“Dzīvojot Krievijā, es nesapratu notiekošo.” Saruna ar Krievijas sportisti Olgu Davidovu 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijā valda nacistu režīms – no malas acīmredzamajam, bet iekšēji droši vien kliedzošajam faktam piekrīt Krievijas brīvās niršanas sportiste, čempione un rekordiste, kā arī trenere un jogas pasniedzēja Olga Davidova. Pēc krievu iebrukuma Ukrainā viņa pavēstīja, ka vairs nepārstāvēs savu valsti starptautiskās sacensībās. Intervijā “Latvijas Avīzei” Davidova skaidro šādu izvēli, stāsta par arestu un to, ka protestēšanas iespējas tiek nogrieztas saknē.
Jūs esat, šķiet, pirmā un vienīgā Krievijas sportiste, kas paziņojusi, ka vairs nepārstāvēs savu valsti. Kāpēc pieņēmāt šādu lēmumu?
O. Davidova: Tas bija ļoti emocionāls lēmums, jo sāpīgi pārdzīvoju visu notiekošo. Vistrakākā ir bezpalīdzības sajūta. Kā vairumam Krievijas iedzīvotāju, kas ir pilnīgi pret, nav nekādu iespēju paust savu viedokli un kaut ko iesākt, lai izbeigtu, kā pie mums saka, militāro specoperāciju. Ja varu tikai runāt, tad izpaudu emocijas, man bija svarīgi izteikties. Nevaru palīdzēt cilvēkiem, kas cieš, bet vismaz neklusēju.
Jau nākamajā dienā sociālajos tīklos rakstījāt, ka esat nodēvēta par dzimtenes nodevēju.
Vispirms reaģēja cilvēki no mana loka, tas ir visnotaļ šaurs un atšķirīgs no Krievijas vidējā statistiskā cilvēka – nodarbojas ar jogu, niršanu. Pirmā reakcija uz ierakstu bija labvēlīga, atbalstīja, pateicās. Pazīstamie cilvēki ārzemēs priecājās, ka 90 procenti komentāru ir atbalstoši.
Pēc tam, kad aizgāja plašāk sociālajos tīklos, parādījās svešie, troļļi, Z cilvēki, rakstīja riebeklības. Krievi, ukraiņi un no citām valstīm cilvēki teica paldies, sapratu, ka tas viss nav velti.
Draugi no manis nav novērsušies, ar radiniekiem ir sarežģītāk, tā ir mana personiskā traģēdija, par kuru nevēlos runāt, sāp. Līdzīgi notiek ļoti daudzās Krievijas ģimenēs. Vecākā paaudze skatās Krievijas televīziju, ar to viss ir pateikts.
Kāpēc tikai daži sportisti par karu Ukrainā runā publiski? Viņiem būtu liela auditorija, visus nevarētu iesēdināt cietumā.
Ir vairāki iemesli. Nevar izslēgt, ka nozīmīgs skaits atbalsta, bet sportistu vidū tādu, manuprāt, nav daudz. Mana pieredze liecina, ka liela daļa profesionālo sportistu ir egocentriski un interesējas pirmkārt par sevi, pilnveidošanos, rezultātu sasniegšanu. Viņi nevar vai negrib tērēt savu enerģiju, domājot par citām lietām. Līdz ar to viņus šis jautājums neinteresē.
Šobrīd Krievijā ļoti daudzi baidās pat runāt, jo tas, kā minimums, ir administratīvs pārkāpums. Protams, sportisti baidās par savu karjeru. Es esmu izņēmums, jo neesmu tikai sportiste, pirmkārt, esmu instruktore, trenere. Es zaudēju mazāk, īpaši, ja salīdzina ar olimpiskajiem, masveidīgajiem sporta veidiem.
Sportisti bieži brauc uz ārzemēm, redz, kā tur dzīvo. Jūsuprāt, viņi saprot, ka pēdējos 15 gadus Krievija uzņēmusi šausmīgu kursu?
Varu pateikt par sevi – dzīvojot Krievijā, es nesapratu notiekošo. Biju tālu no politikas, tas laikam ir pašsaglabāšanās instinkts, ka izveido sev komfortablu telpu, kurā dzīvo un nodarbojies ar savām lietām, nevis centies sekot procesiem sabiedrībā. To, cik viss ir sarežģīti Krievijas politiskajos uzstādījumos, sapratu tikai 24. februārī.
Protams, iepriekš redzēju, ka ir novirzes, bet man šķita, ka visu var atrisināt evolūcijas ceļā, ka var tikt pāri. Krievijā ļoti daudzi cilvēki pieņēma notiekošo, jo izmaiņas notika pakāpeniski 20 gadu laikā. Cilvēki reaģē nevis uz izmaiņu amplitūdu, bet uz ātrumu. Man tāpat kā daudziem citiem šī specoperācija bija ļoti negaidīta, nespēju noticēt, šoks. Ne visi domāja, ka vajag karot ar Ukrainu. Vairākumam tas bija neiedomājami līdz pēdējam brīdim.
Jūs esat rakstījusi sociālajos tīklos, ka notikusi tiesa. Tā bija saistīta ar publiskajiem paziņojumiem?
Nē, domāju, ka ar to saistībā vēl kaut kas būs, neticu, ka paliks nepamanīts. Tiesa bija par administratīvo pārkāpumu saistībā ar Krievijas bruņoto spēku diskreditāciju, proti, mani 13. martā aizturēja, kad mēģināju izteikt savu viedokli.
Daudzi nesaprot, kā Krievijā notiek mītiņi – vairums pat netiek līdz tam, cilvēkus notver jau pie metro izejas. Tā notika arī ar mani – satvēra, pārmeklēja, man līdzi bija plakāts ar uzrakstu “Stop war in Ukraine” (apturiet karu Ukrainā – angļu val.), bet to nevarēja redzēt. Uzreiz iesēdināja milicijas autobusā un aizveda uz iecirkni, tajā deviņi no desmit cilvēkiem bija tādi, kuri vienkārši gāja garām, nemaz netaisījās protestēt, neitrāli noskaņoti pret varu.
Krievijā jebkurš mītiņš tiek bloķēts saknē, pat neļauj līdz tam nokļūt. Mani aizturēja uz četrām stundām un, ja neskaita rupjības, attieksme bija korekta. Varbūt tāpēc, ka esmu sieviete un uzvedos pieklājīgi, taču zinu, ka Maskavā ne visiem tā veicas.
Vai jūs, ejot uz mītiņu, riskējāt ar brīvību?
Cik zinu likumu, pirmās divas aizturēšanas ir administratīvais pārkāpums ar naudas sodiem, pietiekami nozīmīgiem. Pēc trešās reizes jau tiek ierosināta krimināllieta, tāpēc cilvēki, kas vienmēr izteikuši viedokli, gājuši mītiņos, protestos, tagad baidās to darīt.
Vai tagad Krievijas lielākajās pilsētās vēl notiek protesti, kuros piedalās vairāki tūkstoši cilvēku?
Vairs nesekoju līdzi, bet, spriežot pēc noskaņojuma manā lokā, cilvēki ir izmisuši, jūtas bezspēcīgi, jo, izejot ielās, minimums, būs liels naudas sods. Labāk es to naudu iztērēšu kaut vai labdarībai, nekā atdošu kara mašīnas uzturēšanai.
Man sods bija 50 tūkstoši rubļu (ap 525 eiro), iesniedzu apelāciju, lai gan saprotu, ka tam nav jēgas. Manai lietai pielika tādu materiālu kā “interneta resursu apskatu”, kas saturēja informāciju par jauniešu kustību “Pavasaris”. Tā laikam ir pretkara kustība, par kuru nemaz nezināju. Tātad viņi to automātiski pievieno visiem administratīvajiem procesiem.
Kā jūs domājat, kas jums vēl draud saistībā ar publiski pausto nostāju?
Domāju, ka būs vēl administratīvā lieta, ceru, ka ne kriminālprocess. Redzot, kā reāli notiek tiesa, saprotu, ka vēlmes gadījumā var notiesāt un iesēdināt jebkuru cilvēku. Rietumos nesaprot, kādā situācijā atrodas Krievijas, Baltkrievijas pilsoņi. Šķiet dīvaini – tādas lietas notiek un jūs klusējat.
Taču ir ģimene, pagaidām vēl ir darbs, tu riskē ar ļoti daudz ko, savu veselību. Tas ir jāsaprot, kad nosodi bezdarbību. Iziet uz mītiņu – tas ir ļoti bailīgi, pat individuālo, jo uzreiz cilvēku aiztur. Galvā ir domas – esmu pile jūrā, ko es varu izmainīt šajā mašīnā, lēkt zem vilciena vai saglabāt sevi ģimenes dēļ?
Šobrīd esat Erevānā, tomēr gatavojaties atgriezties Krievijā?
Jā, pagaidām neplānoju emigrēt. Esmu cieši saistīta ar Krieviju, dzīvoju Maskavā. Nevaru un negribu aizbraukt, ceru, ka būs iespēja dzīvot. Saprotu, ka nebūs viegli, kā minimums, ekonomiski, taču ceru uz pozitīvām izmaiņām.
Esat nogriezusi matus.
Gribēju noskūt visu galvu, taču jāizskatās sociāli pieņemami, jo strādāju ar cilvēkiem. Šobrīd nav noskaņas gariem matiem, augstpapēžu kurpēm, kleitām. Tērēt naudu skaistuma industrijai… Ja ir kāda lieka naudiņa, atdodu labdarībai. Pat nerunāju par palīdzību ukraiņiem, šobrīd arī Krievijā labdarības organizācijas pārstāj funkcionēt, sāk trūkt zāļu. Būs ļoti grūti.
Kā šobrīd situāciju sadzīviskā ziņā izjūt Krievijas iedzīvotāji? Video redzams, ka veikalos notiek cīņas par cukuru.
Maskavā deficīta īsti nav, lai gan izsīkst, piemēram, higiēnas preces. Situācija ar cukuru, manuprāt, ir mākslīgi radīta, lai vairāk nopelnītu. Cilvēki reaģē pēc vecā principa, atceras trūkumu 90. gados, talonu laikus. Preces kļuvušas jūtami dārgākas – pusotru reizi, un domāju, ka tālāk būs sliktāk.
Vai vienā brīdī ekonomiskā situācija liks krievu cilvēkiem iziet ielās, nebaidoties pat no cietuma?
Grūti spriest. Jābūt ļoti augstai neapmierinātības temperatūrai, lai kaut kas tāds notiktu, milzīgai ekonomiskai bedrei. Šobrīd lielākā daļa vēl neaptver tālejošās sekas, šķiet, ka pāries, ka izturēs.
Jūsu nodarbošanās saistīta ar cilvēku hobijiem, tās nav pirmās nepieciešamības lietas. Cik satraukta esat, ka tam vairs nevarēs atvēlēt līdzekļus?
Domāju, ka klientu skaits samazināsies, jo naudu vispirms tērē pārtikai un veselībai. Līdz noteiktam brīdim, kamēr varēs atļauties fitnesu, jogu, niršanu, būs puslīdz mierīgi, jo daudzi saprot, ka šīs lietas palīdz uzturēt gan fizisko, gan psihisko veselību. Jau šobrīd ir cilvēki, kas pametuši nodarbības. Daudziem, ar ko strādāju, darbā uzkrauta lielāka slodze un vairs neatliek brīvā laika.
Piekrītat, ka Krievija patiesībā pati kļuvusi par nacistisku valsti?
Attiecībā uz režīmu – diemžēl jāatzīst, ka jā. Šo režīmu atbalsta mazāk cilvēku nekā Vācijā 1939. gadā, un principiāla atšķirība ir tajā, ka Vāciju atbalstīja jaunatne, savukārt Krievijā pamatā tomēr ir gados vecāki cilvēki, kuriem ir aizvainojums kopš PSRS sabrukuma, kas diktē impēriskās ambīcijas.
Socioloģiskās aptaujas liecina, ka pēc kara sākuma atbalsts Vladimiram Putinam pieaudzis līdz 83 procentiem. Vai šiem datiem var ticēt?
Tā noteikti nav reālā aina, jo daudzi vienkārši atsakās atbildēt. Atbild tie, kurus viss apmierina, pārējie baidās, ka pret viņiem var vērsties. Socioloģiskās aptaujas ir objektīvas vien demokrātiskās valstīs.
Vai ticat, ka Krievija var kļūt par normālu demokrātisku valsti?
Baidos, ka tas nav iespējams. Neesmu politologs, taču domāju, ka labākajā gadījumā iespējams tāds demokrātijas – autokrātijas hibrīda variants, kāds vienā vai otrā pakāpē Krievijā allaž bijis. Kolektīvas nožēlas un globālas pārmaiņas sabiedrībā kā Vācijā un Japānā pēc 1945. gada nebūs.
