Foto: Fotolia

Eiropas nedzēšamais kauns – inkvizīcija un “raganu prāvas” 21

Priekšnosacījumi citādi domājošo vajāšanai
Termins “inkvizīcija” cēlies no latīņu vārda inquisitio, kas juridiskā izpratnē nozīmē – “meklēšana”, “izmeklēšana”, “izpēte”. Tas tiesību sfērā bija izplatīts jau krietni pirms viduslaiku kristiešu baznīcas attiecīgās šaušalīgās iestādes, un to izmantoja, lai apzīmētu izmeklēšanas veikšanu tieši ar nopratināšanu un spīdzināšanu. Kristieši jēdzienu inkvizīcija padarīja par tādu, ar kuru apzīmē citādi domājošo vajāšanu, spīdzināšanu un sodīšanu. Vislielākās sekmes inkvizīcija guva Spānijā, Portugālē un Itālijā, kur tieši katolicismam bija nodrošināta liela vara un iespējas ietekmēt iedzīvotāju prātus un raksturus.

Neatstāj ieslēgtu mūzikas centru! Cik kWh mēnesī patērē kontaktā iespraustas ierīces? 4
FOTO. Šūmahera sieva deviņus gadus pēc traģēdijas: mums Mihaela ļoti pietrūkst, viņš vienmēr mūs sargāja 1
Karstuma vilni jaunnedēļ nomainīs stipras lietavas, bet atklāj, kad tas atkal atgriezīsies 5
Lasīt citas ziņas

Agrīno kristietību jau kopš pirmsākumiem apdraudēja gan ārējais ienaidnieks – romiešu valdītāji, gan arī allaž raksturīgās iekšējās intrigas, kas galvenokārt balstījās teoloģiskajās domstarpībās, ko noteica iespēja dažādi traktēt miglainos un dažviet atklāti murgainos “svētos” tekstus. Zināms, ka jau apustulis Pāvils aicināja kristiešus izvairīties no viltus sludinātājiem jeb vispār kaut kā tāda, kas ir pretrunā tam, ko sludina tieši viņš. Analoģiski aicinājumi ir arī daudzos citos Pāvila līdzgaitnieku tekstos.

Sākot ar 2. gadsimtu, kristiešu autoritātes – bīskapi un vietējās sinodes – iepriekšminētos avotus izmantoja, lai atsevišķus savus oponentus atmaskotu kā ķecerus, un vienlaikus centās nodrošināt iespējami mazāku mīklaino tekstu traktēšanu. Tādējādi noformējās ortodoksālā (pareizais) un ķecerīgā (izvēles jeb tātad kļūdainais) viedokļu pretstāve jeb, pareizāk sakot, tiesības pirmajam apkarot otro.

CITI ŠOBRĪD LASA

Viss vainagojās ar to, ka 12. gadsimtā katoļu pāvests Lucijs III izstrādāja un ieviesa apritē vajāšanas sistēmu saistībā ar “reliģiskajiem noziegumiem”. Pāvests ar īpašu dekrētu uzlika par pienākumu bīskapiem, ierodoties kalpot jaunā vietā, vervēt vietējos cilvēkus, kuri palīdzēs viņiem atklāt un vajāt visus apkaimē esošos reliģiski citādi domājošos un nodot viņus tiesāšanai. Pāvests pats personiski šim nolūkam bija izstrādājis konkrētu aptaujas lapu, kas arī nonāca ķeceru vajātāju arsenālā.

Inkvizīcijas rašanās
Vārds “inkvizīcija” gluži tehniski pirmo reizi izmantots 1163. gadā Turas koncilā. 1185. gadā Veronas sinodē jau apstiprināja precīzus ķeceru vajāšanas noteikumus, kas uzlika bīskapiem par pienākumu iespējami biežāk pārbaudīt savas eparhijas, savukārt laicīgajai varai jau tajā laikā tālredzīgi uzlika par pienākumu sniegt visa veida palīdzību bīskapiem, nepakļaušanās gadījumā draudot ar izslēgšanu no baznīcas.

Par savu attīstību inkvizīcija var pateikties visiem sava laika pāvestiem, bet jo īpaši Inocentam III (valdīja no 1198. līdz 1216. gadam), Gregoram IX (1227–1241) un Inocentam IV (1243–1254). 1199. gadā Inocents III pilnvaroja divus cisterciešu mūkus – Hjū un Renjē – kā pāvesta legātus apbraukāt Francijas dienvidu un Spānijas diecēzes, lai tur izskaustu valdensu un kataru ķecerību. Tādējādi izveidojās kaut kas līdzīgs jaunai ideoloģiskajai varai, kurai bija savas speciālās funkcijas un kura bija neatkarīga no bīskapiem. 1203. gadā pāvests turp nosūtīja vēl divus cisterciešu mūkus – Kastelno un Ralfu –, kuriem pievienojās arī Fonteblo abats Arnolds. Norādījums ar ķeceriem apieties iespējami stingrāk 1209. gadā noveda līdz Kastelno slepkavībai, kas kļuva par izšķirošo signālu asiņainam un iznīcinošam slaktiņam, kurš vairāk pazīstams kā albiģiešu karš.

Neskatoties uz Simona de Monfora krusta gājienu, ķecerība turpinājās. Tad pret to cīņu uzsāka dominikāņu ordeņa dibinātājs Dominiks Gusmans. Tulūzas koncilā 1229. gadā no bīskapu kompetences jau izņēma visus inkvizīcijas pienākumus, uzticot tos tikai dominikāņu ordenim, uzsverot to priekšrocību, ka viņi ne personiski, ne sabiedriski nebija saistīti ar konkrētā apvidus iedzīvotājiem, tāpēc iespējami labāk varēja darboties pāvesta interesēs un izturēties nesaudzīgāk pret ķeceriem.

1234. gadā inkvizīcijas tiesas izraisīja tautas sacelšanos Narbonnā, bet 1242. gadā arī Aviņonā. Tomēr šīs tiesas ne tikai noturējās, vēl vairāk – tās pamazām izplatījās arī Francijas ziemeļos. 1255. gadā pāvests Aleksandrs IV Parīzē karaļa Luija IX galmā īpaši iecēla vienu dominikāņu un vienu franciskāņu mūku Francijas lielinkvizitoru amatā. Tostarp pāvests Gregors IX ieviesa inkvizīciju arī Katalonijā, Lombardijā un Vācijā, visviet par galvenajiem inkvizitoriem nozīmējot dominikāņus. No Katalonijas inkvizīcija ātri izplatījās pa visu Pireneju pussalu, bet no Lombardijas uz lielāko daļu Itālijas. Tiesa, ne gluži visur tā izcēlās ar vienlīdz lielu spēku un raksturu.

Piemēram, Neapolē inkvizīcijai nekad nav bijusi liela ietekme, jo tur allaž risinājās nežēlīga vietējo valdītāju ķildošanās gan savā starpā, gan ar Romas kūriju. Venēcijā inkvizīcija uzplauka 14. gadsimtā Tjepolo sazvērestības līdzdalībnieku meklēšanas laikā un bija absolūti neslēpts politiskais tribunāls. Lielu spēku inkvizīcija sasniedza arī Romā, īpaši 16. gadsimtā, kad valdīja pāvesti Pijs V un Siksts V.

Vācijā inkvizīcija sākotnēji bija vērsta konkrēti pret stedingu cilti, kas viskonsekventāk vērsās pret kristietības uzspiešanu un tiecās iegūt neatkarību no Brēmenes arhibīskapa. Pirmais Vācijas lielinkvizitors bija Marburgas Konrāds, kuru 1233. gadā tieši pret inkvizīcijas patvaļu vērstas tautas sacelšanās laikā nogalināja. Tikai pēc ilgāka laika pāvests Urbāns V, un arī tikai izmantojot imperatora Kārļa IV militāro atbalstu, spēja Vācijā kā inkvizitorus iesūtīt divus kaismīgus dominikāņus. Taču kopumā inkvizīcija Vācijā, ja tā var izteikties, “neiedzīvojās”, un jau pēdējās tās paliekas pārliecinoši iznīcināja Reformācija.

Vēl Eiropā inkvizīcija aizkļuva arī līdz Anglijai, īpaši tajā laikā, kad kristieši bija ārkārtīgi sabijušies par tā dēvētās Viklifa mācības un tās sekotāju izplatību, taču kopumā tās ietekme Britānijā bija nenozīmīga. Austrumeiropā pilnīgi atklāti inkvizīcija darbojās tikai Polijā, un arī tas bija salīdzinoši neilgi.

“Raganu veseris” un citi pamudinājumi

Kristietiskās māņticības iespaidā, sākot ar 15. gadsimta beigām, Eiropā plaši sāka izplatīties priekšstati par to, ka daudzi iedzīvotāji noslēguši vienošanos ar “nešķīsto raganu spēkiem”, un inkvizīcijas kompetencē nonāca tā dēvētās raganu prāvas. Kopš 1451. gada ar pāvesta Nikolaja I rīkojumu inkvizīcijas kompetencē nodeva arī ebreju jautājumu, kas, kā par to varēs pārliecināties turpmāk, saistībā ar inkvizīciju ir viens no svarīgākajiem.

Īpašs dokuments ir tā dēvētais “Raganu veseris” (latīņu Malleus Maleficarum; vācu Hexenhammer) – traktāts par demonoloģiju un metodēm, kādas jālieto, vajājot raganas. To 1486. gadā Vācijā uzrakstījis dominikāņu inkvizitors Henrihs Kramers. Latīņu vārds malefica, kas šeit tulkots kā “ragana”, ir viduslaikos ļoti plaši lietots termins, ar ko apzīmēja tieši ļaunu būrēju, kas, Sātana sakūdīta, kaitē cilvēkiem. Savukārt radnieciskais termins maleficium nozīmē noziegumu, ļaundarību, īpaši tādu, kas saistīta ar buršanu. Kopumā tas tātad uzsver tieši sievišķo buršanas būtību.

“Raganu vesera” pamatuzdevums bija sistemātiski atspēkot un apkarot jebkādus uzskatus par to, ka nepastāv nekādas raganu buršanas, un totāli diskreditēt visas tās personas, kuras par to paudušas šaubas. Traktāts bija arī paredzēts kā mācību līdzeklis, ar kura palīdzību apmācīt jaunos “speciālistus” apgūt paņēmienus, kā atklāt raganas, kā un kādas procedūras jāveic, lai pierādītu viņu vainu, un tamlīdzīgi.

Traktāta pirmajā daļā apspriests nepieciešamais atbildīgo amatpersonu ārkārtīgi augstais apzinīgums attiecībā pret buršanas nelietīgumu, kas jāsaprot kā atteikšanās no pakļaušanās katoļticībai, uzticību Sātanam, kas izpaužas nekristītu bērnu upurēšanā viņam, kā arī dzimumattiecībās ar sinkubu vai sukubu. Otrajā daļā savukārt noteikti trīs raganu un būrēju ļaundarību tipi, kā arī pretdarbības līdzekļi katram no tiem. Bet trešo daļu veido formālie noteikumi tiesas izmeklēšanas ierosināšanai pret raganu, tās sodīšanas un sprieduma pasludināšanas pamatojumi.

“Raganu vesera” īpašo vietu daudzo citu līdzīgu grāmatu saimē noteica vairāki iemesli. Vispirms tā bija autora Šprengera sholastiskā autoritāte un neparasti detalizēti izstrādātā buršanā apsūdzēto tiesvedības procedūra, kas “gan garīgos, gan laicīgos tiesnešus apbruņoja ar gataviem izmeklēšanas, spīdzināšanas un sprieduma pasludināšanas paņēmieniem”. Līdztekus visam vēl bija arī pāvesta Inocenta VII bulla Summis desiderantes affectibus, kas ieslēdza absolūtu labvēlības zaļo gaismu inkvizīcijas darbībai. Šī bulla bija uzrakstīta tieši saistībā ar traktātu “Raganu veseris” un iekļauta izdevumā kā priekšvārds.

Saistībā ar inkvizīciju un vispār kristiešu piekopto citādi domājošo vajāšanu būtisks dokuments ir arī katoļu pāvesta Klementa IV jau 1267. gadā izdotā bulla Turbato corde, kurā oficiāli noformētas apsūdzības pret ebrejiem par to, ka viņi novilina no patiesības ceļa kristiešus, par ko pakļaujami inkvizīcijas tiesai. Bet šīs parādības vēsturiskais fons bija tāds, ka, aizņemti cīņās pret albiģiešiem, katoļu inkvizitori sākotnēji lika mierā ebrejus, aprobežojoties tikai ar fragmentāriem ebreju grāmatu, kuras klasificēja kā ķecerīgas, autodafē jeb sadedzināšanas aktiem. Savukārt pēc tam, kad ar inkvizīcijas spēkiem bija ievērojami samazinājies albiģiešu skaits, sākās konkrēti to ebreju vajāšana, kuri bija ļāvušies kristīties, bet vēlāk atteikušies no kristietības. Tūlīt pēc bullas Turbato corde pāvests sāka nozīmēt īpašus inkvizitorus tieši darbam ar ķecerīgajiem ebreju kristiešiem, kuri kaismīgi metās viņus vajāt, tiesāt un dedzināt sārtos.

Marāni
Marāni (spāņu – marrano, arābu – muharam jeb “aizliegtais”) ir termins, ar kādu Spānijas un Portugāles iedzīvotāji 14. un 15. gadsimtā apzīmēja ebrejus, kuri pieņēmuši kristietību, un viņu pēctečus, neatkarīgi no tā, cik augsta bijis viņu brīvprātības pakāpe. Īsti gan nav noskaidrots, taču, visdrīzāk, tas bijis nievājošs apzīmējums, jo spāņu valodā marrano tomēr nozīmē “cūka”. Par marāniem kļuvušie ebreji bieži vien slepus turpināja paust uzticību jūdaismam, un ebreju tradīcijas marānus uzlūko kā ievērojamāko tā dēvēto anusimu (“piespiestie”) grupu, proti, par ebrejiem, kuri piespiedu kārtā pievērsti citai reliģijai. Marānu vajāšana bija viens no Spānijas inkvizīcijas pamatuzdevumiem laikā no 1478. līdz 1835. gadam.

Sākotnēji daudzi marāni saglabāja pietiekami augstu stāvokli sabiedrībā, kas arī būtībā bija viņu vajāšanas galvenā motivācija. Karaļpāra Ferdinanda II un Izabellas 1492. gadā izsludinātais rīkojums lika visiem Spānijas ebrejiem trīs mēnešu laikā vai nu ļauties kristīties, vai arī pamest valsti. Liela daļa ebreju izvēlējās došanos prom, galvenokārt aizbēgot uz Portugāli, Itāliju, Osmaņu impēriju vai Ziemeļāfrikas valstīm. Taču viena daļa ebreju pieņēma kristietību. Jāpiebilst, ka 1502. gadā līdzīgs liktenis piemeklēja arī musulmaņus (maurus) un vēl pēc 100 gadiem arī moriskus – mauru pēctečus –, kuri arī nomināli pieņēma kristietību.

Interesanti, ka konkrēto likumu par marānu vajāšanu Spānijā oficiāli atcēla tikai 1870. gadā, taču, arī neskatoties uz to, vēl 1941. gadā frankisti arestēja no marāniem cēlušos svēto tēvu Hosemariju Eskrivu de Balageru un nopratināja saistībā ar viņa dibināto graujošo kristiešu Baznīcas organizāciju Opus Dei, proti, mēģinot panākt atzīšanos, ka tā vērtējama kā “žīdu masonu atzars”…

2008. gadā Britānijas Līdsas pētnieku veiktajā ģenētiskajā pētījumā konstatēts, ka 20% mūsdienu Spānijas iedzīvotājiem ir ebrejiskas saknes tieši pa vīriešu līniju. 11% ir arābu un berberu saknes. Zināms, ka mūsdienās kā marāni sevi identificē atsevišķi Portugāles pilsētas Portu, Maljorkas salas un Brazīlijas ziemeļaustrumu apgabalu iedzīvotāji.

Kā darbojās inkvizīcijas tiesas

Inkvizīcijas tiesas savu darbību allaž turēja iespējami lielā slepenībā. To jau pamatā noteica tas, ka viss balstījās efektīvā spiegošanas un denuncēšanas sistēmā. Tiklīdz aizdomās turēto sauca inkvizīcijas tiesas priekšā, acumirklī sākās iepriekšējā nopratināšana, kuras rezultāti allaž kalpoja par pamatu viņa nodošanai tribunālam. Bet tajā viss atkārtojās no jauna: atkal savas liecības sniedza denuncētāji un liecinieki, un visu viņu pausto iesniedza izskatīšanai dominikāņu inkvizitoriem, kurus dēvēja arī par svētās inkvizīcijas kvalifikatoriem.

Ja kvalifikatori kopumā atbalstīja prasību pret apsūdzēto, kā tas allaž arī bija, viņu acumirklī nogādāja uz slepeno cietumu, un kopš tā brīža ieslodzītajam pārtrūka pilnībā visi sakari ar apkārtējo pasauli. Tad sekoja pirmās trīs audiences, kuru laikā inkvizitori, vēl neizvirzot nekādus konkrētus apsūdzības punktus, ar viltīgiem jautājumiem centās saputrot nelaimīgo visās viņa atbildēs un izvilināt atzīšanos par noziedzīgajiem nodarījumiem.

Ja gadījumā nelaimīgais ātri visā atzinās, viņš iekļuva “nožēlojošo” kārtā un teorētiski varēja gaidīt, ka tiesa paudīs žēlsirdību. Ietiepīgas savas vainas noliegšanas gadījumā upuri nogādāja uz moku kambari. Pēc spīdzināšanas nomocīto atkal veda uz audienci, un tikai tad viņu iepazīstināja ar konkrētiem apsūdzības punktiem. Bieži vien apsūdzētajam piedāvāja arī izvēlēties sev aizstāvjus, bet… tikai no inkvizitoru sastādīta saraksta, ko parasti veidoja arī upura apsūdzētāju, denuncētāju un liecinieku vārdi. Tādos apstākļos jebkāda veida aizstāvība izpaudās kā nežēlīga ņirgāšanās. Neskatoties uz to, ka process parasti iesākās faktiski tūlīt pēc upura arestēšanas, bieži vien tas ilga vairākus mēnešus, kura laikā nopratināšanas un spīdzināšana nemitīgi atkārtojās, jo viena no inkvizīcijas metodēm bija bieža kvalifikatoru maiņa, kuriem atkal visu vajadzēja “noskaidrot” no jauna.

Tad sekoja spriedums, ko formāli bija iespējams arī pārsūdzēt, ar apelāciju vēršoties pie inkvizīcijas augstākā tribunāla vai paša pāvesta. Tiesa, cerības uz labvēlīgu iznākumu bija vairāk nekā niecīgas, turklāt arī tajā gadījumā, ja upuris un viņa aizstāvības prasītāji bija turīgi un ietekmīgi ļaudis, jo – notiesātā visu īpašumu acumirklī konfiscēja Baznīca, un ļoti reti varēja būt tie gadījumi, kad “kukulis” spētu pārsniegt jau atņemtā vērtību. Tajos retajos gadījumos, kad tomēr izdevās panākt kāda nelaimīgā atbrīvošanu arī pēc inkvizīcijas sprieduma nolasīšanas, protams, viņam nepienācās nekādas kompensācijas un pat ne atvainošanās par pārciestajām mocībām, pazemojumiem un nodarīto kaitējumu. Inkvizīcijas priekšā drebēja pat valdnieki. No tās vajāšanas savulaik nespēja izvairīties, piemēram, spāņu arhibīskaps Karnasa, kardināls Čezāre Bordžija un daudzi citi sava laika varenie ļaudis.

Īpaši šaušalīgi inkvizīcijas ietekme izpaudās attiecībā uz 16. gadsimta Eiropas intelektuālo attīstību, kad tai, apvienojot pūliņus ar jezuītu ordeni, izdevās īstenot totālu grāmatu cenzūru. 1559. gadā pāvests Francisks II spēja inkvizīcijas tiesas funkcijas pārcelt pat parlamenta kompetencē, kur tieši šim nolūkam izveidoja īpašu apakšnodaļu, ko tā arī dēvēja par chambres ardentes jeb – “uguns palāta”.

Inkvizitors lieciniekus nopratināja sekretāra un divu garīdznieku klātbūtnē, kuru pienākums bija sekot, lai visas liecības precīzi fiksētu. Pirmsākumos inkvizīcijā nebija prokurora, kura pienākums būtu apsūdzēt aizdomās turētās personas. Šo tiesvedības formalitāti vārdiski veica pats inkvizitors pēc tam, kad bija uzklausījis lieciniekus. Apsūdzētā labprātīga atzīšanās kalpoja vienlaikus par atbildi un arī apsūdzības pamatu.

Ja apsūdzētais atzinās vienā ķecerībā, tad bija pilnīgi veltīgi apgalvot, ka nav vainojamas kādās citās, un apsūdzētajam vairs nebija iespēju aizstāvēties, jo tas noziegums, par kuru viņš nodots tiesāšanai, jau skaitījās pierādīts. Viņam jautāja tikai to, vai viņš ir gatavs atteikties no savas ķecerības, kurā atzinies. Ja upuris piekrita, viņu samierināja ar Baznīcu, uzlika tā dēvēto kanonisko epitīmiju, bet – tikai kopā ar kādu citu sodu. Ja upuris visu noliedza, viņu pasludināja par neglābjamu ķeceri, nolasīja spriedumu un tā izpildīšanai viņu nodeva laicīgās varas rokās.

Teorētiski inkvizīcija pauda, ka tā neizmanto nāves sodu un mantas konfiskāciju un tās galvenais pienākums ir pielikt visas pūles, lai atgrieztu ķeceri Baznīcas paspārnē. Bet tajā gadījumā, ja apsūdzētais ietiepās vai arī viņa rīcību atzina par izlikšanos, Baznīcai tāds nebija vajadzīgs – kā izraidītais, kā tāds, kurš vairs nav katolis un formāli nepakļaujas Baznīcas jurisdikcijai.

Laika gaitā spriedumi kļuva aizvien plašāk formulēti un briesmīgāki. Aizvien biežāk sāka parādīties piebildes, kas it kā paskaidroja, ka Baznīca attiecīgajā jautājumā vairs neko nevar izdarīt, lai nolīdzinātu ķecera lielo vainu, tāpēc nodošanu laicīgajai varai jau pavadīja ar konkrētām norādēm tai, piemēram, “un lai soda viņu atbilstoši nopelniem”. Katrā ziņā agrīnajos spriedumos inkvizīcija liekulīgi izvairījās pilnībā precīzi formulēt savu vēlmi, proti, lai vainīgo soda ar nāvi, ietērpjot to mīklainos aicinājumos paust dievišķīgu žēlsirdību pret “noklīdušo”. Laicīgajai varai tad viss bija jāsaprot pašai un jāspēj piemeklēt atbilstošus “likumīgos” pamatojumus tieši tādai izrīcībai.

Baznīca ļoti vērīgi sekoja, lai tās izvairīgo rezolūciju nekad neiztulko nepareizi. Proti, vārdos svētie baznīckungi allaž pamācīja, ka nevar būt nekādas runas par jebkādu pažēlošanu, ja ķeceris nav nožēlojis savus grēkus un vēl pilnībā godprātīgi izdevis inkvizīcijai visus savus līdzdomātājus. Turklāt Akvīnas Toma nepielūdzamā loģika skaidri noteica, ka laicīgā vara nemaz nevar nesodīt tādus Baznīcas izraidītos ķecerus ar nāvi. Paši inkvizitori to arī būtībā neslēpa un konsekventi mācīja, ka viņu sodītais ķeceris pelnījis tikai un vienīgi nāvi. Tiesa, viņi izvairījās savus spriedumus nolasīt baznīcu teritorijā, lai tādējādi tās neaptraipītu, tā vietā tos skaļi nolasot pilsētu laukumos, kuros tad arī notika autodafē.

Kāds 13. gadsimta ārsts iepriekš pausto argumentējis šādi: “Inkvizīcijas mērķis ir ķecerības iznīcināšana. Taču ķecerība nav iznīcināma bez ķeceru iznīcināšanas. Savukārt ķecerus nav iespējams iznīcināt, ja tāpat neiznīcinās ķecerības atbalstītājus un aizstāvjus, un tas sasniedzams tikai divos veidos: pievēršot viņus īstenajai katoļu ticībai vai arī pārvēršot viņu miesu pelnos, proti, pēc tam, kad viņi nodoti laicīgās varas rokās…”

Spānijas inkvizīcija

Spānijas inkvizīcijai piemita milzīga politiskā nozīme, un tajā valdīja apstākļi, kas bija vislabvēlīgākie inkvizīcijas attīstībai. Gadu simteņiem ilgusī cīņa ar mauriem tautā nobriedināja reliģisko fanātismu, ko šeit vēlāk sekmīgi izmantoja katoļu pāvesta nosūtītie dominikāņu ordeņa inkvizitori. Katrā ziņā šeit bija daudz kristietībai nepakļauto, konkrēti – ebreji un mauri, un viņi mita galvenokārt tajos apvidos, kurus mauriem bija atkarojuši Pireneju pussalas kristīgie valdnieki.

Mauri un ebreji bija visizglītotākie, visvairāk ražojošie un vispār uzņēmīgākie elementi sabiedrībā ar attiecīgi lielu sapelnīto bagātību. Bet tā savukārt kļuva par neslēptas skaudības iemeslu tautā, kā arī par lielu vilinājumu alkatīgajai valdībai. 14. gadsimta beigās Spānijā lielas ebreju un mauru masas ar varu piespieda pieņemt kristietību, (marāni un moriski), bet daudzi tomēr turpināja slepus piekopt savu sentēvu reliģiju.

Sistemātiska šo aizdomīgo jaunkristiešu vajāšana inkvīzicijas vadībā sākās laikā, kad Kastīlija un Aragona apvienojās vienā monarhijā Kastīlijas Izabellas un Ferdinanda Katoļa vadībā, kuri tad arī kaismīgi reorganizēja inkvizīcijas sistēmu šajā teritorijā. Par reorganizācijas iemeslu kalpoja ne tik daudz reliģiskais fanātisms, cik vēlme izmantot inkvizīciju jaunizveidotās Spānijas valstiskās vienotības stiprināšanai un tās ienākumu palielināšanai. Viens no ceļiem bija arī notiesāto iedzīvotāju īpašuma konfiscēšana. Par Spānijas jaunās inkvizīcijas galveno “dvēseli” kļuva Izabellas personiskais garīdznieks, dominikānis Tomass Torkvemada, kurš tad arī pilnībā pabeidza Spānijas inkvizīcijas reorganizāciju.

1478. gadā Spānijas monarhi saņēma pāvesta Siksta IV bullu, kas atļāva nostiprināt inkvizīciju, bet 1480. gadā Seviļā izveidoja pirmo tās tribunālu, kas darbību sāka 1481. gada pašā sākumā, bet tā beigās jau varēja lepoties ar to, ka nodevis nāves soda izpildīšanai 298 ķecerus. Drīz izcēlās vispārēja panika un sāka plūst pāvestam adresētu sūdzību straume, kuru autori galvenokārt bija vietējie bīskapi. Pāvests Siksts IV par atbildi uz šīm sūdzībām 1483. gadā noteica pienākumu inkvizitoriem pret ķeceriem ieturēt joprojām to pašu stingrību, bet apelācijas lietu izskatīšanu nodeva Seviļas arhibīskapam Injigo Manrikesam. No ķeceriem konfiscētā īpašuma izveidoja fondu, no kura ņēma līdzekļus tribunālu darbībai un kurš vienlaikus arī regulāri papildināja pāvesta un Spānijas karaļnama kases.

1484. gadā Torkvemada Seviļā sasauca visu Spānijas inkvizīcijas tribunālu kongresu, kurā izstrādāja inkvizīcijas procesu regulējošu kodeksu, ko kopumā veidoja 39 apjomīgi lēmumi. Kopš tā laika Spānijas attīrīšanas process no ķeceriem sāka virzīties uz priekšu ļoti strauji, jo īpaši pēc 1492. gada, kad Torkvemada spēja panākt, ka karaļpāris izdzen no Spānijas visus ebrejus. Torkvemadas laikā veiktās inkvizīcijas iznīcinošās darbības rezultāti no 1481. līdz 1498. gadam skaitliski bija šādi: sadedzināti aptuveni 8800 cilvēku, 90 000 konfiscēts īpašums un piespriesti dažādi sodi, bet vismaz 6500 cilvēki bija iespējuši izvairīties no piespriestā šaušalīgā nāves soda, vai nu aizbēgot, vai izdarot pašnāvību.

Dažus gadus pēc Granadas iekarošanas sākās masveida mauru vajāšana, lai gan 1492. gada kapitulācijas līguma nosacījumi viņiem paredzēja pilnu reliģisko brīvību. 1502. gadā viņiem piedraudēja: vai nu kristīties, vai pamest Spāniju. Daudzi mauri pameta savu vēsturisko dzimteni, taču lielākā daļa pieņēma brutāli uzspiesto kristietību. Tomēr tādā veidā pazemotie mauri, kurus kopš tā laika dēvēja par moriskiem, ar to vien neatbrīvojās no vajāšanas, un beigās tomēr arī viņus visus Spānijas karalis Filips III izdzina no Spānijas, pabeidzot šo procesu 1609. gadā.

Aplēsts, ka kopumā tajā laikā no Spānijas izdzina aptuveni trīs miljonus ebreju, mauru un morisku, turklāt tā joprojām bija iedzīvotāju izglītotākā, darbīgākā un bagātākā daļa, kas nodarīja nenovērtējamu postu Spānijas zemkopībai, rūpniecībai un tirdzniecībai. Lai gan vēlāk, kā zināms, tas netraucēja Spānijai kļūt par sava laika bagātāko pasaules valsti, izveidot varenu floti un kolonizēt lielas teritorijas Jaunajā pasaulē jeb Amerikā. Pakāpeniski Spānijas inkvizīcija izplatījās Portugālē un Nīderlandē, kā arī kļuva par paraugu inkvizitoriem Francijā un Itālijā.

Portugāles inkvizīcijas priekšvēsture

Portugālē inkvizīciju oficiāli iedibināja 1536. gadā pēc īpaša Portugāles karaļa Žuana III lūguma. Taču būtībā Portugāles inkvizīcijas vēsture iesākās 1492. gadā, kad masveidā notika no Spānijas izraidīto ebreju ieplūšana valstī un izveidojās tā dēvētā “jaunkristiešu” problēma. Arī Portugāles inkvizīcija faktiski bija vairāk valsts nekā pāvesta organizācija, lai gan par tās darbības tiesisko pamatojumu kalpoja katoļu pāvesta vara.

1492. gadā Portugālē ieradās vairāki desmiti tūkstoši ebreju – atbilstoši karaļa rīkojumam, katrs, kurš samaksāja 8000 kruseido, saņēma atļauju astoņus mēnešus uzturēties Portugālē. Kopumā samaksājot 60 000 kruseido, aptuveni 600 bagātās ebreju ģimenes, kas bija aizbēgušas no Spānijas, saņēma karaļa atļauju palikt Portugālē uz pastāvīgu dzīvošanu.

Svešzemnieku masveida emigrācija uz valsti, kurā iedzīvotāju skaits tajā laikā nepārsniedza vienu miljonu, tomēr ātri vien izraisīja plašu neapmierinātību un izteikti naidīgu noskaņojumu pret ieceļojušajiem ebrejiem, turklāt visos Portugāles sabiedrības slāņos. Viena daļa pieprasīja viņu izsūtīšanu no valsts, citi pieprasīja ieviest Spānijas parauga inkvizīciju. Protams, vēl ir jautājums par to, kāpēc tūkstošgadēm ilgi allaž bijis tā: tiklīdz kaut kur uzrodas ebreji, tā parasti nepaiet ilgs laiks, kā viņi jau spējuši nodrošināt absolūti negatīvu vietējo iedzīvotāju attieksmi pret sevi, bet – tas jau būs cita materiāla temats. Katrā ziņā tajā laikā, kad bija beidzies Portugālē nopirktais uzturēšanās termiņš, ebrejiem atkal nācās bēgt, un daudzus no tiem, kuri to neizdarīja, vardarbīgi vajāja, slepkavoja vai pārdeva verdzībā.

1496. gadā jaunais Portugāles karalis Manuels I oficiāli aizliedza valstī jūdaismu, pavēlēja slēgt sinagogas, sadedzināt visus ebreju lūgšanu atribūtus, savukārt pašiem ebrejiem vai nu pieņemt katoļticību, vai nekavējoties pamest valsti. Un atkal notika kārtējā dalīšanās: daļa aizbrauca, bet daļa Portugālē jau iedzīvojušos ebreju gan labprātīgi, gan piespiedu kārtā pieņēma kristietību.

1505. gadā Portugālē izcēlās kārtējā mēra epidēmija, tālab bija slikta raža un bads. Lisabonā nekavējoties uzplaiksnīja ebreju grautiņi. Fanātiski kristiešu pūļi laupīja, dedzināja “jaunkristiešu” mājas, sagūstīja un meta sārtos tos, kuri bija palikuši uzticīgi savai reliģijai, jo Baznīcas augstākā vadība bija sekmīgi izplatījusi māņticīgās baumas par to, ka tieši ebreji vainojami valsti piemeklējušajās nelaimēs. Avoti vēsta, ka burtiski dažu dienu laikā Portugāles galvaspilsētā no satracināto kristiešu rokas bojā gāja vismaz 3000 cilvēku, no kuriem aptuveni 600 sadedzināti dzīvi. Un jāpiebilst, ka tas viss notika bez jebkādas oficiālās inkvizīcijas…

1507. gadā, tiecoties valstī pilnībā izskaust jūdaismu un vienlaikus nenodarīt kaitējumu Portugāles ekonomikai, atcēla visus iepriekš izsludinātos ierobežojumus saistībā ar “jaunkristiešiem” un svinīgi pasludināja, ka turpmāk vairs nekad tādus neizsludinās. Tiem, kuri bija aizbēguši no valsts, izsludināja amnestiju. Savukārt tos, kuri 1496. gadā bija pievērsti kristietībai ar varu, apsolīja turpmāko 20 gadu laikā nevajāt par to, ka viņi neievēro katoļu rituālus. 1512. gadā šo termiņu pagarināja līdz 1534. gadam. Tiesa, vara neslēpa savas cerības, ka šā termiņa laikā “jaunkristieši” spēs pierast pie savas jaunās reliģijas un pielāgoties tai. Taču tā, protams, nenotika. Izbeidzoties karaļa apsolītajam ebreju saudzēšanas termiņam, pirmais solis, ko Portugālē īstenoja kristiešu Baznīca, bija inkvizīcijas iedibināšana…

Aresti, konfiskācija un nogalināšana

1521. gadā karalis Manuels I nomira un tronī kāpa viņa vecākais dēls Žuans III. Viņš apprecējās ar Spānijas karaļa Kārļa V, kurš bija kaismīgs inkvizīcijas atbalstītājs, meitu Katrīnu, ar kuru kopā Lisabonā ieradās liels skaits azartisku dominikāņu. Spāņu radinieku ietekmē jaunajam monarham nekas cits neatlika kā iedibināt inkvizīciju arī Portugālē. Tiesa, viņš vilcinājās un tikai 1531. gadā vērsās pie Romas pāvesta ar attiecīgu lūgumu. Gada beigās pāvests Klements VII izdeva bullu, ar kuru noteica inkvizīcijas dibināšanu Portugālē, bet par lielinkvizitoru nozīmēja Diogu da Silvu.

1532. gada 14. jūnijā, tūlīt pēc tam, kad bija publicēta pāvesta bulla, acumirklī sākās Portugāles “jaunkristiešu” masveida aresti un viņu mantas konfiscēšana. Tad pēkšņi mīklainā kārtā no sava amata atteicās Diogu da Silva, un karalis atkal bija spiests vērsties ar lūgumu pie pāvesta, lai viņš ieceļ jaunu lielinkvizitoru. Taču Portugāles “jaunkristieši” jau bija mobilizējušies (acīmredzot arī Diogu da Silvas demisija bija viņu panākums) un nosūtīja uz Romu savu uzticības personu Duarti da Pazu, lai viņš uzpērk pāvesta galmu un panāk inkvizīcijas atcelšanu Portugālē. Un to arī izdevās panākt! 1532. gada 17. oktobrī pāvests Klements VII izdeva dekrētu, ar kuru uz laiku apturēja inkvizīcijas darbību Portugālē, turklāt nosūtot uz Lisabonu savu īpašo nunciju, kuram bija jāizmeklē visa tās iepriekšējā darbība.

Taču karalis Žuans III sāka visos iespējamos veidos kavēt nuncija ierašanos valstī, tāpēc pāvests 1533. gada 7. aprīlī izdeva īpašu bullu Sempiterno Regi, kurā apsūdzēja Portugāles karali par to, ka viņš ar viltu un maldiem noslēpis no pāvesta faktus par vardarbīgu ebreju pievēršanu kristietībai un tādā pašā veidā panācis inkvizīcijas ieviešanu savā valstī. Tajā pašā dokumentā pāvests arī pavēlēja amnestēt un reabilitēt visus tos, kurus inkvizīcija bija apsūdzējusi par jūdaisma piekopšanu, atbrīvot ieslodzītos, atdot konfiscēto īpašumu un atjaunot iepriekšējos amatos. Vēl pāvests izveidoja kardinālu komisiju, kurai tagad bija tomēr ļoti rūpīgi jāizpēta Portugāles inkvizīcijas darbība. Lūk, cik teicami “apbruņota” bija Portugāles “jaunkristiešu” uz Romu nosūtītā uzticības persona!

Bet 1534. gadā pāvests Klements VII nomira, viņa vietā stājās Pāvils III, un Portugāles karalis Žuans III jau vērsās pie viņa ar lūgumu atjaunot valstī inkvizīciju. Taču arī jaunais pāvests atteica, pieprasot atbrīvot joprojām ieslodzītos “jaunkristiešu” inkvizīcijas upurus, ko beidzot 1535. gadā arī nācās izdarīt.

Izšķirošo vārdu šajā strīdā tomēr teica Spānijas karalis Kārlis V. 1536. gadā viņa karaspēks ieņēma Romu un spiediena rezultātā pāvests Pāvils III beidzot piekrita atjaunot Portugālē inkvizīciju. Tiesa, arī šajā reizē viņš nedeva Portugāles karalim pilnu gandarījumu. Ar kārtējo īpašo bullu Pāvils III nozīmēja trīs inkvizitorus Lisabonā un tikai ceturto ļāva izvēlēties pašam Žuanam III. Turklāt inkvizīcijai bija aizliegts desmit gadus konfiscēt tās upuru īpašumu, nākamo trīs gadu laikā tai bija strikti jāievēro laicīgā likumdošana, un, visbeidzot, notiesātajiem piešķīra tiesības iesniegt apelāciju inkvizīcijas augstākajā padomē, par kuras priekšsēdētāju pāvests iecēla pirms četriem gadiem no Portugāles lielinkvizitora amata atteikušos Seutas bīskapu Diogu da Silvu.

Inkvizīcija Portugālē atsāka savu darbību, publicēja uzsaukumu iedzīvotājiem, aicinot īpaši ziņot par tiem, kuri piekopj jūdaismu, kā arī protestantiem, raganām, būrējām un visiem citiem “nelabā kalpiem”. Denuncētājiem apsolīja dažādus apbalvojumus – gan taustāmos, gan, galvenokārt, garīgos.

1540. gada septembrī Portugāles inkvizīcija Lisabonā sarīkoja pirmos autodafē “seansus”, bet kopumā arhīvos saglabājušies vismaz 40 000 izmeklēšanas protokolu. Turpmākajās desmitgadēs un arī simtgadēs autodafē upuru skaits jau kļuva tik liels, ka vairs nebija iespējams noslēpt inkvizīcijas spēka izmantošanu ļaunprātīgos nolūkos, tālab pāvests Inocents XI (1678–1681) savā pēdējā valdīšanas gadā atkal aizliedza Portugāles inkvizīciju. Taču jau 1682. gada janvārī to atkal atjaunoja, inkvizitoriem “nosvinot” šo notikumu vispirms ar nežēlīgu autodafē Koimbrā, bet dažus mēnešus vēlāk ar Portugāles vēsturē sadedzināto skaita un viņu ieņemamā sabiedriskā statusa ziņā slavenāko autodafē Lisabonā. Turklāt īpaši Portugāles inkvizīcijas algoti spiegi vērīgi sekoja arī Portugāles marānu uzvedībai ārpus valsts robežām, un bieži vien tos, kuri tur atklāti piekopa jūdaismu, arestēja un slepus nogādāja Portugālē, kur nodeva inkvizīcijas tiesai.

Inkvizīcijas simtgades dažādās pasaules malās

18. gadsimta otrajā pusē inkvizīcijas posts Pireneju pussalā ievērojami mazinājās. Divu galveno iemeslu dēļ: daļēji, pateicoties sabiedriskās apziņas liberalizācijai, bet daļēji tāpēc, ka pilnībā bija izzuduši paši vajāšanas objekti. Pēdējais autodafē Portugālē un vispār pēdējais, kurā figurēja termins “slepenie žīdi”, notika 1765. gada oktobrī. Formāli inkvizīciju Portugālē likvidēja 1821. gada martā.

Bet Portugāles kolonijās Vestindijā par citādi domājošo vajāšanas centru kļuva Goa, kur inkvizīciju “atklāja” 1561. gadā, lai gan faktiski inkvizitori tur darbojās jau sen. Pirmo autodafē tur sarīkoja 1563. gadā, kad, kā pausts avotos, no četriem uz sadedzināšanu notiesātajiem divi bijuši “slepenie žīdi”. Līdz 1773. gadam Goa sarīkoti aptuveni 100 autodafē, taču uzsvērts, ka laika gaitā ievērojami samazinājies tieši atklāto un notiesāto “slepeno žīdu” skaits. Iespējams, tas bija viens no vietējās inkvizīcijas šaušalīgās ietekmes rezultātiem.

Ilgu laiku par marānu drošu patvēruma vietu kalpoja Portugāles kolonija Brazīlija. 1579. gadā pēc ilgstošas prasīšanas Salvadoras bīskaps beidzot saņēma inkvizitora “licenci”, lai gan tā noteica tikai viņa tiesības atklāt, arestēt un nogādāt uz metropoli visus “vainīgos”. Laikā līdz 1618. gadam Brazīliju apmeklēja vairākas īpašās inkvizīcijas komisijas, kas uzklausīja visus ziņotājus un denuncētājus.

Īpašu aktivitāti inkvizīcija Brazīlijā uzrādīja 17. gadsimta vidū, kad izdevās valsti atkarot holandiešiem, kuru paspārnē, raugi, daudzi “slepenie žīdi” bija varējuši visnotaļ atklāti piekopt savu īsto ticību. Jāpiebilst, ka daudzi no viņiem figurēja leģendārajā Lisabonas autodafē 1647. gadā.

Kopš 18. gadsimta beigām Brazīlijas inkvizīcija galvenokārt pārslēdzās uz frankmasonu un apgaismības sekotāju vajāšanu. Inkvizīcijas plosīšanās Brazīlijā beidzās 1822. gadā, kad tā izcīnīja neatkarību no Portugāles. Jāpiebilst, ka visi ar inkvizīciju saistītie apstākļi Portugāles kolonijās Āfrikā neatšķīrās no tiem, kādi bija Brazīlijā.

SAISTĪTIE RAKSTI

Parmā inkvizīciju likvidēja 1769. gadā, Francijā – 1772. gadā, Sicīlijā – 1782. gadā, Spānijā – 1808. gadā. Avotos apkopotie dati liecina, ka laikā no 1481. līdz 1809. gadam Spānijā inkvizīcija kopumā vajājusi aptuveni 341 000 cilvēku, no kuriem 32 000 sadedzināti dzīvi. Tiesa, interesanti, ka 1814. gadā Spānijā karalis Ferdinands VII atkal atjaunoja inkvizīciju, ko 1820. gadā kortesi atkal likvidēja, taču drīz jau atkal tā atdzima, lai 1834. gadā izbeigtos pilnībā. Tās sarausto īpašumu izmantoja valsts parāda dzēšanai.

Sardīnijā inkvizīcija noturējās līdz 1840., Toskānā – 1852. gadam. Romā to vispirms likvidēja 1809. gadā, taču 1814. gadā pāvests Pijs VII to atkal atjaunoja, un tad tā attiecīgajā veidolā eksistēja līdz 1908. gadam.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Neatstāj ieslēgtu mūzikas centru! Cik kWh mēnesī patērē kontaktā iespraustas ierīces? 4
FOTO. Šūmahera sieva deviņus gadus pēc traģēdijas: mums Mihaela ļoti pietrūkst, viņš vienmēr mūs sargāja 1
Karstuma vilni jaunnedēļ nomainīs stipras lietavas, bet atklāj, kad tas atkal atgriezīsies 5
Ja informācija apstiprināsies, tas būs ievērojams ukraiņu spēku taktiskais panākums. Slaidiņš ieskicē situāciju Ukrainā 1
Menģelsone uzsver: nedrīkst pieļaut “Nord Pool” biržas spekulācijas 83
Lasīt citas ziņas

Finanšu partneris - LANDE

Sadarbības projekts
Menģelsone uzsver: nedrīkst pieļaut “Nord Pool” biržas spekulācijas 83
VZD ziņo par darījumiem ar privātmājām Rīgā un Pierīgā 2022. gada 1.pusgadā: cenas augušas vidēji par 20%, reģistrēts par 37% mazāk darījumu nekā pērn
VIDEO. Neiztīrītas gultnes dēļ jau divus gadus burāšanai slēgta Jūrmalas osta, bet ostas pārvaldnieks tik aizbildinās 3
VIDEO. Slaidiņš: Lai Ukraina gūtu uzvaras, nevajag celt “gaisa pilis” ilgtermiņā 5
“Mūsu draugs, vecais kikbokseris un dievlūdzējs spēj tā zāģēt, ka ausis krīt ciet,” Līcīša feļetons
23:35
1942. gada 19. augustā. Djepes katastrofa
23:30
Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1922. gada 19. augustā
23:25
“Mūsu draugs, vecais kikbokseris un dievlūdzējs spēj tā zāģēt, ka ausis krīt ciet,” Līcīša feļetons
FOTO. Šūmahera sieva deviņus gadus pēc traģēdijas: mums Mihaela ļoti pietrūkst, viņš vienmēr mūs sargāja 1
Zelenskis ar Gutērrešu apspriedis arī Krievijas piekopto kodolšantāžu Zaporižjes AES. Putins piekritis ielaist ekspertus 35
“Attīstībai/Par!” rosinājusi koalīcijā nemarinēt LNG termināļa būvniecības projektu, lai Latvija neatpaliktu no kaimiņvalstīm 34
Ēriks Loks, Ieva Akuratere un Āris Ziemelis ielūdz uz “Dziesminieku dienām Sēlijā”
FOTO: Ieskaties spēlfilmas “Mīlulis” filmēšanas aizkulisēs ar Kārli Arnoldu Avotu galvenajā lomā
Tanku biatlons Krievijā kā samērā absurda disciplīna
Krāpnieki pielieto jaunu triku – uzdodas par policijas darbiniekiem, lai izmānītu naudu 4
Lokdauni izraisījuši vairāk nāves gadījumu nekā Covid-19 vīruss, atzīst pētnieki. Neatliekamā medicīniskā palīdzība kļūst neaizsniedzama Lielbritānijā 8
VIDEO. “Čuk čuk čuk!” Ministrs Linkaits dzimšanas dienā soctīklotājus pārsteidz ar amizantu dziesmu 24
FOTO. Kāda sena tradīcija pat vēl mūsdienās britu karaliskajai ģimenei pusdienās liedz izmantot vienu galda piederumu 11
Sestdien Kurzemē iespējams pērkona negaiss, karstums līdz pat 30 grādiem 1
Ogrēnieši netiek uz darbu, pie ārsta un uz bērnudārzu, bet ATD līgumu ar “Liepājas Autobusu parks” lauzt negrasās
LVM padome noraida bažas par AS “Latvijas valsts meži ” valdes locekļu atlases neatbilstību tiesiskajam regulējumam un aicina uz konstruktīvu dialogu
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs