– Latvijas partijas nebūt nav pieturējušās pie tā. Arī Māris Kučinskis nav partijas līderis… 12
– Jā, bet tad parādās problēmas. Ja premjers pieņem lēmumu, kas atšķiras no tā, ko viņa partijas valde grib, veidojas divvaldība. Latvijas gadījumā premjeram jārēķinās ar trīs dažādu partiju lēmumiem. Nu vieglāk ir, ja savējās partijas premjers nav atsevišķs spēlētājs.
Ne tikai Latvijā tā ir. Kad es jau biju demisionējusi, es runāju ar ietekmīgas ES valsts valdības vadītāju. Viņa atzina, ka tad, kad bijusi partijas frakcijas vadītāja parlamentā, bet partijas vadītājs bijis cits, vienmēr bijušas diskusijas.
– Vai, jūsu ieskatā, šādai divvaldībai sevi lēmis arī Māris Kučinskis? Viņam ir pat grūtāk – jārēķinās ar divu ZZS partiju un vēl “Latvijai un Ventspilij” politisko gribu.
L. Straujuma: – Protams, būs diskusijas partijās un Kučinska kungam būs jāatrod kompromiss. Labi, ka bēgļu jautājuma politiskais risinājums jau ir pagātne, bet vēl nevar zināt, kādi jauni jautājumi var parādīties. Ja partija neatbalsta viņa viedokli un premjeram būs jābrauc uz Briseli un jārunā valsts vārdā… Kā tas ir, to var saprast tad, kad tas notiek…
– Tā ir viena no sāpīgākajām atziņām pēc valdības vadīšanas?
– Nē, tā nav sāpīga. Tā ir realitātes apzināšanās, ka tu nevari panākt to, ko tu gribi. Mēs neviens negribam patvēruma meklētājus. Arī “Vienotībā” bija grūti atrast kopīgu lēmumu. Skarbā realitāte liek apzināties, ka nedrīkstam pateikt “nē” situācijā, kad ik dienas no Eiropas saņemam citus labumus. Sabiedrībai nepatīk patvēruma meklētāji, bet man bija jāpasaka, ka ņemam. Bet – ne vairāk kā 776. Šā brīža situācijā uzskatu, ka vairāk nav jāņem.
Beigu beigās katrai valstij ir jābūt savai robežaizsardzībai, kam Itālija un Grieķija nebija gatavas. ES maksā arī Turcijai, lai tā nepārsūta savus bēgļus uz Eiropu, bet patvēruma meklētāju straume nav būtiski samazinājusies. Tāpēc neredzu iemeslu, kāpēc mums būtu pienākums ņemt vēl vairāk. Lielākā daļa ir ekonomisko labumu meklētāji, nevis bēgļi.
