Franks Gordons: Brīvdomības spīts 0
Krievijas prezidents Vladimirs Putins janvārī pārsteidza sabiedrību, “paģērot” steidzami un pamatīgi pārkārtot 1993. gadā, “Jeļcina laikā”, pieņemto konstitūciju, izdarot tajā būtiskus grozījumus. Un tās pašas dienas pēcpusdienā Putins atlaida Krievijas valdību, ieskaitot premjeru Dmitriju Medvedevu, un viņa vietā iecēla sabiedrībā maz pazīstamu personu. Raidstacijas “Eho Moskvi” galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs, manāmi apmulsis, vaicāja: “Kāpēc tāda traka steiga? Kas noticis?”
Turklāt vēl Putins 18. februārī atlaida no amata savu ilggadējo palīgu Vladislavu Surkovu, “suverēnās demokrātijas” koncepcijas autoru, kurš 17 gadus bija nostrādājis prezidenta administrācijā.
Surkovs kādā intervijā paziņoja, ka kādu laiciņu viņš iegrimšot meditācijā, “lai atradinātos no domāšanas”. Kas tad noticis? Mini manu mīklu.
Sestdien, 29. februārī, ar Maskavas mēra Sergeja Sobjaņina vēlīgo un labvēlīgo atļauju galvaspilsētas centrā, tostarp Saharova prospektā, vairāk nekā 22 tūkstoši cilvēku piedalījās gājienā, kas bija veltīts piektajai gadskārtai kopš izcilā demokrāta, populārā opozīcijas līdera Borisa Ņemcova neģēlīgās nogalināšanas Kremļa mūru pavēnī. Neilgi pirms “Jeļcina laika” beigām bijušais Nižņijnovgorodas gubernators Ņemcovs pāris gadu bija Krievijas premjerministra vietnieks. Par Ņemcova nogalināšanu tiesāja piecus čečenus, piespriežot “killeriem” garus cietumsodus. Bet kurš pasūtīja šo slepkavību, tas nav noskaidrots.
29. februāra gājiena dalībnieki nesa plakātus ar uzrakstu “Krievija bez Putina”, protestēja pret politiskajiem arestiem, daudzi solidarizējās ar Ukrainu. Šoreiz – tas jāņem vērā – policija un drošībnieki palika, var teikt, maliņā (atšķirība no pērnās vasaras protestiem). Ņemcova piemiņas gājieni tai sestdienā notika daudzās Krievijas pilsētās – no Pēterburgas līdz Barnaulai. Šādi nu tagad Krievijā izpaužas brīvdomības spīts.
Tā dēvētie pareizticīgie staļinisti burtiski trakoja: viņu portālā “zavtra.ru” Aleksejs Ivanovs nosauca Borisu Ņemcovu par “absolūti amorālu subjektu” un norādīja, ka ar savu “bezslavas bojāeju” viņš esot “pienācīgi pievienojies” Gaļinas Starovoitovas, Annas Poļitkovskas, Aleksandra Ļitviņenko, Sergeja Magņicka “kompānijai”.
Starovoitova, Poļitkovska, Litviņenko un Magņickis taču ir Putina režīma “killeru” upuri. Riebīgs “rekviēms”.
Iepriecinoši ir tas, ka pēc minētā gājiena tajā pašā vakarā drosmīgu žurnālistu grupa nodibināja “Sindikātu-100”, brīvā vārda paudēju kopu. Šo grupu vada “Novaja gazeta” galvenais redaktors Dmitrijs Muratovs, un tajā pašlaik ietilpst raidstacija “Eho Moskvi”, TV kanāls “Doždj”, portāls “Meduza”, kuras redakcija guva patvērumu Rīgā, un daži reģionālie mediji. Lai veicas! Brīvdomība nepadodas.
Un noslēgumā, var teikt, odziņa, kas labi raksturo impēriskā putinisma dabu. 27. februārī Krievijā tika svinīgi atzīmēta “Speciālo operāciju spēku diena” – papildus “vīriešu dienai” (23. februārim) gods un slava pienākoties “pieklājīgajiem zaļajiem cilvēciņiem”, kuri tajā dienā 2014. gadā gatavoja Krimas aneksiju un kuri, kā melš, esot gatavi varbūtējam desantam Narvā. Patlaban šo ļoti īpašo kontingentu vada ģenerālmajors Valērijs Fļustikovs. Iegaumēsim.
