Baltijas valstis uzņēmušās vadošo lomu – Eiropas gatavība karam nonākusi zem lupas 10
Pieaugot spriedzei pie Eiropas robežām, Eiropas Savienība apgalvo, ka tās jaunie aizsardzības pasākumi līdz 2030. gadam palīdzēs stāties pretī Krievijai un citiem draudiem. Taču vai tā patiešām ir? Un vai eiropieši ir gatavi cīnīties?
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā apvienojumā ar pastāvīgo spiedienu no ASV puses Eiropas Savienību ir nostādījis izvēles priekšā – pievērsties savas aizsardzības un drošības kapacitātes stiprināšanai.
Likmes ir augstas, jo Ukrainas karam pagaidām nav redzamas beigas. Tajā pašā laikā uzticēšanās ir maza – Eiropa šķiet neaizsargāta un gan militāri, gan diplomātiski nepietiekami sagatavota.
Eiropas galvenā prioritāte ir aizsargāt sevi, vienlaikus turpinot atbalstīt Ukrainu. Pagājušā gada decembrī ES līderi vienojās par jaunu 90 miljardu eiro aizdevumu Ukrainai, savukārt Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena oktobrī paziņoja par jaunām aizsardzības iniciatīvām, uzsverot, ka tās līdz 2030. gadam stiprinās Eiropas atturēšanas spējas pret Krieviju un citiem potenciāliem pretiniekiem.
Saspīlējumu vēl vairāk saasināja Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš 2. decembrī paziņoja, ka Krievija ir gatava cīnīties, ja nepieciešams, un neatstās “nevienu, ar ko lieki runāt”.
Savukārt NATO ģenerālsekretārs Marks Rute brīdināja, ka “mēs esam Krievijas nākamais mērķis”, pieļaujot iespējamu uzbrukumu aliansei nākamo piecu gadu laikā.
ASV Nacionālās drošības stratēģijā Eiropa tika asi kritizēta, nodēvējot to par vāju sabiedroto. Arī Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss pagājušā gada novembrī atkārtoja militāro vēsturnieku brīdinājumus, norādot, ka “mums jau bija pēdējā miera vasara”.
Galvenās bažas ir skaidras – arvien vairāk eiropiešu uzskata, ka Krievijas uzbrukums NATO vai kaimiņvalstīm kļūst ticamāks, radot spēcīgu steidzamības sajūtu rīkoties.
Vai eiropieši ir gatavi karam?
Nesen veiktā “Euronews” aptauja ar jautājumu “Vai jūs cīnītos par ES robežām?” atklāj šaubas par sabiedrības gatavību karam.
No 9950 respondentiem trīs no četriem jeb 75% atbildēja, ka nebūtu gatavi ņemt rokās ieročus. Tikai 19% norādīja, ka būtu gatavi cīnīties, savukārt 8% nebija pārliecināti, kas atspoguļo neskaidrību gan par individuālo, gan valstu gatavību iespējamam konfliktam.
“YouGov” aptauja apstiprina, ka Krievijas agresija tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem draudiem Eiropā – tā domā 51% Polijā, 57% Lietuvā un 62% Dānijā. Tajā pašā laikā “bruņoti konflikti” ir trešā lielākā problēma, ko minējuši aptaujātie eiropieši.
Baltijas valstis uzņemas iniciatīvu
Lai gan Eiropas līderi kopumā piekrīt šīm bažām, tieši Baltijas valstis – Lietuva, Igaunija un Latvija – ir uzņēmušās vadošo lomu. Tam ir pamatots iemesls – šīs valstis atrodas NATO un ES austrumu pierobežā un tām ir vairāk nekā 1000 kilometru gara robeža ar Krieviju un Baltkrieviju.
Lietuva ir sākusi veidot tā dēvētās “dronu sienas”. Sadarbojoties ar Latviju, abas valstis atjauno purvus, lai izveidotu dabiskas aizsardzības barjeras. Vienlaikus tiek īstenotas valsts mēroga izpratnes veicināšanas kampaņas, izturības vingrinājumi un televīzijas mācības, lai sabiedrību garīgi sagatavotu iespējamam konfliktam.
Pagājušajā gadā Lietuvas Iekšlietu ministrija izplatīja kartes ar patvertņu atrašanās vietām un ārkārtas palīdzības tālruņu numuriem. Latvija savukārt savā izglītības programmā ieviesa obligātu valsts aizsardzības kursu.
Polija uzcēlusi barjeras uz robežas ar Baltkrieviju un ieviesusi drošības izglītības kursus lielākajā daļā skolu, tostarp apmācību par ieroču lietošanu jauniešiem no 14 gadu vecuma.
Somija un Igaunija mājsaimniecībām nosūtījušas brošūras ar norādījumiem, kā rīkoties kara gadījumā, savukārt Zviedrija 2025. gadā atjaunoja kampaņu “Ja iestājas krīze vai karš”.
Ko dara Brisele?
Aizsardzības budžeti Eiropā ir būtiski pieauguši, 2024. gadā pārsniedzot 300 miljardus eiro. Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas piedāvātajā ES daudzgadu budžetā 2028.–2034. gadam aizsardzības nozarei paredzēti papildu 131 miljards eiro.
Svarīgākais instruments ir “Gatavības 2030” plāns, kas paredz militārās mobilitātes uzlabošanu, “militārās Šengenas” izveidi un ātrāku karaspēka pārvietošanos ārkārtas situācijās.
Plāna īstenošanai paredzēti 70 – 100 miljardi eiro, un tas ietver arī tādas iniciatīvas, kuru mērķis ir stiprināt Eiropas aizsardzības rūpniecību un kolektīvo drošību.
Kāpēc ASV vēlas padarīt Eiropu atkal varenu?
Trampa administrācijas drošības stratēģija, kas tika publicēta 4. decembrī, izraisīja ievērojamu saspīlējumu ar Eiropu. Dokumentā ES tika raksturota kā vājināta partnere un uzsvērta pieeja “Amerika pirmajā vietā”, atsaucoties uz iepriekšējiem strīdiem par NATO sabiedroto izdevumiem ASV prezidenta Donalda Trampa pirmajā prezidentūras termiņā.
Vašingtona sagaida, ka Eiropa līdz 2027. gadam pārņems lielāko daļu NATO konvencionālās aizsardzības pienākumu, tostarp izlūkošanas un raķešu sistēmu jomā, un dažas Eiropas amatpersonas šo termiņu uzskata par nereālu.
2025. gada NATO samitā Hāgā sabiedrotie vienojās līdz 2035. gadam katru gadu ieguldīt aizsardzībā 5% no IKP. Pašlaik Eiropas valstu iemaksas ir mazākas.
Tāpēc joprojām pastāv jautājumi par to, vai Eiropa var turpināt darboties kā līdzvērtīgs ASV partneris. ASV Nacionālās drošības stratēģijā tika kritizēta Eiropas migrācijas politika, dzimstība, vārda brīvības noteikumi un tās pieeja Ukrainas atbalstam.
Tajā pašā dokumentā tika aicināts izbeigt karu Ukrainā un atspoguļots Vašingtonas nodoms normalizēt attiecības ar Krieviju jeb “atjaunot stratēģisko stabilitāti” ar Maskavu.
Lai gan Krievija netiek tieši dēvēta par nākotnes sabiedroto, Trampa administrācija arī neizturas pret Krieviju kā pretinieci.
Termiņi ir saspringti. Eiropai ir jāmodernizē sava aizsardzības rūpniecība, jāatbalsta Ukraina un jāreaģē uz NATO un Vašingtonas drošības brīdinājumiem. Kā teica Regnjē, panākumi ir atkarīgi no ciešākas sadarbības, spēju trūkumu novēršanas un savlaicīgas atbalsta sniegšanas Ukrainai.
Drošības vidē, ko nosaka steidzamība, nevis noteiktība, Eiropas izaicinājums vairs nav tas, vai rīkoties, bet gan tas, vai tā var rīkoties pietiekami ātri.
