir arī saistīta ar naudu.

Un vēl ļoti vēlos, lai ik dienu ziņu raidījumu izskaņā vēstītu ne vien par sportu, bet arī par mūsu sasniegumiem mūzikas jomā, un ne tikai populārajā mūzikā.

Visbeidzot – Latvijas joprojām “karstais” jautājums – jūsu viedoklis par topošo akustisko koncertzāli?

Saistītie raksti

Mani izbrīna fakts, ka daudzi sāk uztraukties par to, ka… nav bijis diskusiju! Vai tiešām 14 gadu bijis par maz, lai izdiskutētu? Kādai politiskajai partijai tas nācis kā jaunums?

Noliksim nu malā politiskās ambīcijas un atstāsim šo jautājumu kultūras ekspertu ziņā! Vieta Elizabetes ielā 2 man liekas ideāla, ja vēl turklāt tas ir valsts pārvaldīts zemesgabals. Katrā ziņā es priecājos par atrasto iespēju.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
LA.LV
Veselam
“Jā, Covid-19 ir bīstams, bet tas ir pārspīlēts,” uzskata Apinis 33
7 stundas
IF
Imants Frederiks Ozols
Pasaulē
“Tas ir rets notikums!” Otrdien Latvijā ieradīsies Francijas prezidents Makrons kopā ar kundzi Brižitu
1 stunda
EL
Egils Līcītis
Latvijā
“Uhaņā saražotais draņķis ir izrādījies no aplam izturīga materiāla taisīts.” Egila Līcīša feļetons 1
56 minūtes
LA
LA.LV
Pasaulē
Nepamodās no narkozes: zobārsta krēslā nomirst deviņus gadus veca meitenīte 1
5 stundas
LE
LETA
Veselam
No jaunatklātajiem Covid-19 inficēšanās gadījumiem lielākā daļa reģistrēti vienā pilsētā
6 stundas