CILVĒKSTĀSTS. “Es netīšām nošāvu govi. Pašam pilnas acis ar šaujampulveri” – Andris pēc negadījuma zaudējis redzi, taču ne dzīvesprieku 16
Linda Tunte


Andris Kalniņš
Andris Kalniņš
FOTO: Ieva Kampāne

Andrim Kalniņam šī gada jūlijā paliks 81 gads. Viņš katru rītu dodas pastaigās vai sportot, ir izlasījis visas vietējā bibliotēkā pieejamās grāmatas un, šķiet, zina visu, kas valstī notiek, jo katru dienu daudz klausās radio. Kopš 11 gadu vecuma viņš ir pilnīgi neredzīgs. Stāsts par redzes zaudēšanu vien ir neticams!

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 114
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
TV24
“Ukraiņi atraduši alternatīvu ATACMS raķetēm,” atklāj NBS majors Slaidiņš 105
Lasīt citas ziņas

Kāds ir stāsts, kā tu zaudēji redzi?
Tas notika dažas dienas pirms manas 11. dzimšanas dienas. Kolhozā ganīju govis. Ar puikām daudz klausījāmies ziņas, mums bija pieejamas šautenes, ieroči, patronas – cik uziet! Un to visu iemēģinājām. Kā gadījās, kā ne, ganos viendien šaudījāmies. Man pietrūka krievu patronu, tāpēc paņēmu vienu zaļo, metāla vācu patronu un ieliku stobrā. Mēģinu vienreiz, otrreiz, neiet vaļā. Gribēju patronu izņemt, bet neizdevās.

Pa to laiku govis bija sagājušas kolhoza auzās. Steidzos skriet izdzīt, kārtīgi neaiztaisīju šauteni. Ar suni skrējām pakaļ govīm, lecu pāri grāvim, ar roku uzsitu pa celi un atskanēja šāviens. Es netīšām nošāvu govi. Pašam pilnas acis ar pussadegušu šaujampulveri, roka melna līdz elkonim.

CITI ŠOBRĪD LASA

Atskrēja kaimiņš, palīdzēja govi līdz galam nokaut un sadzīt citas govis mājās.

Netika saukts ārsts?
Ar vienu aci redzēju, bija grūti, jo asinis tecēja. Kādu ārstu? Kolhozā bija viens telefons, tas atradās 2 kilometrus no fermas. Tuvākais dakteris – 7 kilometri. Sadzinām govis aplokā un kaimiņš mani ar riteni aizveda uz kolhoza kantori. Tur sazvanīja ātro palīdzību, bet apkaimē bija tikai 2 mašīnas, abas izraukušas.

Kolhoza grāmatvedis sadabūja šoferi, kas mani aizveda uz Valku. Tur 3 dienas nogulēju slimnīcā. Pateica, ka vajagot braukt uz Rīgu. Vienīgais variants bija doties ar vilcienu. Mamma nopirka man bērnu vilciena biļeti, taču pa ceļam iekāpa kontrole un lika samaksāt sodu, jo man bija jau 11 gadi, tāpēc bija jāpērk lielā biļete.

Nonācu Rīgā, Stradiņos. Tur ātri sakopa, kaut ko darīja. Vajadzēja taisīt operāciju, bet mamma jau bija aizbraukusi mājās, kamēr sazinājās, lai dabūtu atļauju… Tā nu vienu aci bija jāamputē. Otru aci puslīdz saglāba.

Rudenī gāju uz skolu, bet toreiz jau elektrības vēl nebija.. Kad gāju 1.klasē, tad vēl no dzirnavām elektrība bija, bet tālāk ne.

Mācījāties sveču gaismā?
Bija petrolejas lampas. Februārī skolotāja viendien uz mani skatās (sēdēju pirmajā solā) un saka, ka man ir sarkana acs, lai aizeju pie dakteres. Aizgāju un man iedeva kaut kādus pilienus, taču pēc tam, ejot mājās, sapratu, ka redzu arvien sliktāk. Nekas! Ceļu taču zinu, vieta pazīstama, līdz mājām aizgāju.

Otrā rītā sapratu, ka vairs redzu tikai sauli. Braucām atkal uz Rīgu, pāris mēnešus pabiju 1. slimnīcā. Operāciju netaisīja, taču mēģināja palīdzēt. Brīžiem redze uzlabojās, taču vēlāk to zaudēju pavisam. Tā nu 1954. gadā nonācu neredzīgo skolā. Pēc skolas sāku strādāt. Pretendēju arī uz augstiem amatiem partijā, taču mani neuzņēma, jo kāds mani sajauca ar kādu citu. Neko darīt.

Kāds bija pats sākums pēc redzes zaudēšanas? Kā iemācījies orientēties telpā?
Es varbūt neesmu tāds tipisks gadījums. Slimnīcā toreiz biju no februāra līdz Jāņiem – ilgi. Tur iepazinu daudzus puišus un meitenes, spēlējām dambreti, izstaigāju visu slimnīcas teritoriju. Tas viss notika kaut kā pilnīgi automātiski.

Vai nejuti dusmas uz dzīvi?
Nē, nekā tāda nebija, bet es vienmēr esmu bijis mierīgs. Atceros laikā, kad vēl varēju atšķirt gaismu no tumsas, sēdējām ar māsīcu un brāli verandā. 30-40 metrus no mums zibens iespēra dārza stūrī. Māsīca pēc tam šokēta secināja: “Tu pat acis nepamirkšķināji!” Man bija laba nervu sistēma.

Reklāma
Reklāma

Vai šobrīd vēl atceries, kā izskatās katra krāsa, kā – priekšmeti?
Es visu atceros! Es joprojām sapņos visu redzu krāsainu un reālu. Vienīgi pēdējos 10 gados sapņos ir ienācis jauns pavērsiens. Tagad es joprojām sapņos visu redzu, taču paralēli visu aptaustu ar rokām. Redu, bet arī taustu, bet šādi ir tikai pēdējos 10 gadus.

Kāds ir tavs dienas režīms?
Katru rītu ceļos plkst.6.00 no rīta. Brīvdienās plkst.7.00 eju staigāt, bet darbdienās dodos uz rehabilitācijas centru – uz fizkultūras nodarbībām. Dažas dienas eju arī uz dienas centru, kur arī ir veselības istaba. Piedalos visās Neredzīgo savienības rīkotajās sacensībās. Pēdējos 3 gados veterāni vieglatlētikā ir atsevišķi – tur piedalās virs 50 gadu vecuma. Iepriekš visu laiku sacentos arī ar 50-60 gadus vecākiem dalībniekiem.

Tātad sports tevi iepriecina. Kas vēl?
Es ļoti daudz lasu. Bibliotēka nespēj saražot tik daudz, cik es izlasu. Šodien aizgāju – bija tikai viena jauna grāmata, ko neesmu izlasījis.

Un vai ir kaut kas, kas tevi nomāc?
Nezinu, kas mani varētu nomākt… Visas valdības būšanas nepatīk. Smiekli nāk, kā kādreiz tur lemj un darās. Par hokejistiem – paņem un nolemj visiem piešķirt brīvdienu vienas dienas laikā, bet citus likumus un labojumus veic 4-5 gadus, un nekas nesanāk. Citus – pieņem un pēc pusgada jau jālabo.

Ar valodas likumiem arī tagad muļļājas – jau 33 gadus neiet uz priekšu, lai ieviestu izglītību latviešu valodā. Pieķērušies tagad krieviem, ka jāmācās valoda.

No kurienes tu saņem ziņas?
Es klausos radio un televīziju, skan visu dienu. Pa nakti gan slēdzu ārā, jo sievai nepatīk, ka skan.

Kā vērtē sabiedrības un apkārtējo attieksmi pret neredzīgajiem?

Man nekādu problēmu nav bijis. Nē, viena ir gan! Pirms apmēram gada biju pie ausu ārsta. Un viņš ar mani nerunā, runā tikai ar pavadoni. Tad pavadonis arī ārstei aizrādīja, ka es jau neesmu kurls, tikai akls. Tāda ir attieksme. Daudz kur tā ir – ja aizej ar pavadoni, pret tevi pašu izturas kā pret tukšu vietu, bet es taču neesmu stulbs.

Vai ir kādi brīži, kad šķiet, ka būtu nepieciešams lielāks atbalsts?
Jā, ar tiem pašiem asistentiem. Man visu laiku bija asistents, jo sportā, kur man ir jāskrien pa mežu, parku vai pat stadionu, bez asistenta nav nekas iespējams. Ar vājredzīgajiem ir citādi – viņi ir tie paši redzīgie, tikai švakāk redz, bet es nevaru. Pirms Jaunā gada man noņēma asistentu, man neesot paredzēts. Daži citi rīkojās viltīgāk – nodibināja savu sporta klubu ar 5-6 cilvēkiem valdē. Kā gan valdes loceklim varētu atteikt piešķirt asistentu?

Kā ir ar finansiālo pusi – cik viegli vai grūti ir atrast darbu?
Es ļoti ilgi strādāju uzņēmumā – plastmasas apstrādē, kur urbu, slīpēju utt. Jaunībā izmācījos arī par masieri, kur oficiāli gan strādājis neesmu, bet savējos masēju visu mūžu, kad vien bija tāda iespēja. Jaunībā man piedāvāja strādāt par masieri policijā, toreiz, 25 gadu vecumā, sabijos, kā es jauns puika tur tikšu galā un izbraukāšu. Solīja par pilnu slodzi 60 rubļu algu, kas bija ļoti laba. Vēlāk jau nožēloju, ka nepiekritu.

Bet kopumā problēmu nav, darbu var atrast, es gan nekur ārpus uzņēmuma strādājis neesmu. Arī ikdienas sadzīvē problēmu nav. Tagad gan ir grūtāk veikalos, izņemot mūsu vietējo – neredzīgo veikaliņu. Agrāk lielveikalā bija vienkārši – stājies rindā, sagaidi savu kārtu un prasi visu, kas vajadzīgs. Bet tagad? Daži jau iet uz veikalu un jautā apsargiem, bet kā tad zināt, ko jautāt? Preču ir tik daudz!

Kā tu to atrisini?
Iepērkas sieva.

Zinu, ka tev ir dēls, tātad arī sieva. Kā iepazināties?
Viņa ir mana klasesbiedrene. Es vēlāk aizgāju strādāt uzņēmumā, viņa – neredzīgo tipogrāfijā, drukāja grāmatas brailā. Apprecējāmies, dabūjām dzīvokli. Mums ir 3 bērni, 2 no viņiem gan vairs nav šaisaulē.

Kā tas ir – audzināt bērnus, viņus neredzot?
Man nekādu problēmu nebija. Tik tajos laikos jau bija grūti – visa veļa ar rokām jāmazgā, putra vienmēr pašiem jāvāra…

Milzīgs paldies par palīdzību šīs intervijas tapšanā Ievai Kampānei!

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.