Foto no “Agro Topa” arhīva

Bioloģiskā lauksaimniecībā bez eksporta neiztikt 12

Ar bioloģisko lauksaimniecību Latvijā šobrīd nodarbojas aptuveni 4300 zemnieku, bet tā kā tās ražošanas process ir dārgāks, un arī prasības pret šādu pārtiku ir daudz augstākas, tas atspoguļojas arī cenā. Latvijas tirgus visai šai produkcijai ir pārlieku mazs, savukārt Eiropā pieprasījums pēc bioloģiski audzētas pārtikas aug. Vai tiešām eksports ir tā brīnumnūjiņa, kas šīm saimniecībām nākotnē ļaus augt un attīstīties?

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Artuss Kaimiņš savā raidījumā pamatīgi nokaitina LTV leģendu Andreju Volmāru, kurš pamet sarunu pusratā
Policija aicina atpazīt attēlā redzamās sievietes, kuras nokārtoja dabiskās vajadzības Rīgas skolas sporta kompleksā 15
VIDEO. “Sēžu ceļmalā un netieku mājās!” Latviete ar asarām acīs stāsta par nedienām ar elektroauto
Lasīt citas ziņas

Kooperatīvās sabiedrības “Bio Berries Latvia” un “GreenBeef.Lv” vieno tas, ka abas tās nodarbojas ar bioloģisko produktu ražošanu un savu produkciju eksportē uz citām Eiropas Savienības valstīm. Abi kooperatīvi ir salīdzinoši jauni – dibināti attiecīgi 2019. un 2021.gadā.

No 1,20 eiro par kilogramu līdz eksportam

CITI ŠOBRĪD LASA

LPKS “Bio Berries Latvia” dibināja 12 saimniecības. Kooperatīva valdes priekšsēdētājs Gundars Kārkliņš stāsta, ka viens no galvenajiem Limbažu puses upeņu audzētāju apvienošanās dzinuļiem bijusi savstarpējā konkurence un ogu uzpircēju aktivitātes. “Ražas laikā pie katra audzētāja brauca pārpircēji, sita cenu lejā un saimnieki arī piekāpās, jo katrs jau gribēja savas upenes pārdot. Par kilogramu svaigu ogu viņi piedāvāja vidēji 1,20 eiro, bet Centrāltirgū tās tirgoja par 2,50 – 3 eiro kilogramā. Ja mēs vēl turpinātu konkurēt savā starpā, tad beigās tā cena nokristos līdz kādiem 0,60 eiro par kilogramu. Lai nekāptu cits citam uz varžacīm apvienojāmies, un tas izrādījās veiksmīgs lēmums,” kooperatīva dibināšanas pirmsākumus atceras Gundars Kārkliņš.

Latvijas tirgus svaigas ogas patērē samērā maz, jo katrs, kuram ir mazdārziņš, tajā audzē arī kādu upeņu krūmu paša patēriņam. Tādēļ kooperatīvs vērsa skatu eksporta virzienā. “Lielākoties šīs ogas iet uz pārstrādi, vai tās ir sulas, koncentrāti vai kaut kādas piedevas, ko nu katrs ražo. Taču svarīgi bija apjomi, jo 5 vai 10 tonnas svaigu ogu nevienai lielai pārstrādes rūpnīcai nešķiet interesantas, stāsta “Bio Berries Latvia” valdes priekšsēdētājs.

Galvenokārt upenes tiek eksportētas uz Vāciju, Holandi, Austriju, Poliju, nelielos apjomos arī uz Itāliju. Pērn tika eksportētas aptuveni 320 tonnas, bet, kā stāsta Gundars Kārkliņš, tā īsti prognozēt jauno ražu iespējams vien pirms Jāņiem, kad upenes ir noziedējušas. “Mums ir daži pastāvīgie klienti, ar kuriem sadarbojamies jau divas sezonas, un ceram to turpināt.”

Pašlaik kooperatīvā apvienojušās jau 42 saimniecības, starp tām arī tādas, kas savas upeņu plantācijas iestādījušas vien pirms gada, tātad līdz ražai vēl divi gadi jāgaida. Tomēr arī šiem saimniekiem dalība kooperatīvā jau tagad ir izdevīga, jo kopīgi iegādāties mēslošanas līdzekļus un citus izejmateriālus vienmēr ir izdevīgāk, kā pirkt tos katram atsevišķi. “Ja ir pietiekami liels apjoms, dabūjam atlaides, arī tas ir ieguvums,” tā Gundars Kārkliņš.

Sava saldētava – pagaidām vien sapnis

Pēc ražas novākšanas upenes tiek sasaldētas speciālās šoka saldēšanas kamerās, par kuru izmantošanu kooperatīvs slēdz pakalpojumu līgumus. Dibinot kooperatīvu gan bijis sapnis celt pašiem savu saldētavu, taču, kā skaidro kooperatīva vadītājs, tur apakšā jāliek matemātika un atmaksāšanās ilgums. “Kooperatīva dibināšanas laikā šādas saldētavas izmaksas būtu apmēram 3 miljoni eiro, tagad droši vien būs jau pieci vai seši miljoni. Lai šādu naudu atpelnītu, saldētavai jādarbojas vismaz deviņus mēnešus gadā. Pretējā gadījumā nekāda ieguvuma nav. Tāpēc mums ir izdevīgāk slēgt pakalpojuma līgumus.

Reklāma
Reklāma

Mūsu biedru saimniecības ir samērā jaunas, caurmērā 10 – 20 hektārus lielas, un nevaram prasīt, lai katrs samet pa kādiem 50 tūkstošiem saldētavai. Upeņu biznesam nauda vajadzīga ne vien stādu iegādei, bet arī zemes sagatavošanai, tehnikai. Zemi vajag apart, tur vajag traktoru, arklus, kultivatorus, tāpat nepieciešama tehnika arī upeņu krūmu apkopšanai, rušināšanai vai ravēšanai. Arī ogu ievākšanai ir vajadzīgs kombains tāpat arī kastes, kur tās sabērt. Ja raža ir pietiekami jēdzīga, tad jāiegādājas 1000 – 1500 kastes. Pirms kovida un Krievijas katra Ukrainā viena kaste maksāja ap trim eiro, tagad pat nezinu… Investīcijas ir pietiekami lielas,” skaidro Gundars Kārkliņš.

Palīdzīgu roku sniedz LLKA

Pēc viņa teiktā palīdzīgu roku kooperatīva darbībā sniedz arī Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija (LLKA), kura daudz palīdz gan ar padomiem, gan dažādu problēmjautājumu risinājumiem.

“Tāpat ir kaut kādi Eiropas fondi, naudas apguves. Parasts mirstīgais jau lauksaimniekiem domātajos Eiropas fondos neorientējas, un arī man pirms astoņiem gadiem tas šķita kaut kāds kosmoss. Taču ar pirmo pieteikumu ES fondu naudai palīdz LLKA konsultants, un tālāk jau tu pats saproti, kas jādara. Tāpat asociācija daudz palīdz jautājumos par kooperatīvu vadību, kā arī rīko mācības par kooperatīvu vadīšanu un dažādām iespējām. Pirms trim gadiem startējām ražotāju grupā un mums jābūt atbilstīgiem Ministru kabineta “Kooperatīvo sabiedrību atbilstības noteikumiem”.

Kvalitatīvs produkts nemēdz būt lēts

LPKS „GreenBeef.Lv” piedāvā nogatavinātu liellopu gaļu no bioloģiski sertificētiem ganāmpulkiem. Kooperatīvā ir desmit biedri, un tā sākotnējais mērķis bijis bioloģiski audzēto liellopu gaļu piedāvāt vietējā tirgū. Taču augstas kvalitātes precei ir arī atbilstoša augsta cena, bet iedzīvotājiem nav pirkstpējas. Tādēļ kooperatīva darbības fokuss pamainījies uz eksportu. Taču, kā stāsta valdes priekšsēdētājs Kaspars Ādams, eksportam ir vajadzīgi apjomi, tātad arī liellopu skaits. “Līdz ar to mēs tagad strādājam, lai esošiem biedriem būtu liellopi un paralēli arī dalāmies ar informāciju no esošo biedru pieredzēm kā nobarojam, ar ko nobarojam, kur ir labākie rezultāti pa šķirnēm, pa barojumiem. Tā kā daži mūs biedri nodarbojas arī ar bioloģisko graudu ražošanu, esam iestājušies arī bioloģisko graudu ražotāju kooperatīvā “Jurgensburg Agro” un papildinājuši mūsu statūtus, ka esam ne tikai gaļas liellopu, bet arī bioloģisko graudu audzētāju kooperatīvs,” saka kooperatīva vadītājs.

Eksporta tirgos priekšroku dod savējiem

Uz jautājumu, kā kooperatīvam šajā laikā veicies, Kaspars Ādams atbild, ka pusotra gada posms ir pārlieku īss, un kādu dziļāku, jaudīgāku secinājumu izdarīšanai jāpaiet kādiem pieciem gadiem. Savukārt runājot par eksportu viņš teic, ka visas tās valstis kas runā par bioloģisko lauksaimniecību, ļoti akcentē, ka priekšroka ir saviem bioloģiskiem audzētājiem. Viņi to panāk ar dažādiem noteikumiem un regulām.

“Tikai tad, ja pašu mājā audzētā produkcija pietrūkst, tiek meklēts, ko un cik daudz varētu iepirkt no citām valstīm. Ja, teiksim, vāciešiem kādā brīdī bioloģiskās gaļas pietrūkst, viņi to iepērk. Taču kad pēc pāris mēnešiem izrādās, savu tirgu var nodrošināt pašu ražotāji, tad viss, viņiem tas vairs neinteresē. Tā kā eksporta tirgi nav ļoti stabili. Man kā tirgotājam tās slūžas ik pa brīdim attaisās, aiztaisās, tāpēc, ka tajās valstīs Eiropā – Vācijā, Holandē, Dānijā viņi rūpējās par savējiem. Tajās valstīs nevienam Latvija kā stabils partneris vismaz šajā jomā būtībā nerūp.

Nelieli kooperatīvi iepirkumus nepavelk

Taujāts, kādas ir galvenās problēmas bioloģiskās liellopa gaļas tirgošanai pašu valstī, Kaspars Ādams vēlreiz uzsver salīdzinoši zemo pieprasījumu un pirktspēju. Lai arī noteikts, ka bioloģiskai pārtikai skolās un bērnudārzos dodama priekšroka, bet kopš 2020.gada septembra ir spēkā prasība par obligāto zaļo iepirkumu ēdienu gatavošanai mācību iestādēs, situācija ne tuvu nav tik rožaina, kā varētu šķist.

Problēma galvenokārt ir publisko iepirkumu prasībās. “Mēs lepojamies ar to, ka esam maza valsts, bet tie noteikumi brīžam ir tādi, it kā mēs dzīvotu simts miljonu valstī. Ja mēs varētu kā zemnieki vai kā mazi kooperatīvi pretendēt katrs savā novadā un apgādāt skolas ar savu saražoto gaļu, pienu, kartupeļiem vai dārzeņiem, būtu izcili. Taču, kad gribi startēt kādā konkursā, tev saka nē, jāapgādā ir visa Zemgale vai pus Zemgale.

Tur ir pavisam citi apjomi un mazam kooperatīvam tas nav iespējams, startēt var tikai lielie tirgotāji. Tas man liekas ļoti liels traucēklis mazo kooperatīvu straujākai attīstībai. Vietējie iepirkumi nav balstīti vietējiem ražotājiem, visi iepirkumi ir balstīti uz lieliem apjomiem. Ne jau sabiedrība pateica, ka mēs ejam uz zaļo kursu un bioloģisko pārtiku, to pateica Eiropas Savienība. Iedeva subsīdijas, nozari esam uzcēluši, bet tālāk neko nedarām. Jā, mums ir bioloģiskais piens, bet kādēļ tas nav katrā Latvijas skolā, tāpat kā olas, bioloģiskā gaļa, dārzeņi,” saka Kaspars Ādams.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.