“Nevienā pasaules valstī kvotas nav pietiekamas” – pirmā lielā intervija ar Rīgas 1.slimnīcas valdes priekšsēdētāju Natāliju Zlobinu
0
Natālija Zlobina ir SIA “Rīgas 1.slimnīca” valdes priekšsēdētāja. Viņa ir no tām unikālajām sievietēm, kurās vienlaikus apvienots skaistums, sievišķība, bet arī milzīgs spēks un inteliģence. Lai gan tiekamies pirmo reizi, saruna rit apbrīnojami viegli, un man pat piemirstas paskatīties blociņā, kādus biju sagatavojusi jautājumus. Tēma mūsu sarunai ir plaša un interesanta – medicīna Latvijā un “Rīgas 1.slimnīcas” (1.slimnīca) nozīme.
Un jāatklāj arī kāds noslēpums – lai gan Natālija slimnīcas valdē ir jau desmit gadus, šī ir pirmā šāda viņas intervija interneta medijiem. Iemesls ir pavisam vienkāršs – viņa ir no darītājiem, bet pēdējā laikā arvien vairāk apzinās, ka svarīgi ir arī runāt ar sabiedrību, lai slimnīcā notiekošais labāk tiktu izprasts.
Pastāsti visu no sākuma. Kā izlēmi, ka vēlies savu dzīvi saistīt ar medicīnu?
Esmu no mediķu saimes – mani vecvecāki bija veterinārsti, mani vecāki – abi mediķi. Laikam dzīvē biju redzējusi tik daudz medicīnas, ka bija tikai likumsakarīgi, ka arī pati nolēmu kļūt par mediķi.
Jau skolas laikā izdomāju, ka būšu reanimatoloģe, par ko mani vecāki bija šokā, taču nelika nekādus šķēršļus. Es biju nolēmusi, ka gribu glābt dzīvības. Kas gan varētu būt vēl svarīgāks darbs?
Interesanti, ka savas darba dzīves gaitas sāku tieši šeit – 1.slimnīcā. Uzreiz pēc institūta pabeigšanas sāku te strādāt reanimācijas nodaļā. Toreiz šī bija faktiski vienīgā tāda līmeņa neatliekamās palīdzības slimnīca, kur ieveda cilvēkus ar smagākajām traumām. Jāņem vērā, ka tie bija 90.gadi, kad notika tik daudz kas, cita starpā pie mums veda cilvēkus ar politraumām, spridzinātus un sašautus pacientus, līdz ar to guvu ļoti vērtīgu pieredzi, sapratu komandas darba nozīmi.
Man izklausās, ka ļoti lepojies ar šo vietu.
Tā ir. Šī slimnīca taču ir vairāk nekā 200 gadus veca. Visi stiprākie un zināmākie mediķi, profesori nāk tieši no šejienes. Te vienmēr valdījusi profesionalitāte un komandas gars. Pa vidam esmu strādājusi arī citās vietās, taču, kad atgriezos šeit, man bija sajūta, ka es atgriežos mājās. Šis laiks gan nav bijis vienkāršs – 2009.gadā slimnīca pārtrauca sniegt neatliekamo palīdzību un tika pārveidota par ambulatoro iestādi. Vienā dienā no 1200 darbiniekiem palika 300. Bet man ir prieks, ka šobrīd slimnīca ir atradusi savu turpmāko attīstības ceļu. Esam nozīmīgs atbalsts rīdziniekiem un ne tikai.
Man ir paveicies te strādāt kopā ar ļoti atbalstošu komandu, kurai rūp slimnīca. Tieši šie profesionāļi ir slimnīcas veiksmes pamatā. Pati esmu no tiem mediķiem, kuriem vienā līnijā stāv kolēģu, pacientu un pacientu tuvinieku intereses – tas viss ir jāsabalansē, jo ikvienam ir jāsaņem gan cieņa, gan kvalitatīva veselības aprūpe.
Kā tu iztēlojies, kā 1.slimnīca izskatīsies un darbosies, piemēram, pēc 10 gadiem?
Es gribu, lai slimnīca ar katru dienu kļūst inovatīvāka. Mans etalons ir Mayo klīnika Amerikā, kas skaitās viena no inovatīvākajām un labākajām pasaulē. Gribu, lai kļūstam arvien modernāki, lai izmantojam mākslīgo intelektu, lai pakalpojumi ir pieejami klientiem, lai darbinieki arvien ir lepni, ka šeit strādā un sniedz kvalitatīvus pakalpojumus.
Patiesībā daudz kas no tā notiek jau šodien – tas ir mazliet sirreāli, ka šajās vēsturiskajās ēkās ir pieejama mūsdienīga Eiropas un pasaules līmeņa medicīna. Man ir svarīgi, lai pacienti te var saņemt visus pakalpojumus no A līdz Z, sākot no konsultācijas līdz diagnostikai, ārstēšanai un rehabilitācijai. Tā ir ērtība un kvalitāte, kas pacientiem dod iespēju saņemt plašu, centrētu un integrētu aprūpi vienuviet. Cilvēks, kurš operatīvi var saņemt medicīnisko palīdzību, nav spiests izbraukāt pusi Rīgas, ātrāk atveseļojas un var atgriezties darbā un ikdienas dzīvē.
Skaidrs, ka jebkuras inovācijas prasa finanses. Vai šajā ziņā jūtaties sadzirdēta, kad ejat runāt par finansējumu?
Mēs esam Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrība. Pacients var pakalpojumus te saņemt par valsts kvotām, maksu vai apdrošināšanu. Līdzīgi kā jebkura medicīnas iestāde piedalāmies atlasē Nacionālajā veselības dienestā (NVD) un slēdzam līgumu par noteiktu kvotu apjomu.
Lai slimnīca varētu turpināt investēt attīstībā, slimnīcas darbībai ir jābūt rentablai. Pēdējo trīs gadu laikā vairākos projektos kopā esam investējuši vairāk nekā astoņu miljonus eiro, paralēli piesaistot arī Eiropas finansējumu. Medicīna attīstās katru dienu, nedrīkstam no šī ātruma atpalikt.
Kvotu daudzums ir tēma, par kuru cilvēki šķendējas nemitīgi – arī mums regulāri par to pienāk jautājumi. Bet skaidrs, ka nav pamata to pārmest medicīnas iestādēm.
No globālas perspektīvas varu droši teikt – nevienā valstī kvotas nav pietiekamas. Jautājums ir vien par to, cik liela ir nepietiekamība. Rindu garums ir atkarīgs no tā, cik daudz no iekšzemes kopprodukta (IKP) ik gadu tiek atvēlēts medicīnai. Piemēram, Apvienotajā Karalistē, kur skaitās valsts apmaksāta medicīna, rindā uz plānveida operāciju reizēm var nākties gaidīt pat gadu, viņi arī nespēj apmierināt pieaugošo pieprasījumu.
Tā arī pie mums – kvotu ir tik, cik to ir, cik atļauj valsts finansējums. Mēs un pacienti varam kliegt vai nekliegt, bet pietiekami nekad nebūs, tas ir skaidrs.
Bez tam kvotas tiek sadalītas līdzvērtīgi katram mēnesim, lai neveidojas situācija, ka gada pirmajā pusē viss ir izpildīts un pārējā laikā vairs nevaram turpināt sniegt valsts apmaksātos pakalpojumus. Uz dažiem pakalpojumiem rindas ir tiešām garas.
Uz kuriem pakalpojumiem rindas ir visgarākās, bet kuriem – īsākās?
Kritiskākās jomas ir sonogrāfija, doplerogrāfija, endokrinologs, gastreoenterologs, savukārt salīdzinoši īsas rindas ir uz bērnu rehabilitāciju, rentgenu, kardiogrammu. Interesanti, ka tieši 1.slimnīcā rindas uz dažiem valsts apmaksātiem pakalpojumiem ir garākās nekā citur, kas nozīmē, ka pacienti novērtē mūsu darba kvalitāti. Piemēram, uz doplerogrāfiju pie mums šobrīd rindā gaida 1350 cilvēki, bet citās iestādēs šīs rindas ir būtiski īsākas.
Kā demogrāfija un iedzīvotāju skaita samazināšanās ietekmē jūsu darba apjomu?
Mums pacientu mazāk nepaliek, bet tieši otrādi. Ir gan jomas, kurās diemžēl darba ir mazāk, piemēram, grūtnieču aprūpē, jo viņu skaits tiešām samazinās.
Pozitīva tendence, kas gan nav saistīta ar demogrāfiju tiešā veidā, ir, ka šobrīd arvien agrīnāk tiek diagnosticētas dažādas veselības problēmas, līdz ar to tās arī ātrāk iespējams novērst, ļaujot cilvēkiem ātrāk atgriezties ikdienas dzīvē. Tas nozīmē, ka var palielināties arī cilvēku dzīves ilgums, kas atkal nozīmē, ka ilgāku laiku būs nepieciešami medicīniskie pakalpojumi. Tas viss ir likumsakarīgi.
Sanāk, ka pēc būtības 1.slimnīca šobrīd konkurē ar privātajiem medicīnas centriem, vai ne? Cik godīga ir šī konkurence?
Es teiktu, ka šī ir ļoti sarežģīta tēma. No vienas puses, it kā jau konkurence ir līdzvērtīga – gan mēs, gan privātās iestādes piesakāmies uz kvotām, taču mums ir krietni vairāk ierobežojumu. Mums ir grūtāk iegādāties jaunas tehnoloģijas, mēs tās nevaram izdomāt un nopirkt. Visas investīcijas tiek pamatīgi analizētas un saskaņotas ar vairākiem departamentiem, un stingri ievērots Publiskā iepirkuma likums.
Privātie ar šo nesaskaras, viņi ir iespēja ieguldīt bez šī smagnējā saskaņošanas un iepirkuma procesa. Vienlaikus privātajiem ir līdzvērtīgas iespējas, piemēram, piesaistīt Eiropas finansējumu.
Līdzīgas problēmas ir ar algām – ir pieņemts likums, ka valsts un pašvaldību iestādēs algu fondu nedrīkst palielināt vairāk par 2,6%, taču privātos šis ierobežojums neskar, viņi algas var noteikt brīvi, labākos speciālistus līdz ar to piesaistīt vienkāršāk. Vai tā ir godīga konkurence?
Arī ikdienas formalitātes – mēs esam pašvaldības iestāde, tāpēc visam ir jānotiek pilnībā caurspīdīgi, jāpublisko visas atskaites, revīzijas, auditi, mērķi, stratēģijas, sasniegumi utt. Tas paņem resursus, kamēr privātie vienkārši šo enerģiju iegulda attīstībā, neatskaitoties publiski par katru vismazāko kustību. Likums neparedz, ka privātiem arī jābūt caurspīdīgam biznesam. Privātie nosaka, kas ir viņu komercnoslēpums un ar to arī stāsts ir galā.
Mums ir svarīgi nodrošināt pacientiem pakalpojumus, bet tiem visiem ir jābūt rentabliem, mums jāspēj tos pamatot, tāpēc atkal viss ir pamatīgi jāplāno, lai pacientu vajadzības salāgotu ar mūsu kā iestādes iespējām. Par godīgu konkurenci mēs varētu runāt, ja nosacījumi visiem būtu vienādi.
Kāda ir situācija ar jaunajiem mediķiem? Vai viņu pietiek?
Nē, galīgi nepietiek, un tas ir biedējoši. Par to būtu jārunā tikpat daudz, cik par demogrāfijas izaicinājumiem. Pēdējā laikā gan jūtu nelielus uzlabojumus, pie mums ienāk jaunā paaudze, kas ir ļoti griboša augt un attīstīties, viņi grib ieviest jaunas metodes, grib strādāt efektīvāk un labāk. Jaunie speciālisti ir labi, taču viņu skaits ir nepietiekams. Un visas medicīnas iestādes par viņiem konkurē.
Kā raugies uz situāciju reģionos – tur medicīnas pieejamība arvien pasliktinās?
Es uzskatu, ka reģionus ir jāstiprina. Nevar Rīga aptvert un izārstēt visu Latviju, tas nav normāli. Pakalpojumiem ir jābūt tuvāk cilvēkiem. Domāju, ka tur nepieciešama valstiska iesaiste – sensenos laikos taču bija tā, ka pēc augstskolas pabeigšanas daļa speciālistu tika norīkoti strādāt reģionos. Pāris gadus bija tur jānostrādā, lai pēc tam tālāk varētu doties, kur pašiem gribas. Tas risināja šo problēmu, un tas arī šķita taisnīgi – ja esi mācījies par valsts naudu, noteiktu laiku ir obligāti jānostrādā valsts labā.
“Karsta tēma” šobrīd ir arī medicīnas nozares spēja reaģēt uz krīzes situācijām…
Jā, nesen jau vienu šādu lielo krīzi izdzīvojām – tas bija Covid-19, kas bija labs treniņš mums, lai pārliecinātos, kā spējam mainīties un pārorientēties īsā termiņā. Tā bija krīze visā valstī, visās jomās.
Kad tas viss sākās, pateicu kolēģiem, ka nedrīkstam stāvēt malā. Lai gan esam ambulatorā iestāde, bijām gatavi “lekt” palīgā, un to arī izdarījām. Burtiski nedēļas laikā izveidojām Covid-19 atbilstošu nodaļu, izveidojām drošas plūsmas. Sākumā tika izvietotas 50 gultas, vēlāk jau 100 un 150. Bijām gatavi uzņemt pacientus, kas nav galēji smagā stāvoklī.
Aktīvi sadarbojāmies ar ģimenes ārstiem un citām slimnīcām. Arī komandai tās bija pārmaiņas, jo nevienam no viņiem nebija darba līgumā rakstīts, ka ir jāstrādā arī naktīs, taču ar katru individuāli izrunājām situāciju, vairums piekrita pārmaiņām. Dažus speciālistus piesaistījām arī no malas, jo pašiem resursu nepietika.
Būtībā paveicām brīnumu, tik ātri pielāgojoties mulsinošai situācijai. Tā bija iespēja mums apliecināt pašiem sev un sabiedrībai kopumā, ka krīzes situācijā spējam ātri pārkārtoties un kļūt par nozīmīgu atbalstu pacientiem.
Un ar to jau nekas nemainījās. Sekoja energokrīze – slimnīca ir milzīgs energoresursu patērētājs. Mums ir vairākas ēkas, vēsturiski nami, kas nav energoefektīvi. Arī tad nācās krietni pārdomāt ikdienas paradumus – dažas lampiņas par skrūvējām ārā, minimizējām apkuri nakts stundām, centāmies kontrolēt visu iespējamo, un arī tas mums izdevās.
Šķiet, par šo tēmu ticis nepietiekami runāts – ko viss šis Covid-19 trakums prasīja no mediķiem.
Tieši tā! Tas bija milzu izaicinājums un stress. Tagad daudz tiek runāts par mediķu izdegšanu, uzskatu, ka liela loma tajā bija tieši Covid-19. Bija grūti ne tikai fiziski, jo pēkšņi bija jāstrādā kombinezonos un nemitīgi jāveic dezinfekcijas, bet arī psiholoģiski tas bija liels smagums. Un no sabiedrības vēl nāca tik daudz nosodījuma.
Taču pēdējais laiks nav bijis viegls nevienam – ne mediķiem, ne pacientiem. Krīze krīzes galā, tāpēc ir svarīgi domāt par emocionālo veselību. Iedomājieties, kā tādos brīžos jutās mūsu reģistratūras meitenes? Viņas ir pirmajā frontes līnijā, pār viņām nāca visas pacientu dusmas par jebko – par ierobežojumiem, valdības lēmumiem, piemēram. Bet viņas jau neko nevarēja mainīt.
Portālā LA.LV vairākkārt esmu rakstījusi dažādus, kā es tos saucu, dakterstāstus, kuros cilvēki sūdzas par attieksmi slimnīcās. Vai tu kā vadītāja par to runā ar komandu?
Es vispār uzskatu, ka jebkurā skolā, kurā māca mediķus, ir svarīgi mācīt psiholoģiju, mācēt prast runāt ar dažādiem cilvēkiem dažādās dzīves situācijās. Mūsu slimnīcā pie tā daudz tiek strādāts. Mēs anketējam pacientus, nemitīgi analizējam, ko vēl varētu labot. Notiek arī dažādas apmācības atbilstoši darbinieku līmeņiem. Bet ir arī jāsaprot, ka mēdz pienākt robeža, kad mediķis neiztur, jo pacienti pār viņu ir lējuši visu iespējamo. Cieņai ir jābūt no abām pusēm. Pamatu pamatos taču ir skaidrs, ka jebkurš mediķis grib pacientiem palīdzēt, taču, lai to izdarītu, visām pusēm ir jābūt gatavām sadarboties.
Man šķiet pozitīvi, ka tu pati esi no mediķu vidus. Mums jau ir slimnīcas, kuru vadībā ir profesionāļi, kuri pārzina vadību kā tādu, bet nezina medicīnas “drēbi”.
Jā, es domāju, ka jebkurā nozarē tā ir priekšrocība, bet paralēli jau nākas mācīties arī korporatīvo pārvaldību un citas noderīgas prasmes. Tas, kas es zinu medicīnas “drēbi”, protams, palīdzēja man kā vadītājai iedzīvināt izmaiņas un procesus.
Mediķim ikdienas ierastā darba izmaiņas sākumā var likties traucējošas un neliederīgas, un traucē strādāt. Taču ir lietas, bez kā mūsdienās nevar iztikt. Piemēram, kopš izveidojām kvalitātes sistēmu, visiem ir kļuvis vieglāk strādāt. Arī jauns darbinieks ienāk un ātri saprot, kā šeit notiek procesi. No tā iegūst pacients, gan darbinieks.
Apbrīnoju mediķu spēju neapjukt stresa situācijās. Vai tev laikā, kad strādāji reanimācijā, ir bijuši lielie pārbaudījumi, kad apjūc, sabīsties, ka nezini, ko darīt, iespējams, emocijas ņem virsroku?
Es pamatā šo uztveru kā darbu, cenšoties neļauties emocijām. Mani kolēģi droši vien to varētu apliecināt. Es daru to, ko man visvairāk patīk darīt, un esmu te laimīga. Gadiem strādājot reanimācijā, izveidojas tāds kā filtrs, kad iemācies vairs nepārdzīvot līdzi.
Tiesa gan, kad strādāju reanimācijā un ieveda gados jaunus cilvēkus, tad emocijas bija sakāpinātākas, taču bija jāspēj saglabāt skaidru prātu un profesionalitāti.
Manā dzīvē ir bijis viens ļoti personīgs, sarežģīts gadījums. Ar tiešām smagu galvas traumu slimnīcā ieveda manu onkuli. Ar vienu smadzeņu puslodi es sapratu, ka viņa izdzīvošanas iespējas ir zemas, bet ar otru pusi – reanimēju viņu. Vairākas reizes mums kopā ar komandu tas izdevās, taču beigās viņš nomira. Tas bija smags brīdis, kad visa komanda uz mani skatījās un teica: “Dakter, tikai sakiet, un mēs turpināsim reanimēt,” taču es sapratu, ka tam vairs nav jēgas un paziņoju, ka jāpārtrauc.
Kādos brīžos tu tomēr atļaujies būt vāja?
Bieži neatļaujos, bet reizēm jau gadās, kad ļoti sagribas, lai kāds cits manā vietā pieņem svarīgus lēmumus. Bet tad mirkli apdomāju un saprotu, ka manā vietā neviens cits gala lēmumu nepieņems un tā ir mana atbildība.
Protams, šī profesija manu raksturu ir pamatīgi stiprinājusi. Iedomājies, manā komandā šobrīd ir gandrīz 850 cilvēki?
Visus nav pat iespējams pazīt!
Es pazīstu ļoti daudzus, gandrīz visus, jo esmu no tiem vadītājiem, kas iet pie kolēģiem. Man patīk sarunāties, paskatīties it kā no malas. Mani kolēģi mēdz smieties – ja es izdomāju aiziet ciemos uz kādu nodaļu, tad tur sākas neliels satraukums, jo tieši tur es tobrīd būšu vajadzīga. Tāds reanimatologa “čujs” saprast, kam vajag pievērst uzmanību.
Vai tu mēdz būt arī stingra un dusmīga?
Jā. Bez tā vadītājam diemžēl neiztikt. Es varu būt pat ļoti stingra, jo esmu izteikti tendēta uz mērķu sasniegšanu. Atliek vien man sadzirdēt, ka kāds kaut ko nevar izdarīt un kaut kas nav iespējams, kad es uzdošu daudz pretjautājumu, kas ir jādara, lai mērķis ir sasniegts. Arī savam dēlam jau no bērnības esmu mācījusi, ka nav tāda vārda “nevaru”, vajag tikai izdomāt variantus, kā varēt.
Vai dēls arī seko tradīcijai un ir mediķis?
Nē. Vienmēr, kad vadāju viņu uz skolu un treniņiem, viņš dzirdēja, kā runāju pa telefonu ar kādiem pacientiem vai kolēģiem. Tad nu dēls pateica, ka viņam šīs informācijas jau kopš bērnības esot gana.
