Kāja bebra alā 1
Kristaps uzsver – mūsu mazo upju gravas ir viens no mazskartās dabas pēdējiem bastioniem. Gluži sīkas strīpiņas kartē, bet šīs upītes var sniegt brīnišķīgu piedzīvojumu. Parasti šajās vietās ir vien meža dzīvnieku, reizēm makšķernieku iestaigātas takas. Taču ir vērts brist pa kādu mazo upi, lēni un mierīgi, netraucējot tās plūdumam un dabas skaistumam. Paņemt līdzi bērnus, parādot viņiem, ka tepat mūsu zemē eksistē vietas, kas ir gandrīz ārpus civilizācijas.”
Bieži vien cilvēks dzīvo turpat netālu, bet allaž skatījies savai upītei pāri, jo pļava un alkšņi vien. Bet ieej starp tiem alkšņiem un ieraugi Latvijas pērli! Mežonīgums, dabas ainava, neskartība – ar to krastošana paņem savā varā. Daudzi sākumā ir skeptiski noskaņoti – sak, ko nu skraidīšu gar kaut kādu upeli. Pēc tam šis pats cilvēks saka – bija braukšana ar riteņiem, rāpšanās pa virvēm, laivošana, tomēr iešana gar upīti bija visskaistākā!”
Mazajām upēm mēdz būt jauki akmeņainas vai smilšu sērēm klātas pakrastes, posmi, ko gana viegli nokrastot. Taču var būt arī tik aizauguši džungļi, ka ne izlauzties! Ar sagāztiem kokiem, vīteņu un kazeņu tīkliem, ar bebru dambjiem un alām, kurās piepeši iemaucies ar vienu vai abām kājām. Nākas rāpties pa klinšaini akmeņainiem vai mālaini slideniem stāvkrastiem, nonākt pārplūdušā un pārpurvotā pļavā, attapties vecupju lokos.
Upītes pārsvarā ir seklas, līdz ceļiem, taču var nākties arī peldēt. Daudzviet jābrien pa ūdeni, jo tikt gar krastu nav iespējams. Jāšķērso upe pa koku sagāzumiem, sanesumiem vai pārkritušu koku.”Daudzus vilina tieši grūtības. Piedzīvo brīžus, kad izdodas pārvarēt sevi, tikt pāri šķēršļiem. Šie mazie mirkļi summējas lielā, priecīgā gandarījumā – esi uzdrošinājies doties tur, kur nav takas, kur pati daba iezīmējusi gājumu. Krastošana ir izaicinājums, jo nezini, kas gaida aiz nākamā līkuma. Piedzīvojuma sajūta nepamet nevienu brīdi,” saka Kristaps.
Tā ir iespēja ieraudzīt neskartu dabas skaistumu. Te paveras brīnišķīgs iežu atsegums, te brangas upes krāces, kurā skatienam veldzēties. Pavasarī ūdenī liecas ziedošas ievas, rudenī pa straumi slīd dzeltenas lapas, ziemā var meklēt leduskritumus. Lielisks piedzīvojums ir pārvietošanās pa upi ar distanču slēpēm. Ja vien ir labs un gluds ledus, slēpot starp apsnigušiem krastiem ir īsta bauda.
Interesanti ir ne tikai dabas objekti, bet arī cilvēku roku darbs – caurtekas. Ja seko upei, nākas doties arī caurtekā, reizēm tā ir betona caurule zem ceļa, kurā var nokļūt tikai rāpus. Siguldas pusē, krastojot pa Lorupi uz augšu, var izbaudīt gan stāvkrastus, gan klinšu atsegumus, gan neparasti grandiozu caurteku. Pāri upei ir dzelzceļa uzbērums, zem tā brīvvalsts laikā no granīta blokiem būvēta caurteka vairāk nekā divu cilvēku augumā. Inženiertehniskās būves vēstures piemineklis!
Meža dzīvajām radībām maza upe ir īsts patvērums. Kristaps sastapies ar briežiem un bebriem, dzērvēm un pat melno stārķi. Redzēti daudzi ūdensputni, arī elektrozilais zivju dzenītis.
Reiz viņš krastojis ziemā. Pēkšņi ieraudzījis, ka pa balto sniegu pārvietojas divi melni, spoži punktiņi. Tik pēc tam attapis, ka tā ir medībās izskrējusi zebiekste.
