Bēgļu problēmu nedrīkst paslaucīt zem paklāja. Saruna ES diplomātu Jāni Aizsalnieku 3
Jānis Aizsalnieks ir Eiropas Savienības diplomāts, kas strādājis Baltkrievijā, Ēģiptē, Ukrainā, bet tagad Lībijā un Tunisijā.
Bēgļu problēmas viņš redzējis tuvplānā.
Jūsu vizītkartē rakstīts – Jānis Aizsalnieks, Eiropa Savienības pārstāvniecība Lībijā. Kas tad ietilpst jūsu pienākumos?
J. Aizsalnieks: Esmu programmu daļas vadītāja vietnieks, manā atbildības lokā ietilpst migrācija, vietējās pašvaldības un pārvaldība.
Bet biroja adrese uzrādīta nevis Lībijas galvaspilsētā Tripolē, bet gan Tunisijas galvaspilsētā Tunisā. Kā tad tā?
Pavisam vienkārši – Lībijā joprojām turpinās pilsoņu karš. Eiropas Savienības pārstāvniecība drošības apsvērumu dēļ kopš 2014. gada nemieriem ir evakuēta no Lībijas. Sākumā uz Briseli, bet vēlāk tā pārcēlās tuvāk Lībijai, uz kaimiņvalsti Tunisiju.
Viens no iemesliem – šeit strādā arī citas vēstniecības un starptautiskas organizācijas, kas cenšas palīdzēt Lībijai. Rīt (mūsu saruna notika 7. aprīlī Tunisā. – J. L.) man bija paredzēts doties uz Tripoli. Tomēr lidojums ir atcelts, jo Lībijā atsākusies karadarbība.
Valstī ir divi varas centri, divas valdības. Viena valdība, ko atzīst ES un ANO, atrodas oficiālajā valsts galvaspilsētā Tripolē, netālu no robežas ar Tunisiju. Savukārt valsts austrumos, Bengazi pilsētā, saimnieko alternatīvā nemiernieku valdība, ko atbalsta arī dažas ārvalstis.
Piemēram, Ēģipte, Krievija, Saūda Arābija. Ēģipti var saprast – tā vēlas kontrolēt savu robežu ar Lībiju, apturēt ieroču kontrabandu, kas no Lībijas nonāk teroristu rokās. Tieši šajās dienās nemiernieku valdības karaspēks ģenerāļa Halifa Haftaras vadībā sācis uzbrukumu Tripolei.
Tāda ir mūsu pārstāvniecības darba specifika – darbiniekiem jābūt nemitīgā gatavībā, lai dotos uz Tripoli, vienlaikus apzinoties, ka mainīgās situācijas dēļ plānotais brauciens var tikt atcelts burtiski pēdējā minūtē.
Vai nebūtu mierīgāk, ja Lībijā pie varas joprojām atrastos Muamars Kadāfi? Patiesībā jautājums ir par to, kas ir labāks – diktatūra, kas tomēr garantē mieru un salīdzinošu labklājību, vai ceļš uz demokrātiju, ko pavada pilsoņu karš un upuri?
Grūti, pat neiespējami atbildēt uz šo jautājumu, it sevišķi, raugoties no malas. Ja kāda tauta izvēlas iet demokrātijas ceļu, tad tā parasti ir gatava maksāt visaugstāko cenu.
Mēs, latvieši, to apzināmies īpaši labi, jo atgūtā neatkarība un demokrātija pavēra mūsu tautai jaunas, brīžiem pat neapjaustas iespējas.
Protams, Austrumiem piemīt sava specifika. Tas, ko mēs redzam Irākā, Lībijā, Sīrijā – esošā varas balansa izjukšana var draudēt ar iepriekš neparedzamām sekām, ar pilsoņu karu un bēgļu plūdiem.
Viena no pirmajām asociācijām, kas eiropiešiem nāk prātā par “arābu pavasariem”, – bēgļi. Bet, ja mēs ieskatāmies cilvēku sejās, kuri bēgļu laivās piestāj Itālijas krastā, tad redzam, ka arābu tur nav īpaši daudz. Vairākums bēgļu nāk no “melnās Āfrikas”, tas ir acīmredzams fakts.
Statistika liecina, ka ēģiptiešu, alžīriešu, tunisiešu, marokāņu skaits bēgļu vidū ir neliels. Pārsteidzošā kārtā pat konflikta zonā dzīvojošie Lībijas iedzīvotāji šodien nemaz īpaši nekāro doties uz Eiropu.
Lībijas tauta ir pieradusi pie samērā pārtikušas dzīves, ko nodrošina nafta. Par to liecina kaut vai fakts, ka valstī ar sešiem miljoniem pastāvīgo iedzīvotāju savulaik uzturējās 1,5 miljoni viesstrādnieku.
Vēl šodien ārzemnieku skaits ir ievērojams, ap 700 000 cilvēku, tātad vairāk nekā 10% no valsts iedzīvotājiem. Viņi strādā darbus, kas vietējiem neliekas prestiži. Un arī šiem viesstrādniekiem vismaz pagaidām nenāk ne prātā pārcelties uz Eiropu.
Tomēr nav noslēpums, ka tieši Lībija ir viena no tranzītvalstīm, caur kuru bēgļi no Āfrikas plūst uz Eiropu.
Lībijas pašreizējās valdības pilnībā nekad nav kontrolējušas visu valsts teritoriju, nemaz nerunājot par reti apdzīvoto tuksnesi dienvidos. Nav brīnums, ka šo situāciju cenšas izmantot kriminālie tīkli, faktiski bēgļu kontrabandistu bandas.
Cik tad maksā nokļūšana Eiropā?
Summa ir ļoti svārstīga – sākot no pieciem simtiem eiro līdz pat dažiem tūkstošiem. Jo mazāk naudas ir bēgļa rīcībā, jo ar ilgāku un bīstamāku ceļu nākas rēķināties.
Pat ar gadiem ilgu piespiedu darbu, faktiski verdzību kādā celtniecības objektā Lībijā, lai nopelnītu līdzekļus tālākam ceļam. Sastopami vēl briesmīgāki izmantošanas gadījumi.
Piemēram, seksuāla ekspluatācija. Spīdzināšana, kas tiek filmēta, bet uzņemtais materiāls kopā ar izpirkuma naudas pieprasījumu sūtīts upura radiem. Labā ziņa ir tā, ka potenciālo bēgļu vidū Lībijai vairs nav “laba slava”, un pēdējā gada laikā cilvēku plūsma caur šo valsti ir sarukusi.
Pa tuksneša takām slepus ievest cilvēkus – tas ir tikai pirmais solis. Viņi taču vēl jāaizved līdz krastam, jāuzliek uz kuģiem.
Patiesībā bēgļi nav informēti, kas viņus sagaida – milzīgā Vidusjūra un maza gumijas laiviņa. Daudzi nekad nav redzējuši jūru un par bīstamo ceļojumu labākajā gadījumā spriež pēc kartes. Kas tad īsti notiek?
Pārpildītās laivas cilvēku kontrabandisti parasti aizvelk līdz starptautiskajiem ūdeņiem un tur atstāj.
Bēgļu krīzes sākumā tur dežurēja starptautisko organizāciju kuģi, kuri centās izglābt bojā ejai nolemtos cilvēkus, vēlāk iesaistījās arī Eiropas Savienība.
Un tomēr tūkstošiem cilvēku noslīka, kas, raugoties no cilvēcības viedokļa, nav pieļaujami. Diemžēl lielākā daļa gāja bojā tieši Lībijas teritoriālajos ūdeņos, jo ne starptautisko organizāciju, ne ES valstu kuģiem nav atļauts veikt glābšanas operācijas šīs valsts ūdeņos, to var darīt tikai pati Lībija.
Tagad, kad ar starptautiskās sabiedrības, tajā skaitā ES, atbalstu Lībijas krasta apsardzes kuģi atkal ir saremontēti, to apkalpes apmācītas, izglābto skaits ir stipri pieaudzis.
Kas ar šiem cilvēkiem notiek tālāk?
Patiesībā tā ir liela problēma. Saskaņā ar Lībijas likumdošanu viņi ir likumpārkāpēji un nonāk nelegālajiem imigrantiem paredzētās nometnēs. Patlaban tajās uzturas apmēram 6000 cilvēku.
Dzīves apstākļi tajās ir slikti – saspiestība, trūcīgs ēdiens, higiēnas trūkums, slimības. Palīdzēt šiem nelaimīgajiem – tas ir viens no ES pārstāvniecības uzdevumiem.
Ko mēs varam darīt? Ir divas iespējas. Ja cilvēki bēg no kara šausmām, no genocīda, viņiem ir tiesības uz starptautisko aizsardzību, uz bēgļa statusa saņemšanu. Patlaban mēs Lībijā cenšamies identificēt cilvēkus, kuriem ir tiesības uz starptautisko aizsardzību, un tad nosūtām uz īpašu nometni Nigērā.
Tur jau cilvēcīgos apstākļos tiek izskatīti viņu iesniegumi un meklētas iespējamās patvēruma vietas visā pasaulē – ASV, Kanāda, Austrālija, Eiropa, pat dažas Āfrikas valstis. Savukārt, ja migrācijas iemesls ir ekonomiskas dabas, tad cilvēkam tiek piedāvāta brīvprātīga atgriešanās mājās, ko apmaksā ANO vai ES.
Tikai brīvprātīga?
Piespiedu deportācija nenotiek. Ja cilvēks labāk izvēlas palikt briesmīgajā Lībijas nometnē nekā atgriezties mājās, tad tam visdrīzāk ir kāds pamatots iemesls, kuru mēs nezinām.
Es saprotu, ka cilvēki bēg, piemēram, no Sudānas, kur plosās pilsoņu karš. Bet kāpēc cilvēki brauc prom no naftas valsts Nigērijas? No Ganas, kas uz Āfrikas fona patiesībā izskatās visai labi? Demokrātiska, izejvielām bagāta valsts, iekšzemes kopprodukts aug, gandrīz visi bērni mācās skolā. Dzīve lēta, par apkuri nav jāmaksā.
Pie vainas ir attīstības nevienmērība. Ir cilvēki, kuri vienkārši nespēj “ielēkt aizejošā vilcienā”. Nigērijā ir daži atpalikuši reģioni, kuros jaunieši neredz sev nākotnes perspektīvu un sapņo nokļūt Eiropā. Bet Nigērija ir milzīga valsts, 200 miljoni cilvēku. Ja tikai viens procents nigēriešu pēkšņi izdomā, ka viņu īstā vieta ir Eiropā, tie jau ir divi miljoni migrantu un visas ar tiem saistītās problēmas.
Tad varbūt pie vainas ir demogrāfija? Milzīgs iedzīvotāju skaita pieaugums?
Tas ir tikai viens no riskiem, kas var izraisīt destabilizāciju. Ne jau pats iedzīvotāju skaits, bet ar to saistītās problēmas. Piemēram, ūdens trūkums. Ēģiptē jau tagad dzīvo 100 miljoni cilvēku, pieaugums gadā – ap diviem miljoniem. Nav tālu tas laiks, kad Eiropas lielākais kaimiņš būs nevis demogrāfiski sarūkošā Krievija, bet gan Ēģipte.
Vienīgais ūdens avots šajā valstī ir Nīla, un šo ūdeni izmanto gan dzeršanai, gan lauksaimniecības vajadzībām. Bet uz Nīlu pretendē arī citas valstis. Piemēram, Etiopija ar saviem 110 miljoniem iedzīvotāju.
Šī valsts patlaban būvē milzīgu dambi uz Zilās Nīlas, kas ir viena no Nīlas pietekām. Paredz, ka tā rezervuāra aizpildīšana vien prasīs vairākus gadus. Bet kas šajā laikā notiks ar Nīlu, ar ūdens resursiem, ar kuģošanas iespējām? Eksperti jau tagad brīdina par iespējamiem nākotnes konfliktiem, pat par kariem, kurus izraisīs cīņa par ūdeni.
Vēl viena problēma – bēgļu klātbūtne Eiropā provocē izteikti labēju, pat ekstrēmu uzskatu popularitātes pieaugumu sabiedrībā. Dzirdēti apgalvojumi – ja procesi tā turpināsies, tas varot nākotnē apdraudēt Eiropas Savienības vienotību, pat pastāvēšanu.
Tieši tāpēc jau bēgļu problēma ir jārisina. Mēs nedrīkstam to paslaucīt zem paklāja un izlikties, ka tās nav. Atcerēsimies mūsu pašu ne tik seno vēsturi, latviešu bēgļus Pirmajā un Otrajā pasaules karā.
Arī mēs tikām pieņemti, izmitināti un atbalstīti. Un arī tolaik uzņemošajās zemēs atskanēja piesardzīgas, pat naidīgas balsis – ko viņi te meklē, grib dzīvot mums uz kakla! Vienlaikus eiropiešiem jāapzinās, ka mēs nedrīkstam ļaut sevi nomainīt, aizstāt ar citām tautām un citām kultūrām, par to nevar būt pat runas. Latvijai savu iespēju robežās jāiekļaujas kopējā darbā, un mūsu valsts to arī dara.
Tas, ka uzņemtie bēgļi nepaliek Latvijā, ir viņu pašu brīva izvēle. Varbūt materiālais atbalsts nav tik liels, kā cerēts, varbūt klimats ir par skarbu. Daudzi bēgļi no Āfrikas savā mūžā nekad nav redzējuši sniegu un ledu, kas var izrādīties nepatīkams pārsteigums.
Dzīve Tunisijā ir visai atšķirīga no Latvijas. Kā tas ir – iedzīvoties svešā kultūrā, citā civilizācijā?
Kā ES diplomāts esmu strādājis Baltkrievijā, Ēģiptē, Ukrainā un tagad Lībijā, kaut faktiski atrodos Tunisijā. Līdzšinējā pieredze liecina – sākot dzīvi jaunā valstī, viss izrādās citāds, nekā sākotnēji domāts. Bet ar laiku cilvēks iekārtojas, pierod pie vietējiem sadzīves apstākļiem, atrod jaunus draugus.
Pat iedzīvojas tik ļoti, ka ir grūti atstāt “pagaidu mājas”. Mūsu dēls jau mācās šejienes angļu valodas skolā, kur vienlaikus apgūst arī franču valodu. Kaut ģimenē runājam tikai latviski, patiesībā jāpieliek pūles, lai bērnu latviešu valodu uzturētu labā līmenī.
Mums ļoti palīdz Latviešu valodas aģentūra, kas skaipā organizē valodas stundas pasaulē izkaisītajiem latviešu bērniem.
Dēla grupiņā mācās seši bērni, katrs no savas valsts – Gruzijas, Kataras, Krievijas, Polijas, Tunisijas un Zviedrijas. Tāda ir šodienas realitāte – tauta izkliedēta pa visu pasauli, vienlaikus valodu un kultūru palīdz saglabāt modernās tehnoloģijas.
